SANITA GRĪNA. Festivālu laikam beidzoties, Kino Raksti pievēršas kinoteātru regulārajam repertuāram, kurā savu vietu pēc vasaras pārtraukuma atkal sāk ieņemt Latvijas filmas. Pirmā no tām – RigaIFF atklāšanas filma „Dubultie svešinieki” (režisors Uģis Olte, Vides Filmu studija).
Jau ar pirmajiem Dubulto svešinieku kadriem skatītājs nokļūst svešādā, mistiskā, mitoloģiskā laiktelpā. Gadalaiks varētu būt rudens, par to liecina migla un kailie koku zari, starp kuriem jauna sieviete ar bisi plecā tuvojas šķībai guļbaļķu būdai. Lai gan vieta šķiet tāda, kurā dalījums gadalaikos neeksistē vai ir nesvarīgs. No otras puses, pamestā mājele un aizaugušais dārzs ir ļoti latviska lauku ainava.
Taču šī ir Gruzija – zeme, ko visai iemīļojuši Latvijas kinoļaudis. Šoreiz tas ir Uģis Olte, Vides Filmu studijas režisors un montāžas režisors, viņš seko fotogrāfei Daro Sulakauri uz Dienvidgruzijas reģionu Džavahetiju – reģionu, kurš robežojas ar Armēniju un kura iedzīvotāju vairākums ir etniskie armēņi. Līdz ar Uģi un Daro par trešo filmas veidotāju kļūst sarkana ņiva, jo barjera starp šejieni un pārējo Gruziju pastāv gan sociālo attiecību līmenī, gan to triviālajā atspoguļojumā – sliktajā infrastruktūrā.
Saturiski Dubultie svešinieki pieskaras vairākām plašām tēmām. Pirmās divas, kas savijušās ciešāk, ir stāsti par būšanu svešajam savā zemē un par savējo atrašanu svešā zemē. “Svešie” zemē, kurā mituši visu mūžu, ir gan armēņi, gan duhoboru reliģiskajai grupai piederošie krievu izcelsmes džavahetieši; Daro un Uģis te ir „dubulti svešinieki”, kam piemīt ārpusnieku privilēģija ielūkoties dziļāk vietējo dzīvē un dvēselē, nekā viņi to ļautu „savējiem”, ar kuriem saista nerakstīti attiecību likumi.
Cilvēkam piemīt instinktīva spēja saskatīt sakarības un līdzības, tādēļ varētu rasties vēlme filmā meklēt paralēles ar etnisko situāciju Latvijā. Tomēr ar to jābūt piesardzīgam, jo aiz šķietami līdzīgas realitātes mēdz slēpties arī atšķirīgi tās rašanās iemesli. Taču, pat ja šī tēma varbūt ir kalpojusi par pamatu filmas aktualitātes pamatošanai, projekta pieteikumus rakstot, pati filma ar līdzību vai atšķirību uzskaiti nenodarbojas un neiedziļinās arī Džavahetijas vēsturē.
Tāpat kā fotokamera iemūžina tikai mirkli, kuru pēc tam aplūkojot, mēs varam iztēloties visdažādākos stāstus par fotogrāfijā redzamo, Dubultie svešinieki vēsta par cilvēkiem konkrētā vietā un laikā; viņus uz brīdi sastapuši fotogrāfe un režisors savā ceļojumā pa Gruzijas pierobežu. Taču tas vēl nav viss stāsts. Samērā nestrukturēto roudtripu kopā satur filmas režisora personiskais aizkadra komentārs – pārdomas, ko, iespējams, raisījis ceļā redzētais; vai varbūt šīs līdz filmas tapšanai tikai apjaustās domas ir nemanāmi vedušas tieši tādā ceļā, kādu filmas veidotāji veic.
Laikam jau ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad aptver, ka dzīvo laika plūdumā starp pagātni un nākotni, starp saviem senčiem un pēcnācējiem, un savā mūžā tu kā rituālu atkārto to pašu, kas šādā vai citādā veidā noticis ar taviem vecākiem, vecvecākiem, vecvecvecākiem un tā tālāk raitā atpakaļgaitā. Tu iepazīsti nāvi. Tu pārvari bailes. Tu izveido savu ģimeni un iekārto savas mājas, lai cikls sāktos no jauna un turpinātos.
Šīs pārdomas veido filmas trešo tematisko loku, kas smalkiem tīmekļiem sasienas ar pirmajām divām. Jo vai nav tā, ka šajā, it kā savējā pasaulē ienākam svešinieki – tas ir pieredzes trūkums, kas liek tā justies -, bet tad, gluži brīnumaini, mēs sastopam citus, ar kuriem saskan domas un kurus piepeši gribas saukt par savējiem.
Jāatzīstas, ka pirmajā mirklī pēc filmas noskatīšanās es nebiju gluži pārliecināta par aizkadra stāsta nepieciešamību. Tas šķita egoistiski iejaucamies filmas dalībnieku dzīvēs, izceļot tās ārpus konteksta un padarot teju par ilustrāciju autora domām. Man gribējās redzēt tīru Džavahetijas dzīves vērojumu – iespējams, lai tikpat egoistiski piekabinātu to domām, kas rosās manā galvā. Tomēr ir skaidrs, ka Dubultie svešinieki nepārprotami, apzināti un konsekventi strādā divos līmeņos – gan fiksējot realitāti, ikdienišķo dzīvi un ļaudis, kas to dzīvo, gan ar kinematogrāfiskām metodēm piešķirot filmai pārlaicīgu dimensiju un tajā notiekošo ieceļot jau minētajā mitoloģiskajā laiktelpā.
Kā jau varēja gaidīt, filmā netrūkst elpu aizraujošu kadru, kuros cilvēks sastatīts ar majestātiskām kalnu un klaju lauku ainavām – efekts, ko uzsver arī muzikālais noformējums (grupa Instrumenti); tomēr filmas esence ir ar mainītu filmēšanas ātrumu uzņemtie kadri, kas šķiet laiku padarām viskozu. Laiku, kurš nes mūs visus, visbiežāk aizšalcot garām nenotverams. Un tikai pa retam mums izdodas izjust to šādā palēninājumā.
Pabeidzot šo rakstu, es lūkojos pa logu tumsā. Ja nebūtu nakts, aiz loga būtu redzami koki, bet aiz kokiem – purva mala, kurā 30 pūrvietas nelietderīgās zemes pirms simt piecdesmit gadiem saņēma mans brīvlaistais sencis. Te viņš nolīda līdumu un uzbūvēja savai dzimtai māju, kurā tagad pie loga sēžu es. Šī ir vieta, kur vienmēr esmu visvairāk jutusies kā mājās. Es domāju par to, ka Dubulto svešinieku tēmas vieno fakts, ka tās vēsta par piederību. Ne tikai par piederību kādam ģeogrāfiskam punktam, kas ne vienmēr ir precīzi nospraužams, kas ir apstrīdams un diskutējams; ne tikai par piederību savai ģimenei, tiem, no kuriem tu nāc un kuros aizej; bet daudz vairāk par piederību kādai sajūtai, ko vārdos (kas ir pārāk neveikli, lai izteiktos precīzi) varētu raksturot kā esamības apziņu. Sajūtu, ka es esmu te, tagad. Es nāku no kaut kurienes, un es dodos kaut kur. Bet te ir mans prāts un manas rokas. Te es kaut ko varu darīt. Tas viss reiz sabirzīs putekļos, taču es būšu bijusi. Varbūt tā patiesi ir īstā māju sajūta, un visu mūžu mēs tikai meklējam vietu un apstākļus, kuros to sajust izdodas visspēcīgāk, un kur laiks kļūst lēns un staipīgs kā medus.
