Atceros, pirms vairākiem gadiem lasīju Lietuvas vēsturnieka Sauļus Gribkauska „Facebook” kontā publicētu ierakstu, kurā viņš slavēja Latvijas seriālu “Sarkanais mežs” (2019), piebilstot, ka Lietuvā tik niansēts stāsts par nacionālajiem partizāniem visdrīzāk nebūtu iespējams. Taču, noskatoties Giedra Tamošēviča un Vītauta V. Landsberģa kopdarbu “Dzejnieks / Poetas” (2022), man gribas teikt, ka arī Lietuvā tas ir iespējams.
Filma vēsta par pirmajiem pēckara gadiem, kad padomju okupācijas režīms Baltijas valstīs, bet jo īpaši Lietuvā, sastapās ar aktīvu nacionālo partizānu pretestību. Bruņotas sadursmes daudzos lauku apvidos bija teju ikdiena. Stāstījuma centrā ir jaunais dzejnieks Kosts Skinkis, kura apmulsušo, laikmeta satraumēto, bet reizē arī gļēvulīgo būtību lieliski izdodas iemiesot aktierim Donātam Želvim. Okupanti Kostam nav piedevuši agrākos grēkus – kara laikā publicētos pretpadomju dzejoļus. Tādēļ ideoloģiski kritušais dzejnieks ir spiests pamest Viļņu, meklēt skolotāja darbu laukos un rakstīt komunistiem glaimojošas peršas. Tikmēr viņa acu priekšā pilnā sparā rit Lietuvas lauku sovjetizācija, kuru pavada represijas, pastāvīga nedrošība un cilvēku savstarpēja neuzticēšanās. Izdzīvošanas instinkts un patveršanās bērnu dzejoļu rakstīšanā palīdz Kostam apiet un varbūt arī notrulināt jūtas pret šo drūmo pasauli. Taču ilgi neizdodas palikt malā. Vietējie partizāni mudina viņu sacerēt patriotiskas vārsmas, kuras izmantot cīņā pret okupantiem, vienlaikus čekai (VDK) izdodas Kostu savervēt un piespiest ziņot par šiem pašiem partizāniem.
Varētu domāt, ka pēckara laiks un bruņotā pretošanās jebkuras filmas scenārijam jau automātiski garantē panākumus mūsu reģionā. Sak, episks vēstījums un morālās dilemmas kā uz paplātes pasniegtas. Taču praksē tā gluži nesanāk. Vēstures pētniecības un vēl jo vairāk kinomākslas lielais uzdevums ir prast ne tikai izgaismot pagātnes notikumu virskārtu, kurā viegli sašķirot “labos”, “ļaunos”, “mūsējos” un “svešos”, bet arī problematizēt it kā pašsaprotamo, acīmredzamo, nediskutējamo. Tikai tā var atsegt nodevības vai nepakļaušanās mehānisma smalkumus un novērtēt, kā šos mehānismus ietekmē konkrētas personības īpašības.
Filmas Dzejnieks veidotāji izurbjas cauri ērtajai un tagadnes (ne tikai Lietuvas!) politisko lozungu nopulētajai vēstures virskārtai. Viņi uzmanīgi, izmantojot askētiskus dialogus, portretē galvenā varoņa iekšējās pārvērtības, kuras top redzamas mijiedarbībā ar čekistiem, partizāniem, pagātnes melanholiskajām atbalsīm un pēckara brutālo īstenību. Lai gan Kosta tēlā esot apvienotas dažādu Lietuvas kultūras darbinieku biogrāfijas, visvairāk galvenajā varonī var atpazīt Kosta Kubilinska (1923–1962) dzīvesstāstu. Kubilinskis bija talantīgs jaunās paaudzes lietuviešu rakstnieks, populārs bērnu dzejoļu autors, kurš diemžēl sadarbojās ar VDK un tās uzdevumā nogalināja nacionālo partizānu grupas komandieri. Kubilinskis pats mira 38 gadu vecumā no pārmērīgas alkohola lietošanas (tuvinieki pieļauj, ka viņš ticis nogalināts), taču šis daiļrunīgais fakts paliek ārpus filmas scenārija, kurš ir skaidri fokusēts uz kolaboracionisma izcelsmi.
Pēckara laika nianses pārzinoši skatītāji, iespējams, kritizēs atsevišķas filmas epizodes kā pārāk liderīgas attiecībā pret vēsturiskajiem faktiem. Taču tas nekaitē stāsta pasaulei, kura ļauj pilnvērtīgi attīstīties varonības un nodevības tēmām, turklāt vizuāli spēcīgais poētiskums palīdz vispārināt konkrētās vēsturiskās pieredzes dramatismu līdz universāliem morāles jautājumiem. Atmiņā paliek aina, kurā Kosts un partizānu komandieris, bēgot no čekas iznīcinātājiem, paslēpjas bunkurā. Tālumā dzirdami šāvieni un vajātāju balsis, bet vidējā plānā blāvais salūtraķetes gaismas kūlis lēnā planējumā izceļ katra varoņa rezignēto skatienu. Tas simbolizē liktenīgās robežas, kuras abi varoņi ir apzināti nolēmuši šķērsot šajos baisajos apstākļos. It kā tas pats skatiens, izmisums un vēlme izdzīvot, bet tik atšķirīgi lēmumi. Kosta izvēlas slepkavas un nodevēja ceļu, bet komandieris tiek nolemts nāvei un aizmirstībai. Pēc Dzejnieka noskatīšanās gribas atgriezties tieši pie šīs daudzslāņainās ainas, kas vizuāli rezumē filmas centrālo un mūžam aktuālo jautājumu –
kāpēc līdzīgos apstākļos vieni kļuva / kļūst par kolaboracionistiem, bet citi ir gatavi upurēties vispārības labā?
Baltijas valstīs par nacionālajiem partizāniem ir domājuši dažādu paaudžu rakstnieki un kinoļaudis. Padomju okupācijas režīms sabiedrībai uzspieda partizānus stigmatizējošu diskursu, kas vēl aizvien dominē mūsdienu fašistiskajā Krievijā, tikmēr Lietuvā, Latvijā un Igaunijā partizāni, protams, ir kļuvuši par nacionālās pretošanās simboliem.
Taču filma Dzejnieks man liek domāt ne tik daudz par partizānu vietu Lietuvas un citu Baltijas valstu kolektīvo varoņu panteonā, bet par kolaboracionisma attiecībām ar mūsu atmiņu kultūru. Krievijas iebrukums Ukrainā, kā zināms, ir radījis spēcīgu tieksmi attīrīt publisko telpu no padomju okupācijas simboliem, netiek saudzēti arī padomju radošās inteliģences pārstāvji, kuru vārdos nosauktas ielas un laukumi. Taču skaļajās un frāžainajās diskusijās nereti pazūd centieni apjēgt (bet ne attaisnot!) konkrēto personu kolaboracionisma izcelsmi. Šajā ziņā vairākus gadus veidotā Tamošēviča un Landsberģa filma ir parādījusies īstajā laikā un sniedz labu iespēju domāt dziļāk un personiskāk par to, kā normalitātes sairums un banālā vēlme izdzīvot salauza un salauž radošus cilvēkus.
Publikācija tapusi ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts “Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā”, projekta nr. VPPLETONIKA2021/2-0003.
