Daudzsēriju filmas “Pansija pilī” starta laiku šāgada februārī radošā komanda bija izvēlējusies terapeitiski – pēc saules un zaļuma izslāpušie Latvijas iedzīvotāji nonāk vasaras pilnbriedā smaržojošā lauku krāšņumā, kur viņus sagaida virkne dažādu paaudžu spilgtu un iemīļotu latviešu aktieru un prasmīgi piemeklētu atsevišķu lomu tēlotāju.
Zaļās krāsas nozīmību vēl paspilgtina mākslinieku (Tīdemanis, Tone, Ubāns) diskusija pirmajā sērijā par lietojumu glezniecībā. Un tieši šis trāpījums ar vasaru, Anšlavu Eglīti, aktieriem, tērpos un scenogrāfijā krāšņo, nepārsaldināti romantizēto starpkaru periodu, nodrošināja sajūsminātu atsauksmju lavīnu pēc pirmajām divām sērijām. Sajūsma gan nav vērtējama kā viendabīga līdz pat seriāla darbības pēdējai, septītajai sērijai – tomēr jūtami trīs režisoru dažādie rokraksti, darbības plūdenums tiek lauzts ar oriģinālo romāna epizožu izvērsumiem un jaunradītām epizodēm, kas ne visos gadījumos ir veiksmīgas (drusku par daudz Stepermaņu Alises apsviedīguma, Līnas aizkauto kliedzienu un Zeltmata skolas drāmas, par daudz Cepļu pāra maldīšanās psihotropās, kaut vizuāli iespaidīgās un baudāmās vīzijās, un par daudz tārpu). Protams, katram individuāli citāds iespaids, kopumā jau līdzsvars starp komisko, šausmu un nacionālo elementu ir noturēts.
Gandrīz vienbalsīga sajūsma publiskajā telpā skan par Arnīti (Kaspars Znotiņš) – ar balsi kā no izrādes Ziedonis un Visums viņš ir sastopams gandrīz ikvienā epizodē un iedvesmo Anšlavu ar viedu vēstījumu, ka vajadzētu par šo visu uzrakstīt! Žanram atdevīgajā un krāšņajā aktieru plejādē īpašs kompliments arī Vidvuda tēlotājam (Kristians Teterovskis), Amālei (Linda Strautmane), izceļama ir arī suņa Žibīša bezvārdu empātija saimnieka (Vilis Daudziņš) trauslajos dzīves netaisnību momentos ar vienradzi un lapsu. Priecē, ka Liepājas teātra aktieru filigrāni izspēlētās epizodes ir starp kolorītākajām – gan smalko kaišu nomocītā trijotne ar laulāto Visneru pāri (Ilze Trukšāne un Mārtiņš Kalita) un vīramāsu (Agnese Jēkabsone), gan Edvarta Virzas fane bibliotekāre Paugas jaunkundze (Inese Kučinska), gan wannabe literāts no lauku skolas Bucinskis (Kaspars Gods), gan nervozais motobraukšanas čempions Žanis Kasparecs (Edgars Ozoliņš), pašapzinīgais un krāšņi modernais mākslinieku pāris – Romāns Suta (Kaspars Kārkliņš) un Aleksandra Beļcova (Signe Dancīte)...
Seriālam Pansija pilī ir liels potenciāls kļūt par 21. gadsimta ekvivalentu klasiskajam Limuzīnam Jāņu nakts krāsā – gan tamdēļ, ka tik asprātīgi atgādina par šo Jāņa Streiča kanonisko filmu, izmantojot kultūratsauču veidā tik pazīstamos Olgas Dreģes, šoreiz gan jau kā Brizgu mātes izsaucienus “Uģīt, dēliņ!” un “Vai ne, Ērik?”, gan izgudrojot epizodi ar palagos ietinušos Viktora un Hildas baletisko lēkāšanu pa trepēm;
tāpat Streiča manierē pats Andis Mizišs, viens no seriāla režisoriem, episkās balles epizodē iebrauc ar limuzīnu un kinokameru.
