KINO Raksti

„Sirds likums”. Filma, kas spēlē filmu

11.02.2024
„Sirds likums”. Filma, kas spēlē filmu

Režisores Rozes Stiebras jaunā animācijas filma “Sirds likums” ieved skatītāju pasaulē, kur jaunai princesei sāk pukstēt sirds, tāpēc pārstāj darboties līdzšinējā kārtība un ir nepieciešamas pārmaiņas valsts mērogā.

Savijot mājienus un atsauces, simbolus un rotaļīgus žestus, kuru nozīmes minēšana paliek katra skatītāja ziņā, režisore Roze Stiebra, scenārists Matīss Gricmanis, mākslinieks Aleksejs Naumovs un komponists Valts Pūce ekrānā iedzīvina krāsainu un skanīgu pasaku vidi. Šīs vides (un filmas) mērķis nav kalpot par piemēru vai pamācību; Sirds likuma pašpietiekamību (varētu teikt – neticamības ticamību) pasvītro šķietami sapņainie, it kā ar nelielu nobīdi izkārtotie filmas elementi.

Šķietamā vieglumā

Ir filmas, pēc kuru noskatīšanās šķiet gluži vai neiespējami skatīt filmas daļas nošķirti citu no citas, zinot, ka atsevišķi uzlūkotas, tās atklāsies kā nekustīga matērija – zīmējumu virkne, otas triepieni, zīmuļu līnijas un datorpeles klikšķi. Daudzas darba stundas, ko pavadījuši mākslinieki, animatori, ēnotāji, aktieri, mūziķi. Žesti, kas iekļuvuši gala versijā, un žesti, kas palikuši aiz kadra. Kustības un notis, kas izrādījušās saderīgas, un elementi, kuri palikuši plauktos vai digitālās mapēs kādā no studijas Lokomotīve datoriem. Sirds likums ir tāda filma, kurai pētoša tuvošanās ir sarežģīts un visai izaicinošs uzdevums. Līdzīgi karalim, kurš pēkšņi un bez īsta paskaidrojuma iziet cauri sienām, filma pati sev nosaka likumus un pati tos maina.

Filmas virzītājspēks ir tās vēstījuma kopiespaids, kas veidojas no dažādiem, vienlaikus lietotiem izteiksmes līdzekļiem; filma ir pieredzējums, kas katrā brīdī iedarbojas vairākos līmeņos un visspēcīgāk – tieši šo atsevišķo elementu apvienojuma šķietamajā vieglumā. Tā atļaujas pārspīlēt visu pārspīlējamo, būt koša maksimālā košumā un no šķietami centrālām problēmām aizplūst sapņainās pārdomās. Šī pasaule ir rūpīgi uzbūvēta tā, lai spētu izskatīties nejauša, tā ir sakārtota veidā, kur šķiet risināmies pati savā nodabā. Filma, kura skatās uz savu „filmas lomu” līdzīgi, kā varas nogurdinātie personāži tajā – varētu nolikt šo kroni un vienkārši dejot. Bet, ja jau tāda „filmas loma” ir mums dota, tad tā jāizspēlē, Sirds likums šķietami nolemj.

Pietiekami zinošam un uzmanīgam skatītājam filma iedzīvina asociāciju virkni, kas aizved Rozes Stiebras filmogrāfijas plašajā tīklojumā. Tā ir savstarpēji paralēlu un mainīgu tēlu sistēma, kur vienlaikus risinās liels notikumu juceklis un svarīgi uzdevumi centrālajiem personāžiem; tajā pašā laikā visu caurvij rāms vieglums un sajūta, ka pasaule ir dzīva, tā nemitīgi notiek un ir pilna daudziem stāstiem.

Saspēle, nevis ekranizācija

Filma Sirds likums ir balstīta Jāņa Ezeriņa novelē Jaunais likums, bet drīzāk veido saspēli ar rakstnieka intonāciju, nevis tiecas iedzīvināt ekrānā konkrēto tekstu. Šāda veida attiecības ar literāro pirmavotu ir raksturīgas Rozes Stiebras filmām – režisore tiecas apvienot vizuālos tēlos impulsus un vēstījumus, ko novērtē izvēlētā autora daiļradē. Lielākā daļa Rozes Stiebras animācijas filmu ir veidotas pēc literāriem pirmavotiem  – dzejnieku un prozaiķu darbiem, pasakām un tautasdziesmām. Bieži Roze Stiebra iesaistījusi tekstu filmā, ļaujot arī tam atklāties kā vēstījuma daļai.

Veidojot filmas pēc literāriem avotiem, Roze Stiebra padziļināti pēta autora poētiku un izmanto tai raksturīgos elementus, ļaujot viena darba ietvaros saskatīt autoram raksturīgo stilistiku. Piemēram, veidojot filmu Sēd uz sliekšņa pasaciņa (1987), autore izmanto vairākus Aspazijas dzejoļus (Sēd uz sliekšņa pasaciņa, Zilā puķe, Maija lietutiņš), iesaista animācijā ne tikai tos tēlus, kas lasāmi šo dzejoļu tekstos, bet arī no citiem dzejoļiem krājumā (nāriņu, mēnesi, kas ved zvaigznes, magones, papīra kuģīti, kas pilns mazu oliņu, u.t.t.). un Aspazijai vispār raksturīgo izteiksmi un poētismus. Ekranizēto darbu dramaturģiju papildina sižeta līnijas no citiem darbiem (piemēram, filmās Kaķīša dzirnavas (1993), Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (1980)), citkārt vienā animācijas filmā apvienoti vairāki darbi (Zelta sietiņš (1975), Kabata (1983)).

Jāņa Ezeriņa noveles ekranizācijā jūtama rakstniekam tuvā absurda klātbūtne, kas saskan ar animācijas izteiksmes līdzekļiem. Viens no Ezeriņa noveļu neaizmirstamākajiem tēliem ir mērkaķis, kurš masku balles karstumā tiek noturēts par īpaši pārliecinoši tērpušos apmeklētāju – kāda dāma neparastajā personāžā saskata potenciālu mīlnieku un tam tuvojas, nenojauzdama, ka metas bīstama un apmulsināta dzīvnieka ķetnās.

Rozes Stiebras filmā vienlaikus darbojas cilvēciskoti dzīvnieki, dzīvnieciskāki dzīvnieki un cilvēciskāki cilvēki. Dažādais un vienojošais, ko šie tēli pārstāv, kalpo par pamatu dažādas gradācijas absurdam – piemēram, Karalis apvaino guvernanti Gaigalu, nolamādams par vistu. Veiksmīga tēlu grupa ir astainie galminieki ar suņu purniem. Melnajos mēteļos ietērpti, tie atgādina spēles kauliņus, kas cenšas pārņemt ričurača laukumu Rozes Stiebras filmā Skatāmpanti (1988). Arī Sirds likumā vara vilina šos mēli izbāzušos censoņus, un arī šajā filmā mēteļos ietērptie sevi šķietami uztver mazliet pārāk nopietni. Bet, lai notiktu spēle, būtu jāsāk ar spēlēšanos. Kā vējam, uz kuru gaudo suns Funs. Vai kā Totam, kura vijoles spēle atsauks atpakaļ dzīvē Leldi muzikālajā animācijas filmā Spēlēju, dancoju (2007).

Animācijas filmas Sirds likums notikumu centrā ir gatavošanās visai cilvēciski zīmētu un ieanimētu tēlu – princeses Albas un prinča Magnusa – kāzām, kuru mērķis ir apvienot divas karalistes un pavairot visu procesā iesaistīto varu. Karalis, kaķis un guvennante Gaigala ir patīkami satraukti par gaidāmajām precībām, taču princese ir nobažījusies – ja nu viņai nepatiks princis? Kādā krāsā viņš ir? Un kādā krāsā ir tā sagaidāmā vara?

Viss kļūst vēl sarežģītāk, kad – šķietami sapnī, bet varbūt paralēlā īstenībā – princese satiek svešinieku, kas atklāj, ka viņam ir sirds. Sirdis šajā karalistē ir aizliegtas, bet princese sāk nojaust, ka iespējama arī citādāka dzīve. Viņa sāk uzdot jautājumus un šķetināt noklusētās pagātnes pavedienus, šādi iekustinādama plašas un neapturamas pārmaiņas valsts dzīvē.

Likumi un pārvērtības

Iepriekšējās kārtības izjaukšana un jaunu likumu iedibināšana ir viena no stabilām kino stāstījuma uzbūves shēmām; šoreiz likuma vārds ir iekļauts filmas nosaukumā un ap to koncentrējas gan darba sižets, gan filmas veidotāju izvēles. Kas ir Sirds likums? Karaļa izdota pavēle, kas attiecināma uz jautājumu par sirdi? Sapnī sastapta svešinieka sirds izraisītās pārmaiņas vai likumsakarības? Varbūt tas ir žests, kurā sirds tiek „nolikta priekšā”. Tieši šādā nozīmē, kā skaidrojis valodnieks Konstantīns Karulis, vārds “likums” ir ienācis latviešu valodā –  atvasināts no verba “likt”, sākotnējā nozīmē saistīts ar novietošanu, celšanu priekšā (“paveikta darbība likt” → “tas, kas novietots, likts”), vēlāk pievienojusies pārnestā nozīme “tas, kas iepriekš noteikts, paredzēts” (“par Laimītes likumam”). Tikai vēlāk, ap 17. gadsimta beigām, šis vārds ticis saistīts ar darbības vārdu “likt” kā “pavēlēt”; juridiska termina nozīmē to „īsteni ieviesis K. Harders 1804. gadā, kad iznāca viņa tulkotie Likumi priekš Vidzemes zemniekiem[1].

Animētā pasaule, kurā princis Magnuss prec princesi Albu, ir pārvērtību pasaule, kurā alvas zaldātiņi ķepurojas pa ūdeni, lapsas smejas un daži putni sēž dārzos, bet citiem jāpieskata princese; vēl cits pats uzzīmē spārnus un sagrauj cietumu. Sirds likuma pasaule ir tāda, kurā likumi ir īsti tad, kad un kamēr tie darbojas, un pārmaiņas ir vienīgā nemainīgā parādība.

Viena no filmas iespaidīgākajām ainām norisinās bākā, augstu pāri karaļvalstij. Šajā epizodē skatītājs ierauga pagātnes un šodienas saistību filmas laika līnijā, kas atklāj kopīgu vērtību apzināšanos, pārvarot kopīgas briesmas. Bākas tēlu var skatīt plašā asociatīvā un simboliskā tīklojumā – tā ir vieta, no kurienes raida signālus, princeses Albas precinieks pie viņas brauca ar kuģi, bet tobrīd viņa to īsti negaidīja;

bāka saistās ar Vladimira Leščova, Vesa Andersona, Ingmara Bergmana, Virdžīnijas Vulfas un daudzu citu autoru meklējumiem pēc brīvības.

Sirds likuma bāka ir vieta, no kuras filma raida signālus par vienojošo. Vizuāli un emocionāli krāšņā epizode dod ievirzi lasījumam, kurā atklājas filmas vēstījuma dzīvi apliecinošā daba – Rozes Stiebras animācija atklāj būtisko, nevis pozicionējoties pretstatā novecojušiem likumiem, bet uzrādot notikumu sabalsošanos ar pagātnē pieredzēto un rāmi, bez kategoriskuma ļaujot ieraudzīt iepriekš pieņemto lēmumu sekas.

Dejot un atdot sirdi

Filmas noslēguma aina sasaucas ar pirmās Rozes Stiebras zīmētās filmas (un pirmās latviešu profesionālās zīmētās filmas) Kabata izskaņu, kurā vilciņš un jēriņi, cirka direktors un Zaļā muša, vēl visādi citi kustoņi satiekas un vienojas dejā. Filmas galvenie tēli – Zirgs, kuram nav naudas, un sarkanā kleitā tērptā Cūciņa – sēž Arkādijas parka zālienā, atguvuši olas, no kurām perēt kustoņus. Šajā pasaulē risinās daudz visādu notikumu, un nu jau kāda cita stāsts kļūs svarīgāks – viņi sēž, silda viens otru, un ļauj, lai skrituļslidojoši zaķi un citi kļūst par nākamo stāstu vaininiekiem. Arī Sirds likums beidzas ar deju, kur centrālais pāris saplūst ar pārējo pūli, kur mūzika un dejas soļi apvieno šķietamās atšķirības. Alekseja Naumova veidotā filmas vide saistās ar gleznotāja ainavām no Venēcijas – vietas, kur norisinās senākā kultūras biennāle un ikgadējais kinofestivāls, tādējādi šķietami vēstot – mākslā un kultūrā mums vēl ir iespēja satikties un sajust citam citu. Dejot, jo tā ir visvieglāk atdot sirdi.

Kāpjot uz skatuves filmas pirmizrādē, Roze Stiebra uzsvēra, ka šajā filmā neviens neaiziet bojā – pat ne putniņš, kuru trenkā un tur kabatā Kaķis. Svešinieks Pjero nav Tots, kuram jāmirst, lai Lelde dzīvotu un apprecētu Zemgu; princis Magnuss iegūst zelta sirdi, atdodot visu, kas tam pieder, bet arī viņš atgriežas pilī – ja ne gluži sveiks un vesels, tad tomēr sakopjams un spējīgs apprecēties.

Arī filmas veidošanas laiks un līkloči ļauj ieraudzīt tās dzīvi apliecinošo nostāju, šķietami vienkāršos žestos ieslēptu viedumu un sirsnību pret pasauli. Grūti pat aptvert režisores spēku un mērķtiecību neatkāpties no cerīga un iedrošinoša skatījuma, ja pieminam, ka Sirds likuma tapšanas laikā mūžībā aizgāja Rozes Stiebras radošā darba un dzīves partneris Ansis Bērziņš. Viņam ir veltīta šī filma.

Filmas kadri - no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca, Rīga, Avots, 2001, 536. –537. lpp. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan