Šobrīd, kad Latvijas daudzsēriju filmu tapšanas intensitāte jau apsteidz kritiķa spēju tos visus noskatīties un laikus aprakstīt, varam sākt domāt par vispārīgām pazīmēm un tendencēm.
Vēl gan jāgaida uz šo filmu sastāšanos tik izteiksmīgā stilistiskā figūrā kā ziemeļvalstu seriāli, kuri, turpinot detektīvliteratūras virzienu, pārnesa Nordic Noir arī uz ekrāna, tomēr jau tagad ir iespējams secināt – tāpat kā starptautiskie seriāli, arī Latvijas daudzsēriju formāta darbi ir veidoti konvencionālākiem filmveides paņēmieniem, nekā pilnmetrāžas spēlfilmas. Varbūt tieši tādēļ rodas priekšstats, ka pilnmetrāžā priekšplānā izvirzās režisora rokraksts un vēstījums, bet daudzsērijās prožektoru gaisma tiek aktieriem, kaut vai tīri tehnisku parametru – ievērojamā ekrāna minūšu apjoma dēļ.
Padomju džinsu metrāža ierindojas garo sēriju kategorijā, katras garumam tuvojoties 50 minūtēm, tātad gan galveno, gan otrā plāna lomu atveidotāji paspēj gana niansēti izvērst savu varoņu tēlus. Astoņu sēriju maratons sākas ar spēcīgu pieteikumu, precīzi iezīmējot galveno varoņu spēles laukumus. Seriāla vidusposms, lai gan dramaturģiski izstrādāts pārliecinoši, mazliet zaudē tempu, līdz, tuvojoties finālam, spriedze tiek atkal kāpināta. Mainīgo plūduma dinamiku gan negribas izcelt kā nopietnu trūkumu, līdzīgas vājības piemīt arī plaši apbalvotiem lielo Holivudas un Eiropas daudzsēriju projektiem. Staņislava Tokalova un Jura Kursieša kopdarbs, būvēts pēc kaķa un peles principiem, ir aizraujošs detektīvstāsts ar romantisku blakuslīniju, bet tā sižeta pavērsieni finālā paceļ Padomju džinsus jau augstākā, alegoriskā politiskās drāmas līmenī.
Padomju džinsi (studija Tasse Film) ir viena no tām daudzsēriju filmām, kuras Latvijas kino asinsritē iepludinājis ERAF / REACT-EU finansējums. Studijā Mistrus Media veidotā Pansija pilī jau nonākusi pie skatītājiem kopš janvāra, Dumpis (studija Cinevilla) gaidāms vēlāk pavasarī, Asistente (studija Ego Media) – rudenī. Kinoskatītāju atsaucīgi uztvertā Pansija pilī ir pierādījusi savu potenciālu Latvijā, bet par Padomju džinsiem vismaz šajā brīdī pamatots šķiet pieņēmums, ka šis seriāls varētu aizceļot arī tālāk. Nupat aizvadītajā Berlinālē industrijas pasākumu programmā bija iekļauta arī komēdijseriāliem veltīta paneļdiskusija Beyond the Punchline, tās pieteikumā tika solīts noskaidrot, kāda ir komēdijas loma mūsdienās, kā komēdijas vienlaikus var būt gan aktuālas vietējai auditorijai, gan universālas, un arī to, kā komēdijseriāls var šķērsot robežas, nepārkāpjot robežlīnijas. Diskusijā piedalījās spāņu režisors, scenārists un aktieris Alvaro Karmona (Show Yourself), pazīstamais britu aktieris, komiķis un scenārists Gregs Deiviss (Cleaners) un viena no Padomju džinsu scenārija autorēm Teodora Markova (Bulgārija). Jāatzīst, paneļdiskusija par komēdijseriāliem izvērtās par visai neiedvesmojošu sarunu tālu no komēdijas gara, tomēr izskanēja pa domu graudam, kurus piefiksēju, pārsteidzošā kārtā neaizmigusi tik ērtajā kinoteātra CinemaxX ādas krēslā (ar paceļamo kājgali!). Teodora Markova stāstīja, ka Padomju džinsu joki rakstīti angliski, turklāt tiem bijis jāiziet trīskārtēja pārbaude – visiem trim scenāristiem, kuri pārstāv dažādas bijušā „sociālistiskā bloka” valstis (Latviju, Bulgāriju un Poliju), Teodorai, Staņislavam Tokalovam un Valdemāram Kalinovskim, bija jāatzīst joki par labiem esam. Teodora norādīja, ka viņu interesē nevis joki, bet gan paradoksālas situācijas, tāpat arī nevis smieklīgi aktieri, bet gan tādi, kas spēj spēlēt jokus nopietni, tātad labi dramatiskie aktieri. Gregs Deiviss dalījās cita veida pieredzē – adaptējot vācu seriālu Der Tatortreiniger angliski runājošajiem skatītājiem, viņi atstājuši sižetu un notikumus, bet visus jokus rakstījuši no jauna. Tieši šie abi viedokļi apstiprina pieņēmumu, ka jokiem piemīt reģionāla piederība, un, lai gan tapuši trīs dažādu valstu pārstāvju sinerģijā, Padomju džinsu joki tomēr ir raksturīgi telpai ar vienotu vēsturisko simbolu un ikdienas reāliju slāni.
