Reizēm, kad, iegādājoties alkoholiskos dzērienus, man lūdz uzrādīt dokumentus, mēģinu izlocīties ar frāzi, ka atceros Baltijas ceļu. Dažas reizes ir nostrādājis.
Atceros ļoti labi. Skatījos ārā pa dzīvokļa logu Brīvības ielā un jautāju tuvākajam pieaugušajam, kas tur notiek.
“Ai, nekas. Sajukuši viņi visi prātā!” - tā bija atbilde, ko saņēmu. Tikai daudz vēlāk vēstures grāmatās sazīmēju šos anonīmos „psihopātus”. Taču tikai klātbūtnes efekts, lai arī cik absurds, veido manu saikni ar neatkarīgas Latvijas atdzimšanu.
Filma Īvāns publiskajā telpā sevi pieteica ar video, kurā jauniešiem tika uzdots jautājums - kas ir Dainis Īvāns? Lielākā daļa nezināja. Fakts, kas pats par sevi nav ne priecīgs, ne bēdīgs. Ne arī pārsteidzošs. Lai cik ļoti mums patiktu pavērst novembra patriotisko noskaņojumu sentimentālu gaudu virzienā – „mūsdienu jaunatne domā, ka Lāčplēsis ir tikai alus” un tamlīdzīgi -, jāatceras, ka vēstures grāmatas ir pārpildītas ar vārdiem, un neviens nekad nav bijis spējīgs iegaumēt tos visus.
Cits jautājums,
vai tādas filmas kā Īvāns tiek radītas, lai izglītotu nabaga nezinošo jaunatni, vai tomēr tādēļ, lai tīksmi pakavētos nostalģijā un izbaudītu pārākuma sajūtu caur to, ka šis tas ir piedzīvots.
Iespējams, patiesība ir kaut kur pa vidu.
Pēc Īvāna noskatīšanās aizdomājos par kādu radikāli atšķirīgu, tieši pirms gada pirmizrādītu dokumentālo filmu - 4. maija republika -, jo savā ziņā abi kinodarbi ir pretstati. Īvāns maigi sentimentāli veras pagātnē, runājot par ideālismu un pieminot sava laika varoņus.
Jāņa Dombura un Antras Cilinskas 4. maija republika atļaujas būt skarbāka, kā kaķēnus tā ņem politiķus (arī tautu) un grūž ar purniņu peļķītē - paskat, ko tu esi savārījis! Ātri skrien kadri, izspiežot esenci no vēstures un kļūdām, kas atkārtojas un turpinās atkārtoties, ja nemainīsies rīcības paterni. Izbrīna, ka 4. maija republika savā laikā neizraisīja lielāku rezonansi; varbūt tas ir noguris cinisms, kas ļauj skatītājam vienkārši ar zināmu uzjautrinājumu uzklausīt diezgan nekaunīgas filmas dalībnieku (neteiksim “varoņu”) atzīšanās – jā, mēs melojām, jā, mēs rīkojāmies pret jebkādām vispārpieņemtas morāles normām... Tomēr skaidri redzams, kā šī filma var apelēt pie jauniešu ideālisma, kā tā var kalpot kā lūgums un rosinājums mainīt un mainīties, „likt citu bildi iekšā”.
Jā, rādīt slikto bieži izrādās vienkāršāk. Interesantāk. Turpretī veidot portretu, kur kamera draudzējas ar kādu, ko pati nosacīti pozicionē kā varoni, un tomēr saglabāt intrigu – tas ir krietni sarežģītāk.
Filmu no lieka patosa glābj pats Īvāns, kurš, šķiet, tiešām izbauda filmēšanās procesu un ļauj atmiņā ataust mazām simpātiskām anekdotēm, ar ko izklaidēt skatītāju. Lai arī gana piesardzīgs, dabisks un vienkāršs, viņš brīžiem tomēr atklājas mazliet vairāk, atzīst kļūdas un atklāj mazas personīgas dilemmas. Tiesa, viņa politisko karjeru pēc Tautas frontes laikiem filmas veidotāji izvēlas eleganti apiet. Izskan diezgan klišejiski apgalvojumi par to, ko politika izdara ar dvēseli; tiek pieminēts, ka, jā, gadījās, nebija jau cita veida, kā naudiņu pelnīt, bet laimējās arī veiksmīgi izkļūt ārā no politikas, paldies Dievam, ko nu par to.
Tomēr Dainis Īvāns bija Rīgas Domes deputāts deviņus gadus. Tas ir krietni laikietilpīgāk nekā Tautas frontes periods
līdz ar to mazliet komiska liekas izvēle to atspoguļot kā nejaušu paklupienu, kas neko daudz pāri šim gaišajam cilvēkam nav nodarījis. Ja nu reiz mēs pretstatām tīro un skaidro laiku, kad dzima sapņi, pret nekaunīgo, korumpēto un visādi citādi nešķīsto brīvvalsts politikas realizāciju. Protams, tā ir vienkāršošana, tik tuva latvieša sirdij. Lāčplēši un kangari galu galā.
Dažas epizodes trāpa, un tad ir gluži vienalga, vai filmas saruna noris ar Īvāna kunga vienaudžiem, jauniešiem vai jebko citu. Viens ir brīdis, kad tiek skaļi lasītas atbalstītāju vēstules; tepat ir, piemēram, mīļās pensionāres, kas allaž atsūtīs savus pēdējos grašus vai vismaz svētbildīti - tāda veida caururbjošs naivums. Cits – traģikomiskā piezīme par Valērija Kargina atklāto aizrādījumu, ka vajag stāties vienalga kurā partijā - viņš maksājot visām.
Un vēl – lai arī gaužām banāli, tomēr Īvāna deviņdesmito gadu cekuls, mirdzošās acis un runas, kam var un varēja noticēt, aizskar dažas sarkanbaltsarkanas dvēseles stīgas.
Atlikušais ir tāda kā kinematogrāfiska pieminekļa būvēšana, lipinot kopā tagadni un pagātni, pārlieku neiespringstot uz pārmērīgu tā vai šī laika analīzi, ari ne uz negaidītas emocionālas vai faktuālas informācijas meklējumiem. Brīžiem gribētos, lai mazdrusciņ zustu draudzīgā pietāte un vairāk būtu jūtama laušanās cauri virskārtai. Vairāk "kāpēc?", vairāk "un kas notika tālāk?", iespējams, padarītu filmu interesantāku gan tiem, kas Īvāna stāstu zina, gan tiem, kam tas būtu jaunums.
Tomēr Andreja Verhoustinska kamera ir vērojoša, neuzstājīga, harmoniski iederīga, un līdzīga sajūta rodas arī par viņa režijas darbu - filma vairāk ir ieklausīšanās varonī, nevis runāšana par viņu, tajā nav manāma pašmērķība vai mākslīgi konstrukti.
Kā portretfilma Īvāns ir gana smalkjūtīga, pietuvināta varonim, arī pietiekami daudzveidīga, kombinējot personiskos un TV arhīvus, intervijas ar pašu Īvānu un viņa līdzgaitniekiem, mazas ekskursijas pagātnē un Īvāna ikdienu savās lauku mājās. Tomēr varbūt tieši universālā latviskuma esence, lauku mierpilni plūstošā dzīve aizņem pārlieku daudz ekrāna laika, jo pārlieku atgādina ģimenes albumu, ko pāršķirstīt interesanti ir tikai pašiem tuvākajiem vai pašiem pieklājīgākajiem.
Viens no filmas trumpjiem noteikti ir cilvēcība un godīgums. Pieņemot, ka pagājušo laiku politiķus ierasts vai nu atmaskot un iedzīt zemē, vai arī uzlikt uz pjedestāla, filma Īvāns, lai arī pjedestālu ierīko, tomēr gaumīgi neizmanto iespēju nodoties pārmērīgiem slavinājumiem.
Drīzāk caur savu ārēji nepretenciozo varoni rada
patīkamas aizdomas, ka lielas un labas lietas var gadīties izdarīt ikkatram.
Neierasti, bet filmas plakāta kadrs ir arī filmas pēdējais kadrs. Viena no poētiskākajām filmas ainām – Dainis Īvāns, kurš atlaidies Daugavas ūdeņos, - var likt aizdomāties, ko tad tas īsti nozīmē?
Vai tie ir laika ūdeņi, kas nes Īvānu pa straumei, kurai viņš ļāvies, un reiz gluži nejauši gadījies īstajā brīdī īstajā vietā? Vai tā tomēr ir bijusi stingra un mērķtiecīga cīņa, gluži kā tā pati pret Daugavpils HES, un nu beidzot viņš var atļauties mierīgi atpūsties un atbrīvoties - kā cilvēks, kas savu panācis un kam nav ko nožēlot? Vai varbūt tas vienkārši bijis tik spēcīgs un estētisks kadrs, ka tam vienkārši piestāvēja beigt filmu?
