KINO Raksti

“Pansija pilī”. Kolektīvās atmiņas par nepiedzīvoto

23.01.2024
“Pansija pilī”. Kolektīvās atmiņas par nepiedzīvoto

Latvijas sabiedrībā, kur kolektīvās atmiņas par 20. gadsimta pirmo trešdaļu ilgstoši tikušas nikni dzēstas un nīcinātas, Anšlava Eglīša romāna „Pansija pilī” ekranizējums ar lielu mīlestību pilda nozīmīgu uzdevumu, bagātinot mūsu audiovizuālo “atmiņu” slāni par starpkaru Latviju – „zaudēto paradīzi”.

Seriāla producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe pie idejas par Anšlava Eglīša romāna ekranizāciju nonākuši, novērojot pandēmijas laikam raksturīgo pilsētnieku atgriešanos laukos. Gandrīz pirms simt gadiem arī romāna Pansija pilī varoņi, Anšlavs ar tēvu Viktoru Eglīti un brāli Vidvudu sāk iepazīt lauku reālijas, kad agrārās reformas rezultātā pēc Pirmā pasaules kara viņiem tiek piešķirts īpašums Krimuldas pagasta Inciemā, senā muižas centrā. Filmā aptverti vienas vasaras notikumi, Eglīšiem ievācoties vecā, izdemolētā ēkā, kuras dažās istabiņās joprojām mitinās agrākie muižas kalpi. Ne gluži ideālā vasaras rezidence tomēr palēnām uzplaukst, kļūstot par pansiju, kas avīzes sludinājumā tiek lepni nosaukta par „pansiju pilī”.

Producējošā kompānija Mistrus Media veidojusi jauno projektu līdzīgi iepriekšējam, daudzsēriju filmai Emīlija. Latvijas preses karaliene (2021), kurā tāpat spēles kino sērijas noslēdza dokumentāls stāsts par filmas prototipiem. Pansijai pilī pirmās trīs sērijas režisējis Andis Mizišs, 4., 5. un 6. – Marta Elīna Martinsone, septīto Dāvis Sīmanis, bet astoto, dokumentālo, veidojis Gints Grūbe. Sērijas gan pie skatītājiem nonāks pakāpeniski, šobrīd varu spriest par pirmajām četrām, bet attiecībā uz pārējām tikai būvēt subjektīvus pieņēmumus par to, kas sekos. Šādā situācijā bieži nonāk seriālu recenzenti, kam pirmie spriedumi jāizdara, noskatoties tikai pusi jaunā darba, un tad prognozes par turpmāko, tēlainības labad izmantojot epitetus no dabas pasaules, var pielīdzināt minēšanai, vai mums te darīšana ar sēni vai gurķi – gurķa otrā puse (ja vien ne kāds dabas joks) būs formā un struktūrā tuva pirmajai, bet sēnes kātiņš no cepurītes atšķiras visai krasi. Labticīgi pieņemu, ka Pansija pilī ir vairāk gurķis, nekā sēne.

Anšlava Eglīša romānu Pansija pilī es lasīju vasaras brīvdienās trīspadsmit gadu vecumā, kad nesen kā bija iznācis pirmais grāmatas izdevums jau brīvajā Latvijā (1991). Muižas nedienas un bēdīgais stāvoklis bija gaužām viegli iztēlojams, jo manu lasāmstūrīti tēta mājās vien ābeļdārzs šķīra no pagalam noplukušās Lieģu muižas. Šai muižai nebija veicies, padomju laikos tajā tika ierīkota pienotava ar šķību flīžu sienām un smakojošām pienūdens peļķēm pie ēkas. Tomēr senais muižas parks un kāda kripatiņa atmosfēras bija pārsteidzošā kārtā saglabājušies, dāsni bagātinot manu iztēli. Es “zināju”, kā izskatās Inciema muižas gaiteņi, plašās ieejas kāpnes ar portiku un putekļainās, žurku izpēdotās telpas. Kopš tās vasaras kaut kādu neproporcionāli lielu vietu atmiņās par lasīto vēl ilgi aizņēma sparģeļu vagas, lai gan tagad, pārlasot vēlreiz, sparģeļu audzēšanas epopeja gan ir grāmatā atrodama, tomēr ievērojami sarukusi apjomā. Tomēr sulainis Mārtiņš ar baltajiem cimdiem romānā tagad bija tāds pats, kā pirms 30 gadiem, un, ak, cik liels bija prieks viņu – tieši “tādu pašu”, kā biju uzzīmējusi savā prātā – ieraudzīt arī ekranizācijā, Jura Strengas skrupulozajā izpildījumā! Arī sparģeļi filmā garāmejot tika pieminēti, par to īpaša pateicība.

Anšlava Eglīša teksts ir neticami detalizēts, tā vien šķiet, ka rakstot viņš vēlējies ne tikai nodot lasītājiem savas jaunības pasaules ainiņas, bet arī vēlreiz atdzīvināt darbojošās personas un vidi, pirms rūpīgi noglabāt nākamībai. Daudzsēriju filmas radošā komanda ar scenāristiem Tabitu Rudzāti un Ivo Briedi priekšgalā ir ar lielu mīlestību, bet arī asu nazi atvēruši Eglīša sasaiņoto. Pirmās četras sērijas rada iespaidu, ka līdzsvars starp lasītāju iemīļotas lasāmvielas uzcītīgu pārnešanu uz ekrāna un māksliniecisko / dramaturģisko brīvību ir atrasts.

Iespējams, lielākais jaunatklājums, kas seriālā gaida romāna lasītājus, ir emociju tonalitātes maiņa. Eglīša rakstītais nezaudē anekdotes rotaļīgumu, tikai dažubrīd, īpaši dabas tēlojumos, ļaujoties trimdinieka smeldzei. Viņa atveidotie muižas iemītnieki ir kā staigājošas karikatūras, ko raksturo lielākoties netikumi un vājības vai negaidīti uznākoši vājumi. Pats jaunais Anšlavs (filmā – Rihards Zelezņevs) grāmatā vairāk parādās kā vērotājs, pat bez cilvēciska veidola – ilustrācijās rakstnieks sevi aizstājis ar koka vīriņu –, turpretī daudzsēriju filmā mēs viņu iepazīstam kā vienu no galvenajiem varoņiem, turklāt kā romantisko varoni. Iznesīgs, slaiks, nevainojami baltos kreklos un biksēs ar pletētām vīlēm, viņš pēkšņi iemīlēs pussabrukušo īpašumu, ieraugot caur logu iemeslu, kādēļ neatgriezties Rīgā. Interesanti, ka Eglīša simpātijas (Alise Dzene) vizuālais veidols sasaucas ar Anša romantiskā nemiera iemeslu Viestura Kairiša filmā Pilsēta pie upes (2020) – abas jaunās sievietes ir apņēmīgas izaicinātājas, asu prātu apveltītas slaidas tumšmates vidēji īsiem, cirtainiem matiem (atbilstoši tālaika modes līnijām), un abās filmās jūtu viļņošanās notiek upes krastā, sniedzot dāsnu ekrāna laika sprīdi retro peldkostīmiem.  

Modifikācijas piedzīvojusi arī personāžu plejāde un atsevišķu tēlu nozīmīgums. Eglīšu vīrieši, trausli pilsētas intelektuāļi, ierodas muižā kā krass pretmets vietējiem ļaudīm, un tēvs Viktors (Gundars Āboliņš) gandrīz tā arī nepamet savu iracionālo dzejdara agregātstāvokli. Viegli somnambuliskā manierē, rītassvārkos tērpts, viņš vairāk uzmanības pievērš savai jūtu dzīvei, nekā muižas ēkas uzlabojumiem, saimnieciskos uzdevumus uzticot dēlam Anšlavam. Pārējam muižas kādreizējam personālam jeb “inventāram” paliekot fonā, spožas raksturlomas nospēlē Kaspars Znotiņš kā visus amatus protošais, bet neko nedarošais Arnītis un Dace Everss viņa mātes lomā. Ar viegli izspūrušajiem matiem un aubi atrisušām vīlēm, kā attipinājusi uz Inciemu no Brēgeļa gleznām, viņa acīgi seko dēla gaitām, aizstāvot viņu “slimības” brīžos, kas nodevīgi smaržo pēc odekolona. Pats Arnītis, ar apbrīnojamu vieglumu izslīdot cauri dažādām šaubīgām situācijām, mazliet atgādina citu ekrāna tēlu, kurā esam redzējuši Kasparu Znotiņu, – pusmūža rokenrola entuziastu Raimondu režisores Rūtas Znotiņas īsfilmā Sāc visu no jauna (2022). It kā Raimonds būtu ar laika mašīnas palīdzību pārceļojis gadsimtu tālā pagātnē, lai pamostos piesutušā Inciema muižas kambarī, tērpies garajā apakšveļā.

Veco ļaužu saskanīgais ansamblis ir mazliet kā pagājības rēgi – arī vēsturiski novecojušā, noskrandušā apģērba dēļ –, bet vienu muižas galu apdzīvojošie nomnieki seriālā tikuši pie mazo, toties gana apsviedīgo Latvijas bodnieku simbola statusa. Viņi ne mirkli nav mierā – te jāpārdod jau mazliet iesmakojusi desa, viesiem jāpasniedz akmenscietas saldās maizītes vai nelegāli jāsabrūvē kas stiprāks – rūpals ir svarīgāks par visu! Nomniekam Liepiņam (Vilis Daudziņš) seriālā piešķirta filozofa loma. Arnītis mēdz piekopt apcerīgus prātuļojumus kā runas manieri, bet nomnieku plosa patiesi izaicinājumi. Kādubrīd viņš ir aizrāvies ar industriālās revolūcijas progresa idejām, stāstot dēlam, ka “pienāks tāds laiks, kad fabrikā strādās tikai mašīnas, cilvēkus nemaz nevajadzēs. Pat pie letes stāvēt nevajadzēs, iedomājies?”, bet citreiz, nonācis eksistenciālā krīzē, aizraujas ar budisma idejām, apdraudot visu bodes saimniecisko darbību. Nomnieka melanholijas uzplūdus gan pilnā mērā līdzsvaro viņa sievas (Guna Zariņa), mūžam šiverīgās bodes saimnieces Ievas raksturs, kas ar zaru knaiblēm apcērp jebkurus vīra iedomu dīgstus. Tikmēr kaimiņu mājās Brizgu pāris (Olga Dreģe un Ģirts Jakovļevs), vietējie pašpasludinātie novadpētnieki, proto-hipiji, melna milzu kuiļa aizsardzībā pašaizliedzīgi dienu un nakti degustē dažādus uzlējumus un dāļā ezotēriskus padomus.

Visas epizodiskās lomas neuzskaitīt, jāpaliek pie solījuma, ka Pansija pilī sagādās virkni pārsteigumu, ieraugot pazīstamus aktierus neparastos ampluā. Šīs mirklīgās parādīšanās, iegulstot krāšņo tēlu galerijā, ir viens no seriāla ilgtermiņa efektiem. Scenārijā iedzīvojušās arī atsauces un asprātīgi citāti no Latvijas kino vēstures (un ne tikai) – piemēram, kādas Jāņa Streiča filmas varoņu sengaidīta atkalsatikšanās Brizgu mājās, kad tur, vietējo folkloru iepazīt vēlēdamies, ierodas Viktors Eglītis.

Eglīšu jauniegūtā rezidence ir izteikti maskulīna vide. Pēc mīlas dēkas tvīkstošam pansijas viesim uz jautājumu, vai šeit nav redzēta kāda jaunkundze, Arnīša mamma atšņāc – “Šeit? Aha, kā tad!” Vismaz pirmajās četrās sērijās tās jaunās sievietes, kas epizodiski parādās Inciema muižā, ir viegli ekscentriskas – gan puritāniskā viešņa Paugas jaunkundze (Inese Kučinska), gan Anta Aizupe kā histrionisko aktierspēli apgūstošā kalpone Līna (“es neesmu psihopāte, es esmu aktrise!)”, gan nomnieku radiniece, bēguļojošā dēkaine Velta (Katrīna Griga) ar amizantu kustību plastiku stresa brīžos.

