KINO Raksti

Konvertīti zem apgāztā mēness

09.05.2018

Maija sākumā uz kinoteātra “Kino Bize” repertuāru pārcēlusies režisora Kārļa Lesiņa un scenārista Matīsa Gricmaņa dokumentālā filma „Apgāztā mēness zīmē”, kas autoru neatlaidības dēļ izvērtusies par reālos notikumos balstītu trilleri.

Režisors Kārlis Lesiņš piesaka sevi pilnmetrāžas formātā ar dokumentālo filmu Apgāztā mēness zīmē, kas sākotnēji tika plānota kā Latvijas islāma kultūras centra un atsevišķu vietējo konvertītu portretējums, taču neparedzētu apstākļu un filmas veidotāju neatlaidības dēļ filma uzņēma pavisam citu kursu.

Kad 2015. gadā tika uzsākts darbs pie filmas, neviens no filmas veidotājiem nevarēja paredzēt, ka tās stāsts varētu kontraversāli mainīties. Scenārija autors Matīss Gricmanis atzinis, ka sākumā autori vienkārši mēģinājuši dokumentēt, kā Latvijas islāma kultūras centrs pārceļas no līdzšinējās mājvietas Brīvības ielā uz jauno mošeju Avotu ielā, taču filmas tapšanas laikā islāma kultūras centra vadītājs pēkšņi devās karot uz Islāma valsts teritorijām, arī citi radikalizējušies vietējie konvertīti vairāk vai mazāk atklāti pievienojās teroristiskajam grupējumam. Saskaroties ar tik negaidītiem pavērsieniem un spēcīgiem satricinājumiem, filmas veidotāji bija spiesti reaģēt uz notiekošo, nevis turpināt attīstīt sākotnējo filmas ieceri (no intervijas ar Matīsu Gricmani).

Matīss Gricmanis un Kārlis Lesiņš

Studiju gados Dānijā, apgūstot starptautiskās attiecības, Kārlis Lesiņš izvēlējās pētīt radikālo islāmu tā laika notikumu – Sīrijas pilsoņkara – kontekstā (no intervijas Ilzei Auzānei, Diena). 2015. gadā Nacionālā kino centra konkursā atbalstu saņēma Lesiņa dokumentālās filmas projekts ar nosaukumu Konvertīts – loģisks turpinājums tēmai, kas režisoram ir interesanta un arī pazīstama. Kamēr dokumentālās filmas notikumi neļāvās steidzināšanai, Kārlis Lesiņš studēja Latvijas Kultūras akadēmijā un par viņa diplomdarbu kļuva īsmetrāžas spēlfilma Konvertīti (2016) – tās pašas tēmas izvērsums ar aktierkino līdzekļiem -, turklāt izpelnoties labākās studentu filmas titulu Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps. Savukārt dokumentālās filmas projekts Konvertīts mainīja nosaukumu un nonāca pie skatītājiem 2018. gada aprīlī kā filma Apgāztā mēness zīmē.

Divi izmeklētāji

Veidojot jauno dokumentālo filmu, režisors Kārlis Lesiņš sadarbojies ar scenāristu Matīsu Gricmani, ar kuru kopā veidoja arī LTV konkursa Latvijas kods dokumentālo īsfilmu Vectēva tēvs (2016, Nacionālā kino balva Lielais Kristaps kā labākajai debijas filmai). Interesantā kārtā šoreiz scenārija autors nav palicis aizkadrā, bet gan kopā ar režisoru aktīvi iesaistās filmas norisēs.

No labās - režisors Kārlis Lesiņš un scenārija autors Matīss Gricmanis filmas kadrā

Filmas sākumā patiešām šķiet, ka autori ieņem neitrālu novērotāju pozīciju, kuras mērķis ir veidot dialogu ar vietējiem konvertītiem, atklājot viņu ikdienas dzīvi. Taču ar laiku filmā arvien biežāk parādās pašu autoru savstarpējās sarunas un viņu sākotnēji nesekmīgais mēģinājums iepazīt islāma kultūras centra iekšējo dzīvi. Balstoties uz autoru arvien aktīvāko iesaisti filmas notikumu virzībā,

centrā izvirzās režisora un scenārista veiktā dokumentālā “izmeklēšana”, kur galvenais fokuss tiek pavērsts nevis vietējo islāmticīgo, bet radikalizējušos konvertītu virzienā.

Šādas izmaiņas filmā prasījušas arī no autoriem citādu profesionālo rīcību – piemēram, daudz uzstājīgāk atzīmēt dažādas pretrunas informācijā par kultūras centru vai atsevišķu konvertītu izplatītās ideoloģijas un rīcības kontekstā. Režisors Kārlis Lesiņš intervijā teicis, ka, sākot veidot filmu un interesēties par kultūras centra iekšējo atmosfēru, veidotājus nepameta sajūta, ka kaut kas netiek pateikts līdz galam. Tāpēc autori bijuši spiesti mainīt filmēšanas stilu, piemēram, dodoties centra telpās jau ar ieslēgtu kameru, filmējot pat tad, kad šķietami vairs netiek filmēts, un tamlīdzīgi. (no sižeta raidījumā TV Panorāma 10. aprīlī).  

Datora klikšķu vadmotīvs

Gan filmas sākuma titri, gan pirmie kadri liecina, ka autori filmas izpēti uzsākuši tieši interneta resursos. Turklāt paradoksālā kārtā visprecīzāko un patiesāko informāciju režisors iegūst tieši internetā, nevis no vietējiem konvertītiem. Propagandas izplatīšanai internets ir vispieejamākais instruments, kas ļauj kontaktēt ar interesentiem jebkur pasaulē un sasniegt potenciālos vervēšanas upurus.

Varētu teikt, ka filmas ietvaros tieši internets un dators (audiāli un vizuāli paņēmieni, kas par to atgādina vai ar to asociējas) kļūst par būtisku filmas stilistikas reprezentu. Datora taustiņu troksnis ir savdabīgs vadmotīvs, kas, pirmkārt, ļauj nojaust par iespējamo saziņu ar īpašu personu – Oskaru Dambīti (nekā citādāk filmas veidotājiem ar viņu neizdodas sazināties). Otrkārt, šāds skaņas lietojums rada neapšaubāmu sajūtu, ka izmeklēšana turpinās un režisors arvien meklē jaunu informāciju un jaunus pavedienus, gribēdams atklāt arvien jaunus noslēpumus. Pieļauju, ka datora taustiņu skaņa patiešām kļuva par šī dokumentālā projekta atslēgas skaņu, jo konkrētu personu publiskotā informācija internetā tika apzināta visu filmas veidošanas laiku. Kā atzīst režisors Kārlis Lesiņš – brīdī, kad internetvietnē Facebook parādījās fotogrāfija ar Oļegu Petrovu un Oskaru Dambīti, pozējot tobrīd jau Islāma valsts pārvaldītajā teritorijā,

divu gadu centieni un periodiska šo personu īsto un viltus profilu apzināšana bija atmaksājusies.

Līdz tam nebija nekādu reālu pierādījumu, ka konkrētās personas patiešām atrodas kaujinieku grupējuma rindās (no sarunas ar Latvijas Radio ziņu dienestu, 9. aprīlis).

Prasme savaldīt notikumus

Jāatzīst, ka filmas uzbūve atgādina interneta tīklu, kurā viena informācija likumsakarīgi noved pie citas. Turklāt montāža visai uzskatāmi iezīmē šādu tīklam līdzīgu filmas sižetisko kompozīciju, nevis lineāri sekojot notikumu gaitai, bet pamazām atklājot arvien lielākas pretrunas vienas kopienas ietvaros un attīstot problēmjautājumu par aizbraukušajiem, radikālajiem konvertītiem. Lai gan filmas veidotāji cenšas uzturēt lineāra stāsta struktūru, atzīmējot konkrētu interviju vai ierakstu tapšanas dienu un gadu, tas kļūst sekundāri, jo neko daudz nepalīdz sekot līdzi norisēm, drīzāk mazliet traucē. Daudz lielāku kauzalitātes apziņu režisors panāk, kāpinot konfrontācijas līmeni un pretrunas islāmticīgo sacītajā un arvien vairāk iezīmējot šīs situācijas nopietnību. Tas emocionāli ļauj sajust pēctecīgu konkrētās problēmas virzību.

Galvenais secinājums – režisors, uzņemoties veidot šo filmu, ir patiešām bijis īstajā vietā un laikā. Iespējams, bez Kārļa Lesiņa uzņēmības, patiesas vēlmes noskaidrot un saprast, filma nemaz nebūtu tapusi. Turklāt tās atklājumi un brīžiem neticamo situāciju vizuāla fiksācija filmas veidā ir patiešām ieguldījums mūslaiku aktuālas tēmas izpratnē un pētniecībā. Savukārt, oponējot filmas varoņa Ahmeda Roberta Klimoviča pārmetumiem režisoram par filmas vienpusību (5), jāatceras, ka bieži dokumentālo filmu tēmas precizējumu iegūst tikai uzņemšanas laikā. Tā arī šeit – neviens no filmas veidotājiem nebija gaidījis, ka vienkāršs islāmticīgo kopienas portretējums rezultēsies ar tik negaidītu pavērsienu, bet visu cieņu autoriem par prasmi nenobīties un profesionāli savaldīt situācijas attīstību.

Informācija par filmas seansiem kinoteātrī "Kino Bize" - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan