KINO Raksti

Austrumu frontē bez pārmaiņām. Jevhena Titarenko un Vitālija Manska filma

08.03.2023
Austrumu frontē bez pārmaiņām. Jevhena Titarenko un Vitālija Manska filma

Filma „Austrumu fronte” nav antropoloģisks pētījums, nav arī neitrāls notiekošā vērojums (diez vai šobrīd vispār tāds ir iespējams). Šī filma ir ļoti jaudīgi un cilvēciski realizēta kara propaganda par Ukrainas karavīriem, un ne filmas vēstījumu, ne formu tas nenoplicina un nepadara didaktisku.

Es 8. martā neiešu uz filmas Austrumu fronte pirmizrādi festivāla ArtDocFest / Riga ietvaros. Es atzīmēšu 8. martu, un nevis Starptautisko sieviešu dienu, bet sava drauga nāves septīto gadadienu – apciemojot viņa kapu. Viņš izdarīja pašnāvību 25 gadu vecumā un, lai arī šī nav īstā reize, lai iedziļinātos statistikā, ļaujiet man atgādināt – mēs dzīvojam reģionā, kurā vīriešiem pašnāvības ir krietni izplatītāks nāves iemesls, nekā vēzis, sirds slimības vai jebkas cits (Latvija un Lietuva jau gadiem mērojas spēkiem šajā topā).

Vitālija Manska un Jevhena Titarenko filma (Manskis pieteikts kā režisors un autors, bet Titarenko – kā režisors un operators) stāsta par jauniem vīriešiem, kuri strādā kara frontē pret Krieviju. Titarenko pats ir kara sanitāru rindās, citi puiši karo, vēl citi atvaļinās no dienesta. Vēl ir mājās palikušās sievietes (vienu sievieti pamanīju arī artilērijas uzbrukuma laikā kā medmāsu pie šāviņa sadragāta karavīra). Manā skatījumā filmas tēma ir cilvēka daba un divi tās spēcīgākie instinkti – radīt un iznīcināt.

Kalendāra sakritības nebeidzas ar mana drauga nāves gadadienu. 5. martā, kad skatījos šo filmu, Krievijā (un ne tikai) atzīmē Staļina nāves dienu. Staļinam un Austrumu frontei arī ir savs konteksts. Pirmkārt, Staļina politiskā karjera piedzīvoja īstu izaicinājumu un neveiksmi Ukrainā, kur 1920. gadā viņš bija Sarkanās armijas politiskais virsnieks. Amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, kuram ir dziļas saites ar Ukrainu, pat apgalvo[1], ka Staļina nejēdzīgo lēmumu sekas bija Polijas armijas graujošā uzvara, kas noveda pie tā, ka ukraiņi (arī baltkrievi) tika turpat vai līdzīgās proporcijās uz divām desmitgadēm sadalīti starp divām valstīm, Poliju un Padomju Savienību.

Atļaujiet turpināt – tajā pašā 5. martā pirms Otrā pasaules kara  Staļins parakstīja nāves spriedumu vairāk nekā 27 tūkstošiem poļu armijas virsnieku; spriedumu realizēja mēnesi vēlāk nedaudz mazākā apjomā – 1940. gadā Katiņā tika nogalināti aptuveni 20 tūkstoši internēto un apcietināto poļu virsnieku. Katiņas līķu kaudzes atrada vācieši arī šajās pašās pavasara dienās 1943. gadā – tad, kad abi līdz šim sabiedrotie totalitārie režīmi, nacisti un sovjeti, jau karoja viens ar otru. Nacistu propagandas fīreri uzskatīja to par neiedomājamu veiksmi informācijas karā un iespēju iedzīt ķīli starp sabiedrotajiem, īpaši izmantojot Londonā bāzēto Polijas trimdas valdību pret PSRS. Nacisti gan jau laikus saprata, ka viņu informatīvajai uzvarai sekos padomju prettrieciens, – turpmāk visas padomju veiktās masu slepkavības profilaktiski tika pasludinātas par nacistu pastrādātām.

Ļaunums vienmēr atklājas banāls. Kopš Remarka, šķiet, rakstīt par karu ir neiedomājami, ja vien mērķis nav vērsties pret karu kā fenomenu. Tā ir mierā dzīvojošu cilvēku prerogatīva. Remarks savu romānu uzrakstīja ne jau nu 1917. gadā, kad Vācijā vēl šķita iespējama uzvara pār Franciju, bet Austrumu fronte pret revolūcijas un iekšējo konfliktu sagrauzto Krieviju jau likās tikpat kā uzvarēta. Remarka Rietumu frontē bez pārmaiņām (1928), tāpat kā Hemingveja Ardievas ieročiem (1929), ir mierlaika atmiņas par karu – abas grāmatas iznāca 20. gadu beigās, kad Eiropā sāka stabilizēties tā jokainā kārtība, kuru ievadīja Versaļas miera līgums (bet slepeni noteica 1922. gadā starp Vāciju un Padomju Savienību noslēgtais Rapallo militārās sadarbības līgums).

Karš retrospektīvā ir šausmīgs, bet online režīmā tas ir baisi vilinošs –

paskatieties vien, cik pastāvīgi cilvēki spēj sekot līdzi notiekošajam Ukrainā, cik daudzas ziņu pārraides, cik raksti un sociālo tīklu ieraksti atkal un atkal pievēršas karam. Tas ir mūsu pienākums, saka sabiedriskās domas veidotāji, – neatslābt mūsu atbalstā Ukrainai, neļaut karam (bet lielākā mērā inflācijai, loģistikas grūtībām un gaisā virmojošajām bailēm) mūs nogurdināt.

Vitālijs Manskis intervijā LSM.lv pirmais izteica novērojumu, kāds man radās, skatoties Austrumu fronti, – kara šausmas, filmētas ar videoreģistratoriem, kas piestiprināti pie Titarenko vai citu karavīru ķermeņiem, atgādina datorspēli vairāk nekā dzīvi. Shaky cam kā paņēmiens ir kļuvis tikpat banāls, kā apgalvojums par “mieru pasaulē”. Baisi bālie ievainoto ķermeņi uz nāves robežas, skaņas pēcapstrādē pastiprināti sprādzieni un to atbalsis riebīgi atgādina (un kā man negribas to atzīt!) bērnībā spēlēto datorspēli Call of Duty.

Režisors Manskis devās uz Ukrainu intervēt filmā redzamos varoņus, lai viņu ikdienu, sarunas un starpkara brīžus ieviestu kā kontrapunktu spraigās darbības sekvencēm. Filma Austrumu fronte daudz precīzāk raksturo, par ko ir karš, nekā jebkura ziņu analīze un jebkuri kara loģistikas vai taktiskās rīcības modeļi. Filmā Manskis pievērsis uzmanību varoņu skatieniem, viņu domām, runām un motivācijai, pat provocējot atklāt to, ko cilvēks domā apstākļos, kad viņa dvēseles apzinātajai pusei nav daudz ko teikt. Kā taisnojas viens no filmas varoņiem, kad ar neskaitāmiem šāvieniem nogalinājis privātmājā mītošu suni, – “viņš man uzbruka no muguras, ko man bija darīt?”

Filma nav antropoloģisks pētījums, nav arī neitrāls notiekošā vērojums (šaubos, vai šobrīd vispār tāds ir iespējams). Austrumu fronte ir ļoti veiksmīgi un cilvēciski realizēta kara propaganda par Ukrainas karavīriem. Ne filmas vēstījumu, ne formu tas nenoplicina un nepadara didaktisku. Hrestomātiskākie dokumentālā kino darbi – vai tas būtu Dziga Vertovs, vai Frenka Kapras filmas – ir kara propaganda, Alfrēda Hičkoka dokumentālās filmas pasūtīja Britu propagandas ministrija. Dokumentālists kara apstākļos IR propagandists. Dokumentālais kino ir visiedarbīgāks tieši kā retorisks līdzeklis, lai aizstāvētu noteiktu pozīciju. Par Titarenko un arī Manska pozīciju nevienam nevajadzētu šaubīties – viņi strādā pie Krievijas sagrāves un Ukrainas uzvaras. Vai, citējot filmas varoni, kurš atsaucas uz Baltijai tik svarīgo čečenu ģenerāli Džoharu Dudajevu, – “Krievija norietēs, kad ausīs Ukrainas saule”.

Vitālijs Manskis un Jevhens Titarenko filmas pēcapstrādes periodā Prāgā. Foto: Adam Hribal

Savulaik Vitālija Manska filma Putina liecinieki (2018) man rosināja ilgas pārdomas par personību un tās lomu vēsturē. Kā iespējams, ka tas pelēcīgais, garīgi sīkais vīrelis varēja nozombēt milzu valsts tautu un atņemt tai vienīgo, ko tā bija ieguvusi pēc PSRS sabrukuma, – brīvību? Man ir draugi, kuri uz šādiem apgalvojumiem mēdz teikt – ne jau Putina personībai ir nozīme, bet tam, kā Krieviju un tās tautu piemānīja iepriekšējie liberāļi, kā tā tika apzagta, pievilta, un kā brīvība zaudēja savu vērtību. Putina vietā varēja būt jebkurš… vai tiešām?  

Intervijā portālam LSM.lv Manskis atgādina – Putina varas centralizācija sākās ar PSRS himnas atjaunošanu, mediju brīvības ierobežošanu, oponentu likvidāciju. “(..) nepretojoties nevienai no šīm šķietami nelielajām izmaiņām, tu sāksi zaudēt sevi. Šī sabiedrība atdevās bez kaujas. Tā atdevās pat ne agresoram vai iekarotājam, bet vājam cilvēkam. Tagad Krievija ir liela vilšanās.”

Par spīti tam, ka Klāvs Elsbergs rakstīja “Kungi, mans gadsimts ir miris!” un Bauskas rajona Ļeņina kolhoza vokāli instrumentālais ansamblis Zodiaks šos vārdus izdziedāja, tā nekļuva par patiesību. Mēs turpinām dzīvot 20. gadsimtā. Cīnāmies ar 20. gadsimta pieminekļiem, mēģinām aptvert 20. gadsimta šausmas, mēģinām pieņemt un pārvarēt ģimeņu un dzimtu traumas – nošautos vīrus, izsūtītos vecvecākus, izkautos kaimiņus –, dzīvojam ar kolektīvām atmiņām par ģimenēm, kurās sadzīvoja divu dažādu okupantu armijās karojošie… Man tiešām nav spēka uzskaitīt to, kas no divdesmitā gadsimta vēl joprojām nav noslēdzies mūsos. Un tad iedomājieties… jums uzbrūk, jums iedod ieroci un jūs skaidri zināt, kas jums ir jādara, – jebkas, lai aizstāvētu savu ģimeni, savu tautu, savu valsti. Un jūs skaidri zināt, kas ir vainīgs pie visiem psiholoģiskajiem Gordija mezgliem jūsu dvēselē, kurš ir tas, kurš badā nomocīja jūsu vecvecākus… Filmas varoņiem sēžot pie uzkodām, iedzerot kopā ar ģimeni un pļāpājot, – viņi runā par to, kā būt. Kā turpināties. Kā pastāvēt. Tur ir stāsti par ģimenēm, kuras bija neauglīgas, bet, karam sākoties, pēkšņi sievas kļuva grūtas; tur ir jautājums par to, kā frontē nepazaudēt labāko vīru ģenētisko mantojumu, kas jāsaglabā spermas bankās… tieši tik banāli, un tā ir režisora izvēle.

Filma – kā jebkurš mākslas darbs – strādā vairākos kontekstos vienlaikus. Pirmkārt, tā stāsta par apstākļiem, kurus tā attēlo. Hiperpoētiskā epizode ar purvā iestigušām govīm un nevienprātību karavīru rindās, ko ar tām iesākt, ir kara metafora. Dzīvnieki, kuriem visas eksistences pamats ir būt noderīgiem cilvēkam, bez šīs funkcijas ir pilnīgi bezpalīdzīgi. Daba šīm govīm ir bīstams ienaidnieks.

Tāpat kā cilvēka daba ir bīstams ienaidnieks pašam cilvēkam, tāpēc filmas centrā ir divi nenošķirami cilvēka instinkti – radīt un iznīcināt.

Ukrainas konteksts ir universāls (kara) princips visās pasaules malās, bet otrs, vērotāja konteksts attiecas uz mums Latvijā. Ukrainas tautai ir iespējams izdzīvot, ar asinsgaršu mutē radot sev jaunu valsti, un iznīcināt savu ienaidnieku. Manskis jau minētajā intervijā sevi definē kā Latvijas režisoru, bet es ar to nedomāju, ka viņam bijuši svarīgi Latvijas iekšpolitiskie motīvi. Viņa varoņu teiktais un līdz ar to pašas filmas aktualizētais diskurss atgādina to, ko jau desmitgadi politikas dienaskārtībā mēģina noturēt politiķi no labējā spārna, – kā mums turpināties? Kā pārvarēt mūsu pagātnes mantojumu? Jēdzīgas atbildes neviens no viņiem nav piedāvājis.

Manskis to nekad neapgalvos, bet viņa darbu vērienīgums izceļas ar smalkas konjunktūras sajušanu un spēju notvert politisku vispārinājumu caur sadzīvisko, vienkāršo un pat primitīvo; viņa klātbūtne Jeļcina ģimenes Jaungada svinībās vai Putina pils gaiteņos jau ir pierādījums gandrīz vai hameleona cienīgai spējai pielāgoties. Bet man, skatoties filmu Austrumu fronte, atmiņā nāk mani vienaudži, kuru vairs nav, vai tie, kas slīgst nabadzībā, alkoholismā un citās atkarībās, arī vardarbībā. Puiši. Bez jēgas turpināties, jo nevar pārcirst pagātnes uzlikto slogu, un nākotne diemžēl ir par tālu. Kas atmodinās viņu radīšanas instinktus, un ko mēs darīsim, kad viņi beigs paši sevi iznīcināt?

Atsauces:

1. Snaiders, Timotijs. Asinszemes. Rīga: Jumava, 2013. 27. lpp. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan