KINO Raksti

Tizlums nav grēks. Režisores dienasgrāmata

14.07.2021
Tizlums nav grēks. Režisores dienasgrāmata
Režisore Marta Elīna Martinsone un "stilīgie"

„2020. gada 6. augusts, 3:26 no rīta. Es tiešām šobrīd izjūtu neiedomājamu laimes un neticības sajūtu, ka tas vispār notika. Un ka man bija tāda iespēja. Pieņemu, ka jau rītdien sāksies depris. Tāpēc vēl mirkli gribas palikt nomodā, iemalkot savu "drink of choice", pasmaidīt pie sevis un papriecāties, ka esmu izdarījusi to, par ko sapņoju kopš bērnības, bet nekad nedomāju, ka tas varētu notikt.”

Šo esmu pierakstījusi pēc 26. filmēšanas dienas, kad noslēdzās galvenais Tizleņu filmēšanas posms. Vēl joprojām spilgti atceros to nakti Vecrīgā pie Doma baznīcas. Ap bedri sēdēja daudz skatītāju no malas, tālumā skanēja čīzīga mūzika no pēdējām kafejnīcām, kas vēl strādāja. Biju uzvilkusi drausmīgas garās zeķes un botas, kuras pēdējoreiz valkāju 9. klasē, jo vasaras nakts tomēr bija kļuvusi pārāk vēsa. Es daudz smējos, ēdu Skittles, un pēc kliedziena “it’s a wrap!” no blašķītes iedzērām viskiju.

Ir pagājis gandrīz gads, un šobrīd filma ir, varētu teikt, pabeigta. Kaut gan par to, vai filma jebkad ir pabeigta, vēl var strīdēties. Un tagad par šo dienu es vairāk esmu domājusi tikai kontekstā “kāpēc mēs neuzfilmējām vēl pāris rakursus…” Jo gandrīz gadu esmu skatījusies safilmēto, sēdējusi studijas Ego Media montāžas telpā kopā ar montāžas režisori Madaru Didrihsoni, mokot viņu ar drausmīgiem jokiem un mobingu par to, ka viņai noteikti vajag paņemt kaķi, un traucējot producentam Guntim Trekterim ar mūsu skaļajiem smiekliem. Par to Guntis parasti draudīgi piebilda, ka tā nav laba zīme, ja, komēdiju montējot, daudz smejas. Bet tas, ko Guntis nezina, ir – mēs bieži vien smējāmies par to, ka pagalmā kāda dāma sasveicinājās ar tur tusējošām vārnām, par to, kā nosaukt čehu valodā visus filmas varoņus, vai to, cik daudz dažādu roku mēģina ielikt kaķi Jumi kadrā un pierunāt melno pūkainīti tur arī palikt, nevis uzreiz aizbēgt pie sava saimnieka.

Vēl esmu neskaitāmas stundas sēdējusi studijā Lokomotīve, ierakstot papildu dialogus un pārskaņojot ainas vai kopā ar Matīsu Krišjāni mēģinot pierunāt kaķi Jumi ņaudēt mikrofonā. Tā bija lieliska diena. Tiesa, jāatzīst, ka Jumis ierakstu studijā jutās pārlieku komfortabli – apgūlās uz grīdas un klusi murrāja, neliekoties ne zinis par tiem dīvaiņiem, kas aiz stikla ar aizturētu elpu gaida, vai kaķis nesāks ņaudēt. Kopā ar operatoru Aigaru Sērmukšu esam sēdējuši pie Raimonda Lužinska un bakstījušies pa tādiem sīkumiem, ko neviens skatītājs nekad nepamanīs, un visi kopā ar Kasparu Cirsi meklējuši pareizo sarkano krāsu Mendijas Leinas topiņam vai Sarmītes kāju nagiem.