Līdzīgi pārdomāts ir risinājums ar Rolanda Kalniņa Cepļa sasaucēm fināla sērijā – pat līdz tam, ka klasiskais teiciens „direktoriņš, rīkotājs… mērkaķis!” pārtapis par šodienas būvniecības nozarē aktuālo “inženieris, būvnieciņš…”
Katrā ziņā kinoskatītāju ikdienas lietojumā varētu palikt daudz sulīgu teicienu, kas daļēji nāk no Anšlava Eglīša, daļēji no Pansijas scenārija autoriem un, kas zina, varbūt arī režisoriem vai aktieriem. Gan jau turpmāk vēl dzirdēsim, ka satrauktiem prātiem tiks piedāvāta „pojeņu saknes tējiņa”, pārnakšņošanai – „Veļu mātes istabiņa”, kāds krāsos sienas „vircas dzeltenas”, kādam būs piemetusies „Hortenzes slimība” vai viesību īpašais dzēriens būs „konjaks Eau de Cologne”; neveiklās situācijās varēsim atrunāties “saprotu, saprotu, jūs arī inkognito”, tikmēr “kārmas” uzlabotāji un “būdisti” meklēs Kārļa Tennisona budisma baušļu grāmatu, savukārt sarunās par literatūru joprojām neuzrakstīts paliks apcerējums Padebešu problēma latvju lirikā un vienmēr aktuāls būs jautājums “Tas Jaunsudrabiņš, viņš tāds dikti slavens?”. Pievienoju arī savu seriāla izteicienu Top5: “es neesmu psihopāte, es esmu aktrise”; “auksta kā tāda meža vimba”; “tava iekšējā balss izklausās vājprātīga”; “spēcīga kā hunnis” un “atšujies, trauklupata!”
Tas 1926. gads
Katrs viedoklis par mākslasdarbu neizbēgami nes personīgu prieku un reizēm personīgu bēdu. Jāatzīst, ka mana personīgā bēda neatkāpās saulaino epizožu priekšā un nemazinājās arī tad, kad dzirdēju un lasīju režisoru aizrādījumus, ka nevajag uz filmu raudzīties ar (literatūr)vēsturnieka skatu. Iespaidu mazliet laboja prasmīgi veidotā un izzinošā dokumentālā sērija, tomēr bēda ir un paliek – tas konkrētais 1926. gads, kas tiek 1. sērijas sākumā pieteikts kā filmas darbības sākuma gads. Kāpēc vajadzēja iedatēt šo filmu “par 20. gadiem” kādā konkrētā gadā, piedevām pat precizējot datumus (epizodē ar pārpratumu par nosūtīto ielūgumu uz 19. jūniju – Viktora vārdadienu, ne 29. jūniju – Pērkona dienu), – tas man nav izprotams. Konkrēts gads katrā ziņā nebija nepieciešams, lai kaut ko apliecinātu personību uzstādījumā vai padarītu ticamāku filmas darbībā.
Taču gadskaitlim un arī jūnija datumiem ir liktenīga nozīme Eglīšu ģimenē, jo tieši 1926. gada jūnija vidū pēc astoņu mēnešu ārstēšanās no Šveices atgriežas Anšlavs, bet 27. jūnijā mirst Marija Eglīte. Par šo 1926. gada jūniju Anšlavs romānā Pansija pilī raksta: “Kad es pārbraucu mājās no Šveices, nomira mana māte, un mūsu dzīve stipri pārgrozījās. Arī Inciems vairs nelikās senais. Tas šķita tukšāks, lielāks, drūmāks un mēs, trīs vīrieši, visu vasaru klīdām pa to kā Dieva nepieņemti. Kāds bija mūs nofotografējis stāvam nenokoptajā mājas priekšas pļavā, trīs sagumušus stāvus profilā, piemiegtām acīm, saviebtām sejām, vairoties saules gaišuma. Šis uzņēmums vislabāk raksturoja mūsu toreizējo noskaņojumu. Tēvs sāka cilāt domas par Inciema pārdošanu, un mēs tam pievienojāmies.”
Režisore Elīna Marta Martinsone uz žurnālistes Annas Martas Burves teikto “scenāriste Tabita Rudzāte saka – viņa iztēlojusies, ka tas ir aptuveni 1926. gads,” piebilst: “Tas 1926. gads kaut kā mums palika prātā, jo tas ir gads, kad Eglīšu ģimene patiešām ieguva šo īpašumu un pārcēlās uz pansiju. Bet tā iejušanās... Smieklīgi jau teikt, ka patiesībā jau palīdz arī vēsturiskais kino un vēsturiskie seriāli. Mana pirmā izglītība ir vēsturniece, taču mēs netaisām vēsturisku rekonstrukciju.”
