Vēl līdz 10. martam kinoteātrī “Splendid Palace” skatāma melodrāma "Dāņu meitene / The Danish Girl", kas ASV Kinoakadēmijas „Oskaru” kontekstā izpelnījusies ievērību – filma bija nominēta par labāko aktiera darbu (Edijs Redmeins), labāko scenogrāfiju (Eva Stjuarte) un labāko kostīmu dizainu (Pako Delgado), bet aktrise Alīsija Vikandere saņēma „Oskaru” kā Gerda – filmas galvenā varoņa, transpersonas Einara / Lilijas sieva. Recenzijas autore, vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas maģistrante Olga Dolina analizē filmu gan kinematogrāfiskā, gan transdzimumu tematikas kontekstā.
“Es domāju Lilijas domas. Es sapņoju Lilijas sapņus. Viņa vienmēr bija klāt.”
Šo frāzi biogrāfiskās drāmas Dāņu meitene / The Danish Girl galvenais varonis Einars izsaka brīdī, kad viņa ķermenis un gars vairs nespēj pretoties eventuālām pārmaiņām, ko prasa viņa patiesais es – Lilija.
Mūsdienu britu paraugrežisora Toma Hūpera (Karaļa runa / The King’s Speech (2010), Nožēlojamie / Les Misérables (2012)) un viņa uzticamās komandas – operatora, komponista un mākslinieku rokās šis ilgi gaidītais (un ne reizi vien sastāvu mainījušais) projekts ir pārvērties par vizuāli spēcīgu, gan poētiski personisku, gan sociāli angažētu transdzimuma ideju vēstījumu, kur intīmais un vienlaikus ārišķīgais, izlauzties gatavais un neērtais saplūst vienā melodramatiskā ainavā.
Sirdspuķīte un citi
Kinomākslā transdzimumu tematika, atkarībā no žanra specifikas, ir bijusi aktuāla vienmēr, taču tai reti kad izdodas izlauzties ārpus primitīvu pārģērbšanos vai drag-šova elementu rāmjiem. Nosacīti šādas filmas varētu iedalīt divās kategorijās. Pirmās, līdzīgi Dāņu meitenei, izteikti dramatiskā kontekstā reprezentē indivīda pašnoteikšanās procesus; visbiežāk tie ir veltījumi galvenajam personāžam (piemēram, Puikas neraud / Boy’s Don’t Cry (1999), Brokastis Plutonā / Breakfast on Pluto (2005) un citas). Otrajās darbojas apstākļu spiesti, konkrētu mērķu vadīti, pārsvarā komiskā gultnē ievirzīti travesti lomu tēlotāji (Džezā tikai meitenes / Some Like It Hot (1959), Sirdspuķīte / Tootsie (1982)) vai sižeta līniju atvieglojoši palīgtēli bez īpašas emocionālas slodzes.
Ievērības cienīgos gadījumos priekšplānā nonāk psiholoģiskas drāmas, sākot ar Pedro Almodovara neizsmeļamām šīs tēmas variācijām, beidzot ar tādām filmām kā Dankana Takera Transamerika / Transamerica (2005) vai Ksavjē Dolāna Joprojām Lorenss / Laurence Anyways (2012), kur paralēli dzimuma identitātes krīzei risinās mīlas partneru attiecību konflikts.
Abas filmu grupas tā vai citādi vieno konkrēti vizuāli kodi, naratīva specifika un dažādi stereotipu rāmji; pārģērbšanās un maskošanās elements neizpaliek gandrīz nekad, neatkarīgi no tā, vai uz ekrāna redzam farsu Mūžīgās aukles / Mrs. Doubtfire (1993) stilā, vai arī Džareda Leto aizkustinošo sniegumu Dalasas pircēju klubā / Dallas Buyers Club (2013).
Dāņu meitene ne bez grūtībām, tomēr spēj izcelties starp sava žanra un šīs aktuālās tēmas piemēriem.
Dzimuma lomu maiņas, spēles un psihiski-fizioloģiskās pārvērtības, kas risinās uz 20. gadsimta krāšņo 20.-30. gadu fona, ekscentriski spožā mākslinieku bohēmas vidē un vienlaikus noslēgtā divu gleznotāju – Einara Vēgenera (Edijs Redmeins) un Gerdas Gotlības (Alīsija Vīkandere) darbnīcā, ir tikpat aktuālas mūsdienās, cik teju gadsimtu senos pirmsākumos. Kamēr mediji ar saprotamu degsmi apspriež, kā uz Ketlīnas Dženeres [[1]] jaunā auguma izskatās minisvārki, šīs filmas veidotāji aicina aizceļot patīkami attālinātā laikā un telpā, kur jūtas šķita cēlākas un cīņa par iespēju pastāvēt sev ērtākā ādā maksāja pārāk augstu cenu.
Par Liliju un Gerdu
Dāņu meitene Lilija Elbe ir viena no pirmajām zināmajām transpersonām, kam veikta dzimuma maiņas operācija.
Sākotnēji Lilija bija dzimusi kā vīrietis un pavadīja dzīves pirmo daļu atzīta dāņu ainavista Einara Vēgenera veidolā.
Viņš bija veiksmīgi precējies ar mākslinieci Gerdu Gotlību, taču pēc identitātes krīzes un ķirurģisko iejaukšanos virtenes abu laulība izjuka, vēlāk pārtrūka arī Lilijas dzīve.
Viņas stāsts, bez šaubām, ir aizkustinošs un Holivudas kinematogrāfam pateicīgs. Tiesa, laika gaitā tas ir pārcietis ne mazums izmaiņu – vispirms bija Lilijas dienasgrāmata, kuru pēc viņas nāves rediģētu publicēja kāds draugs, tai sekoja Deivida Ebershofa mākslinieciskā interpretācija romānā Meitene no Dānijas (2000), un visbeidzot Toma Hūpera ekranizācija – jeb vēl viena patiesības interpretācija. Tagad tai jāpakļaujas jau citiem – kino likumiem, tāpēc dažas detaļas izvirzās priekšplānā, bet citas paliek vēstures grāmatās. Tā, piemēram, palicis neakcentēts fakts, ka Gerda zīmējusi visai pikantas homoerotiskas ilustrācijas, kas var vedināt uz domām, ka viņa bijusi lesbiete un, iespējams, abu mākslinieku laulība bijusi fiktīva.
Tikpat lielā mērā kā par Liliju, Dāņu meitene ir par Gerdu – pašpārliecinātu jauna tipa emancipēto sievieti ar „atkailinātām potītēm"; viņa dominē pāra attiecībās un abu sadzīvē uzņemas vīrieša lomu – kļūst par iniciatori attiecībās, pirmā noskūpsta, nes gultā brokastis un zīmē guļošu vīru gultā, kamēr pat karjeras ziņā kļūst veiksmīgāka par viņu.
Smalki un nesteidzīgi
Filmas sākumā Einars uz Gerdas fona īpaši neizceļas; tiesa, Edijs Redmeins, kura personiskajām fiziskajām īpašībām ir raksturīgi arī androgīni vaibsti, cenšas apveltīt Eināra vīrišķo pusi ar visai patīkamām spēles notīm, taču tas turpinās līdz brīdim, kad viņš sāk eksistēt ārpus sava ģimenes dueta. Mēs izsekojam Einara / Lilijas pārvērtību līnijai no sākuma līdz beigām – smalki un nesteidzīgi, čukstus, caur maigiem pirkstu un zīda auduma pieskārieniem tuvplānos sākumā, un arvien skaļāk un eksaltētāk, stāstam sasniedzot kulmināciju. Redmeins meistarīgi atdarina sievišķo ķermeņa valodu, smalki izdzīvo pārmaiņas, taču, scenāristu gribas virzīts, nevairās no pārliekas sentimentalitātes.
Viss notiekošais tiek uztverts caur spēles, skatuves un dekorāciju prizmu, gan darbības vides, gan pašu varoņu arhetipu ziņā. Ja pieņemam, ka Lilijai ne līdz galam izdodas pārtapt sievietē (viņa vēlas būt sieva un pat māte), savukārt Gerdas uzvedībai, par spīti ārkārtīgi sievišķīgam koptēlam, ir raksturīgas vīrišķas izpausmes, šo tēlu simbioze veido visai saskanīgu duetu. Tā tas varētu arī palikt, bet, acīmredzot cenšoties izpatikt tradicionāli noskaņotai auditorijai, ticis izveidots visai mākslīgs mīlas trīsstūris, kura virsotnē atrodas abu mākslinieku romantiskā interese galerista Hansa Eksgīla izskatā. Uzticot šo lomu vienam no mūsdienu Eiropas kino vīrišķības simboliem – Matiasam Šonertsam, kura vērienam šķiet pārāk sveša gan šī loma, gan uzvalks -, filmas veidotāji ienesuši zināmu disonansi, toties žanra kanons netiek lauzts, un beigās viss nostājas savās vietās – Lilijas lakatiņam romantiski aizplīvojot, Gerda atrod mierinājumu plecīga Vīrieša rokās.
