13. septembrī izziņots Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” nomināciju saraksts, un tajā atrodami arī daži pārsteigumi – piemēram, Latvijas kinovidē līdz šim nedzirdēti autori, kuru filmas pēc atlases komisijas lēmuma nonākušas festivāla konkursa skatē. Kino Raksti iepazīstina ar vienu no šiem talantīgajiem jaunpienācējiem – augustā notika Daniila Silova īsmetrāžas debijas filmas „Vienreizējā / Disposable Darling” pirmizrāde, savukārt oktobrī filma tiks izrādīta Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” konkursa skatē, tā nominēta balvai par labāko īsmetrāžas spēlfilmu.
Dmitrijs Rancevs: - Cik man zināms, jaunākā Latvijas kino kontekstā šis gadījums kaut kādā ziņā ir unikāls – ar viegli antiutopisku piesitienu bagātināta fantastikas žanra elementus, kādi šajā filmā veido stāstījuma karkasu, Latvijas kinematogrāfistu darbos pēdējos gados man nav gadījies sastapt. Protams, hipertehnoloģiskie nosacītās nākotnes apstākļi, kas diktē autora fantāzijas ekrāna iemiesojuma loģiku, ir tikai iemesls, lai atklātu psiholoģiskās dzīles un humāno problemātiku, kā arī spilgti iezīmētu pilnīgi konkrētu idejisko kanvu, kā jau tas īsmetrāžā mēdz būt.
Oskars, turīgs vīrietis vidējos gados (Jānis Elsts), pirms kāda laika šķīries no mīlētās, bet nemīlošās Katjas (Kristīna Ivančikova), satiekas ar kāda uzņēmuma pārstāvi Černovu (Jurijs Djakonovs), kura kompānija ražo replikantus. Abi apspriež topošās modeles – Katjas mākslīgās dubultnieces – detaļas, turklāt tiek akcentēta nevis ārējā līdzība (nav šaubu, ka tā būs pilnīgi ideāla), bet gan replikanta emocionālais saturs.
Oskars, kuram tā arī nebija izdevies greznas dzīves garšu iepotēt reālajai Katjai, situāciju grasās labot modelēšanas laikā. Taču, kā viņu brīdina Černovs, izmaiņas varot novest pie tā, ka neplānoti un, iespējams, nevēlami veidojas attiecību simulakrs, ko Oskars pēc būtības sev pasūta. Visbeidzot Oskars pirmo replikantu iznīcina, lai pasūtītu nākamo — ar citu matu krāsu un jaunu dzīves izvēļu karti, ko galvenais varonis cenšas pārveidot, tāpat kā īstās Katjas gadījumā. Cik veiksmīgi? Vai tam nevajadzēs jaunu modeli?
Filmas treileris ŠEIT.
Filma izceļas ar savu vienkāršo, bet ļoti kvalitatīvo — visās nozīmēs — spektakulārismu un diezgan sarežģīto montāžas-naratīva struktūru. Šie formālie uzstādījumi tādā pavēsā manierē, kas atgādina cool jazz ar vinila sprakšķiem, par kuriem spriedelē Oskars, aranžē artikulācijas otrajā plānā atvirzītos, bet no tā ne mazāk būtiskos jautājumus par to, vai iespējams aizrakties līdz savu vēlmju patiesīgumam, un par to, kas neparedzēts īstenībā glūn aiz tās robežas, kura šķir vēlmes no to piepildīšanās.
Par kino ietekmi uz dzīvi un otrādāk, par tematiskajām un formālajām režisoriskajām prioritātēm, par perfekcionismu un kinofinansējuma sāpīgajām mācībām, par emocionālo narkomāniju, par Rīgas kinogenitāti, par sagumzītu kaklasaiti un Deividu Linču — par to visu tūlīt pēc pirmizrādes aprunājāmies ar filmas Vienreizējā scenārija autoru un režisoru Daniilu Silovu.
Apsveicu ar pirmizrādi! Kādas sajūtas?
Pagaidām vēl sajūtas nav pārāk saprotamas. Filma un darbs pie tās bija manas eksistences dominante pēdējo gadu-pusotru, un tagad ir izveidojies viegls vakuums. No vienas puses, es negribēju pārāk dziļi ielaisties nākamajos projektos, lai pilnvērtīgi varētu pabeigt Disposable Darling. No otras puses — jūtos, it kā savu bērnu būtu palaidis universitātē, un tagad ir kaut kāds tukšums. Postpartum depression, šķiet, tā to dēvē.
Pirms runājam par «bērnu», pastāsti par sevi! Kā tu nonāci līdz kino?
Populārs jautājums. Atļaušos mazliet filosofijas / koķetērijas. Kā vispār cilvēki jebkur nonāk – jebkurā mākslas un radošās darbības veidā? Godīgi sakot, pats līdz galam nespēju saprast, kā man tas sanāca. No vienas puses, es ļoti sen rakstu. Bērnībā un agrā jaunībā (un vēl mazliet pēc tam) sacerēju stāstus. Pēcāk ilgu laiku rakstīju (un joprojām reizēm ar mainīgām sekmēm mēdzu rakstīt) blogu, kam jau ir 13 gadu.
Taču visu šo laiku mani nepameta sastinguma sajūta, vienkārši nepietika vārdu, gribējās bagātīgākus pašizpausmes līdzekļus. Turklāt kino visā šajā posmā man ir bijusi neatņemama un dažkārt pat galvenā dzīves daļa. Dzīves periodi ir bijuši saistīti ar noskatītajām filmām, dzīves notikumi tikuši tulkoti kino valodā, uz sevi un saviem draugiem esmu skatījies caur neredzamu lēcu, cenšoties saprast, kādā veidā vienu vai citu stāstu varētu pastāstīt uz ekrāna.
Iespējams, tas viss skan pārāk patētiski, taču es necenšos piepūst vaigus un apgalvot, ka esmu ar kino piedzimis vai kino vienmēr bijis mans aicinājums.
Drīzāk būtība ir – es ne reizi vien esmu pamanījis, cik spēcīgu ietekmi uz mani ir atstājis un atstāj kino, un man patiesi ir gribējies tādu pašu ietekmi atstāt uz citiem. Lai manas idejas un pārdzīvojumi spētu kļūt par iedvesmu vēl kādam citam.
Daudzi manis rakstītie stāsti vairāk atgādināja scenāriju uzmetumus – shematiski, ātri. Es vienmēr vairāk esmu domājis tēlos, kadros, ja tā drīkst teikt. Nezinu, kas šeit ir primārais – mana aizraušanās ar kino vai vienkārši īsta literārā talanta trūkums.
Un tomēr, lai uzņemtu pat tikai īsmetrāžas filmu, bez pārgalvības un vēl kādām gaistošām lietām vajadzīga arī racionāla apjausma, kā to darīt. Vai tev ir kāda kinoizglītība?
Arī gluži saprotams jautājums. Godīgi sakot, atbildot uz to, es ļoti baidos izklausīties pēc uzpūtīga iznireļa. Nē, es neesmu ieguvis speciālu kinoizglītību, nodarbojos ar pašmācību. Es no sirds ticu pāris lietām, kas saistītas ar kinoizglītību:
1 - režija ir ļoti lietišķa māksla: jo vairāk dari, jo labāk sanāk;
2 - kinematogrāfs tomēr ir atkārtošanas māksla, un piemēri, kā un ko darīt, ir mums acu priekšā. Tāpat arī piemēri, kā nevajadzētu darīt.
Turklāt, protams, esmu lasījis grāmatas par režiju, skatījies piemērus un lekcijas – par laimi, mūsdienās par šo tēmu informācijas pietiek, varbūt pat ir pārāk daudz.
Bet negribu teikt, ka kinoizglītība būtu lieka vai nevajadzīga.
Es ar lielāko prieku ietu pamācīties. Ienirt kino vidē, atrasties pieredzējušu cilvēku lokā, starp cilvēkiem, kuriem ir līdzīga aizrautība tavējai – manuprāt, tā ir labākā iedvesma. Diemžēl man īsti nebija iespējas sākt mācīties, un es izvēlējos uzreiz kaut ko filmēt, vienlaikus arī pārbaudot sevi. Ceru, ka iespēja vēl nāks, esmu par to pārliecināts – mācīties nekad nav par vēlu, jo vairāk režiju.
Ja runājam par piemēriem – vai tu varētu minēt dažus pašam mīļākos (vispār vai šobrīd) režisorus? Kas tevi kopumā interesē kino?
Esmu tāds cilvēks, kas spēj baudīt gandrīz vai jebkuru filmu. Cenšos skatīties filmas tā, kā paredz žanrs, kurā tās uzņemtas. Teiksim – es ar baudu skatos romantiskas komēdijas (guilty pleasure) vai filmas par supervaroņiem (kā mūsdienu variāciju par Olimpa dievu mītiem). Esmu pārliecināts, ka gandrīz vai jebkurai filmai ir tiesības uz eksistenci un sava auditorija. Bet, ja runājam par patiešām mīļiem, tad...
Deivids Linčs – par robežu nojaukšanu starp realitāti un sapni. Deivids Finčers – par apsēstību ar sīkumiem.
Ričards Linkleiters – par unikālo veidu, kā viņš kino strādā ar laiku, kā arī par spēju novērot attiecības starp cilvēkiem vispār un arī starp vīriešiem un sievietēm. Alfrēds Hičkoks – par to, ka viņš izgudroja mūsdienu populāro kinematogrāfu gandrīz pilnībā.
Noprotu, ka lielākā daļa vārdu palika nenosaukta, bet par tavām interešu prioritātēm radās zināma skaidrība. Taču tagad no globālā pie mazāk globālā. Savu pirmo filmu tu veidoji Latvijā, un tas filmā ir pamanāms arī vizuāli. Vai tu jūti savu saikni ar Latvijas kinokontekstu?
Nevarētu teikt, ka es zinu, kas ir Latvijas kinokonteksts. Droši vien kaut kādā mērā es esmu patriots. Es mīlu Latviju un īpaši Rīgu. Mums ir bagātīga kinovēsture. Un es vēlos uzņemt filmas tieši šeit, lai, iespējams, kaut kādā veidā citiem parādītu pilsētas skaistumu.
Mūsu filmas operators inscenētājs Makars Borisovs šobrīd strādā Barselonā, un viņš regulāri sūta fotogrāfijas vai stāsta par filmēšanai piemērotām vietām – ar domu, ka būtu lieliski tur kaut ko pafilmēt. Es vienmēr atbildu, ka Rīgā nav sliktāk. Pie mums var ieiet jebkurā pagalmā un nonākt lieliskā vietā, kas der filmēšanai. Vienkārši tas ir jāierauga. Varbūt vienīgi laikapstākļus grūti paredzēt.
Man prātā ir tāds lielākas filmēšanas sapnis, plāns, ko cerams, kādreiz izdosies īstenot – un to es varu iztēloties tikai Rīgā. Tas, iespējams, ir viens no nosacījumiem un ierobežojumiem, ko es pats sev esmu uzstādījis.
Kinoprocesā starp citiem nosacījumiem un ierobežojumiem vienmēr iejaucas finansiālais jautājums. Tava debijas filma Vienreizējā ir kino, kas veidots «pa nopietnam», ir pamanāms, ka kompromisi nav bijuši fatāli. Ja nav noslēpums, kā tev izdevās atrast finansējumu?
Filmu finansēju es pats. Ietaupījumi un aizņēmumi, ja tā pavisam īsi. Tas bija apzināts gājiens, ko daļēji noteica tas, ka man nav izglītības un pieredzes. Es nevarēju atļauties vienkārši iet pie kāda un prasīt naudu „uz godavārda“. Iespējams, tā nav labākā īpašība kinoindustrijai, kur, cik es saprotu, svarīgi ir prast izsist budžetu, bet, pirms lūgt kādam citam, es visu gribēju paveikt pats. Sanāca, protams, daudzkārt sāpīgāk, nekā biju plānojis, bet arī tā ir mācība. Un vēl jau arī daudzi palīdzēja – ja ne ar naudu, tad ar sakariem, tehniku un savu līdzdalību.
Gan integrēšanās kinovidē, gan prasme «izsist budžetu» ir lietas, kas apgūstamas ar laiku, piekrīti?
Katrā ziņā. Jo vairāk, ja tagad es jau kaut ko varu parādīt – kaut arī tikai vienu īsmetrāžas filmu, bet tas jau ir kas vairāk par tukšiem vārdiem. Pēc mēnešiem ilga darba parādījušās arī pazīšanās un sakari, pie kā varu vērsties, ja nu kas, tā ka sākums ir.
Un tomēr es visu mūžu esmu centies ar cilvēkiem strādāt nevis pēc principa «tu taču mani zini», bet gan pēc principa «tu taču zini, ko un kā es daru».
Pagaidām nevaru pateikt, kā būs tālāk un kas pie mums, Latvijā, ir prioritārāks.
Tagad arī es zinu, ko un kā tu dari. Parunāsim par to – par pašu filmu. Man uzreiz radās sajūta, ka tā ir ideja pilnmetrāžas filmai (un kino ir daudz piemēru īsmetrāžas filmas izvēršanai pilnmetrāžā). Pirmizrādē es dzirdēju viedokli – ja Vienreizējā būtu izstiepta uz pusotru stundu, tā būtu Holivudas meinstrīms. Vai tev pašam vispār ir doma stāstu attīstīt? Un ja jā, tad kurā virzienā?
Man bija vilinājums to samontēt uz minūtēm 70, jo uzņemtā materiāla bija daudz vairāk, nekā ietilpa filmā. Bet neesmu drošs, vai konkrētajā gadījumā būtu sanācis kaut kas interesants. Tomēr ir jūtama darba «debija» un atsevišķas scenārija problēmas – nedomāju, ka tieši šo stāstu skatītājam būtu interesanti vērot pusotru stundu. No otras puses, ir momenti, kurus es gribētu piefilmēt, lai labāk attīstītu sižetu. Pie esošajām 25 minūtēm vēl kādas, teiksim, 10-15 minūtes. Bet tur es nonācu pie citas problēmas. Tāda formāta «īsmetrāža» nevienam nav vajadzīga, festivāli tādu neņem, bet pilnmetrāžas konkursiem tas ir par maz.
Plus otrā problēma – vēl arī nauda beidzās, un gluži banāli vairs nebija par ko filmēt.
Tomēr bija arī citas idejas. Piemēram, doma par antoloģiju, vairāku stāstu apkopojums – tos vienotu tēma, bet aktieri būtu dažādi. Teiksim, izveidot vēl dažus stāstus par citiem robotu pircējiem – ko un kāpēc viņi sev pasūtījuši. Pat daži uzmetumi tapa. Bet šobrīd es tomēr gribu iet tālāk. Stāsts par šiem varoņiem un šo pasauli man ir noslēdzies.
Un tomēr – ja pieļaujam tādas antoloģijas realizēšanu (kas, manuprāt, būtu ļoti interesanti), vai tu strādātu (vai sajustos) drīzāk kā žanra vai kā autorkino pārstāvis?
Man ne īpaši patīk tāds binārs iedalījums. Piemēram, vai Vess Andersons pieskaitāms pie žanra vai autorkino režisoriem? Man gribas stāstīt stāstus un dalīties savās domās, lai rastu atbalsi cilvēkos. Žanra stāstiem ir lielāka auditorija, bet kāpēc gan «žanriskumam» vajadzētu traucēt saglabāt savu personīgo skatu uz lietām un cilvēku attiecībām? Bet, ja katrā ziņā būtu jāizvēlas, es izvēlētos žanra kino.
Man kā kinokritiķim nav tiesību atklāt savas simpātijas, un tomēr varu pačukstēt, ka man šķiet saistošāk skatīties autorkino. Kaut arī... Ārthausā ir milzīgs daudzums neskaidru un vāju darbu, tāpat kā pastāv arī bezgalīgi daudz bezjēdzīgu žanra filmu, kas strādā vienīgi kā producentu projekti un kam nav nekāda sakara ar kinomākslu. Protams, es esmu par kvalitāti. Šeit, domāju, tu man piekritīsi. Bet ko tu teiksi par mākslu?
Es ļoti baidos no jēdziena art-house. Man šķiet, ar šo terminu bieži piesedzas žanra filmas ar sliktiem scenārijiem vai citām problēmām. No otras puses, es ļoti mīlu Linču, kuru daudzi nespēj skatīties. Tas pats manis stipri iemīļotais Vess Andersons arī drīzāk ir autorrežisors. Tāpēc es negribu izvēlēties starp žanru un autorkino. Kā es jau minēju, jebkurai filmai ir tiesības uz eksistenci un sava auditorija. Kas attiecas uz mākslu...
Kino, pēc manām domām, ir kolektīva daiļrade, māksla, kas apvieno dažādus cilvēkus un talantus. Jā, ir atsevišķas ļoti skaļas un spēcīgas personības, kas rada savu kino. No otras puses, ir talantu ansamblis – scenārijs, režija, operatora darbs, aktieru dotības.
Kaut kādā ziņā (bet tikai kaut kādā) mēģinājumi noteikt vienīgo pareizo ceļu kino ir pielīdzināmi pūliņiem izlemt, kas ir lielāka māksla – grupas The Beatles albums vai Džona Lenona albums.
Kino (tāpat kā jebkuras mākslas) jēga ir – jau atkal tikai pēc manām domām – radīt emocijas. Likt skatītājam aizdomāties. Pārdzīvot savu pagātni, pārcelties uz iespējamo nākotni, paskatīties uz sevi no malas, no cita leņķa, pieņemt lēmumus. Ja kādam (es runāju nevis par sevi, bet gan absurda piemēra līmenī) par tādu filmu kļūst Iron Man piektā daļa, vai tad tas ir slikti?
Tavas filmas fantastiskais sižets paredz zināmu supertehnoloģitāti, pat, ja tā tikai ir nojaušama vai saprotama no mājieniem. Bet vēstījuma centrā ir cilvēks. Kas tev pašam filmā Vienreizējā ir būtiskāks – tehnoloģiskie aspekti vai psiholoģiskais saturs?
Pilnīgi noteikti – otrais. Vēl jo vairāk – tas ir attiecināms uz pilnīgi visiem stāstiem, kurus man gribētos izstāstīt nākotnē. Jau no paša sākuma esmu centies uzsvērt – mana filma nav par mākslīgo intelektu, bet gan par cilvēku, par salauztu, emocionāli nestabilu, bet cilvēku. Vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību tēma – tā vispār ir viena no galvenajām tēmām, kas mani dzīvē interesē.
Filmas noslēgumu es interpretēju kā piepildīto vēlmju apburto bezgalību. Man liekas, ka viena no mūsdienu sabiedrības problēmām ir tāda, ka mums uzspiež mūsu vēlmes. Šajā ziņā filma ir ļoti aktuāla. Tajā pašā laikā vēlēšanos piepildīšanās noved līdz dvēseliskai iztukšotībai. Un tā ir traģēdija. Vai var teikt, ka filma ir (arī) par to?
Laikam gan. Man šķiet, tā ir laba interpretācija. Šajā ziņā viens no varoņiem (pārdevējs) iejūtas tādā kā sava veida anti-kārdinātāja lomā, viņš brīdina varoni, ka tas pasūta ne gluži to, kas viņam vajadzīgs, lai arī pārdevējs noteikti zina – cita varianta pircēja prātā nevar būt.
Jau no paša sākuma es sev par galveno filmas tēmu izraudzījos manis paša izdomāto frāzi «emocionālā narkomānija» – atkarība no emocijām, kā no labām, tā sliktām.
Varonis nesaprot, ka viņa vēlmi pilnībā nosaka šī atkarība – diezgan vienveidīgu un savā būtībā tukšu pārdzīvojumu meklējumi.
Manuprāt, aktieri kā modeļi, kā antropomorfi idejisku intenču tēli filmai piemeklēti ir ideāli. Jānis Elsts (Oskars) – ārkārtīgi bagāts cilvēks, kurš var nopirkt jebko, bet viņam gribas kaut ko vairāk. Jurijs Djakonovs (Černovs) – tāds jauneklīgs Mefistofelis, (anti)kārdinātājs un vēlmju pārdevējs. Kristīna Ivančikova (Katja) – «sieviete-lieta», viņas mazkustīgā seja replikanta akcidentālo autismu dara ticamāku. Vai tev izpildītāji bija modeļi – detaļas kopējā bildē? Vai arī tu vēlējies no viņiem sagaidīt dramaturģiskās ticamības panākšanu? Vai tu jau esi izstrādājis savus principus darbā ar aktieriem?
Pret kastingu es attiecos visai skrupulozi. Jau no paša sākuma biju iedomājies noteiktus tēlus un meklēju aktierus, kas tiem atbilstu. Bija gan vilinājums pamēģināt kaut ko citu, bet beigu beigās paliku pie tā, kas sākotnēji bija uzrakstīts. Laikam tikai Jurijs paspilgtināja, izmainīja sākotnēji aprakstīto varoni, padarīja viņu interesantāku. Mēģinājumos mēs ar viņu kopā izstrādājām kārdinātāja tēlu, sava veida mūsdienu Mefistofeļa inkarnāciju.
Principi darbā ar aktieriem man ir sanākuši tādi mistroti. No vienas puses, daudzus paņēmienus esmu aizņēmies no izlasītajām mācību grāmatām. No otras puses, – es atspēros no katra varoņa pagātnes, mēs ilgu laiku pavadījām, ar Jāni un Juriju apspriežot, kas ar katru no varoņiem ir noticis agrāk, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas. Esmu pārliecināts, ka frāze «var jau būt, ka mēs esam pielikuši punktu pagātnei, taču tā nav pielikusi punktu mums» ir patiesa, un tāpēc viss, ko mēs pasakām vai izdarām, kaut kādā mērā izriet no tā, kas mūsu personīgajā stāstā ir noticis iepriekš. Tieši to es gribēju saskatīt aktieru darbā.
Filmas vizuālais veidols tiecas uz pilnību. Operatora darbs un montāža ir acīmredzami pārdomāti, bet plāns no augšas uz Vanšu tiltu un Vecrīgu – vienkārši perfekcionisma virsotne. Vai tev ir būtiski, lai nebūtu nevīžību, kas dažkārt nebiedē pat izcilus režisorus?
Esmu perfekcionists līdz riebumam. Tas droši vien ir manāms. Piemēram, filmā kādi 40 procenti visu kadru ir apstrādāti ar tā saucamajiem neredzamajiem specefektiem. Kaut kur ir aiztriepti durvju rokturi un uzlīmes, kas traucēja filmas sterilitātei, cituviet aizvācām telefona stabu, vēl kaut kur varonim bija saņurcīta kaklasaite (to es pamanīju un izgludināju tikai nākamajā ainā). Tāpēc postproduction posms ievilkās tik ilgi. Es gan to drīzāk uzskatu par mīnusu, nevis plusu, un tā nekādā ziņā nav koķetērija. Vienkārši es nevaru sev ļaut palaist garām kādu sīkumu, ja tādu pamanu – pat, ja esmu vienīgais, kas to pamana.
Starp citu, par montāžu. Stāsts nav izstāstīts lineāri. Īsti skaidri izsekojams ir tikai Oskara un Černova tikšanās (tikšanos) naratīvs. Pilnīgāku vēstījumu sniedz flešbeki un flešforvardi. Kas noteica tādu izvēli?
No vienas puses, flešbeki un flešforvardi jau bija iekļauti scenārijā no paša sākuma. Man patīk šis paņēmiens, jo tas ir mums raksturīgs arī reālajē dzīvē. Cik bieži mēs «ienirstam» pagātnē vai sapņojam par nākotni burtiski katras dienas laikā?
No otras puses, konkrētā realizācija tapusi režijas mīnusu ietekmē.
Oskara un Černova tikšanās ainas un tāpat arī Oskara un meitenes-replikanta «komunikācijas» ainas sanāca izstieptas, tās nestrādāja parastajā ritmā, un tāpēc es jau montāžas etapā nolēmu pamainīt ainu secību.
Filmā manāms sava veida vizionārais fetišisms – tīksmināšanās par ķermeni, atsevišķu tēlu fragmentiem un detaļām. Vai tas tāpēc, ka ikviens mīlētājs vienmēr kļūst par fetišistu, vai tā ir tava apsēstība ar kinematogrāfu?
Kaut kādā mērā tas ir kopīgas radošās sadarbības rezultāts. Pirmkārt, daudzi kadri bija iecerēti tieši tādi, lai uzsvērtu varoņa apsēstību ar meitenes ārējām pazīmēm, jo viņu nekad īsti nebija interesējis, kas viņai iekšā. Otrkārt, mūsu operators inscenētājs Makars Borisovs pastāvīgi meklēja jaunus, veiksmīgākus mākslinieciskos rakursus.
Zinu, ka sižetam par pamatu tu ņēmi paša sarakstītu sen tapušu stāstu. Bet vai filmas radīšanas laikā tu manīji kādas ietekmes no kino lauciņa?
Blade Runner (1982, režisors Ridlijs Skots), Twin Peaks (1990, režisors Deivids Linčs), Solaris. Dažās ainās es apzināti atdarinu klasiķus, dažās – neapzināti.
Tarkovska «Solaris»?
Protams.
Ir vēl viens interesants stāsts. Kad darba grupa lielā mērā bija savākta un mēs sākām plānot filmēšanu (kaut kad ap 2015. gada martu), uz ekrāniem iznāca Ex Machina (2015, režisors – Alekss Gārlands), par kuru es gandrīz neko nezināju – tikai bāzes sinopsi, pat treileri nebiju skatījies. Mēs ar draugiem aizgājām uz kino un no zāles iznācām, saķēruši galvu, jo daudzējādā ziņā stāsts sasaucās ar mūsējo. Vēlāk, kad rīkojām mūsu filmas testa skatīšanās, daudzi runāja par atmosfērisko līdzību ar Ex Machina, bet to droši vien varētu uzskatīt par komplimentu mums. Turklāt, atkārtošos, mūsu filma nav par robotu, tā ir par cilvēku, tāpēc nu vairs es īpaši nepārdzīvoju.
Kāds būs filmas tālākais liktenis?
Mums jau ir priecīgas ziņas – Vienreizējā ir nominēta nacionālajai kinobalvai Lielais Kristaps kā viena no labākajām īsmetrāžas filmām, un visiem Latvijas iedzīvotājiem būs iespēja to novērtēt no 6. līdz 12. oktobrim kinoteātrī Splendid Palace. Visai filmēšanas komandai tas ir liels pagodinājums.
Bet vispār jau īsmetrāžas filmām parasti ir vienkāršs liktenis – festivāli. Augustā filmu rādīja Maskavā, festivāla Esperanza Film Festival konkursa programmā, pieteikumi ir aizsūtīti arī uz daudziem citiem starptautiskiem festivāliem. Gribētos, lai filmu redzētu iespējami vairāk objektīvu skatītāju un lai tas savukārt sniegtu iespēju strādāt pie tālākajiem projektiem.
Antoloģijas ideja arī nav apbedīta, tikai atlikta. Ja būs interese, ja parādīsies iespējas, es pie šī tēmas vēl gribētu atgriezties, un scenāriju uzmetumi man pašam šķiet diezgan interesanti.
Kāda un par ko būs nākamā filma?
Lielā mērā tas būs atkarīgs no iespējām. Ir vairāki scenāriji, pie kuriem es vēlos strādāt, un tie ir ļoti atšķirīgi. Taču jebkurā gadījumā varu teikt, ka nākamā filma būs par cilvēkiem, par cilvēciskām emocijām, pārdzīvojumiem, par neredzamiem spēkiem, ko ne vienmēr varam kontrolēt — par spēkiem, kas mūs virza uz priekšu. Vai arī atpakaļ.