Dokumentālā sērija gan ievieš skaidrību, ka Inciema muižu Viktoram Eglītim piešķir 1922. gadā, un mans nodoms nav ko pārmest, jo apzinos, ka šī konkrētā gada bēda skar, iespējams, tikai mani. Tajā pašā laikā labprāt paplašinātu Anšlava Eglīša romāna izejas punktu un filmas stāstu ar dienasgrāmatas fragmentiem, ko rakstījusi Viktora pirmā sieva, Anšlava un Vidvuda māte Marija (dzimusi Stalbova, 1879-1926). Laikam esmu pārāk spilgtās un ciešās pētnieciskās attiecībās ar Marijas dzīvi un empātiska pret tās pēdējiem gadiem – gluži kā režisore Elīna Marta Martinsone ar Hildu Vīku, priecājoties, ka filma bijusi iespēja aktualizēt šo mākslinieci un savā ziņā arī sieviešu tiesību tēmu. Filmā izdarīts patiesi daudz, lai Hilda Vīka būtu “izcelta saulītē” pilnasinīgā Danas Bjorkas iemiesotā tēlā. Bet Marija, kuras ēnā Hilda paliek gan Viktora, gan padēlu acīs, kā filmā tas precīzi ieskanas, ir vēl viena ļoti būtiska 20. gadsimta sākuma sieviešu vēstures stāsta iemiesojums.
Cēlā Marija
Seriālā Marija paliek tēls bez sejas, tikai kā leģendārā un cēlā Marija. Savā pārāk īsajā dzīvē viņa bija daudzpusīgi talantīga, kā to apliecina arī pētījuma par Anšlavu Eglīti autore Ieva Struka dokumentālajā sērijā. Marijas nepiepildītais sapnis palika kļūt par profesionālu pianisti, studēt mūziku; viņa bija arī viena no pirmajām latvietēm skolotājām ar pedagoģisko izglītību, ļoti iecienīta un mīlēta Voldemāra Maldoņa privātās sieviešu ģimnāzijas skolotāja[1]. Kad skolu pēc evakuācijas uz Krieviju Pirmā pasaules kara gados likvidēja un Marijai Krievijā tika sabojāta veselība, viņa sāka pelnīt iztiku ar daiļliteratūras tulkošanu no franču valodas. Viktors un Marija nodzīvoja laulībā 23 gadus – ārkārtīgi dzirksteļojošā, dekadentiskā brīvdomībā, intelektuālā spriedzē un sadzīviskās grūtībās mutuļojošā kopdzīvē. Marijai konstatētā tuberkuloze uzliesmo ik pa laikam jau pēc Pirmā pasaules kara, taču nenovēršami saasinās tieši kopš 1922. gada.
Marija, kā jau dokumentālajā sērijā to piemin literatūrzinātniece un Viktora Eglīša mūža pētniece Vera Vāvere, ļoti mīlēja vīru un dēlus, augstākā mātišķības virsotne droši vien ir savas veselības upurēšana Anšlava veselības labā (abos gadījumos tuberkuloze un nepieciešamība pēc sanatorijas un kalnu gaisa ārzemēs).
Vēsturiskās patiesības un konteksta sajūtas papildināšanas labā piedāvāju ieskatu Marijas dienasgrāmatas fragmentos no 1922. gada februāra, kad ģimene uzzina, ka Viktoram piešķirta izmaksājamā Inciema muiža, līdz 1926. gada 21. jūnijam – dažas dienas pēc Viktora vārdadienas un dažas dienas pirms Marijas nāves. Fragmenti izvēlēti, lai izstāstītu Marijas attiecības ar Inciemu, dēliem, vīru, slimību un pašai ar sevi; tur lasāmas pūles un pat pazemojumi, lai finansiāli nodrošinātu Anšlava veseļošanās kūri Šveicē. Šeit konspektētās dienasgrāmatas atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejā.
Dienasgrāmatām ir liela loma ne tikai šādā notikumu rekonstrukcijā; pamatā jau to būtība ir personības pašidentitātes veidošanā. Ieturētais un elegantais Anšlava lomas tēlotājs Rihards Zelezņevs preses konferencē stāstīja – viņš, gatavojoties lomai, rakstījis dienasgrāmatu. Tāpat kā Anšlavs. Tāpat kā Viktors. Tāpat kā Marija.
1922
13.02.1922.
Vesels mēnesis apkārt. Mums, t. i., Viktoram piespriesta muiža – Inciems. Viņš ļoti par to priecīgs, jo nu neesot vairs par mums bēda, ka viņš nomirstot. Es nezinu, kāpēc es diezin cik liela prieka nejūtu par to. Varbūt tādēļ, ka sveša puse, tāļu no stacijas un arī no pilsētas. Man gribējās tikai dārzu ar māju, ko vieglāk apkopt, bet ne laukus. Bet nevar jau tā izvēlēties. Būs jau labi ar tā. Pavasar brauksim uz turieni visu ierīkot un iestrādāt.
23.06.1922.
Vairāk kā nedēļa pagājusi, kamēr ieradāmies Inciemā. Rīgu atstājām 22. maijā. Siguldā sagaidīja mūs Liepiņš ar brangu melni. Turaidā viņa kundze mūs saņēma ar pusdienu un tad braucām tāļāk. Es nezinu, kā tas nākas, bet es tā no visas sirds, kā es varētu priecāties, tomēr par Inciemu nevaru. Lielais tālums no stacijas, tuvas upes trūkums, sveši ļaudis mani ne visai iepriecina. Jauki jau te ir – skaistas, lielas istabas, veci un ļoti dažādi koki parkā, laba zeme, bet ir kāds „bet”. Šis „bet” ir laikam meklējams tajā apstāklī, ka Inciems mums piešķirts, kaut gan ne par velti, bet par tādu atmaksu, par kādu mēs varētu veselu māju nopirkt. Lai nu kā, bet sava zeme un māja nu mums ir. Pirmās trīs dienas bij tik debešķīgi jauks un silts laiks, ka es domāju, ka nekādā Švarcvaldē nav jaukāk un ka šejienes labajā gaisā es drīz vien kļūšu vesela.
11.06.1922.
Mēs vēl it kā nevaram iedzīvoties. Jātaisa šur tur izlabojumi, jārūpējas un jādomā. V. dažu nakti neguļ un domā un nevar arī iesākt rakstīt. Arī es nekā nevaru darīt tā īsti, bet man vainīga mana slimība un vēsais laiks. Vakar, aizvakar ķitējām logus un likām stiklus Taisījām vēl pēdējo puķu dobi, kur abi ar V. sējām. Agrāk sētās jau sadīgušas.
1923
30. maijā Inciema dārzā
Šodien atkal reiz brīnišķīga diena. No rīta ņēmu saules vannas, nu sēdu un laboju Musset[2] tulkojumu. Pār galvu bišu pilnā, ziedošā ieva dūc un smaržo. Dzeltensarkanās magones deg kā liesmiņas, sarkanās kļavu atvases ar lapām brūnojas, birzes visas zaļas, visām pāri brīnišķā zilā debess ar karsto sauli. Viss, kā es mīlu. Dvēsele maigu jūtu pilna, plaša. Nāk man prātā pagājušās nakts sapņi. Un viens, kas man atkārtojas un nedod miera. Man jāraksta šim cilvēkam, to šodien jūtu. Es nekā no viņa negribu, vai man kas vajadzīgs, bet ir tik savāda sajūta, ka citādi nevar. Varbūt viņš neatbildēs. Lai nu arī tā. Jāizmēģina tomēr.
Šo laiku esmu daudz strādājusi – viss ir iesēts un sadīdzis, dzīve bija tikai sakņudārzā sakoncentrējusies, nu ieraugu atkal visu pasauli un mākslu. Daba tomēr ved pie visa augstākā, jo viņā pašā ir viss atrodams.
Dzīvi vajag pastāvīgi veidot un katru dienu radīt.
1924
25.02.1924.
Viktors sestdien gribēja aizbraukt uz Inciemu, bet nevarēja. Vakarā ap 11 ienāca Virza no teātra. Viņš bij ļoti jautrā un, pat varētu teikt, uztrauktā (patīkami) gara stāvoklī, un pirmais jautājums bija, vaj mans laulāts draugs esot aizbraucis uz Inciemu. Man nāca smiekli par tādu jautājumu, bet viņš, labo omu nezaudējis, ienāca un iekšā un nosēdēja līdz 12, runājot par dzeju un filosofiskiem jautājumiem. Gan kategoriski noteica, ka nenākšot vairs pie manis, ja es neaiziešot viņa apciemot; es teicu, tiklīdz viņa kundze atbrauks, es aiziešu pie viņiem.
18.06.1924.
Cik tāļu jau aizdzīvots. Viktors jau Parīzē – es Inciemā! Šovakar brīnišķīgs kluss skaidrs vakars pēc debešķīgas saulainas dienas. No rīta Ansīts [tā ģimenē dēvēja Anšlavu. – Aut. piezīme] aizbrauca uz Rīgu. Mēs ar Vudu [tā ģimenē dēvēja Vidvudu. – Aut. piezīme] brauksim parīt uz Rīgu, kur svētdien būs Martiņas laulības, pēc tam kāzas.
14.10.1924.
Sestdien atbraucām uz Rīgu. Ansītis gribēja palikt tur. Aizgājām pie ārsta. Tas atrada, ka viņa stāvoklis stipri labojies, neskatoties, ka tam iesna. Lika braukt vēl uz laukiem.
17.10.1924.
Šorīt vispirms iepakoju kasti āboļus, sviestu, krējumu, ko šiem aizsūtīt uz Rīgu, tad rīvēju kartupeļus vairāk stundas no vietas. Taisīju vakariņas, šuvu kulītes un pa starpām vēl daudz sīku darbu darīju. Tā aiziet dienas, bet nekā nav ko parādīt. Kad aizbrauksim uz pilsētu, tad tik jutīsim, cik daudz padarīts. Tagad tik gribas gulēt.
1925
27. martā aizvedu savu dēliņu uz Siguldas pili atpūsties. Lai Dievs viņu sargā un atdod viņam veselību. Es stipri tam ticu, ka viņš izveseļosies un kaut ko arī mākslā radīs, jo viņš ir apdāvināts un stingrs pret sevi, domājošs un visu vērtējošs gars.
5.04.1925.
Šodien jau 5. aprīlis. Laiks iet. Viktors pēc pusdienas aizbrauca Ansīti apraudzīt. Redzēs, kādas vēstis nesīs. Viņš tak arvien bij dūšīgs zēns, veselīgs, nodarbojās ar sportu, es gribu ticēt un ticu, ka viņš slimību pārvarēs. Ak, Dievs! Es atdotu tūliņ savu dzīvību, lai mans mīļais puisēns varētu būt vesels un strādāt. Es ticu savai iedvesmai un gribas spēkam. [..] Vajag tikai sargāties, un dažus gadus es vēl nodzīvošu, tikai mans Ansītis, mans mīļais dēliņš ir jāizārstē.
1.05.1925.
27. apr. atbraucām uz Inciemu ar Ansīti. Ak, mans dēliņš, mans Ansīts – viņš tik dziļi kāsē un mocās, gan ar ne visai augstu temperatūru. [..] Šodien nodzīvojām diezgan jautru un darbīgu dienu – aprakām rozes, sagatavojām zemi dēstam, strādājām sakņu dārzā un beigās pieplūcām smaržīgās vijolītes dārzā.
Ansīts arvien joko un zobojas, runā savādā valodā, reizēm pārāk kreftīgā, pielietojot visādus diezgan treknus vācu vārdus. Es rājos, abi smejamies.
10.11.1925.
Viss oktobris pagājis, nekas nav uzrakstīts. Darbs un darbs, ikdienišķis melns darbs, kamēr izkļuvu no Inciema ārā. Ansītis bij nepacietīgs tikt prom uz ārzemēm un dzina mani kā ķīli sienā. Labi, ka es izturēju. Lai slavēti visi labie gari par to! Bet par to, kad viss tas bij garām, es iekritu milzīgā reakcijā, kā miesas, tā arī gara pagurumā. Ansītis aizbrauca trešdienas rītā 28. oktobrī. Cik grūta man bij pēdējā nedēļa priekš aizbraukšanas, to tik es zinu. Cik mana dvēsele bij sāpju pilna un vārīga. [..] Kā es cietu par viņu, ka tam šis ceļš jāuzņemas, kas zin, vai atgūs cerēto veselību. Ak Dievs! Visādi var būt. Ik vakaru es apgūlusies lūdzu Dievu ar asarām, ar visiem dvēseles spēkiem sakoncentrēdamās vienā vienīgā vēlēšanā pēc veselības saviem bērniem. Es zinu, tad viņi daudz izdarīs savā dzīvē, jo ir apdāvināti. Priekš sevis es lūdzu gudrību. Vairāk neko. Cēlu garu un dziļu gudrību. Nekā cita man nevajag.[..]
31.12.1925.
Vakar bij grūts gājiens pie Ķuzēm. V. uzrakstīja vēstuli, kurā izteica savu vajadzību un lūgumu pēc 15 tūkst., ko Ansīšam sūtīt. Ķuzis brītiņu pasēdēja ar diezgan norūpējušos seju, tad piecēlās un iegāja kabinetā. Kad iznāca, tam rokās bij kuvērs, kuru tas man iedeva piebilzdams, ka 500 r. iztrūkstot, to viņam acumirklī neesot pie rokas. Cik tas man bija nepatīkami, visa šī vizīte bij mocoša, bet vaj tad V. tas būtu mazāk mocoši. Cik viņš nav skraudījis šur un tur pēc naudas, cik pazemojoši nav lasījis pa redakcijām nieka grašus! Un nekāda pārmaiņa šinī ziņā uz labo pusi nav manāma un paredzama mūsu dzīvē. Ja izdotu V. kopotus rakstus? Bet kas to darīs un kad? Kaut jel Ansīti varētu uzturēt ārzemēs, kamēr viņš izveseļojas! Ka varētu visi uz kādu laiku aizbraukt uz ārzemēm. Bet tie ir Jaungada nakts sapņi. Jāiet, Vudiņš sauc lozes vilkt un laimi liet. Katram sava laime jālej.
1926
Kopš 1926. gada pavasara Marija uzturas Turaidas sanatorijā, jo viņai ir tuberkulozes saasinājums.
19.06.1926.
Viktora vārda diena. Ak, cik bēdīga priekš manis diena. Jau no rīta 37,2 un vakarā 38,5. Tā man laikam ir tikai vienu reizi bijis. Atkal plēves iekaisums. Ak, pacietības man sāk trūkt! Nekas nelīdz, ne lūgšanas, ne vaimanas, ne lāsti un pašiedvesma. [..] Es gribu būt mājās, prom no sanatorijas [..] Viktors ir Dziesmu svētkos, dēliņi mājā. Lai Dievs viņus visus pasargā no visa ļauna!
21.06.1926.
Šorīt 37,7. Ai, izklausīja, atrada nelielu pleirītu, tādos gadījumos neesot slikti uz pašu dabu palaisties. Viss tas ļoti jauki skan, bet kad elpas nevar ievilkt, kad visos stūros dur, tad ārsti ir priekš tam, lai piepalīdzētu dabai. Acumirklī esmu pamesta pate savā ārstēšanā. Nupat izmērīju, 39,1 – vai tiešām gals tik nenovēršami tuvojas? Savu dēliņu neredzējušai? Nepadzīvojušai ar viņiem. Lai notiek Dieva prāts.
27. jūnija rītā izgaist Marijas dzīvība.
Kad noslēdzas stāsta un filmas Pansija pilī epopeja, mūsu varoņi atstāj aiz sevis ne tikai neaizmirstamas epizodes, bet arī smieklus par sevi un dzīves ironiju. Mums paliek dzīves, kas savijušās muižas sienās, pa tās gaiteņiem čukst aizgājušo laikmetu un inventāra atbalsis. Pansijas pilī stāstījumā vienlīdz spilgti iedzīvināti gan personīgo triumfu brīži, gan bēdas un dusmas, muižā personāži atrada mierinājumu, stājās pretī saviem dēmoniem un svinēja dzīves prieku, ko vienmēr bagātināja mūzika, māksla un literārie meklējumi; dabai bija mūzas loma un dzīves cikliskums izvijās no muižas parka līdz vīna pagrabam. Viktora meklējumi dzejas renesansē, Vidvuda ziķerīgums, Hildas akvareļi un Anšlava daiļrunīgās skices turpina rezonēt.