Esmu bijusi pie komponista Riharda Zaļupes studijā un mācījusies no viņa, kā vispār SĀKT mūzikas tapināšanu filmai. Un tad neticībā atvērusi e-pastu, kurā jau iebirušas "pāris versijas” filmas muzikālajai tēmai. Esmu bijusi Prāgā divas nedēļas Sleepwalker studijā, kur tika veikta Tizleņu (jeb čehu valodā Zoufalky) skaņas pēcapstrāde, kopā ar skaņu režisoru Robertu Slezaku un viņa pasaulē labāko suni, vārdā Nora, meklējot pareizos zvaniņus, klepus, vējus, smieklus un beigās arī ierakstot to, kā skan aplausi, ja rokas sasmērē ar krēmu. Kāpēc? Because of reasons. Un pēc tam ar baltu skaudību skatījusies Laura un Raita Ābeļu instagram-storijus, kā viņi jautri pavada laiku Prāgā, jo tajā laikā, kad viņi veica skaņas miksēšanu savai filmai Nemierīgie prāti, Čehijā bija atvērti arī bāri. Tiesa, es nevaru sūdzēties, jo pēdējā dienā Prāgā tiku aizvesta uz zoodārzu un arī parku, kurā vienkārši tusē pāvi.


„2020. gada 26. jūlijs, 5:38 no rīta.
Kopumā man šķiet, ka es neko uz laukuma nedaru, ka visu izdomā operators, to novada mans asistents, bet es tizli jokoju un kaut ko lupīju monitorā, krītot uz nerviem mākslai ar nemitīgu piesiešanos sīkumiem. Vēl, protams, man patīk runāties ar dzīvniekiem, kad tie ir uz laukuma.”


Kad Kino Raksti mani uzrunāja, lai uzrakstu Tizleņu tapšanas dienasgrāmatu, es sākotnēji domāju, ka tas būtu labs iemesls, lai sevi piespiestu kaut kā pierakstīt to, kas noticis katrā filmēšanas dienā, lai piefiksētu savas kļūdas un iedziļinātos tajā, ko iemācos šī procesa laikā. Taču, protams, filmēšanas process bija tik intensīvs un izsūcošs, ka pēdējā lieta, ko vēlējos darīt, bija vēl par kaut ko reflektēt vai kaut ko pierakstīt. Pēc maiņas pārsvarā ar operatoru Aigaru un manu pirmo asistentu Gati Unguru sēdējām Walterā un Grapā (šis bārs ir filmas neoficiālais emocionālais sponsors!) un gājām cauri nākamās dienas ainām un filmēšanas plānam. Katru vakaru ar neticību nopūšoties: “Wow, mēs izdzīvojām šodienu, tas likās neiespējami!” Kāda vēl tur režisora dienasgrāmata?! Atvelcies mājās, paskaties safilmēto materiālu, sagatavo pēdējos dialogu labojumus un izrubies. Un tūlīt atskan rīta zvans, ka transports ieradies tev pakaļ.

Paralēli katru vakaru lasīju Pītera Bogdanoviča intervijas ar manu elku Orsonu Velsu, kā arī tīnīgā naivumā turēju grāmatu uz spilvena sev blakus ar cerību, ka miega laikā manī maģiski pāries kaut daļa no Velsa talanta. Pieņemu, ka būsiet šokēti, bet tas nenotika! Un, tieši lasot Velsa pārdomas par režiju, domāju – man taču nav, ko teikt! Kas šo visu lasīs? Vai es varu kaut ko iemācīt saviem daudz pieredzējušākajiem kolēģiem? LOL. Vai tas būs interesanti tiem, kurus aizrauj “kino aizkulises”? Ne pārāk. Tāpēc es negribētu šo vispār saukt par režisora dienasgrāmatu, jo, lai radītu ko tādu, ir nepieciešams vairāk pieredzes un lielāka intelektuālā kapacitāte. Es nevaru citēt Viljamu Šekspīru vai stundām runāt par lēcām un objektīviem. Toties es varu izdomāt tik izcilus jokus kā “ja jau ir slaideris, kāpēc nav tusneris?!” (Visi uz laukuma smejas kā bez desām.)

Tāpēc – jā, šīs būs dažas atmiņu refleksijas par to, ko esmu paspējusi piefiksēt, – un tā ir gaužām maz. Varbūt jums šķiet, ka filmēšanas laikā esmu rakstījusi baigās pārdomas par kino esenci un metafizisko spēku. Nope. Esmu rakstījusi par to, kādus foršus dzīvniekus satiku uz laukuma un cik liels ir nogurums, par to, ka ēdu pārāk daudz saldumu un esmu kļuvusi resna, par dīvainiem sapņiem un to, ka bail no pasaules gala.

Tas, par ko varu pastāstīt, ir tā sauktais “viltvārža sindroms”, kas mani pavadīja katru dienu. Katru rītu, kad iesēdos busiņā, lai brauktu uz laukuma, ausiņās klausoties Jesus Christ Superstar skaņu celiņu, domāju – kā tieši es esmu iemanījusies visus šos cilvēkus apmuļķot? Bet tas, kas ir lieliski – tad, kad tu nonāc uz laukuma un ir nepieciešams apskatīt visus kostīmus, grimu, setus, rekvizītus, iziet cauri tekstiem un kadrējumiem, sevis apšaubīšanai paliek gaužām maz laika, jo ir vienkārši jāmauc. Turklāt vēl tāds neliels sīkums – paralēli pasaulē plosās pandēmija, un katru dienu ir jātur īkšķi, ka visi būs veseli. Uz laukuma ir jāvalkā maskas; tajā vasarā vēl skaitījās okei valkāt sejas vairogus, kas tik ļoti izkropļoja skaņu, ka mani bieži vien nevarēja sadzirdēt, jo izklausījās, ka es runāju no kaut kādas veļu valstības. Tā nu – roku dezinficēšana, vairāki Covid testi un stress mums visiem bija ikdienas sastāvdaļa.


„2020. gada 1. augusts, 4:04 no rīta.
Šodien filmējām fināla ainu, kas tomēr uzsita diezgan normālu stresa līmeni un, manuprāt, jau preventīvu trauksmi par to, ka tuvojas beigas. Un ko tad pēc beigām? Jāatzīst, ka tiešām aizkustinājos. Skatītājos sēdēja arī draudziņi, kas vienmēr dod tādu siltuma sajūtu, kuru grūti aprakstīt; bija redzams aizkustinājums gan aktieru, gan grupas sejās. Sēdēju balkonā pie mazā monitora un arī slepus trausu prom asaras, jo kaut kā pacēlās mīlestība tajā visā.”


Man šķiet, ka nav iespējams rakstīt par mīlestību, kas mēdz rasties filmēšanas procesā, neizklausoties banāli un krindžī. Tāpat kā Oskaros, kad visi, saņemot balvu, raud un pateicas “labākajai filmēšanas komandai pasaulē”, un tu ekrāna otrā pusē domā – jā, protams. Bet es tiešām izjutu lielu mīlestību un siltumu no visas komandas, kas palīdzēja tikt pāri visiem smagākajiem brīžiem. Un kur nu vēl brīnišķīgie jaunieši, kas sadraudzējās, atklājās un kļuva par īstu “9.b klasi”.

Mani “babies” laimīgi, ka pabeigta lielā deju numura filmēšana

Skatījos uz viņiem un priecājos, ka redzēju viņos tik maz no tās tumsas un apsmiešanas kultūras, kas valdīja manos tīņu gados. Jo es zinu, ka savos 16 gados nekādā gadījumā nepieteiktos uz aktieru atlasi filmai. Tā kā klasē mani daudz apsmēja, tas bija radījis iespaidu, ka visi cilvēki ir tādi. Tikai pēc tam, kad sāku iepazīties ar cilvēkiem ārpus savas skolas, uzzināju, ka ir arī tādi, kas cits citu neapsmej izskata dēļ. Zili brīnumi!

Tā ka – jā, šī filmēšana manī radīja lielu prieku un mieru par jauno paaudzi. Ja viņi veidos mūsu nākotni, mēs esam drošās rokās. Visi Tizleņu jaunieši ir mani “babies”, un es nevaru pat izstāstīt, kādu siltumu izjūtu, kad redzu viņus atplaukstam smaidā, mani satiekot vēl tagad, kad visa jautrā 2020. gada vasara ir pagājusi. Un šeit vieta shout-out aktieru atlases režisorei Gunitai Grošai, kas palīdzēja man viņus visus satikt!


„2020. gada 1. augusts, 4:04 no rīta.
Pēc vakardienas, kur maiņas beigās biju tik ļoti sevī vīlusies par dienas beidzamo ainu, kura šķita tik nepareiza un tik slikti uzrakstīta (paldies Dievam, ka īsa), ka pēc tam sevi nīdu vēl ilgi… šodienas otrā aina atkal uzsita atpakaļ kaut kādu iejūsmību. Un, protams, sirdi vienmēr silda Mārtiņš Kalita, kurš no Liepājas atved kaut ko ārpus laika.”


Viena lieta, par ko es varētu rakstīt ilgi un daudz, ir tas, cik ļoti es mīlu aktierus. Varbūt tas nāk no bērnības, kad kādu laiku mācījos aktiermeistarību, un vecāki atceras, ka es esot pēc kādas bērnu izrādes uzrāpusies sēdēt uz skatuves un atteikusies iet prom. Vai arī tas vienkārši nāk no tā, ka aktieri ir šie maģiskie mediji, kuri caur sevi izlaiž to, ko tu savā galvā esi sadomājis vai uzrakstījis, un atnes tev brīnumu. Jo citādi es to nevaru nosaukt – vērot aktieri nozīmē ieraudzīt to, kā atdzīvojas glezna, ko esi ļoti nemākulīgi uzskicējis. Piepeši tai parādās krāsas, tekstūra, smarža, kompozīcija… Tas ir kā pieredzēt to, kā piepildās tavi sapņi.

Atceros savas pirmās pieredzes, strādājot ar aktieriem – sāku plānot savu pirmo kursa darba izrādi Viņa sieva, sēdēju ar tālaika kursabiedrenēm Ingu Gaili un Daigu Kažociņu, un skaļi zūdījos, ka man nav nekādu pazīšanos teātros un man nav galvenās lomas atveidotājas. Uz to Daiga atbildēja – “Nu ņem mani!” Man likās, ka viņa joko, jo – come on! – viena no labākajām Latvijas aktrisēm spēlēs manā izrādītē, kas pat nebūs “īstā teātrī”?! Bet nejokoja gan. Un tā nu mūsu sadarbība ir turpinājusies līdz pat šodienai – jo Daiga ir 9.b klases audzinātāja Elza Zemīte.

Atceros, kā ar neticību skatījos uz Ivaru Krastu un Madaru Botmani, kas brauca uz Allažiem filmēties manā kursa darbā Smilšu kovbojs, paralēli mēģinot un spēlējot izrādes. Skatījos un domāju – no kurienes viņiem ir šī dievišķā enerģija?

Tāpat atceros milzīgās bailes, ar kādām uzrunāju Ģirtu Krūmiņu filmēties manā diplomdarbā Viesturs Kairišs iznāk no meža. Un arī Ģirts spēlē Tizlenēs. Es varētu turpināt uzskaitīt visus aktierus, ar ko man bija tas prieks strādāt kopā pie šīs filmas – piemēram, beidzot piepildīju savu sapni strādāt ar Gunu Zariņu (un nomocīt viņas nagus ar 2000. gadu modes kliedzieniem), liku savai mīļajai Marijai Linartei darīt lietas, uz ko, iespējams, pat Britnija Spīrsa nebūtu bijusi gatava 2000. gadā, un vēl, un vēl… Un paralēli pārdzīvoju, ka nevaru piedāvāt lomas visiem aktieriem, ar kuriem gribētos strādāt vai nu pirmo reizi vai atkal – jo tomēr šoreiz pirmajā plānā ir pusaudži.

Man nav padomu par to, kā strādāt ar aktieriem, jo a) viltvārža sindroms, b) katrs režisors to dara pa savai modei. Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka visi ir cilvēki, un to nedrīkst aizmirst. Aktieri nav papīra lellītes, ko kustināt un likt izspēlēt savas iekšējās drāmas – viņi ir mākslinieki, kas rada, kamēr tu sēdi aiz monitora un mēģini tajā ar acīm izdedzināt caurumu.

Zane Žilinska uzpoš skolotāju Druksni (Ģirts Krūmiņš)


„2020. gada 26. jūlijs, 5:38 no rīta.
Šorīt četros vecāku virtuvē mazgāju šampanieša glāzes un rasola šķīvjus, un tik dīvaina sajūta – it kā tiešām pēc tādas parastas pasēdēšanas, bet patiesībā atkal jau turborežīmā filmējām milzīgu ainu Jaungada svinībās. Tik ļoti trippy.”


Protams, lieta, par ko daudz prasa Tizleņu sakarā, ir tas, cik lielā mērā tā ir autobiogrāfiska. Grūti izskaidrot, ka tas, kas rodas scenārija tapšanas procesā, ir kaut kas ārpus “patiesa” vai “nepatiesa”. Pat ja ieraksti ainas no savas tīnības, tā nav tava tīnība. Neviens no varoņiem nav viens pret vienu ar manas pusaudzības tēliem (lai arī cik grūti manai mammai ieskaidrot, ka Gunas Zariņas tēls NAV viņa). Ja es filmētu precīzu autobiogrāfiju, tad tā būtu garlaicīgākā filma pasaulē. Jo tas, ka mums katram sava dzīve šķiet NENORMĀLI interesanta un īpaša, nenozīmē, ka to ir vērts filmēt.

Autobiogrāfiskākais elements filmā ir tas, ka vairākas ainas tika filmētas manu vecāku mājā, kura šobrīd vairs mūsu ģimenei nepieder un šādā vīzē ir iekonservēta kino realitātē. Un jā, tas bija ļoti, ļoti dīvaini. Kad manā bērnības istabā ievācās kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine, mammas istabā darbojās grima mākslinieces Tamāra Koubova un Zane Žilinska, bet garāžā dzīvojās izpildproducente Inga Jerzjukova, man šķita, ka realitātes drēbē ir radies kāds plīsums. Turklāt, kad filmas mākslinieks Aivars Žukovskis sāka iekārtot telpu, lai tā būtu piemērota filmēšanai, šī sajūta tikai pastiprinājās – jo tu it kā atgriezies pagātnē, bet ne tādā, kādu tu to atceries. Jūs visi kopīgi būvējat izdomātu pagātni. Iespējams, aizkustinošākais mirklis no filmēšanas vecāku mājās bija brīdis, kad iegāju virtuvē, lai paņemtu vēl kādus traukus Millenium sagaidīšanas ainai, un redzēju, kā operatora asistents Kristaps Dzenis skaidro manam tētim, kāpēc ir vajadzīga klapīte un ko tā dara.


„2021. gada 24. marts, 22:11.
Sākas TIE murgi. Tie, kuros iznāk filma, neviens nesmejas, cilvēki iet laukā no zāles. Šonakt sapnī pēc seansa runāju ar Pēteri Krilovu, kurš stāstīja, cik aina pie teātra ir slikta un kā aktieris slikti spēlē. Es stostīgi mēģināju aizstāvēt, ka tā ir mana mīļākā aina filmā, ka varbūt pārskaņotā balss pie vainas. Bet jau sapnī zināju, ka tās ir muļķības – es vienkārši neko neprotu.”


Laikam tas, kas nāk kā lielākais pārsteigums (lai arī reizē nē, jo es jau zināju, kā tas notiek), – ka darbs pie filmas turpinās katru dienu līdz pat pirmizrādei. Pat ja šķiet, ka it kā jau viss būtu pabeigts, nekas nav pabeigts līdz brīdim, kad kinozālē izdziest gaisma. Un arī tad režisoram nekas nav beidzies. Jo tu jau redzi tikai savas kļūdas un to, ko varēji izdarīt labāk. Bet ir sev jāiekož mēlē, jāiekrampējas krēsla rokturos, jāsvīst, jācieš un jācer, ka tā labticība, kas skatītājos mīt brīdī, kad nodziest gaisma, nepazudīs līdz brīdim, kad šī gaisma atkal ieslēgsies.

Un tad sekos pati jokainākā sajūta – pirmizrādes ballīte, kurā tu jutīsies kā vientuļākais cilvēks visā pasaulē. Jo tev pasaule tajā vakarā ir beigusies, bet pārējiem nav. Un no rīta tu pamodīsies, apkārt smaržos sadāvinātās puķes, ļoti sāpēs galva, un tu domāsi – a ko tagad?

Orsonpaps vienmēr blakus – arī uz scenārija eksemplāra. Foto: Andrejs Strokins

Raksta foto: Andrejs Strokins. Galerijas foto: Sandijs Ruļuks, Andrejs Strokins, Marta Elīna Martinsone, Aigars Sērmukšs

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan