KINO Raksti

Laila Pakalniņa. Uz „Mājām” ar „Autobusu”

29.04.2022
Laila Pakalniņa. Uz „Mājām” ar „Autobusu”

Režisores Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā filma „Mājas” atbilst mītiem par latvieša dabu un pakārto pasauli kinooperatora skatienam, bet filmas beigās skatītāju gaida Pakalniņas rokrakstam piederīgais paradokss.

“Mājās gribu! Uz Latviju gribu! Ātrāk mājās…”, saka kāda sieviete, kas 2003. gadā brauc no Igaunijas galvaspilsētas Eurolines maršrutā Tallina – Kaļiņingrada. Autobuss, kas šķērso četru valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Krievijas – robežas, bija galvenais tēls režisores Lailas Pakalniņas filmā Autobuss (Igaunija, Latvija, 2004). Kā lasāms filmas anotācijā,  autobuss kļūst par „īslaicīgām piespiedu mājām” dažādu tautību un sociālo slāņu cilvēkiem.

Režisores Pakalniņas jaunākā filma Mājas (Kompānija Hargla, 2021, operators Gints Bērziņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, montāžas režisore Ieva Veiveryte) dokumentē tādas mājas, par kādām, visticamāk, domāja autobusā uzrunātā pasažiere. Atšķirībā no transporta, mājas ir kaut kas nekustams jeb stabils, drošs patvērums un jumts virs galvas; vieta, kurā vienmēr var atgriezties. Un Latvija.
Filmā uzņemtās mājas principā atbilst joprojām spēcīgiem mītiem un atbalsta pieņēmumus par Latvijas iedzīvotāju ciešo saikni ar dabu, par latviešiem kā viensētniekiem (šķiet, lielākā daļa filmējumu veikti laukos, daži – mazpilsētās vai lielāku pilsētu nomalēs). Visi logi, caur kuriem Mājās tiek filmēts, atrodas pirmajā stāvā, tā radot iespaidu par savrupu, harmonisku, zemei cieši piesaistītu pasauli. Filmas tapšanas laiks (2020 –2021), par kuru skatītājs var uzzināt no dažviet fonā skanošajiem radioaparātiem, tomēr nedaudz koriģē idillisko tēlu. Līdzīgi tam, kā minēts citētajā filmas Autobuss anotācijā par piespiedu mājām, arī daļai jaunajā filmā fiksēto mājinieku atgriešanās vai uzturēšanās dzīvesvietās, iespējams,  ir notikusi kā Covid-19 pandēmijas ietekmēts piespiedu pasākums, sekojot tobrīd aktuālajam un brīžiem obligātajam aicinājumam “Paliec mājās!”

Filmas Mājas iecere pakāpeniski atklājas uzņemšanas grupas sarunās ar filmējamajiem cilvēkiem, un vairākkārt arī tieši caur šo cilvēku saprašanu par to, kas un kā jādara, – tā mēs uzzinām, kāds ir filmas nosaukums; tā saprotam, ka iecerēts „filmēt cilvēkus caur viņu logiem”, tā noskaidrojam, ka tas jādara „tieši vienu minūti”. Līdz ar filmas personāžu sajūtam, cik ļoti gara un nogurdinoša tāda viena minūte var būt – it sevišķi tad, ja nedrīkst sarunāties (kā šķiet daudziem filmas varoņiem). Neatbildēts paliek jautājums, kuru izsaka viens no mājiniekiem filmas beigās: “Kāpēc tā jādara – vienu minūti filmēt… Ko tas dod? Interesanti…”.

Šis jautājums gan nav jauns – tādu var uzdot par daudziem Pakalniņas darbiem, sākot vismaz ar filmām Ozols (1997) un Kurpe (1998). Dažāda garuma un formas stāzes epizodes, kurā cilvēki tiek sastindzināti polārās attiecībās ar filmēšanas aparātu, ir viens no režisores iecienītākajiem filmveides paņēmieniem.[1] Ļoti būtisks tas bija arī filmā Autobuss, kur no transporta līdzekļa izkāpušo pasažieru sastingšana iezīmēja ne tikai autobusa maršruta, bet arī filmas ritējuma pieturas, kamēr ar autobusu saistīto vietsēžu (robežsargi, bāru apmeklētāji, u.c.) šķietami statiskās bildes ļauj skaidrāk uztvert to, cik ļoti saistīti ir visi elementi gan filmā redzamajā, gan aizkadra pasaulē. Un cik ļoti kustīgi šie it kā sastingušie elementi patiesībā ir!  Māju pirmajā epizodē skatītājam ir iespēja uzmanību pārvirzīt no sievietēm, kas redzamas aiz loga (filmas pasaule tiek atvērta, nosusinot aizlijušu logu – gluži kā Ingmara Bergmana filmā Persona (1966)), uz istabā novietoto pulksteni – tas stāv uz galda un vienlaikus iet uz priekšu.

Filma Mājas, kurā stāzes epizodes ir līdz šim garākās Pakalniņas filmogrāfijā (un arī pati filma ir līdz šim garākā – 120 minūtes), vedina domāt par filmējumu etnogrāfisko, antropoloģisko un kultūrvēsturisko nozīmi. Šis materiāls šķiet radniecisks tam, ko 18./ 19. gadsimta mijā zīmējumos uzkrāja Johans Kristofs Broce. Filmā Monumente (1984) režisors Ansis Epners nodēvē Broci par dokumentālistu un vizuāli salīdzina viņa zīmētos cilvēkus un vietas ar sava laika Latviju 20. gadsimta 80. gados: “Bet manu laikabiedru sejas nāk / un pustumsā uz manu pusi skatās”[2].  

Tomēr etnogrāfisks skatījums uz laikabiedriem ir tikai daļa no Māju satura. Mājas  visvairāk ir filma par kinomākslu. Hercs Franks kādreiz teica: “Mana dzimtene ir dokumentālais kino”[3]. Tā arī šeit: Laila Pakalniņa uzņēmusi filmu par savām patiesajām mājām – kino –, tomēr šī nama galvenais iedzīvotājs ir nevis pati Pakalniņa, bet kinooperators Gints Bērziņš! No pirmajiem, aiz kadra izskanējušajiem vārdiem “…es pie jums noslēpšu tādu kastīti ar mikrofonu…” līdz viņa beigās teiktajam “Paldies!” Gints Bērziņš pakāpeniski atklājas gan kā filmas atskaites punkts, gan dinamiskākais no tās elementiem. Pasaule aiz loga tiek sakārtota un pakārtota operatora un viņa kameras skatienam, taču dažkārt arī viņš pats mēdz parādīties kadrā, tā papildinot Pakalniņas filmu refleksijas par cilvēka un kinoaparāta attiecībām. Mājās Bērziņš kļūst arī par Pakalniņai raksturīgā, no paradoksiem izaudzētā komisma galveno rīkotāju – tiecoties pēc ideālas kompozīcijas (šķiet, tas ir Bērziņa visbiežāk izteiktais atzinums par izveidoto kadru), viņš parasti iesaka „noslēpt rāciju”, kas filmētajiem cilvēkiem ir galvenais saziņas līdzeklis ar operatoru mājas iekšpusē. Ņemot vērā to, ka vismaz puse filmas laika atvēlēta filmēšanas procesa fiksācijai un dokumentālisma dekonstrukcijai,

rācijas slēpšana kļūst par brīnišķīgu Pakalniņas stilistikai raksturīgā absurda zīmi.

Esmu samērā daudz analizējusi režisores Lailas Pakalniņas īpašo, ar modernismu saistīto filmrakstu, kas balstās uz noteiktiem parametriem. Tie ir mākslinieciski paņēmieni, tēli un motīvi, kas Pakalniņas filmās tiek konsekventi lietoti un atkārtoti – mūžīgi atgriežas (kā mājās). Viens no paņēmieniem ir tāds, kuru uztvert var tikai vispacietīgākā Pakalniņas filmu auditorija, – tā ir visbiežāk paradoksāla aizkadra skaņa, kas pavada un noslēdz režisores filmu beigu titrus. Filmā Autobuss (ja vien neņemam vērā militāros tērpos ģērbtos robežsargus, pasu pārbaudes toreiz vēl uz visu Baltijas valstu robežām un garo, drūmo pārbaudāmo cilvēku rindu Krievijas robežpunktā) ceļojums autobusā šķiet visai drošs un pat omulīgs. Tomēr Pakalniņa izvēlējusies filmai punktu pielikt ar asu braucamrīka bremzēšanas un sprādzienam līdzīgu sadursmes skaņu, kas skatītāja iztēlē var raisīt visbaisākās asociācijas. Arī filma Mājas beidzas biedējoši. “Un tālāk kas būs?”, jautā vecmāmiņa pēdējo mājinieku grupā. Ekrāns satumst, sākas fināla titri, kurus pavada izšautas un ilgi lidojošas raķetes skaņa.

Atsauces:

1. Kopsavilkumu par Lailas Pakalniņas daiļradi un tās teorētisko recepciju skat.: Pērkone, Inga. Laila Pakalniņa: taisīt kino man ir tikpat normāli kā elpot! Grāmatā Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020, Rīga: LKA, Dienas Grāmata, 2021, 387. – 397. lpp. 
2. Filmā Monumente izmantota Ludmilas Azarovas dzeja. 
3. Hercs Franks. Filma no cikla Kino gadsimts Latvijā (Dzintra Geka, 1999) 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan