Nupat kinoteātrī “K.Suns” Latvijas Kultūras akadēmijas Filmu režijas un producēšanas II maģistru kursa studenti demonstrēja savu filmu programmu “Pirmās pankūkas”. Īsumā – svaigi, pārsteidzoši un pat pamācoši tiem “vecajiem”, kam varbūt piemirsies, ka jebkurai filmai nepieciešams enerģisks “draivs”.
Vienkārši forma
5. novembra vakarā ejot uz kinoteātri K.Suns, man ne prātā nenāca kaut ko recenzēt vai vismaz rakstiski apskatīt – kabinetā uz galda pilnīgi apzināti palika blociņš, kur mēdzu šo to pieskricelēt, filmas skatoties. (Esmu praktiskā lietošanā pieņēmusi metodi, kuru savulaik studentiem esot mācījusi Valentīna Freimane – ja gribi, lai filma no tavas galvas neizzūd bez pēdām jau otrajā dienā pēc noskatīšanās, pieraksti! Tā nu sēžu latviešu filmu pirmizrādēs kinoteātra tumsā ar blociņu un ieslēgtu mobilā telefona gaismiņu, katrreiz atceroties grāmatā par Arsenālu minētās pildspalvas ar lampiņu galā, kuras Sukuts būtu varējis uzdāvināt programmu daļas meitenēm, kad tās ceļo pa pasaules festivāliem...).
Lūdzu atvainot par pilnīgi nesakarīgu atkāpi jau ievadā, bet arī tā liecina, ka šis raksts ir pilnīgi spontāna parādība – reakcija uz filmām, kas gluži negaidot rosināja visādas pārdomas „par dzīvi un kino”.
Runa ir par Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studentu īsfilmu skati Pirmās pankūkas – viena dokumentālā filma un desmit spēlfilmas, visas veidotas ar vienu konkrētu uzdevumu: uzņemt noveli, t.i., izspēlēt stāsta dramaturģijā negaidītu fināla pavērsienu. Un tagad es domāju –
Pēteri Krilov, kur tu varētu tā augstāk pakāpties un tā skaļāk nokliegties, lai visi latvju filmdari dzird šo uzdevumu un aizdomājas!
Novele šā vārda klasiskajā (teiksim, O.Henri stāstu) izpratnē ir forma, kuras sniegto iespēju Latvijas kinematogrāfijā hroniski trūkst - tā pārsteiguma un asprātības, neparedzamības un svaiguma, kas iepriecina LKA studentu filmās (bet ne jau automātiski visās, protams). Novele nav vienkārši īss stāstiņš, kā to pēdējā laikā aiz nezināšanas pieņemts uzskatīt (ja sarunas vispār nonāk līdz tik eksotiskai parādībai kā literatūras vai citas mākslas forma); tās obligāta sastāvdaļa ir spraiga norise un negaidīts atrisinājums, taisni kā Krilova uzdevumā. Un šis vienkāršais formas jautājums, izrādās, lieliski sapurina filmu autorus, atbrīvo fantāziju un neparastu ideju ģenerēšanas mehānismus smadzenēs.
Dance macabre
Interesanti, ka lielākajai daļai jauno autoru acīmredzot šķiet – visnegaidītākais un noveles vajadzībām atbilstošākais pārsteigums ir nāve; no desmit spēlfilmām septiņās nāve ir vai nu tikko notikusi, vai notiek dramaturģiskā pavērsiena punktā; citur tā parādās pastarpināti – Elīnas Veiras filmā Vasarsvētki par nāves klātbūtni liecina tikai sākumā izteikti trīs vārdi „Juris ir miris” (un pēc tam kadrā tas pats Juris, īsts un dokumentāls gleznotājs Juris Ģērmanis, ir dzīvāks par dzīvu, gleznojot un banānu ēdot), savukārt Montas Gāganes filmā Netīrā veļa nāve vispār ir anekdote, pārsteidzošā ekspromtā sacerēta apnicīgā tētiņa pačakarēšanai.
Tas viss droši vien aiz jaunības – tāpat kā bērns nevar iedomāties, ka pats kādreiz mirs, tāpat arī students, strādā ar nāvi kā ar teorētisku kategoriju, kas labi noder „asuma uzdzīšanai”. Zīmīgi, ka pavisam citās attiecībās ar nāvi ir programmas vienīgā dokumentālā filma Mēness nogurdinātais, ko veidojusi Dace Pūce, mazliet atšķirīgas paaudzes studente.
Šajā filmā neviens nemirst, lai gan, ciniski vērtējot, filmas varonim nāve varbūt būtu labākā izeja no strupceļa, kurā pats sevi novedis. Un nāve atnāk reālajā dzīvē, liekot filmas beigu titros uzrakstu „In memoriam. Rauls Zitmanis (1959-2015)”. Pietiekami izplatītais paņēmiens nošķirt filmas reālā laika pasauli no iedomātās (atmiņām, sapņiem utt.), veidojot vienu krāsainu, otru melnbaltu, šeit realizēts ļoti precīzi – dabiski melnbalta ir smagā ikdiena gandrīz nekustīgā ķermeņa iesprostojumā, un šizīgi narkotiski krāsainas ir gleznoto tēlu makabrās dejas (kaut kā ļoti iederīgs te man šķiet šis ņo franču „dance macabre” atvasinātais apzīmējums, kuru lietojam esmu manījusi, šķiet, tikai Anšlavu Eglīti...).
Ar vai bez klišejām
Cik saprotams, Daces Pūces dokumentālā filma ir tāds virsplāna bonuss šai programmai, kur visas pārējās ir spēlfilmas.
Tās pašas režisores spēlfilma Sitiens neatstāj tik dziļu emocionālu iespaidu kā Mēness nogurdinātais, taču ietilpst vienā ļoti daudzsološā pulciņā kopā ar Kārļa Lesiņa filmu Paralelitāte, Pētera Rozīša Pagātne sauc, Montas Gāganes Netīro veļu un varbūt vēl kādu – filmas, kuru stāsts ne tikai uzmet negaidītu kūleni finālā, bet jau no paša sākuma ieņem pietiekami neordināru izejas pozīciju un tālāk risinās aizraujoši un neprognozējami.
Īpaši smalks un uz režisora iepriekšējās pieredzes fona pārsteidzošs likās Kārļa Lesiņa mistiskais ceļojums pāri divu pasauļu robežai, savukārt Netīrā veļa ir aizraujoša tieši tāpēc, ka tur nav nekā mistiska – parasta ikdienas ģimenīte ar ikdienas problēmām, un pēkšņi tukšā vietā no nulles izaug pilnīga absurda komēdija.
Lūdzu atvainot, ja ātri slīdošo titru un blociņa trūkuma dēļ neesmu piefiksējusi kādu no malas pieaicinātu scenāristu; pagaidām dzīvoju pārliecībā, ka scenārijus savām filmām režisori sacerējuši paši (un tas ir dabiski gan studentu dzīvē, gan īstā autorkino), tāpēc arī priecājos – varbūt te nāk paaudze, kas prot ne tikai novērtēt oriģināla stāsta plusus, bet prot arī tādu sacerēt un pietiekami skaidri izstāstīt.
Tomēr maģistrantu programma pierāda, ka bez oriģināla stāsta var arī iztikt, ja prot strādāt ar niansēm. Skalas otrā galā ir divas filmas, kas balstītas totālās klišejās – Ditas Celmiņas Kaut kur starp tik un tak (mamma spiesta braukt strādāt ārzemēs un atstāt meitu pie vectēva) un Lienes Lindes Zeme ir visvientuļākā planēta (meitene grib dzimšanas dienas dāvanā saņemt suni, šķirtais tētis to apsola un, protams, piekrāpj). Kamēr pirmā filma tomēr turpat klišejā arī iestrēgst, otrā jau vicina spārnus starptautiskam lidojumam – Lienes Lindes filma seko viņas bakalaura laiku hitam Četri mielasti un, paspējusi paķert balvu pašmāju Riga IFF programmā Short Riga, jau taisās uz starptautisku pirmizrādi Tallinas Black Nights jauneklīgajā apakšsadaļā Sleepwalkers. Starp citu, 18. novembrī, tāpat kā Lailas Pakalniņas Ausma lielajā konkursā.
Pārsteigumi un rezumē
Kaut kur pa vidu šajā skalā ir pārējās, līdz šim neminētās filmas, un neizlikšos, ka pilnīgi visas desmit atstāja uz mani vienlīdz spēcīgu iespaidu. Ir vēl šādi tādi uzzibsnījumi atmiņā – piemēram, prieks par konsekvento humoristu Pēteri Rozīti, kura potenciālu sen jau gaida Latvijas filmu skatītājs (īsā anekdote Jess vēl kūņājas pa vienkāršo joku kategoriju, bet Pagātne sauc jau liecina par spēju celt un nest arī elegantākus uzdevumus).
Pārsteigums par man līdz šim ne pārāk pazīstamo mūziķi Ralfu Eilandu, kurš izrādās kadrā tik organisks, ka krietni iekabina profesionālajam aktierim Rihardam Leperam (Daces Pūces filma Sitiens). Vēl viens pārsteigums, titros izlasot, ka, manuprāt, vissievišķīgāko filmu šajā komplektā – klasisku romantiskas jaunavas sapņojumu ar princi-gleznotāju baltā džemperī, nevainīgu draudzību un pilnīgu abstrahēšanos no sadzīves reālijām – radījis puisis Konstantīns Ņedošivins (Elektrostacija). Un sajūta, ka Latvijas teātru vidē vislabākā draudzene studentiem ir aktrise Daiga Kažociņa (šo sajūtu gan veido arī dienu iepriekš noskatītā Lielā Kristapa laureāte, Valērija Oļehno īsfilma Pa Pa); aktrisei gan vismaz studentu filmu kontekstā draud ne visai radošais nogurušās mātes ampluā.
Rezumējot – šai īsfilmu programmai ir labs potenciāls iedraudzēties ar skatītāju, un varbūt to arī vajadzētu izmantot. Protams, protams, Latvijā nodarboties ar filmu izrādīšanu publiskos seansos ir diezgan mokoši, bet 21. gadsimtā un tehnoloģiju laikmetā varbūt iespējams iekārtot šādu seansu kaut kur elektroniskajā vidē – varbūt dažas filmiņas pa vienai jau kaut kur klīst YouTube ārēs, taču visas kopā tās izskatās krietni daudzsološāk un perspektīvāk.