Triki kļūst vienkāršāki
Filmā iezīmējas vienas pamatproblēmas divas puses. Pirmā ir saistīta ar aktierspēli, t.i., Redmeina performatīvo iespaidu par spēlējamo objektu (jeb aktiera priekšstatu par to, kādam vajadzētu izskatīties viņa varonim). Pērn aktieris saņēma pelnītu Oskara godalgu par astrofiziķa Stīvena Hokinga lomas atveidojumu filmā Teorija par visu / The Theory of Everything, ar kuru bija iezīmējis savām psihofiziskajām un ķermeniskajām aktiera prasmēm piemērotāko veiksmes ceļu. Proti, Hokinga lomas gadījumā, tēlojot cilvēku ar izteiktām ārējām deformācijām, aktierim bija izdevies tuvoties arī viņa iekšējās drāmas atklāšanai – ne velti pats prototips kādā intervijā atzinis, ka brīžiem uz ekrāna redzēja pats sevi. (Iespējams, Redmeinam šī loma bija pēdējā un ārkārtīgi sekmīgā iespēja rezervēt sev vietu kinoindustrijas lielāko spēlmaņu Olimpā – pēc virknes iepriekš nospēlētu atmiņā nepaliekošu un krietni vienkāršāku tēlu kopā ar kāda slavena modes zīmola reklāmas piegaršu).
Dāņu meitenē darbojas tā pati shēma, taču neliekas, ka tai būtu lemts atkārtot iepriekšējo panākumu, jo šeit klišejiski sievišķīgas fiziskās izpausmes laužas ārā ar katru nākamo filmas sekvenci, līdz diezgan drīz nākas pamanīt kā, ar kādiem vienkāršiem trikiem, nevis ko aktieris dara lomas labā. Un, tiklīdz Redmeina sniegumā Lilijas tēls sāk prevalēt, gluži vai automātiski mainās arī režisora-vīrieša skatījums uz to – pirmajā plānā nonāk dekorācijas, Lilijas jaunās kleitas, viņas stilistiski pārspīlēto portretu tuvplāni un visai stereotipiskas sievietes laimes sasniegšanas paņēmieni (darbs Dāmu paradīzes veikalā, pļāpāšana ar jaunām draudzenēm un dienasgrāmatas rakstīšana). Mēs pārstājam ieskatīties būtībā, redzam tikai čaulu.
Neprasiet par daudz
Otrā un galvenā problēmas daļa saistās ar transdzimuma fakta attēlošanas sarežģījumiem un nepastarpinātu seksuālo minoritāšu jeb LGBT kopienu reakciju uz to. Šeit pirmajā plānā izvirzās kastinga pretenzija – heteroseksuāla vīrieša izvēle transdzimuma sievietes lomas atveidošanai un šī pasākuma rezultāts.
Zīmīgi, ka gadījumos, kad sievietes aktrises uzņemas tēlot transdzimuma vīrieti (Hilarija Svonka reāla transpersonāža Brendona Tēnas lomā filmā Puikas neraud vai Glena Klouza sociāli ievirzītajā 19. gadsimta pārģērbšanās drāmā Albert Nobbs (2011)), rezultāts ir atšķirīgs – iespējams, dabiskāka sieviešu fizioloģiskā trausluma dēļ, kas palīdz attēlot transpersonas iekšējo neaizsargātību; varbūt sava nozīme ir attēlojamā vīriešu kārtas objekta pieticīgākajam vizuālo rīku arsenālam, līdz ar to mazāka ir varbūtība ieslīgt „vīrišķības" klišejās.
Iespējams, ja filmā Dāņu meitene Lilijas lomu tēlotu Nikola Kidmena, filmas koptēls un akcenti izskatītos pavisam citādāki. Tomēr tas netraucē vērtēt šo biogrāfisko melodrāmu vienlaikus gan kā pienācīgu transdzimuma tēmas turpinātāju, gan kā veiksmīgi izrēķinātu projektu, kas, cik vien spēj, piesaista šai problēmai plašas skatītāju masas.
Edijs Redmeins bija cītīgi gatavojies Einara / Lilijas lomai – tikās ar britu žurnālisti un transdzimumu tiesību aktīvisti Perisu Līsu (viņa kaismīgi kritizē „sev līdzīgo” tēlu gaužām vājo reprezentāciju filmās un iestājas tieši par trans-aktieriem), ar 60. gadu slaveno modeli Eiprilu Ešliju, ar režisori Lanu (iepriekš Lorensu) no tandēma „brāļi Vačovski”.
Taču tā atbildība, kas nāk līdzi nospēlētai vēsturiskai personai, ir kaut kas vairāk – tā ir atbildība teju visu šādi orientētu cilvēku personisko raižu priekšā,
un problēma slēpjas šo nianšu (LGBT potenciālo skatītāju-prāt) nepilnīgā attēlojumā. Bez šaubām, patiesās neērtības, sāpes un sociālās cīņas viņiem ir zināmas labāk. Varbūt tik svarīgs šīs stipri komerciālās filmas solis, kā pievēršanās sociāli-psiholoģiskām, emocionālām un fizioloģiskām problēmām, identitātes meklēšanas, izvēles brīvības, aizspriedumu un neiecietības tēmai, izskatās blāvi salīdzinājumā ar to, kas lietas labā ir vēl darāms. Saprotami, pieņemami, diskutējami.
Taču Dāņu meitene ir spēlfilma, meinstrīma produkts ar mākslīgi konstruētu pasauli, nevis dokumentālā lente ar mērķi propagandēt un panākt visaptverošu dzimumu vienlīdzību (šādas filmas radīšanas gadījumā veidotāji, iespējams, nemaz nedrīkstētu nepiederēt transpersonu lokam). Tāpēc – pat nesākot piesieties dažādu smaguma pakāpju paviršībām un stereotipizācijas elementiem, no filmas nedrīkst prasīt vairāk, nekā tā no paša sākuma bija spējīga dot, un no Edija Redmeina – ko vairāk par labu sava aktiera darba paveikšanu.
Dominē māksla
Bez šaubām, filmas stiprākā puse ir vizuālā, sākot no poētiska kadrējuma un beidzot ar krāšņu laikmeta atmosfēras rekonstrukciju. Dāņu meitene ir viena no pēdējo gadu izcilākajiem atmosfēriskas kostīmfilmas piemēriem, par ko raksta ne vien kinematogrāfijas, bet arī modes un dizaina izdevumi. Te viss ir viena liela teātra dekorācija, pārbagāti izdekorēts fons, kas katram varonim atgādina par lomām, ko tie uzņemas. Einara un Gerdas kopdzīvi pavada gleznieciski efektīgas, zilgani pelēkas sienas, aukstas gaismas un patukšas telpas, savukārt pārvērtību ārējie procesi, ko abi sākumā uztver kā spēli, risinās tam piemērotā vietā – teātra aizkulisēs, zaigojošo tērpu un balerīnu svārku rindās.
Kad Lilijas emocionalitāte sasniedz kulmināciju, varoņi pārceļas uz jūgendstila Parīzes interjeriem, bezspēcīgi maldoties pārmērīgi izdekorētajos apartamentos.
Māksla visās tās izpausmēs dominē, interjeru un kostīmu pērles nomaina cita citu, it kā skatītājs riņķotu karuselī. Iespējams, tas palīdz norobežoties no pārliekā sentimentālisma un atsevišķās epizodēs pārlieku didaktiskā seksuālo minoritāšu problēmu atainojuma. Filma līdzinās dārgumu lādei – to atver, jūsmo par greznumlietu dažādību, varbūt ik pa brīdim nogursti, bet, neatkarīgi no katram individuālās pēcgaršas, ko atstāj Lilijas stāsts, vizuāli estētiskās alkas ir remdētas.
Viņai izdevās
Mokošs un ārdošs ir jebkāds pašnoteikšanās process, it īpaši, ja tas skar sabiedrības priekšstatā tik neērtus jautājumus par dzimumu bioloģiskajām dilemmām un dziļi individuālo esību rāmjiem. Dāņu meitene, iespējams, ir viens mazs solis pretim ikviena cilvēka (neatkarīgi no dzimuma tieksmēm) centieniem godīgi atbildēt uz jautājumu – kā es patiešām jūtos savā ādā un ko es vēlos mainīt, lai sasniegtu savas būtības pilnību?
Lilijai pietika drosmes, viņai izdevās, kaut arī tikai uz neilgu brīdi.
Raksta autore Olga Dolina - humanitāro zinātņu bakalaure mākslās (audiovizuālās un skatuves mākslas teorija, LKA), maģistrantūras studente (vizuālās mākslas un kultūras vēsture un teorija, LMA)