Acīmredzot nupat jau katrā recenzijā potenciālo skatītāju dvēseļu miera glābšanai būs jāatkārto tik vienkāršā patiesība – spēles kino nav dokumentālais, tas ir atbrīvots no smagā un atbildīgā, turklāt bieži vien neiespējamā pienākuma pilnīgi vai pat tikai daļēji rekonstruēt vēsturisko realitāti. Atkārtoju to tāpēc, ka nupat sociālajos tīklos pamanīju – kādā aktīvā literatūras mīļotāju grupā lielas grāmatizdevniecības vadītāja pauž mulsumu pēc Pansijas pilī pirmo sēriju skatīšanās kopā ar mazdēlu, kuram viņai nācies skaidrot, ka “vispār jau tajos laikos laukos jaunas latvju zeltenes nedrasēja ar motocikliem un pirmajā pastaigā gar upīti nemetās jāšus pasvešam jauneklim virsū”…
Pieminu šo tādēļ, ka patiesi izbaudīju Padomju džinsu mākslas departamenta paveikto, bet arī paredzu, ka drēbes zinātāji ar blociņu un pildspalvu rokās var piefiksēt daudz ko. Varbūt šī potenciālā apdraudējuma skādi var mazināt, mazliet atraisot Padomju džinsu norises vietas un laika konkrētību, lai arī tai ir tieša nozīme stāsta kontekstā. Saglabājot galvenās asis vai daļu no tām – politisko režīmu, psihiatrisko slimnīcu, aizliegto mīlas stāstu un vienaudžu sāncensību, kas aizsākusies bērnībā –,
šim daudzsēriju stāstam var atrast daudz gara radinieku.
Droši vien acīmredzami būtu pieminēt Miloša Formana filmu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu / One Flew Over the Cuckoo’s Nest (1975) par Korejas kara veterānu (Džeks Nikolsons), kurš nonāk psihiatriskajā slimnīcā; šajā filmā redzamais personāla un pacientu attiecību modelis noteikti kalpojis kā inspirācija seriāla veidotājiem. Vēl prātā nāk Dzīve, pārtraukta / Girl, Interrupted (Džeimss Mengolds, 1999) ar Vinonu Raideri un Andželīnu Džoliju – jau citas kino paaudzes piemērs, kas tomēr tāpat fokusējas uz ārstniecības iestāžu drakoniskā reglamenta un personīgās brīvības nesavietojamību.
Padomju džinsu skumjajos toņos krāsotajā slimnīcā kā tāds straujš putns, ielidojis no Amerikas kino dumpinieku rokasgrāmatas, ir Matīsa Ozola atveidotais jaunietis – visticamāk, nonācis slēgtajā ārstniecības iestādē tāpēc, ka aizraujas ar rietumu mūziku. Viņa liktenis, izvērties skaudri traģisks, noslēdzas ar paradoksu un kādam kalpo arī kā glābiņš, cerība uz izbēgšanu, piešķirot epizodei situāciju komēdijas formu. Komiķi gan nemainīgi apgalvo, ka jokot var par visu, ieskaitot nāvi. Tādēļ joki par čeku, par valsts drošības komitejas baisajiem mehānismiem, un neveiklās situācijas, kurās dažubrīd nonāk vadošos amatos esošie, palīdz veidot vieglāku (tas nekas, ka fikcionālu) skatījumu uz mums piemītošo pagātnes traumu krājumiņu. Te vietā pieminēt vēl vienu kinematogrāfisko paralēli Padomju džinsiem, kas sakņojas viena un tā paša vēsturiskā mantojuma realitātē, – Vladimira Leščova animācijas filmu Elektriķa diena (2018), kur remontdarbu laikā pie psihiatriskās slimnīcas notiek nelaimes gadījums, rezultātā elektriķis zaudē samaņu un nonāk otrpus sienas. Leščova siltais skatījums uz viņa varoņiem ir daudzējādā ziņā atpazīstams arī Staņislava Tokalova un Jura Kursieša jaunākajā darbā.
Raugoties uz Padomju džinsu dzimtas koku šādā, plašākā mērogā, apbrīnojamais filmas mākslinieču veikums (Laura Dišlere, Zanda Landrāte-Bedrīte, kostīmu māksliniece Liene Bite) ir uztverams kā suverēna estētiska vienība, kas īstenota patiesi talantīgi. Spekulantu šarmantā bāze, kafejnīcas, dzīvoklīši, čekistu kabineti un slimnīca – šīs laika kapsulas, stila šūniņas un atpazīstamās detaļas tajās tiešām raisa vieglu nostalģiju un bagātina Latvijas kino telpu katalogu.
Daudzsēriju filmas Padomju džinsi notikumi risinās pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu izskaņā, filmas scenārija nolūkiem piegriežot nelielu sabiedrības fragmentu – tādu, kam piemīt liels potenciāls sadursmei vai, tieši pretēji, sadarbībai ar pastāvošo varu. Galvenās lomas atveidotājs ir Kārlis Arnolds Avots, kuru redzējām arī Staņislava Tokalova spēlfilmas Mīlulis (2022) titullomā. Viņa tuvākie saspēles partneri – somu aktrise Āmu Milonova, Igors Šelegovskis, Gints Grāvelis, Andris Keišs, līdztekus vēl virknei atpazīstamu aktieru veido pārliecinošu ansambli, meistarībā krietni pārāku par šarmanto, bet katastrofāli atonālo slimnīcas Nr. 4 instrumentāli vokālo ansambli Naktstauriņi.
Viena no centrālajām seriāla skatuvēm ir Dailes teātris, kura interjers labprāt piespēlē varoņiem. Tajā par šuvēju strādā seriāla galvenais varonis Renārs, teātra direktora Kaņepes (Juris Bartkevičs) laipni uzņemti, mīl apgrozīties čekisti, un izrādi plāno uzvest režisore no “pūstošajiem rietumiem”, somiete Tīna (Āmu Milonova). Teātrī teju visām sienām ir ausis, izejas tiek neuzkrītoši novērotas. Līdztekus latviešu estrādes skaņdarbiem un disko hitiem seriālā atjautīgi izmantotas sitamo instrumentu partijas, kāpinot spriedzi dažādās ainās – piemēram, Renāram un Tīnai bēgot no astes.
Īpašas uzmanības vērta ir Renāra ekspresīvā personība. Kopā ar atbruņojoši platu smaidu piedzīvojumus alkstošajam jaunietim, vismaz seriāla sākumā, piemīt arī sava deva neiejūtības un pelēkas morāles. Vieglas naudas vilinājums šķiet spēcīgāks par sirdsapziņas čukstiem, turklāt cerība sadarbību ar VDK attaisnot ar “es jau neko nestāstu, tikai muļķoju viņus” ir dzirdēts vadmotīvs – kļūt par ziņotāju kāda pārkāpuma vai pat kairinošas ziņkāres dēļ, lolot ilūzijas, ka ir iespējams apmuļķot nežēlīgu un bezkaislīgu sistēmu, kuras mērķis ir salauzt cilvēku, samalt visus homogēnā, paklausīgā masā. Renāra tēls gan piedzīvo transformāciju sēriju gaitā, impulsīvajām dusmu lēkmēm nekur nezūdot, bet izkristalizējoties viņa ideoloģiskajai nostājai. Pirmajā sērijā mēs viņu iepazīstam kā harizmatisku dēkaini, kam tuvs mazākās pretestības ceļš; turpmāk viņš pieredz dažādus pārbaudījumus, kuriem jāatsedz īstā režīma seja. Jāatzīst, ka Renāra nespēja kontrolēt savu impulsīvo dabu (īpaši katrreiz, kad viņš uzkliedz palātas biedriem) nešķiet līdz galam argumentēta, bet varbūt tas jāpieņem kā nemainīgs, viņa raksturam piederošs vienums.
Renāra antagonists, VDK aparātā strādājošais Māris (Igors Šelegovskis), šķiet diametrāli pretēja personība, izkalkulēts stratēģis, un viņa dusmu lēkmes ir retas, toties precīzas un iespaidīgas. Māris atgādina tos dzīvniekus, kuri slepkavo ne tādēļ, lai apmierinātu izsalkumu, bet prieka pēc. Jānovērtē, ka seriāla veidotāji nav ļāvušies klišejiskajiem klupieniem, ļaundaru lomām atlasot mazāk simpātiskus atveidotājus, un šīs lomas nav divdimensionālas – Māris ir pārliecinošs Renāra sāncensis, kurš klūp tieši brīžos, kad pārāk ļaujas pašpārliecinātībai.
Ļoti veiksmīga ir somu režisores lomas atveidotājas izvēle. Āmu Milonovas Tīna sākotnēji ir viegli dezorientēta svešādajā vidē, bet ātri pieņem spēles noteikumus, proaktīvi iesaistoties Renāra glābšanā. Tieši Tīna un Renāra nelegālā biznesa krusttēvs, virtuozais divsejis, fizkultūras skolotājs-spekulants Apolinārijs jeb Kruks (Gints Grāvelis šeit vienā no savām labākajām kinolomām), kā arī viņa lakoniskais, biedējošais rokaspuisis Augusts (Gatis Gāga) kļūst par amizantu komandu gluži kā no Fantomasa sērijām, cenšoties izglābt draugu no piespiedu atrašanās psihiatriskajā slimnīcā.
Lai gan Padomju džinsu varoņu un antivaroņu psiholoģiskie portreti brīžiem zīmēti detalizētāk, tā izskaidrojot dažādu darbību un lēmumu argumentāciju, tomēr kardināli to polaritāte nemainās. Filmas tēlu plejāde apkopo visai precīzus tipāžus, kas izstrādāti, labi izprotot Brežņeva valdīšanas laika politisko un sociālo klimatu. Seriālā atradusies vieta gan kara veterānei (Indra Briķe), kas publiski lepojas, ka karadarbības laikā aizgājusi līdz pat Berlīnei, bet, pārnākusi mājās, rauj ordeņus no jakas nost, gan apņēmīgam sabotierim, teātra kurpniekam (Jurijs Djakonovs), kura pēkšņo pazušanu kolektīvs pieņem bez lieka izbrīna, gan trūcīgi atalgotam, toties padomju ideāliem kvēli uzticīgam ārstam Fjodorovam, kuru pārliecinoši atveido Valentīns Novopoļskis, gan pirmrindnieciski centīgam funkcionāram (Jānis Skutelis), kuru visvairāk nodarbina piecgades plāns, gan erotiski uzlādētam pārim, slimnīcas vadītājam Strautmanim (Andris Keišs) un viņa sievai Anetei (Baiba Broka), kuri izspēlē dažādus priekšspēles scenārijus ar pakļaušanas elementiem
(viens no tiem – kairinoša deja ar rietumvācu mikseri – pretendē uz kulta epizodes statusu).
Dakteris un viņa sieva tik ļoti alkst pēc cilvēciskas dzīves, kurā netrūktu ne krāsu televizora, ne putekļsūcēja, ka viņu stāsta līnijas atrisinājums ir viens no simboliskākajiem visā seriālā. Strautmanis kopumā šķiet redzēts franču komēdijās jeb komunismam simpatizējošā Herlufa Bidstupa karikatūrās – līdz pat “debesbraukšanas” epizodei, kas, par spīti situācijas nopietnībai, šķiet bezgala komiska.
Vēl viena saskanīga tēlu grupa, kura uz saviem pleciem iznes būtisku daļu seriāla, ir Renāra palātas biedri (Gundars Āboliņš, Jānis Jarāns, Ivars Krasts, Jevgēņijs Isajevs, Nikolajs Šestaks), kuru “diagnozes” atbilst visam Padomju Savienības ienaidnieku un fobiju spektram. Tur ir gan disidents, gan homoseksuālis, gan arī patiesi bīstami tipiņi, kuriem tomēr tiek dota brīva pieeja šķērēm – kā nekā šai palātai jāizpilda piecgades plāns šūšanas cehā, kura priekšnieku Gunti (Dainis Gaidelis), kluso mīlētāju – alkoholiķi represīvā sistēma apbrīnojamā kārtā atstājusi neskartu. Gundars Āboliņš un Jānis Jarāns ir tikpat spoži savās raksturlomās kā iepriekšējā daudzsēriju pieredzē Pansija pilī. Negribu skatītājam nozagt pirmatklājuma prieku, katra aktiera spožos mirkļus uzskaitot, bet jāatzīst, ka kopumā aktierspēles veiksmju un iekritienu proporcija seriālā būtiski nosveras uz veiksmju pusi.
Padomju džinsu režisori, operators Valdis Celmiņš un montāžas režisors Oskars Morozs veidojuši filmas telpu un tempu maksimāli pakārtotu sižetiskajām norisēm, neradot liekus audiovizuālos kairinājumus skatītājam; kopiespaids veidojas profesionāls, izsvērts un pārliecinošs. Iespējams, ir palikusi neizmantota iespēja radīt stila precedentu, kurš piesaistītu uzmanību un radītu sekotājus reģionā. Tomēr, visticamāk, šādas fantāzijas ir pāragras šobrīd, kad patiesi priecājamies par katru profesionālās kvalitātes ziņā starptautiski konkurētspējīgu un tāpat vietējā skatītāja interesi piesaistošu daudzsēriju darbu. Gan Bulgārijas un Polijas scenāristu iesaiste, gan lielos vilcienos vienojošā Austrumu un Centrāleiropas valstu vēsturiskā pieredze (tai skaitā džinsi kā aizliegtās aizrobežu pasaules simbols) studijas Tasse Film projektam paver durvis uz visai plašu reģionu.