Pansijas vīriešu sapņos un vīzijās gan sievietes ir kā dzejas tēli, jaunas, skaistas, liriskas un iekārojamas, turklāt te jāizceļ pirmais, „pojeņu saknīšu tējiņas” ierosinātais Anšlava sapnis, kuru veidojot, operators ļāvies brīvai vaļai izmantot dažādus, arī eksperimentālā kino paņēmienus, kuri citādi seriāla meistarīgajā, tomēr gana konvencionālajā vizuālajā valodā neparādās. Tomēr ir kāda sieviete, kas sasaista sapņu un īstenības dimensiju, – kā noprotams pēc publicitātes materiāliem, vēlākajās sērijās jau Viktora Eglīša dzīvesbiedre un pansijas saimniece, Hilda Vīka (Dana Bjorka). Pirmo reizi viņa redzama kā parādība ar skaistu balsi un vijīgu grāciju, tērpta gaišos pasteļtoņos. Abiem ar Viktoru Eglīti aizejot rīta miglas tīto parka celiņu, nāk prātā tikpat gaišais, mītiskais vienradzis, kuru arī redzēsim muižas parkā. Abi, gan gleznotāja, gan fantastiskais radījums, nāk kā no citas, feju un elfu pasaules, bet šķiet iederīgi vīrišķā haosa teritorijā.

Pirmo četru sēriju ietvarā notiek pirmā režisoru maiņa – trīs sērijas veidojis Andis Mizišs, ceturto – Marta Elīna Martinsone. Mizišam jau otro reizi uzticēts seriāla starts, un tas ir izaicinošs uzdevums – jāizved saulītē vismaz centrālie tēli, kuri būs redzami arī pārējās sērijās. Bet iespēts ir vairāk, pirmās sērijas uzdod patīkamu vasaras leitmotīvu, kurā atrastas vietas arī dažādām mikrosituācijām un mikrotēliem.

Iespējams, tieši šīs pirmās sērijas ir vistuvākās Eglīša teksta garam (abstrakta un imagināra prognoze).

(Nesens jaunatklājums man bija starpkaru Latvijas šlāgeru hīta Šņāci, Minna vārdu autors – izrādās, šim un citiem slaveniem meldiņiem, kas vēlāk tikuši ierakstīti skaņuplašu fabrikā Bellacord, tekstu rakstījusi Mirdza Ķempe, ceturtās sērijas viespersonāža Edvarta Virzas (filmā –Lauris Dzelzītis) simpātija. Tikai tagad es izlasu pašu tekstu, atklājot, kādēļ Minna šņāca. Lai gan konkrēti šis lirikā kodolīgais šlāgeris Inciema muižas zaļumballē neskan, Pansijas pilī muzikālajam ietvaram piemīt laikmeta izjūta un raksturs. Paralēli Edgara Mākena un Kārļa Auzāna radītajai oriģinālmūzikai izmantotie akadēmiskie skaņdarbi un ziņģes labi ieguļas filmas ritējumā.)

Pēc pirmās sērijas dinamiskā tempa otrajā sērijā, kamēr notiek muižas uzpošana un iesilst atklāšanas svētku vakars, notikumu gaita pierimst, radot atslābuma, bet arī dabiskāku norišu izjūtu, tuvinoties dzīves, ne kino diktētam ritmam. Bažas par tempa zudumu gan pilnībā izgaist, vakaram uzņemot apgriezienus. Saulei rietot un mākslīgajam apgaismojumam kontrastaināk izgaismojot dejotājus un dzēriena baudītājus, mazliet pastīvā viesu iznešanās pakūp kā nebijusi, līdz balles kulminācijas brīdī Arnīša salasītais orķestris spēlē motīvu par Kaupēnu laupītāju, kučierim Peltmanam (Jānis Jarāns) ik pa brīdim enerģiski uzsaucot: “Heijā!” Pansijas atklāšana ir pirmo sēriju kulminācija, tikai, atšķirībā no Eglīša teksta akcentiem, kur dejas muižas parkā ietver izdauzītus degunus, noplēstas svārku apkakles, pudeļu stiklus, rungas un policiju, seriāla svētkos uz ekrāna sapulcēts teju viss tālaika mākslinieku sabiedrības zieds – Valdemārs Tone (Ivars Krasts), Romans Suta (Kaspars Kārkliņš), Aleksandra Beļcova (Signe Dancīte), Konrāds Ubāns (Ralfs Liepa) un vēl citi. Pansijas svētku epizode savādi rada tādas pašas noskaņas, kā Eglīša romānā, to intervijā min arī Andis Mizišs – zudušās paradīzes sajūtu.

Ceturtā sērija – pirmā no tām, ko režisējusi Marta Elīna Martinsone, – nāks ar plašākas amplitūdas emocijām – no fatālisma apdvesta apcerīguma līdz kaislīgai kāršu spēlei un ieročiem, ar teātra paralēlēm un, protams, vistām, Martinsones filmu īsspārnainajiem eņģeļiem.  

Vēl pirms bija sākusies šīs daudzsēriju filmas uzņemšana, man gadījās iespēja paviesoties Padures muižā – ēkā, kura uz ekrāna pārtapusi Inciema muižā jeb pilī. Ar redzētā iespaidiem prātā seriāla mākslinieku komandas (Kristīne Jurjāne, Jānis Kalniņš, Rūta Kuplā, Ilze Trumpe) un operatora (Andrejs Rudzāts) paveiktais šķiet titānisks, turklāt jāpatur prātā filmēšanas perioda sprinta temps – 50 dienas. Iekšskatu autentiskuma efekts radīts, padomājot arī par tādu specifisku parādību kā krāmi – neveikli, nevajadzīgi objekti, kādi mēdz uzkrāties katrā mājā un uz ekrāna rada ticamību. Kostīmi un grims liecina par laikmeta pārzināšanu un rūpīgu pieeju pat tik sīkās detaļās kā vircas dzeltenās krāsas pleķis Arnītim uz pieres un aizkustinošā kabatas drāniņa ar sasietajiem stūriem kā galvassega – visas tādas sīklietas ir atpazīstamas, atgādinot bērnības vasaras lauku mājās un vecvecāku garderobes detaļas. Ārskatos īpaši piedomāts par senās (bet nemaz ne tik garās) alejas prasmīgu izmantošanu; vide seriālā nerada lieku vizuālo troksni, piespēlējot personāžiem, nevis pārspēlējot tos. Padures muiža, ēka ar raksturu, ir kļuvusi par pilntiesīgu filmas varoni, kas, pirmoreiz satiekoties ar Eglīšu ģimeni, izbīlī nomet dēli no aiznaglotā loga, bet tad palēnām seriāla gaitā spēj atgūt kaut kripatiņu no kādreizējās spozmes.

Ja runājam par konvencionālu filmveidi, seriāla kontekstā tā jāizceļ kā atbilstošs risinājums, turklāt īstenots pārliecinošā kvalitātē. Atšķirībā no valstīm, kurās teju lielāko daļu divdesmitā gadsimta nav valdījis okupācijas režīms, Latvijas sabiedrības kolektīvās atmiņas par gadsimta pirmo trešdaļu ilgstoši tikušas nikni dzēstas un nīcinātas. Romāna Pansija pilī ekranizējums pilda nozīmīgu uzdevumu, bagātinot mūsu audiovizuālo “atmiņu” slāni par starpkaru Latviju, un šādam uzdevumam drosmīgi meklējumi kinovalodā varbūt pat būtu šķērslis. Nav lielas nozīmes tam, tieši cik autentiska šķiet ekrānā redzamā vide un notikumi, jo mums – manai, arī manu vecāku paaudzei un, saprotams, jauniešiem, nevar būt autentisku atmiņu par šo laiku, ir tikai vecmāmiņu nostāsti, kurus esam transformējuši par savām atmiņām, saviem bilžu stāstiem.

Scenāristu komanda ir paplašinājusi Eglīša romāna materiālu, ieviešot sižetā Kaupēna bandu, baltvācu kaimiņus Stepermaņus (Artūrs Skrastiņš, Alise Dzene) un vēl dažādus pieturpunktus, kas veido to kaleidoskopu, ko iedomājamies kā Latviju pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū. Gandrīz nešaubos, ka skolnieku uzmanības laukā šī daudzsēriju filma zibenīgi izkonkurēs oriģinālo literāro avotu, atliek tikai just līdzi skolotājiem, kad tie labos domrakstus par notikumiem, kuru autori ir seriāla scenāristi, nevis godājamais trimdas literāts. Jau laikus, aizstāvot ekranizāciju, jāatgādina – dokumentāls nav nedz Eglīša romāns, ne pirmās septiņas seriāla sērijas, tās tiek pieteiktas kā vēsturiska komēdija. Dokumentālās patiesības kareivjiem jāgaida astotā, Ginta Grūbes režisētā sērija.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan