KINO Raksti

Kinoteātri tiekas Lisabonā

14.02.2020

Kāpēc Alfonso Kuarona „Roma” tā arī nenonāca līdz Rīgas kinoteātriem? Vai DCP ir apreibinoša viela? Kāda jēga rādīt sarežģītas bulgāru drāmas? Un galu galā – vai kinoteātri drīz nomirs? Tādus un citādus jautājumus apcerēja „Kino Bizes” vadītājs Māris Prombergs, piedaloties Eiropas kinoteātru tīkla „Europa Cinemas” konferencē Lisabonā.

Iedomājos par šo rakstu aptuveni mēnesi pirms brauciena. Izlēmu par to uztraukties. Rakstīt par to, kā esmu par šo rakstu satraucies, lauzu par to galvu, iedvesmai ņemu uz krūts; taisnojos, ka negribu ar varu kaut ko reklamēt, kaut ko skaidrot, pārliecināt un pārdot – kaut vai tikai Latvijas kinoteātrus ar dažiem simtiem krēslu. Atklāt, ka gribu vismaz sajūtu plāksnē runāt godīgi un no sirds, lai mēs būtu saskrējušies šeit tā pa īstam. Skatoties domīgi tālumā (sienā), tas viss man likās pietiekami interesanti, lai nebūtu garlaicīgi rakstīt par konferenci.


Kratos debesīs uz Lisabonu reisā, kurā sasēdusi visa Latvijas ārthausa kinoteātru pārstāvniecība – seši cilvēki. Vienā flangā Juris un Aīda Zviedri no K.Suņa, otrā – Splendid Palace komanda.

Es ar džinsās izmazgātu Kino Bizes uzlīmi – mazliet dziļāk ekonomiskajā klasē.

Kad lidaparāts ir jau pietiekamā augstumā, Juris pieceļas un dodas uz tualeti. Atpakaļceļā piesēžas man blakus, pāris joku, un sākam iztirzāt ikdienu kinoteātrī. "Sāpes un slava salīdzinoši labi iet, bet Dzīve un nāve gan pavisam švaki," Juris īsi ieskicē Pedro Almodovara un Ksavjē Dolana jaunāko filmu apmeklējumu. "Pie mums arī Sāpēm un slavai labs apmeklējums, bet Dvēseļu puteni jau otro nedēļu gāž riņķī. Turklāt vēl pilnmēness laikā!" – es padalos ar saviem statistiskajiem rādītājiem. Vēl dažu darba epizožu atstāsti, līdz pārslēdzamies uz patīkamo – pēc pāris stundām būsim Lisabonā, kur četras dienas norisināsies Eiropas art-house kinoteātru konference. No visas Eiropas sabrauks 600 kinoteātru darbinieku, lai, tāpat kā mēs nupat lidmašīnā, apmainītos ar piedzīvojumiem kino izrādīšanā.


Īsumā par ātri pārlasāmo – notikuma koncepcija un galvenie termini. Eiropas art-house kinoteātru konference norisinās kopš 90. gadiem, un Juris ar Aīdu to regulāri apmeklē jau kopš aizsākumiem – atšķirībā no manis, kam šī būs otrā reize.

Katru otro gadu konference norisinās citā Eiropas galvaspilsētā un četru dienu laikā prezentācijās un diskusijās apskata kinoteātru nozares aktualitātes, izaicinājumus un tālākās perspektīvas (90. gadu beigās noteikti bija jautras un iedvesmojošas konferences, kad katru gadu aizvērās desmitiem lielo kinozāļu ar 400 vietām).

Konferences rīkotāji ir organizācija Europa Cinemas (kopš 1992. gada), tās tīklā tiek uzņemti art house kinoteātri, kas galvenokārt demonstrē (vēlams, mākslinieciski augstvērtīgu un kinofestivālos apbalvotu) Eiropas kino, nevis amerikāņu blokbāsterus, tādējādi

rūpējoties, lai Eiropa nekļūtu par vēl vienu pieprasījumā-piedāvājumā balstīta dzīvesveida štatu.


Noskan gongs, un sākas 48 stundu sarunas par kinoteātriem. Pirmie uzstājas galveno rīkotāju un atbalstītāju organizāciju pārstāvji un, izņemot dažas piezīmes par itāļu mammu, pārējais ir ļoti vispārīgs. Visi pieci ir baltie vīrieši vecumā virs 45-50 gadiem. Kopumā zālē kinoteātru un saistīto organizāciju pārstāvji ir balti, izņemot piecus ielūgtos viesus no Korejas. Tas ir pietiekami aizdomīgi, ņemot vērā īpaši Eiropas rietumdaļas multinacionalitāti un to, ka viens no galvenajiem Eiropas ārthausa kinoteātru uzstādījumiem ir daudzveidīga satura piedāvājums, kas atklātu pēc iespējas dažādāku cilvēku pieredzi Eiropā un citviet pasaulē.

Iepriekšējā konference Bukarestē beidzās ar kāda auditorijā sēdoša liverpūlieša pārmetumiem par padzīvojušu balto vīriešu dominanci uz skatuves, un šogad nekas nebija mainījies. Ja nu vienīgi tas, ka pirmie runātāji gandrīz katrs pieminēja sievietes nozīmīgo lomu savā darbā – līdz pat komiskam attaisnojumam, ka viņu atsūtījusi uzstāties priekšniece.
Atšķirīgu modeli esmu redzējis Roterdamas starptautiskā kinofestivāla konferencē, kur runātāji parasti pārstāv dažādus reģionus un sabiedrības grupas; rezultātā auditorija dabū svaigus, nedzirdētus stāstus un dažādu pieredzi filmu izplatīšanā un izrādīšanā.


Vēl viena pieminēšanas vērta ziņa izskanēja par Europa Cinemas kinoteātru tīklu, kam piesakās arvien vairāk kinoteātru, kopā pulcējot gandrīz tūkstoš biedru.

Vairākās valstīs, tai skaitā Latvijā, Europa Cinemas ir vienīgais tieši kinoteātru darbībai paredzētais atbalsts, kas ņem vērā to, cik izrādītas Eiropā ražotās/kopražotās filmas, kāds bijis apmeklējums utt. Pēdējo gadu laikā kinoteātru skaits strauji aug, tāpēc Eiropas piešķirtais budžets tiek sadalīts uz daudz vairāk dalībniekiem un katrs no tiem saņem mazāk nekā iepriekš. Tāpēc vairākiem organizācijas biedriem rodas dilemma – vai ir jēga palikt ārthausa kinoteātru tīklā ar sarežģītajām bulgāru drāmām, vai tomēr izdevīgāk bez jebkādu organizāciju prasībām vienkārši rādīt visus tos Mārtina Skorsēzes kritizētos amerikāņu blokbāsterus. Eiropas stratēģus tas satrauc.

Diskrētās bailes no pārmaiņām

Vairākkārt cenšos sev atgādināt, ka šī raksta sadaļa ir par VoD (video on demand) jeb dažādajām interneta straumēšanas platformām, nevis tikai par Netflix.
Konferencē, kā ierasts pēdējo gadu laikā, viens vai vairāki diskusiju paneļi ir par interneta lapām, kurās par ikmēneša samaksu var skatīties filmas un seriālus jebkurā vietā, kur esat paņēmuši līdzi savu televizoru, datoru vai viedtālruni.

Šī tēma – vispārējās izmaiņas audiovizuālā satura skatīšanās praksē – nodarbina kinoteātru nozari.

Sarunās ik pa brīdim tika pieminēts, ka pastāv daudz dažādu šādu platformu, lai gan reāli izklausījās, ka šis ir kārtējais „Netflix panelis”, kur visas sarunas grozās ap kinoteātru dažāda veida pieredzēm komunikācijā (sadursmēs) ar šo vienu, šobrīd pamanāmāko VoD platformu. Pieminēšu dažus atskaites punktus no sarunām arī šeit, jo „visi taču lieto, visiem būs interesanti par šo lasīt”.

Pirms konference sākusies, vakariņu laikā ar Andresu no Tartu kinoteātra jau paspējām visu izrunāt, mums viss bija skaidrs. Rīvējot portugāļu sarkanvīna glāzes nākotnes pareģošanai, kino astrologu galvenā atziņa bija šāda – ārthausa kinoteātriem, kas darbojas kā vietējie kopienas centri tiešās attiecībās ar savu auditoriju, šādas plaša patēriņa platformas nav risks, jo neaizstāj kinoteātru piedāvāto pieredzi. Lielajiem multipleksiem gan „visi tie netfliksi” ar laiku varētu būt nozīmīgs konkurents, bet mazāku ārthausa kinoteātru darbību tas neietekmē šobrīd un visdrīzāk būtiski neietekmēs arī turpmāk.

"Mazais" kinoteātris Igaunijā - Tartu "Elektriteater"

Līdzīgi iedrošinošās noskaņās šī tēma tika iztirzāta arī konferences diskusijās no skatuves. Iepriekš nozares kuluāros valdīja noskaņa, ka straumēšanas platformas ir bīstamas kinoteātriem, bet šogad vismaz oficiālā versija bija mainījusies un diskusijās vairs šādus riskus nesaskatīja. Drīzāk tika uzsvērta simbioze starp internetā pieejamā satura lietošanu un kinoteātru apmeklējumu.

Plašais filmu piedāvājums tiešsaistē veicina un popularizē filmu skatīšanās kultūru vairāk, nekā jebkad iepriekš, – ir normāli vakarā pēc studijām vai darba noskatīties kādu filmu, un tas ir salīdzinoši viegli izdarāms.

Šim nolūkam ir vairākas opcijas un, lai gan internetā pieejamās mēdz prasīt mazāk piepūles, tomēr kinoteātru apmeklējuma rādītāji no tā nav cietuši. Kinoteātri ir spējuši pielāgoties šīm izmaiņām.

Turklāt internetā satura ir ļoti daudz, un nereti ir grūti orientēties visā, kas mirdz un lūdz pēc jūsu uzmanības, balstoties uz algoritmu formulām, kuras apgalvo, ka pazīst jūs labāk, nekā jūsu draugi un vecāki (bet noklusē par iedzīšanu bedrē, no kuras neredz neko ārpus algoritmu ieteikumiem). Neizsmeļamā piedāvājuma nepārtrauktā pārlūkošana beigu beigās pārtop par visa vakara nodarbi, tā arī neko nenoskatoties.

„Satura meklēšana un pārlūkošana internetā ir kļuvusi par atsevišķu vakara pavadīšanas veidu.

Tas savukārt ir saistīts ar plašāku sociālo mediju izmantošanas praksi, katru dienu rullējot informācijas lentes,” pētījumu datos dalījās MUBI mārketinga vadītājs Jons Barenečea.

Galu galā, cīnoties ar laikmeta pārmaiņām, kinoteātri ir apzinājušies savu nozīmi atrasties vistuvāk cilvēkam, kas skatās filmu. Laikā, kad komunikācijas modeļi radikāli mainās, kinoteātris piedāvā iespēju sanākt kopā, satikties reālajā vidē. Politiķi vairākās valstīs sāk pakāpeniski saprast, ka prātīgāka stratēģija ir ieguldīt sociālos kultūras centros, nevis šopingmolos; arī no politiskā  viedokļa ir svarīgi uzsvērt vērtības, kas sniedzas tālāk par vienu atlaižu dienu. Šajā brīdī diskusijas vadītājs Maikls Gubins apraujas un sāk taisnoties, ka negribētu izklausīties pārāk optimistisks un nekritisks. Savu sajūsmu viņš skaidro ar to, ka pārtraukumā iedzēris pārāk daudz kafijas; zālē visi gandrīz sasmejas un kļūst aizdomu pilni.


No auditorijas izskan sūdzība, ka kinoteātri mazākās valstīs/tirgos nevar sarunāt izrādīšanai Netflix producētās filmas. Daira Āboliņa savam kinoteātrim Splendid Palace centusies pat ar Kino centra palīdzību sarunāt Alfonso Kuarona filmu Roma, mēs Kino Bizē iesaistījāmies vairāku e-pastu un telefonsarunu apmaiņā ar draugiem no Stokholmas kinoteātra, bet Roma līdz Rīgas kinoteātriem tā arī neatnāca. Netflix ir drīzāk ieinteresēts filmu parādīt 100 vietu zālē Stokholmā nekā 500 vietu zālē Rīgā.

Ar līdzīgiem piemēriem dalījās pārstāvji no Bulgārijas, Igaunijas. Bet vai tā ir problēma? Runa šobrīd ir par aptuveni divām filmām gadā, kuras nevar iekļaut kino repertuārā. Varbūt pēc desmit gadiem tās būs 10-20 filmas. Un pat tad.

Viena no šābrīža kinoindustrijas iezīmēm ir filmu pārprodukcija. Eiropā un pasaulē tiek saražots neskaitāmi daudz filmu, no kurām, protams, tikai daļu ir vērts iekļaut ārthausa kinoteātra programmā. Bet pat šī daļa ir salīdzinoši milzīga, un divas filmas, kuras paralēli var noskatīties klēpjdatorā, būtiskas izmaiņas nerada. Turklāt arī Netflix nav ieinteresēts izrādīt filmas kinoteātros un pelnīt ar biļetēm, bet gan iekasēt ikmēneša platformas izmantošanas abonentmaksu un tikai nelielā apjomā izlaist filmas kinoteātros, lai tās varētu pretendēt uz kinofestivālu balvām, jo dalība festivālos savukārt ir noderīga publicitātes nolūkiem.

Un interesanti – noderīga tāpēc, lai reklamētu nevis kādu atsevišķu filmu, kā Roma vai Skorsēzes Īrs, bet gan pašu platformu – lai mēs vairāk runātu par to, ka Netflix iedeva vienam režisoram naudu, lai uztaisītu filmu un dabūtu balvu.

Nevis filmas ražošanas izmaksas, bet platformas reklāmas izdevumi. Turklāt šīs filmas visā platformas sortimentā ir salīdzinoši marginālas, ņemot vērā to, ka lielu daļu laika cilvēki vienkārši pārlūko saturu vai skatās seriālu Draugi.

Viens no galvenajiem faktoriem, par ko VoD platformas cīnās ar kinoteātriem un izplatītājiem, ir tā sauktais tradicionālais kinoteātru logs, kad filma vispirms tiek izrādīta tikai kinoteātros un pārējās ieinteresētās puses – televīzija, VoD platformas, DVD/Blu-Ray disku ražotāji – stāv rindā. Šajā laika posmā filmām ir izvērsta plaša reklāmas kampaņa, auditorija pamana filmu un sāk par to interesēties. Bet, piemēram, Netflix negrib neko dzirdēt par kinoteātru logiem un grib vispirms filmas izlaist savā platformā; tomēr tur bez izplatītāju un kinoteātru īstenotas publicitātes kampaņas jaunā filma vienkārši pazūd. Latvijas skatītājs to var vispār nepamanīt, ja filmai nav latviski adaptēta nosaukuma un treilera, nav sinopses, vietējās reklāmas, ir tikai ziņa par „kaut kādu” Mati Diopas Atlantiku, piemēram.


Kādā brīdī pamanu, ka diskusiju sarunas uz skatuves ir aizgājušas uz riņķi un mana uzmanība klejo pa zāli. Apkārtsēdošie arī saprot, ka iestājies trīs minūšu brīvais laiks, un uzreiz datoros vai telefonos ver vaļā katrs sava kinoteātra sociālo mediju lapas un biļešu pārdošanas sistēmas, lai sekotu kinoseansu publicitātei un jaunākajiem biļešu pārdošanas datiem.

Vai komandējums parasti nav tāda kā neliela atpūta, kurā atslābt un iekasēt komandējuma naudu? Šo tēmu uzreiz aizmirstu un jau pēc īsa brīža apskatu Kino Bizē pārdotās biļetes uz Dubulto dzīvi. Nerimstošā aizraušanās ar savu darbu noteikti ir viena no kinoteātru nozares raksturīgajām un spēcīgajām iezīmēm, kas iesaistītos ļoti saliedē un palīdz ikdienas darbā, bet arī traucē nomierināties brīvajos brīžos.


Pārtraukumā Juris pamāca mani, kā ieliet krūzi bezmaksas kafijas, un aizrunājamies par karsto tēmu, vēlreiz secinot, ka straumēšanas platformas nav nekas jauns un internetā filmas ir pieejamas jau vairākus gadus – pirātu lapās, kuras netiek nekādā veidā ne uzraudzītas, ne ierobežotas. Vienīgais, ko Latvijā valstiski cenšas uzraudzīt, ir krievu plašsaziņas līdzekļi, lai iedzīvotāji neieskatītos Putinā. Visu pārējo var nelegāli skatīt, un nevienam nav nekādas daļas par filmu autortiesībām, vēl joprojām atkarībā no situācijas un izdevīguma slēpjoties no pārējās pasaules aiz fantomā dzelzs aizkara. Visādi citādi mēs esam attīstītajos ziemeļos.

Tā mēs par šo problēmu domājam kopš pirmajiem ar vainas apziņu ielādētajiem kilobaitiem.

Padomājam mazliet šobrīd, lasot šo rakstu. Padomāsim vēl kaut kad citreiz.


Līdzīgi piemēri izskan no ilggadējā poļu izplatītāja Jakuba Dužinska, kurš atgādina, ka kinoteātri, pielāgojoties izmaiņām, ir spējuši izdzīvot, parādoties gan televizoriem (arvien lielākiem ar labākiem skaļruņiem), gan VHS videokasetēm, DVD diskiem, pirātismam un VoD platformām – tās izskatās kā maza, legalizēta pirātiskā satura daļa, pieejama sabiedrības grupām, kas var atļauties datoru, televizoru, ikmēneša interneta pieslēguma un abonēšanas maksu.

Jons, apkopojot dzirdēto par VoD platformām, secina: „Es to neuztveru kā kinoteātru uzņēmējdarbību pret tiešsaistes platformu uzņēmējdarbību, bet drīzāk kā faktu, ka ir jāaizsargā mūsu kultūra, tā ir jāpieskata un jāatbalsta.” Proti, svarīgi ir runāt par labu ārthausa filmām, kas veicina skatītāju izglītību, empātiju, iekļaušanu, daudzpusību, iecietību… lieli, vispārīgi termini, kas tomēr nozīmīgi plašākas Eiropas politikas pamatnostādnēs.

„Jā, kinoteātrim nepieciešams vairāk laika un uzmanības, nekā pultij dīvānā, bet tieši šī atšķirība kinoteātrim ir piešķīrusi lielāku vērtību, izvēloties, kur pavadīt laiku kā ierobežotu resursu,” atzina pētnieks Pīters Meringtons, kura slaidus ar izvērsta pētījuma rezultātiem vairāki kinoteātru darbinieki tramīgi bildēja kā retu dārgakmeni.

Ekselis pret algoritmu

Jau vairākkārt minētajā kinoteātru pielāgošanās ceļā kritiskās izmaiņas, kas ietekmē kinoteātru darbību arī šodien, bija deviņdesmito gadu otrā puse un divtūkstošo sākums, kad ļoti liela daļa tradicionālo, krāšņo kinoteātru ar vienu vai divām kinozālēm bankrotēja, kļuva par diskozālēm, baznīcām vai lēnām sapuva.

Šo pārmaiņu kontekstā novērtēsim Splendid Palace klātbūtni galvaspilsētas kultūrtelpā, jo līdzīgi kinoteātri Rīgā un Latvijas reģionos nobeidzās.

Viņu vietā sāka slieties multipleksi ar popkornu, kolu, želejkonfektēm, ērtu krēslu, siltu zāli un viegli panesamu komercprogrammu. Amerikāņu dzīvesstils un esence, kuru varat ar katru noskatīto filmu implantēt savās šūnās.

Tomēr mīlestība uz kvalitatīvu kino un kinoteātriem izrādījās spēcīgāka. Grezno piļu vietā pavisam drīz darbību sāka apmēros mazāki kinoteātri ar mazāku zāļu un sēdvietu skaitu, lai pielāgotos kinoteātru apmeklējuma izmaiņām, veidotu patīkamu atmosfēru un tiešāku komunikāciju ar skatītājiem. Nu vairs nepietiek ar nodrukātu programmu un plakātiem, tagad ir pastāvīgi arī jākomunicē tiešsaistē, jāveido mistiskais kinoteātra tēls un reputācija, galu galā – jālieto emoudžiji, lai uz seansu censtos dabūt jauniešus. Konkurence starp kinoteātriem ir kļuvusi par sacensību, cenšoties paķert skatītāja brīvo laiku, kamēr viņš vēl domā – iet uz bāru, kapučino dzertuvi, restorānu, treniņzāli, kori, palikt mājās vai nepalikt. Tie ir jautājumi, ar kuriem kinoteātris ir spiests nodarboties šodien – atšķirībā kaut vai no astoņdesmitajiem, kad vēlā vakarā varēja ekskluzīvi uzlikt pornofilmu uz lielā ekrāna, un publika gāzās kā traka, jo citur to nevarēja redzēt.

Parādoties straumēšanas platformām, kuras balsta sava piedāvājuma ieteikumus uz algoritmiem, kas apstrādā no skatītāja iegūtos datus, arī kinoteātri arvien vairāk ir spiesti interesēties par savas esošās un potenciālās auditorijas interesēm, paradumiem, vēlmēm. Proti, lai veiksmīgāk cīnītos par auditorijas uzmanību, nepieciešams iegūt un apstrādāt datus par to. Konferences programmā arī parasti lielu interesi izsauc pētījumu dati, kas apskata britu, franču vai amerikāņu auditorijas paradumu maiņu, tehnoloģiju izmantošanu utt.

Saskaņā ar Europa Cinemas veikto pētījumu, līdz šim salīdzinoši nedaudz kinoteātru ir atļāvušies ieguldīt naudu auditorijas datu sistēmās un programmatūrā – pārsvarā to dara Rietumeiropas kinoteātri ar četrām un vairāk kinozālēm. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī programmatūra, kas pagaidām vēl ir izstrādes sākuma posmos, ir paredzēta lielākiem vairākzāļu kinoteātriem ar sarežģītāku darba organizāciju un lielāku datu plūsmu.

Tikmēr vienas vai divu kinozāļu kinoteātri iztiek ar pierakstu lapiņām, ekseļiem un vienkāršākām, lētākām programmatūrām, ar sociālo tīklu, biļešu pārdošanas sistēmu, mājas lapu analītiskajiem rīkiem.

Vispārīgi skatoties, auditorijas datu iegūšana un pētījumi ir virziens, kurā kinoteātru nozare tiecas doties, lai uzturētu konkurētspēju ar lielo datu algoritmiem un pēc iespējas labāk saprastu kaut vai jauniešu auditoriju – tas ir viens no nozares lielajiem noslēpumiem un izaicinājumiem, jo skatītāju auditorijai kopumā ir tendence novecot.

Divos naktī ar DCP

Iespējams, kaut ko no tā, kas jūs interesētu par kinoteātru aktualitātēm konferencē, vēl neesmu pastāstījis. Ne vienmēr arī gluži viss notiek tikai lielajā viesnīcas zālē ar skatuvi, projekcijām, mikrofoniem, rindu krēsliem, bezmaksas gāzēto un negāzēto ūdeni.

Tikpat svarīgi ir vakarā pēc pēdējās prezentācijas aiziet pēc jakas, nolikt bloknotus un satikties ar tiem, kuri pulcējas pie viesnīcas ieejas, lai dotos uz bāru.

Skandināvi sasēžas vairākos takšos, pārējie dodas lielā grupā uz metro. Visi satiekas vienā vai otrā bārā Lisabonas centrā un līdz vēlai stundai turpina salīdzināt darba procesus savos kinoteātros, iztirzāt dienas laikā dzirdēto konferences diskusijās.

Kāds aktīvists, kurš konferencē rādīja prezentāciju, kā viņu nelielais uzņēmums 30 Horvātijas pilsētu kultūras centros rīko seansus, lai nezaudētu un atdzīvinātu kino skatīšanās tradīciju, izstāsta joku – viņiem vairākas reizes kultūras centros uzdots jautājums: "Kas ir tas DCP? Vai tā ir kāda apreibinoša viela?" Visi klātesošie zina, ka DCP (Digital Cinema Package) ir kinoteātru filmu kopiju formāts, specifisks nozares termins, tāpēc,

sākuši smieties jau konferences zālē, turpina DCP joku ik pa brīdim iestarpināt kādā sarunā bāros.

Apmaināmies ar informāciju, kādas sistēmas izmantojam biļešu tirdzniecībai, cik katrs maksā komisijas maksās, izplatītājiem, nodokļos. Matijass no Stokholmas kinoteātra Zita paziņo, ka viņam sāk spiest vēderu, dzirdot, kāda ir komisija par katru tiešsaistē pārdoto biļeti. Izskan aptuveni nākotnes risinājumi no igauņiem, mēs salīdzinām apmeklējumus, ieceres izplatīt filmas, esošos vai neesošos atbalstus kinoteātru darbībai. Dažam vērtīga liekas viena konferences diskusija, citam – cita, bet kopumā visi sajūsmā par iespēju satikties ar citiem kinoteātru darbiniekiem, tādiem pašiem savas nišas entuziastiem. Vairākas šādas grupiņas trīs vakarus klīst pa Lisabonas centru un, īpaši nekomunicējot ar apkārtējiem, savā iekšējā vidē turpina sarunas, nokavē dīdžeju dejas un, kad iestādes taisās ciet, iziet svaigā gaisā ap pulksten diviem naktī, joprojām skaļi smejoties par kārtējo DCP joku.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan