Filmā „Pelni sniegā” ir tāda aina. Ziema. Altajā izsūtītā 16 gadus jaunā lietuviešu meitene Līna Vilks, kā parasti, cieš no hroniski neremdināma izsalkuma. Bet bads māca mednieku – Līna ir uzmeistarojusi lamatas, kurās iekrīt vientiesīgs zaķītis. Meitene lepni aiznes to uz savu mājvietu, un māte novelk zaķītim ādu, sagatavojot ķermenīti cepšanai.
Šī epizode it kā simbolizē daudzu cilvēku likteņus, kuri sava naivuma un kļūdu dēļ vai pat pilnīgi bez vainas krituši par cinisku lielvaru upuriem. Tiek salauzti mūži, cilvēka dzīvi cepina elles ugunīs. Indivīdu ierauj izmisīgā izdzīvošanas cīņā, kurā ne katrs spēj saglabāt cilvēcību izvārdzinātajā ķermenī. Viena cilvēka sāpes pret varas bezjūtu tvērienu. Dvēseles ceļš deviņos elles lokos ir neizsmeļama mākslas spēka aka.
Nav šaubu, arī kinomākslai patīk ciešanas. Tās dod iespēju izspēlēt kaislību kvēli, likteņu kraujas, biezas sāpju rikas un prieka bangotni; ļauj sapīt mīlas un naida, cēlsirdības un ļaunuma, drosmes un gļēvuma neatraisāmās bizes. Un pavisam labi, ja ciešanas virmo kādas idejas vārdā, aizstāvot kādu cilti, tautu, rasi, nāciju vai sazvērnieku grupu.
Holivudā un citās kino metropolēs šīs ciešanu variācijas vērtē augstu, jo tās pievelk skatītājus.
Skatītāji pievelk naudu. Nauda pievelk jaunus ciešanu stāstus. Un kino straume plūst tālāk. Tik vienkārši.
Amerikāņu kino vēsturnieks Viljams Hovards Gvins (William Howard Guynn), kurš pērn Rīgā piedalījās Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā zinātniskajā konferencē, skaidroja: „...mums ir industriālā ražošana, kur filmas ar nolūku attēlot vēsturiskos notikumus bieži vien nav vēsturiskas. Galvenais mērķis šīm filmām ir apmierināt auditorijas vēlmes, tādējādi gūstot pēc iespējas lielāku peļņu. Režisors Stīvens Spīlbergs var atļauties uzņemt filmu Šindlera saraksts vai filmu par Abrahamu Linkolnu tikai tāpēc, ka ir slavens un bagāts.”
Individuālo likteņu režģi uz liela sociālā kopuma pārdzīvojumu fona. Elementārā formulā ievītais stāsts meistara rokās spēj iezaigoties kā īsts dārgakmens vecāsmātes rotu lādē, bet, neprasmja darināts, kļūst nevērtīgs kā iztrūkusi mēteļpoga. Un velti tā mēģina čukstēt – es kalpoju idejai dižai! Paskatos un redzu – vien lēts un nodilis nieks, ko mēģināts piešūt stiprai vadmalai.
Šiem niekiem ir viena laba īpašība – ātri un bez pēdu tie izgaist no atmiņas.
Viena no Holivudas jau izsenis iecienītajām un vienmēr dzīvi auglīgajām tēmām ir Amerikas sabiedrības apziņā ilgstoši iemitinājies rasisms. Pirms vairāk nekā 100 gadiem Deivids Vorks Grifits uzņēma savu meistardarbu Nācijas dzimšana / The Birth of a Nation (1915). Rasisma ideja tur atklāta dziļā pretrunīgumā.
Vēlākos gados galvenokārt tiek nosodīts rasisms kā antihumānas, arhaiskas domāšanas, aprobežota gara izpausmes. Negatīvi nēģeru tēli parasti rādīti nevis kā savas rases raksturlielumi, bet gan sociālās nevienlīdzības rezultāts. Savulaik no Āfrikas vardarbīgi atvesto un verdzībā pārdoto, praktiski neizglītoto tumšādaino ļaužu ciešanas, viņu pēcnācēju sociālā diskriminācija, kas, neraugoties uz demokrātiskajām izmaiņām ASV likumdošanā, vietumis joprojām sastopama Dienvidu štatos, vairs nekādi neatbilst mūsdienu sabiedrības vispārcilvēciskajiem morāles principiem.
Tas joprojām rada vielu filmām, kurās skartas rasistiskās apziņas problēmas, un tās, ja vien atbilst kaut minimāliem estētiskajiem kritērijiem, parasti ir drošas pretendentes uz Oskaru.
Šo antirasistisko konjunktūru redzējām arī šogad, kad par 2018. gada labāko filmu atzina Ceļvedi / Green Book (Pīters Farelijs) – vienkāršu un piemīlīgu divu rasu, divu sociālo slāņu cilvēku tuvināšanās stāstu. Tajā pašā reizē arī režisora Spaika Lī filma par tumšādaina policista iefiltrēšanos Kukkluksklana organizācijas rindās – Melnais KKKlanmens / Black K-Klansman tika cildināta par labāko adaptēto scenāriju.
ASV sabiedrības sociālā brūce ir tumšādaino iedzīvotāju ciešanu izvērsums kino vēstījumos. Plāksteri brūcei ir Oskara balvas veiksmīgākajiem rasisma stāstiem, dažkārt no godalgu listes izstumjot mākslinieciski augstvērtīgākus darbus.
Pēc Otrā pasaules kara neapstrīdami nozīmīga ir holokausta tēma, kas ieguvusi globālu raksturu. Te nežēlība ir mērķtiecīgi rafinēta, virzīta uz kādas nācijas iznīdēšanu no zemes virsas.
Kinomākslas darbos indivīdi pretī ļaunuma spēkam cenšas stāties divējādi. Vieni cenšas pasargāt, paglābt ebrejus no slepkavnieciskās maltuves – nevar taču aizmirst iespaidīgo Stīvena Spīlberga Šindlera sarakstu (1993, septiņi Oskari, arī kā labākajai filmai un labākajam režisoram). Tematiski radniecīgs ir arī Dāvja Sīmaņa nesenais darbs par pašaizliedzīgi avantūristisko ebreju glābēju Žani Lipki – Tēvs Nakts (2018, četri Lielie Kristapi, arī kā labākajam režisoram).
Citi koncentrācijas nometņu nāves tuvuma raisītajai morālajai degradācijai mēģina pretstatīt savu iekšējo spēku, no dvēseles dzīlēm kāpjošo pārliecību. Šajā sakarā noteikti jāmin ungāru režisora Lāslo Nemeša debijas filma Saula dēls (2015), kas Kannās saņēma Zelta palmas zaru un tika oskarota kā labākā ārzemju filma.
No jaunākiem darbiem gribas atzīmēt pazīstamā krievu aktiera Konstantina Habenska debiju režijā Sobibora / Собибор (2018, režisors arī galvenajā lomā) par Eiropas ebreju nāves nometni Polijā 1943. gadā. Tāpat kā Saula dēls, arī šī filma beidzas ar ieslodzīto bēgšanu, turklāt tik masveidīgu un skandalozu, ka vācieši pēc tam lika nometni nolīdzināt ar zemi, lai izdzēstu no atmiņas šo kauna traipu.
Filmās par holokaustu reti sastopams palīdzīga, iejūtīga vācu karavīra tēls, kas tomēr var bagātināt stāsta emocionālo spektru. Tādam vācietim ir izšķiroša nozīme poļu ebreja, slavenā pianista Vladislava Špilmana liktenī satriecošajā Romana Polaņska darbā Pianists / The Pianist (2002, trīs Oskari, arī kā labākajam režisoram; Kannās Zelta palmas zars). Glābējs vācietis nonāk padomju armijas kara gūstekņu nometnē, kur iet bojā. Bībeliski nenovēršama likteņa neizbēgamība.
Laikam jau pareizi, ka filmas par holokaustu, varbūt arī tematikas ētiskā jūtīguma dēļ, nav kļuvušas par nemitīgas konjunktūras preci un mākslinieciski augstvērtīgas stāstu versijas top samērā reti. Lai gan jau minētajam amerikāņu kinozinātniekam Viljamam Hovardam Gvinam liekas, ka holokausts ir dziestoša tēma („...gan jau reiz par holokaustu cilvēki pārtrauks runāt, un tam visam būs beigas.”), es tomēr atļaušos piezīmēt, ka tā uz laiku laikiem paliks necilvēcības traģisma zīme, šausmu aka, no kuras smelt gan būs arvien grūtāk un grūtāk, un tas prasīs arvien lielāku morālo spēku, lai no elles dzīlēm izvilktu vēl vienu ciešanu vēsti.
Tikpat nepārejošas ir Staļina represiju salauzīto likteņu sāpes. Zināmā mērā Gulaga režīms ir radniecīgs vācu fašistu koncentrācijas nometnēm. Kā rakstīja Varlams Šalamovs (1907-1982): „Kolima – tā ir Osvencima bez gāzes kamerām.” Vēl kāds ir teicis – Vācijā pasludināja, ka ebreji nav vācieši, un tos kā svešos mierīgi varēja iznīcināt, bet Staļins ne tikai iznīcināja savējos, viņš arī cittautiešus vispirms padarīja par savējiem un pēc tam ar tiem izrēķinājās.
Beidzot esmu nonācis pie tā, ar ko sāku, pie tā, kāpēc vairākas naktis pēc kārtas man sapnī rādījās bezgalīgas sliedes, preču vagoni un sargsuņu rejas.
Pietiekami daudz filmu noskatījos par Gulaga vergu nometnēm. Un tā bija brīva manis paša izvēle, kas, protams, aptvēra tikai nelielu daļu no šīm vēsturiskajām drāmām.
Interesanti, ka jau 1936. gadā Staļina režīms kinodarbiniekiem pasūtīja propagandas filmu Ieslodzītie / Заключенные (režisors Jevgeņijs Červjakovs), kurā uzskatāmi tika parādīts, kā noziedznieki darba nometnē (ГУЛАГ – Главное управление исправительно-трудовых лагерей / Labošanas-darba nometņu Galvenā pārvalde) kļūst par godīgiem padomju pilsoņiem un ar lielu entuziasmu izbūvē Baltās jūras-Baltijas kanālu (Беломорканал). Protams, nometnes režīms idealizēts, tajā ir tikai kriminālās „autoritātes” un maldu ceļā nonākuši kaitnieki, kuriem tiek dota iespēja izpirkt savu vainu, projektējot lielās celtnes atbildīgas konstrukcijas. Tā kā Gulaga nometņu tīklu 1937. gadā bija paredzēts krasi paplašināt, ikviens padomju cilvēks filmā varēja redzēt, cik lietderīgi ir kādu laiku uzturēties kādā no nometnēm, apgūt jaunas dzīves prasmes, norūdīties grūtībās.
Jaunākos laikos uzņemtajās filmās gan ir citāds skatījums uz dzīvi Gulagā. Sals, nebeidzams izsalkums, smags, notrulinošs darbs, visbiežāk meža izstrādē, garīgi aprobežoti, ļaunuma pilni apsargi, kuriem iestāstīts, ka ieslodzītie ir ārzemju aģenti, ļaundari, kas grib gāzt padomju varu, kaitnieka Trocka domubiedri. Salīdzinot ar viņiem, nometnē nonākušie zagļi un bandīti ir gandrīz vai „savējie”.
Visbiežāk centrālais tēls kritiskā brīdī, kad ciešanu mērs ir pilns, sastop kādu, kas sniedz palīdzīgu roku.
Tā no bojāejas glābjas Gulagā nonākušais britu arheologs Endrjū Millers filmā Pazudis Sibīrijā / Затерянный в Сибири (1991, Aleksandrs Mita, nominācija Zelta globusam).
Tuvu nāvei ir arī beļģu filmas Viesuļvētras centrā / Within the Whirlwind (2009, režisore Marlīna Gorrisa, Oskars labākajai ārzemju filmai) varone, literāte Jevgeņija Ginzburga (1904-1977), ko filmā atveido Emīlija Votsone. Atceros saviļņojumu, ar kādu 1988. gadā lasīju tolaik Rīgā krievu valodā iznākošajā žurnālā Daugava Ginzburgas memuārus Stāvais maršruts / Крутой маршрут. ASV šis teksts bija izdots jau 1967. gadā, Padomju Savienībā tā bija pirmā publikācija. Daugavas tirāža uzreiz strauji pieauga.
Zīmīgi, ka gan šajā, gan arī Pītera Veira filmā Mājupceļš / The Way Back (2010) par neticami veiksmīgu dažu ieslodzīto izbēgšanu no Gulaga, gan dzīves apstākļi nometnē, gan apsargu cietsirdība ir iezīmēta maigāk nekā līdzīga rakstura krievu filmās.
Tas norāda, ka Rietumu kultūras apņemtie cilvēki nemaz nevar iedomāties fiziski reālo šausmu apstākļus Gulagā.
Gulaga problemātikas aptvērumā mūsdienu krievu kinematogrāfijā īpaši izceļami divi darbi – divu Staļina nometnes pārdzīvojušo klasiķu ekranizācijas divu miniseriālu formātā. Vispirms 2006. gadā Gļebs Panfilovs uzņēma 10 sērijas pēc Aleksandra Solžeņicina romāna Pirmajā lokā / В круге первом (Nīke labākajai TV filmai, četras Nacionālās TV prēmijas TEFI).
Gadu vēlāk Nikolajs Dostaļs 12 sērijās realizēja Ļeņina testamentu / Завещание Ленина (2007, balva Zelta ērglis labākajam TV seriālam) pēc Varlama Šalamova autobiogrāfiskajiem Kolimas stāstiem, kas nule kā iznākuši arī latviešu valodā Lāses Vilkas tulkojumā. 80. gadu beigās, kad krievu biezajā periodikā lasīju šos tekstus, tie tirpināja apziņu un mulsināja. Grūti bija izprast, kā autoram izdodas pilnīgas bezcerības tumsā iespīdināt kaut vārgu, bet cerību lukturīti.
Mūsu gadījumam vairāk atbilst Dostaļa filma, jo Pirmajā lokā galvenokārt stāsta par īpaši priviliģētu Gulaga sektoru, kur Piemaskavas mežā izvietotā slepenā uzņēmumā augsti kvalificēti inženiertehniskie speciālisti strādā pie īpaša Staļina pasūtījuma – slepenas telefona sakaru iekārtas. Toties Ļeņina testaments rāda Gulaga ciešanas visā krāšņumā. Izcils aktieru sniegums, daži brīži atsauc atmiņā Šalamova tekstu emocionālo spriedzi, vērienīgs vēstījums par Krievijas un Gulaga upuru likteņiem pagājušajā gadsimtā.
Baltijas tautas 1941. un 1949. gadu izsūtīšanas uztvēra citādi, nekā Krievijā un citur. Pie mums tā bija zvēriska sociāla netaisnība, kuras attaisnojumu „projekta” realizētājiem vajadzēja izzīst no pirksta, jo nopietna pamatojuma represēto sociālajai bīstamībai nebija.
Filma Pelni sniegā, ko režisējis Amerikas lietuvietis Mariuss A. Markevičs, izvirza uzdevumu parādīt pasaulei Staļina režīma represiju bezjēdzīgo nežēlību. Visās trijās Baltijas zemēs, kuras vairs nebija valstis, vienlaikus 1941. gada jūnijā notika šķiriskās tīrīšanas akcijas – tūkstošiem šaubīgo elementu izrāva no gultām un aiztransportēja uz Sibīriju.
Lai stāstu padarītu iespaidīgāku, pieaicināta starptautiska talantīgu aktieru brigāde.
Īpaši jāatzīmē galvenās lomas – Līnas Vilkas tēlotāja, jaunā angliete Bela Poulija, viņas mātes lomā norvēģiete Liza Lovena Kongslija. Jaunieši, kas seko Vikingu sērijām, noteikti pamanīs somu aktieri Pīteru Francenu kā virsnieku Komarovu.
Par filmas operatoru uzaicināts pieredzējušais Ramunas Greičjus, viņš filmējis arī Latvijas TV parādīto lietuviešu filmu Ekskursante (2013, Audrjus Juzenas) par kādas meitenes ciešanu un brīnumu pilno izbēgšanu no izsūtījuma, kā arī šeit jau pieminēto Sobiboru, kas galvenokārt uzņemta Lietuvā.
Protams, filmas galvenais iedvesmas avots ir amerikāņu lietuvietes Rūtas Šepetis debijas romāns Starp pelēkiem toņiem / Between Shades of Gray (2011), kas tulkots arī latviski (Silvijas Brices tulkojums izdots apgādā Zvaigzne ABC). Romāns guvis komerciālus panākumus, bijis arī kritikas atzīts. Tas lasās apbrīnojami viegli, varbūt vieglu to padara tieši tas, ka jūtams – mēs nelasām aculiecinieka aprakstu, reālajām faktūrām tiek viegli pārslīdēts pāri, lielāka uzmanība pievērsta tieši cilvēku attiecībām, izmantojot reducētu dialogu. Katrā ziņā filma ievērojami zaudē grāmatai. Ar centieniem radīt it kā realitātei pietuvinātas faktūras un situācijas, kuras romānā viegli aizslīd tālāk, filma liek tajās ieskatīties un neizbēgami ieraudzīt sekundārus, citur jau vairākkārt redzētus elementus. Kādreiz sātīgā gaļas zupa tiek atšķaidīta līdz glītā traukā ielietai suslai, ar kādu baroja Gulaga iemītniekus.
Gandrīz līdz filmas pusei neatstāj sajūta, ka skatāmies Viestura Kairiša filmas Melānijas hronika rimeiku, tikai vienkāršotu, atslābinātu.
Ģimenes arests, pārtraucot harmonisko dzīves ritumu, vairāku nedēļu ilgs brauciens smacīgā kravas vagonā ar atejas caurumu grīdā, māte ar zīdainīti, kurš nomirst ceļā un tiek izmests pa atejas caurumu uz sliedēm, māte zaudē prātu un tiek nošauta... Izmitināšanā būdās, darbs biešu laukā, kur tevi nošauj par kabatā iebāztu bieti – to visu pirms dažiem gadiem mēs jau redzējām Melānijas hronikā, tikai koncentrētāk, reālākās faktūrās. Tur galvenā varone centās visu pierakstīt, šeit viņa zīmē, zīmē un zīmē, zīmējumi ir Līnas glābiņš.
Pirms dažiem gadiem gribējās Kairišu kritizēt, saskatījām vienu vai otru nepilnību filmā.
Tagad, uz filmas Pelni sniegā fona, liekas, ka Melānijā radītā emociju un intonācijas viengabalainība ir īsta meistarības zīme un lietuvieši šogad uz Rīgu atveduši atšķaidītu un fragmentētu atdarinājumu. Nu, lai jau viņi lepojas ar saviem Lietuvas kinoskatītāju tūkstošu cipariem – droši vien, ja kāds latvietis Amerikā būtu uzņēmis filmu par tautas ciešanām, mēs taču arī skrietu skatīties. Un filmas producents Žilvinis Naujoks taču prot reklāmas kampaņas veidot – ne velti viņa producētais vēsturiskais eposs Tads Blinda / Tadas Blinda. Pradžia (2011) ir visskatītākā un arī visvairāk pārdotā lietuviešu filma.
Vēl jāpiemin scenārists Bens Jorks Džonss, kurš Rūtas Šepetis romāna vēstījumā ienesis vairākus jauninājumus. Filmā paralēli galveno varoņu ciešanu stāstam ievītas NKVD apsardzes virsnieku attiecības, un tās ir reti sastopamas iezīmes Gulaga kinostāstos. Atceros tikai vienu – 1989. gadā uzņemto filmu Koma (režisori Nijole Adomenaite un Boriss Gorlovs) par sieviešu nometni tālā Sibīrijas ciemā. Tur apsardzes dienestam ir pietiekami daudz morālu pavedinājumu, kas noved pie dramatiskiem konfliktiem pašu starpā.
Pelni sniegā rāda, kā nobriest konflikts starp ukraini Nikolaju Krecki (zviedru aktieris Mārtins Valstrēms) un komandieri Komarovu.
Pēc izprovocēta kautiņa Krecki aizsūta uz tālajiem ziemeļiem pie Lapteva jūras, kur kopā ar izsūtītajiem jāizveido jauna nometne. Tur nonāk arī citi filmas varoņi. Un tur, Ziemeļos, kur jūra kuģojama tikai pāris mēnešus gadā, ieplānots pats nozīmīgākais scenārija jauninājums. Ukrainis Kreckis, kurš vēl līdz galam nav pazaudējis atmiņu par morāles vērtībām un ir saglabājis grēka sajūtu kādā sirds kambarī, kādu dienu ņem un pakaras.
Pats neticamākais – pirms nāves viņš uzraksta un apštempelē brīvlaišanas rakstu Līnai un viņas brālim Jonasam.
1943. gada vasarā abi stāv jūras krastā. Kurp viņi dosies? Kas notiks ar viņiem? Karš vēl risinās tālu PSRS teritorijā, Lietuvā ir vācieši, bet filmas veidotājiem tas nerūp. Viņi pavēruši brīvības vārtus diviem Lietuvas bērniem tālu Sibīrijā. Viņuprāt, tāda ir skatītāju vēlme.
Atceros, filmā Ļeņina testaments nometnes priekšnieks latvietis Eduards Bērziņš par labu darbu gadu pirms termiņa atbrīvoja Varlamu Šalamovu. Pēc dažām dienām nometnes vadība tika nomainīta, un jaunais priekšnieks izsludināja Šalamovu vissavienības meklēšanā, jo tāda pirmstermiņa atbrīvošana pēc jaunā priekšnieka domām bijusi nelikumīga.
Arī Rūtas Šepetis romāns beidzas uz optimistiskas nots, taču ceļš uz mājām ar daudzpunktiem aizplīvurots. Filmā nav daudzpunktu, ir atvērti cerību vārti. Bail, ka aiz tiem var pavērties kārtējais elles loks. Bet skatītājs jau to negrib zināt...
