KINO Raksti

„Mans laulību projekts”. Vīrsieva, kaķis un dabkultūra

20.10.2022
„Mans laulību projekts”. Vīrsieva, kaķis un dabkultūra

Signes Baumanes jaunā pilnmetrāžas filma „Mans laulību projekts” pievēršas laulības fenomenam, aptverot laika posmu no vēlīnajiem sociālisma gadiem līdz (nosacīti) mūsdienām.  Izsekojot galvenās varones Zelmas Liepas dzīvesstāstam, kas pakārtots laulības (ne)iespējamībai, skatītāji gūst ieskatu arī postsociālisma dzimtes kārtībā, it īpaši – sievišķības konstruēšanas paņēmienos, ļaujot skatītājiem atpazīt virkni situāciju, kuru variācijas sastopamas arī mūsdienās.

Laulības projekta traktējumā māksliniece ievijusi vairākus kultūrvēsturiskus slāņus, atklājot laulības izpratni kā dažādu tradīciju un diskursu hibrīdu. Lai arī pieteikumā tā ir šķietami brīva no reliģiskām asociācijām un tiek pasniegta kā sekulāra, proti, valsts nostiprināta divu cilvēku kopdzīves forma, tomēr laulības romantiskajā traktējumā netrūkst nedz didaktikas, nedz mistikas. Laulības reliģisko dimensiju uztur glābšanas diskurss, kas galvenās varones vīra meklējumiem piešķir pārdabisku, teju metafizisku aspektu. Par reliģiskās dogmās balstītu ietvaru atgādina arī prasība līgavai saglabāt jaunavību līdz kāzu naktij, ideja par “sievietes tīrību”, sievas pazemības un paklausības cildināšana, kā arī kritušas meitas nolādēšana.

Savukārt laulības kā sievietes piepildījuma skaidrojumā var sajust sengrieķu filozofijas vēsmas, nolasot atsauci uz Platona dialogā Dzīres minēto ideju par būtni – vīrsievu – kas ietver sievišķās un vīrišķās pazīmes. Kā zināms, vīrsieva reiz tika sadalīta un kopš tā laika katra daļa meklē savu otro pusi. Baumanes filmā varam redzēt diezgan precīzu vīrsievas attēlojumu: tā ir apaļīga, ar kopā saaugušām mugurām un sāniem, četrām rokām un kājām. Zelmas dzīvē tā materializējas no Sahalīnas ciemata dubļiem, lai atgādinātu, ka meitenei nepieciešams kļūt pilnīgai, proti, atrast vīru. Šādā veidā Zelma arī pirmo reizi uzzina, ka vienmēr ir bijusi nepilnīga.

Līdz ar reliģiski filozofiskām konotācijām Signe Baumane uzsver arī laulības lietišķos aspektus,

kas ietver padomju pilsoņa pienākumu un dabisko lietu kārtību. Filmas vēstījums, atsperoties no sengrieķu diskusijām par erotisko, itin drīz nonāk pie mums tik ļoti pazīstamā, heteronormatīvā laulības standarta, kura pamatā ir tradicionālas, konvenciju noteiktas dzimtes lomas un uzvedību scenāriji; to apgūšana, kā rāda filma, sākas agrā bērnībā – ģimenē, paziņu lokā, skolā. Signes Baumanes piedāvātais laulības projekts top dažādu pieņēmumu, normu, sociālo gaidu, politisko režīmu un ideoloģiju savijumā, izveidojot visai klaustrofobisku telpu. Kā var paredzēt, šis projekts ne tikai nespēj piepildīt neparastās meitenes Zelmas Liepas sapņus, bet grūž viņu nelaimē. 

Filmā skatītāji atpazīst jau citkārt iemīļotos mākslinieces izteiksmes līdzekļus, tostarp humora piesātināto intonāciju un sirreālo vizualitāti. To papildina komentāri par galveno varoņu (bet galvenokārt pašas Zelmas) smadzeņu darbību, par neiroloģiskiem un fizioloģiskiem procesiem, kas ar viņu notiek dzīves laikā. Vai šie “zinātniskie iestarpinājumi” spēj izskaidrot Zelmas rīcību vai drīzāk to determinē? Nemitīgais uzsvars uz hormonu un citu vielu darbību Zelmas organismā var radīt iespaidu, ka izšķirošie lēmumi ir vien ķīmisku reakciju rezultāts, tādā veidā uzlūkojot Zelmas tālāko rīcību un notikumus, kuros viņa tiek ierauta, kā bioloģiski noteiktus.

Reizē jāatzīst, ka tikpat liela loma Zelmas dzīves pavērsienos ir videi, kurā viņa augusi un turpina dzīvot. Visspilgtāk to attēlo no sengrieķu traģēdijām aizgūtais koris, kura izcelsme Zelmas dzīvē saistīta ar Sahalīnas ciema sievām – kā spocīgs trio tās pavada Zelmu visas viņas dzīves laikā, lasot morāli, sniedzot padomus un rūpējoties, lai Zelmas uzvedība būtu pieņemama un ļautu sasniegt mērķi – apprecēties un pēc tam “saglabāt” laulību par katru cenu. Nozīmīga ietekme ir arī dzīves apstākļiem un draugu lokam, kā arī vēsturiskiem notikumiem – Padomju Savienības sabrukumam, nabadzībai un sociālajai nevienlīdzībai. Tikpat lielā mērā, kā oksitocīns vai kortizols, Zelmu veido arī viņas sociālā bagāža, piemēram, prasme rupji lamāties krievu valodā. 

Abu aspektu – bioloģiskā un sociālā – uzsvērums šķietami rada pretrunu. To atrisināt palīdz mūsdienu feministiskās teorijās nostiprinātais „dabkultūras” jēdziens (natureculture), ko ieviesusi Donna Haraveja un aktīvi attīsta jaunā materiālisma un posthumānisma skatījumi. Tie aicina atteikties no ierastā dalījuma, kas dabu un kultūru uzlūko kā nošķiramas parādības, tā vietā pētot abu sarežģītās mijiedarbības tīklojumu. Šajā gadījumā Zelmas gaitas nosaka vairāki savstarpēji saistīti faktori: apkārtne izraisa viņā specifiskas ķermeniskas reakcijas un afektu stāvokļus, taču reizē šīs reakcijas un stāvokļi rada jaunus notikumus un izmaiņas apkārtējā vidē. Šajās mijiedarbībās novietojams šķietami akmenī kaltais un sengrieķu kora nodziedātais sievietes liktenis, taču arī uztaustāma sievietes un sabiedrības spēja šo likteni apšaubīt un varbūt pat mainīt. Filmas noslēgumā pavērtie ceļi ne tikai ved ārpus tradicionālajām dzimtes lomām rakstītajiem dzīves scenārijiem, bet piedāvā palūkoties arī uz “sievietes” jēdziena neskaidrajām un izplūdušajām robežām.   

Šajā nozīmē Signes Baumanes filma Mans laulību projekts ir aktuāls un trāpīgs vēstījums par mūsdienu Latvijas sabiedrību.

Tajā varam ieraudzīt vairākas tagadnes un nesenās pagātnes situācijas un priekšstatus, kuru ietekme jūtama vēl šodien, piemēram, augsto tolerances līmeni pret vardarbību ģimenē u. c. Tomēr citi filmas stāstījuma pavedieni šķiet līdz galam neatritināti un paliek neizprotami, radot jautājumus, piemēram, par Zelmas vecāko māsu, kas pieteikta filmas pirmajā daļā, bet vēlāk viņu vairs nesastopam. Vai mātes loma Zelmas dzīvē beidzas ar pirmajām mēnešreizēm? Un vai Zelmas attiecības ar kaķiem filmas noslēgumā ir tikpat ciešas kā sākumā?

Brīvību mīloša kaķa tēls kā Zelmas alternatīvā identitāte šķiet veiksmīgs atradums. Signes Baumanes interpretācija to atbrīvo no ierastajām klišejām, kur sieviete tiek salīdzināta ar mežonīgu, taču seksīgu kaķeni vai arī kaķis tiek skatīts kā vecmeitas atribūts. Taču tieši klišeju klātbūtne palīdz izcelt atšķirīgo: neiederīgo, sociāli nepieņemto un nepiejaucēto, savrupo un nepadevīgo, bet reizē mīļo un uzticīgo, jo Zelma pazīst kaķus un māk ar tiem draudzēties. Filmas noslēgums ir optimistisks, tomēr iespējams, var likties pārāk acīmredzams – Zelma apklusina sengrieķu kori, lai aicinātu sirēnas dziedāt pēc pašas izvēlētajām notīm. Tajā brīdī paveras arī noslēgtā telpa, kurā Zelma pavadījusi lielāko savu dzīves daļu. Šajā ziņā mežs un dauzīšanās ar kaķiem, ko redzam filmas sākuma kadros, ir sociāli klaustrofobiskās, naidīgās un nosodošās vides antipods, kurš – kā varam cerēt – gaida Zelmu viņpus laulības projekta neviesmīlīgajiem mūriem.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan