KINO Raksti

Zem bedres ir bedre

16.09.2021
Zem bedres ir bedre
Kadrs no filmas "Bedre"

Mazā, klusā lauku miestiņā katrai ģimenei ir kāds tumšs un neizrunāts noslēpums, kas ietekmē ne tikai šo ģimeni, bet arī visus ap viņiem… Režisores Daces Pūces pilnmetrāžas debija „Bedre”, kas balstīta Janas Egles stāstos, rada iespaidu, ka šis varētu būt Regīnas Ezeras romāns, ko uzrakstījis Kārlis Skalbe un nofilmējis kāds no latvju kino klasiķiem.

Daces Pūces režisētā Bedre jau pirms Latvijas pirmizrādes ir piedalījusies daudzos ārvalstu festivālos, starp tiem nozīmīgākās atzinības – Grand Prix kā labākajai pilnmetrāžas spēlfilmai 62. Lībekas festivālā Vācijā un Grand Prix Baltijas debijas filmu festivālā Krievijā. Noskatoties filmu, kļūst arī skaidrs, kāpēc – tā ir kinematogrāfiski skaista, dramaturģiski noapaļota, rūpīgi un ar mīlestību veidota. Šī sajūta –

siltums un sirsnība gaismā un kadrējumā, cieņa pret skatītāju un varoni aktierspēlē, brīžiem pat aizkustinošs tiešums – caurstrāvo filmu un aizkustina skatītāju.

Turklāt Bedri visnotaļ var skatīties arī cilvēki, kuriem sižeta pamatā liktie Janas Egles stāsti šķiet par drūmu – ar vieglu žestu viss, kas Janas Egles stāstos šķiet nomācošs, filmā kļūst liegi sāpīgs. Tieši šis žests būs recenzijas centrālā ass, kamdēļ no dažu sižeta nianšu atklāšanas būs grūti izvairīties.

Nošķirtas pasaules

Uz preses seansu es devos, nevis lasījusi filmas aprakstus, bet gan atsaukusi atmiņā Janas Egles stāstus. Tādēļ jau pirmajos kadros pazinu Markusu (Damirs Onackis) no stāsta Bedrē. Pamazām, atklājoties viņa nodarījumam – mazās Emīlijas atstāšanai mežā, bedrē – iezīmējās arī plaisa starp pieaugušo un bērnu pasauli. Markuss, šķiet, pats īsti neapzinās, ko ir izdarījis, Emīlija vēl arvien ar viņu sarunājas (bērna paļāvībā uz lielāko puisi, pat pēc tam, kad viņš ir viņu atstājis vienu, ir kaut kas aizkustinošs un skumjš), un šķiet, ka notikušā pamatā ir kāda bērniem vien saprotama likumsakarība, kas pieaugušajiem vienkārši nav pieejama. Pieaugušajiem savukārt ir viņu drāmas, kas tiek izdzīvotas uz pilnu klapi, jo īpaši Sandras (Ineses Kučinskas) ekspresīvajā izteiksmē, kas šķiet pārspēlēta sliktākajās latviešu teātra tradīcijās, līdz pamazām kļūst skaidrs, ka šī ir nevis aktrises vaina, bet gan pašas Sandras raksturs, kas pieprasa spēlēt publisku teātri situācijā, kad tīri cilvēciski būtu labāk pabūt kopā ar tikko izglābto Emīliju. Markusa ome Solveiga, ko brīnišķīgi atveido Dace Everss, dažu minūšu laikā izdzīvo visu emociju spektru, kas pazīstams katram, kura bērns kaut ko ievārījis – iecirtīgu vēlmi aizstāvēt savējo pret svešajiem, bet arī tikpat taisnprātīgas dusmas uz bērnu par to, “ko nu par mums padomās”, vilšanos, žēlumu un klusas šausmas par neskaidro nākotni – ja nu gadījumā izrādās, ka bērniņš patiešām un uz mūžu paliks sociopātisks monstrs, kam nekas cilvēcisks nav saprotams.

No šīm sākuma ainām rodas sajūta, ka saruna šeit nav iespējama – pieaugušo un bērnu pasaule ir pilnīgi nošķirtas un savstarpēji nesaprotamas. Pieaugušie cenšas Markusu par visām varītēm kaut kā ieregulēt, kamēr pats Markuss – kluss, noslēgts bērns ar izteikti vizuālu pasaules uztveri – nespētu izskaidrot, kas ar viņu notiek, pat tad, ja kāds vispār veltītu laiku viņa uzklausīšanai. Kad Alberta, Roberta un Smaidas mājās risinās bērnam nesaprotama drāma (kuru viņš novēro, acīmredzami nespēdams to ne apvert, ne verbalizēt), sāk likties, ka filma varētu veidoties kā stāsts par to, kā pieaugušo sarežģīto, nežēlīgo pasauli Markuss interpretē sev vien zināmā veidā, pamazām augot nedziedējamai psiholoģiskai traumai.

Tādēļ brīdis, kad Markuss patiešām iepazīstas ar vientuli Jūrnieku (Indra Burkovska), pēkšņi iepriecina ar gaišumu un siltumu, un arī dramaturģiski tas ir lūzuma punkts – Jūrnieks sāk ar Markusu sarunāties mierīgā un cieņpilnā veidā, laiku pa laikam izsakot uzsvērti viedas atziņas, bet zēns, izrādās, spēj ne tikai skaidrot savu rīcību, bet arī parādīt neticamu mākslinieka talantu. Turpmāk filmas dramaturģija drīzāk seko ne tik daudz Janas Egles, cik Regīnas Ezeras darbu principiem – mazā, klusā lauku miestiņā katrai ģimenei ir kāds tumšs un neizrunāts noslēpums, kas ietekmē ne tikai šo ģimeni, bet arī visus ap viņiem, padarot darbojošos personāžu loku par tādu zirnekļa tīmekli, kurā, iesvārstot vienu pavedienu, notrīs citi tam apkārt. Turklāt filmas veidotāju ieviestais siltums un sirsnība, kas visspilgtāk izpaužas Jūrnieka tēlā, bet epizodiski pavīd arī citos, rada sajūtu, ka šis varētu būt Regīnas Ezeras romāns, ko uzrakstījis Kārlis Skalbe un nofilmējis kāds no latvju kino klasiķiem. (Es gan teiktu, ka tuvu beigām parādījušās pastkartīgās ainas ar miglā skrienošā m stirniņām un saulrietu uz lauku ceļa ir drusku par daudz.)

Katrā ziņā Bedre šķiet ārkārtīgi latviska filma šī vārda labākajā nozīmē, ietverot arī latviešiem svarīgo, bet pēdējā laikā, iespējams, mazliet piemirsto citādā labvēlīgu pieņemšanu – vai tas būtu kontraversālais Jūrnieks, kura tēls ir izveidots cieņpilni un jūtīgi, vai arī pats Markuss, kura nelatviskais akcents liek skatītājam vēlīgi nodomāt “mums, labiem cilvēkiem, šādas virspusējas nianses nav svarīgas”. It īpaši, ja uz ekrāna redzami diezgan nepievilcīgi tēli, kam šī labvēlīgā pieņemšana nav raksturīga. Katrā ziņā brīdī, kad es sāku sirsnīgi raudāt (un konstatēju, ka neesmu vienīgā tāda), manas asaras nebija tikai līdzpārdzīvojums visām bēdām, ko piedzīvo filmas varoņi. Tās bija arī atvieglojums un pateicība filmas veidotājiem, kuri, turpinot un izvēršot Janas Egles stāstus, bija devušies pa gaišāko ceļu, kura beigās gaida kāds mierinājums.

Beigās viss būs labi

Šis ir tas filmas veidotāju žests, par kuru man bija jādomā visilgāk. Proti, Bedri bez grūtībām var skatīties kā labestīgu filmu, kas skaidro, kāpēc ar labiem cilvēkiem reizēm notiek kas slikts un kā tas nākas, ka labi cilvēki reizēm rīkojas slikti, – un stāstu par to, ka sarunāšanās ir iespējama. Tas var būt Markusa pieaugšanas un pārmaiņu stāsts – noslēgtais, spurainais zēns atrod draudzību, veido arvien tuvākas attiecības ar omi un iemācās atšķirt labu no ļauna. Filmas izšķirošā aina ir tā, kurā viņš izglābj Sandru, Emīlijas māti – tā precīzi dublē situāciju, kas filmas sākumā veidojās ar Emīliju, tikai tagad Markuss spēj nevis izdomāt vienpusēju “norunu”, ka bedrē iekritušajam ir sevi jāglābj pašam vai jāmirst, bet gan, par spīti visam, ko Sandra viņam ir nodarījusi, izvēlas viņu atsvabināt.

Piedošana un labestība pret pāridarītājiem – jau minētais Skalbes motīvs – varētu būt šīs filmas atrisinājums.

Tomēr tas arī (iespējams, negribēti) sadala filmas varoņus “sirdsšķīstajos” un “pāridarītājos” – Emīlija un viņas galēji nesimpātiskā pareizo mietpilsoņu ģimene ir tie, kuri šķiet pelnījuši sodu, bet labo sliktie darbi šķiet retrospektīvi saprotami un pat attaisnojami. Spilgti tas iezīmējas arī Roberta, Smaidas un Alberta ģimenes dinamikā – Roberts (Egons Dombrovskis) tiek garšīgi un izteiksmīgi nospēlēts kā varmācīgs vīrs un dēls, Smaida (Agata Buzeka) ir cietēja, kas beidzot aiziet no vardarbīgās situācijas, kamēr Roberta tēvs Alberts (Aigars Vilims) ir mūžīgais glābējs, kas lielākoties burtiski skrien, lai kādu izpestītu, atbalstītu, pasargātu un atrisinātu.

Vienkāršotas labā-ļaunā dinamikas iespaidu pastiprina arī tas, ka praktiski visas situācijas filmas gaitā tiek izrunātas, nepārprotami liekot saprast, kas tieši notiek un kāpēc, turklāt pasakot skatītājam priekšā pareizos secinājumus. Piemēram, dramaturģiski precīzā ainā Sandra, mēģinot panākt, ka Markusam tiek “pierakstīta diagnoze”, vispirms nevērīgi paskaidro, ka Emīlijai nekāda psiholoģiska palīdzība nav nepieciešama, jo pietiek taču ar jaunu mobilo telefonu, un jau pēc mirkļa izplūst asarās, stāstot par to, kādu nedziedināmu traumu Markuss Emīlijai sagādājis. Vai, vēl briesmīgāk, – ainā, kurā vardarbīgais Roberts apjauš, kādu traģēdiju izraisījis, visas sajūtas ir virzītas uz “tā viņam arī vajag”, uz mirkli aizmirstot, ka šīs atmaksas rīks ir bijusi viņa sieva, kura droši vien ir cietusi vairāk, nekā Roberts ar savu ierobežoto emociju spektru vispār spētu izjust. 

No šādas tipāžu un skaidru situāciju spēlēšanas izvairās tikai daži personāži, un lielā mērā to nodrošina laba aktierspēle. Damirs Onackis, tēlojot Markusu, ne vien precīzi atveido niansētas emocijas (piemēram, piedāvājot Jūrniekam palīdzību, pēkšņi iemirdzas kā pašpārliecināts jauns cilvēks, kurš labi apzinās savus talantus), bet arī citās ainās nospēlē nevis dzīves traumētu bērnu, bet gan dziļu un intensīvu domātāju, kurš mēģina izprast pasaules likumsakarības. Turklāt šī dziļā domāšana pat spilgtāk izpaužas nevis ainās, kuras simboliski parāda bērna iekšējo dzīvi (piemēram, kārtojot uz palodzes beigtas mušas, kas nostājas pret viņu, un sevi pašu kā tauriņu, vai radot ekspresīvus, biedējošus zīmējumus), bet gan tajās, kur viņa uzdevums ir vienkārši skatīties un domāt.

Līdzīgi spilgta ir Dace Eversa Solveigas lomā, kurā izpaužas gan kaitinoša taisnprātība, gan nemākulīgas rūpes, gan lauvumātes cienīga iestāšanās par Markusu, bet cauri visam – un atkal, ne noteikti tajās ainās, kurās tas tiek eksplicīti pateikts – dziļas bēdas un neskaidra vainas apziņa par dēlu, kura neveiksmīgo dzīves izvēļu dēļ viņai tagad ir jāuzņemas atbildība par mazdēlu, bet tas ir vienlaikus mīlestības objekts un pastāvīgs atgādinājums par viņas pašas neveiksmēm mātes lomā.

Dace Eversa - Solveiga, Markusa ome

Indras Burkovskas Jūrniekam scenārijā iedalīta viedā padomdevēja un mentora loma, kuru viņa nospēlē ar sirsnīgu atdevi, bet pa īstam elpu aizrauj Jūrnieka un Solveigas konfrontācijas aina, kurā tiek pateikts ļoti maz, bet izdzīvots teju viss mūžs.

Noslēpums, kuram var paskriet garām

Filmas eponīmiskajā ainā Emīlija no bedres dziļumiem lūdz Markusa palīdzību, bet zēns viņai atjautā: “Kā tev patīk mans noslēpums?” Viņa noslēpums ir bedre, kurā iekritis, cilvēks vairs nespēj izrāpties ārā saviem spēkiem – ir nepieciešama kāda draudzīga vai vismaz līdzjūtīga roka, kas pastiepjas pretī. Šī bedre, protams, ir Markusā pašā – sadragātā ģimene un sajūta, ka jau tava esamība vien ir neveiksme. Tādēļ tik cerībpilns ir Jūrnieka tēls – arī viņš ir juties nevajadzīgs, atstumts un lieks, īsā, smagā frāzē pasakot, ka "mammai es nepatiku". Tomēr, skatoties filmu un atceroties Janas Egles stāstu, veidojas skaudrs pretnostatījums – filmas Markusam ir nenoliedzams talants, atvērtība sarunai un arī kāds, kas ar viņu vēlas un spēj sarunāties, bet stāsta Markusam nekā tāda nav, un viņš kļūst par vienu no tiem daudzajiem bērniem, kam vienkārši nav paveicies un kas, ļoti iespējams, tiks dzīves salauzts.

Janas Egles proza piedāvā atslēgu arī uz citiem noslēpumiem, kas filmā var tikt nolasīti. Egles darbos pastāvīgi parādās ģimenes traumas tēma – neizrunāta, neatrisināta, tā ievaino ne tikai vecākus, bet arī bērnus un bērnubērnus, kuri, paši to nezinot, maksā par savu senču grēkiem līdz nezin kuram augumam, un vienlaikus – papildinot un padziļinot šo biblisko tēmu – arī vecāki un vecvecāki maksā par saviem nodarījumiem, redzot pašu likteņa bezgalīgu atkārtošanos. Filmas kontekstā šo līniju skaidri nospēlē Solveiga, kura izpērk savas jaunības kļūdas, rūpējoties par Markusu, un tomēr nespēj pati izkļūt no savas bedres, pirms Markuss – un caur viņu Jūrnieks – pastiepj viņai pretī roku un sniedz piedošanas dāvanu.

Šo pašu stāstu izspēlē arī Alberts un Roberts, tomēr šajā gadījumā neizrunātais viņus sagrauj – lai arī Roberts mēģina konfrontēt tēvu, runājot par savu bērnību, Alberts atcērt, ka “tas, kas notika starp mani un tavu māti” uz dēlu neattiecas. Noliegtā un arī filmas gaitā neparādītā trauma ir slēpts ievainojums, kas izraisa nākamās traģēdijas. Tomēr ainā, kurā būtu bijusi iespējama un nepieciešama Alberta refleksija par šīm likumsakarībām, tā neparādās – Alberts notikušajā saskata tikai Roberta vainu un, nespējot izkļūt no vardarbības trīsstūra, no pasaules glābēja pārtop sava dēla vajātājā. Roberts scenārijā parādās kā Markusa pretmets – tēls, kas nespēj uzņemties atbildību par izdarīto vai mēģināt vērst kaut ko par labu –, bet Alberta gadījumā iespēja pielīdzināties Solveigai šķiet palaista garām.

Līdzīgi neizmantota iespēja ir stāsts par vecāku, kam ir iespēja glābt savu bērnu. Solveiga, nespējusi izglābt savu dēlu (kura tēls filmā gan parādās tikai kā dievadots hipsteris mākslinieks), šo nepieciešamību īsteno, nelokāmi aizstāvot Markusu no naidīgās pasaules – pat tad, ja Markuss ir kļūdījies. Līdzīgi arī Sandra aizstāv Emīliju, bet viņas īstenotā aizstāvība ir egocentriska, tā neņem vērā bērna paša jūtas. Savukārt Alberts piesedz Roberta vardarbību līdz pat brīdim, kad Smaida, nenosargājusi savu nedzimušo bērnu, pati izvēlas no ģimenes aiziet. Tomēr šīs paralēles filmā nav nolasāmas ne tuvu tik skaidri kā labā-ļaunā pretnostatījums.

Iespējams, tieši šī neskaidri nojaušamā izvairīšanās no psiholoģiski dziļas “bedres”, kas pastāv, bet ir skatītājam slēpta, paradoksālā kārtā stiprina filmas gaišo un labestīgo noskaņu.

Līdzīgi kā Emīlija aizrautīgi un paļāvīgi skrien līdzi Markusam pa meža takām, arī skatītājs aizrautīgi un paļāvīgi seko filmas veidotājiem. Tomēr, lai arī tepat uz takas ir bedre, par kuras esamību filmas veidotāji labi zina, viņi mūs pasaudzē un izvēlas citu meža ceļu – to, kas, bēgot no eksistenciālām šausmām, aizved līdz Jūrnieka mājiņai. Un, lai arī filmas sākumā tiek piedraudēts, ka, Jūrnieka vārdiem runājot, “nākamreiz redzēšu – nošaušu”, tā ir “tāda taktika”, lai ielaistu pa durvīm tos, kuri vēlas piedot un tapt dziedināti.

Foto: Jānis Deinats

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija