KINO Raksti

#Spogulī #InTheMirror

01.12.2021
#Spogulī #InTheMirror

Īpatnēja saspēle starp "lēno kino" un ātri gaistošiem sociālo tīklu videosižetiem - tas ir tikai viens no iespaidiem, ko fotogrāfe, māksliniece un pedagoģe Vika Eksta atradusi Lailas Pakalniņas filmā "Spogulī", nolemjot atļauties selfiju formas iedvesmotu rotaļīgumu.

Piedāvājums uzrakstīt par Lailas Pakalniņas filmu Spogulī nāca kā liels pārsteigums, no kura man būtu jāatsakās, jo sen jau kā nodarbojos ar pavisam citām lietām. Tomēr devos uz kinoteātri Kino Bize un astoņdesmit četras minūtes vēros ekrānā, sarakstot blociņu pilnu ar mazām piezīmītēm. Tās pēcāk plānoju pārvērst saistītā tekstā, kurā būtu filmas uzbūves analīze, pārdomas par selfija estētiku, salīdzinājumi ar citiem kinodarbiem, atsauces uz pāris teorētiķiem, mēģinājums skatīt filmu režisores daiļrades kontekstā un tamlīdzīgas lietas, kurām pienāktos būt klasiskā recenzijas tekstā.

Sākot apceri pie datora ekrāna, tomēr nonācu pie slēdziena, ka šīs filmas forma pieprasa rotaļīgāku attieksmi no atsauksmes rakstītājas. Tādēļ nolēmu izveidot # jeb haštagu, jeb, latviski runājot, mirkļbirku kopu ar īsiem komentāriem.

#SnowWhite #Sniegbaltīte #fairytail #pasaka #fabula #sjuzet #narratology #HappyEnd

Skatītājam visdrīzāk ir pazīstami galvenie notikumi un tēli brāļu Grimmu Sniegbaltītes pasakā. Tamdēļ daudz vieglāk sekot absurda piesātinātajam filmas sižetam, neuzdodot jautājumus. Pasaku mežos taču mēdz notikt visādi brīnumi,  turklāt mēs zinām, ka ļaunā pamāte kādā brīdī noteikti pakļaus Sniegbaltīti pārbaudījumiem,

parādīsies septiņi rūķīši, būs kodiens ābolā, prinča atnākšana un neizbēgamās laimīgās beigas.

#SelfieQueen #SelfieKing #SelfiePrincess #SelfieNation #SelfieObsession #Narcissism #VladimirPropp #MorphologyOfTheTale #RussianFormalism #BrīnumuPasaka #tēls #character #archetype

Visi filmas tēli – gan labie, gan ļaunie, gan neitrālie – ir apsēsti ar pašreprezentāciju un paštīksmināšanos. Narcisms ir visu sabiedrības locekļu noklusējuma stāvoklis, jo katra cilvēka katrs dzīves mirklis tiek konvertēts selfijā. Sniegbaltītes ģimene nāk no fitnesa jomas, un tas, ka jauniete pārspēj pamātes uzstādīto bērpiju vingrošanas rekordu, kļūst par tālāko piedzīvojumu iemeslu. Galvenie tēli veidoti saskaņā ar Vladimira Propa definētajiem brīnumu pasakas arhetipiem. Izskats definē viņu raksturu un funkciju stāstā – piemēram, protagoniste (reizē arī princese) Sniegbaltīte ir gaišās drēbēs ietērpta blondīne ar lielām acīm un pieaudzētām skropstām, bet antivaronei (ļaunajai pamātei) ir melni mati un tumšs acu grims.

#bodybuilding #CrossFit #CrossFitRiga #burpees #gym #GymMotivation #muscles #MuscleGain #BeautyInside #BeautyOutside #BeYourBestSelf

Vēl viens filmas pasaules raksturlielums ir tās apdzīvotība ar skaistiem, trenētiem, atlētiskiem ķermeņiem, tāpat arī šo ķermeņu apsēstība uzturēt sevi labākajā iespējamajā formā. Šķiet, ka viņi ir izgriezti no kāda žurnāla vai sportiskā dzīves veida fanes Instagram ziņu plūsmas. Šai estētikai piestāv slīdēt pa glancētu virsmu, neatstājot ne iespējas, ne vajadzības ielūkoties dziļāk tēlu iekšējā pasaulē.

#TheGreatTrainRobbery #skatiens #SkatiensKamerā #FilmReception #CinemaOfAttractions #AtrakcijuKino #SelfieStick #SelfieFace #SelfieGesture

Viena no pirmajām filmām, kurā aktieris ne tikai skatās, bet arī šauj, veroties tieši kamerā, ir 1903. gadā uzņemtais vesterns Lielā vilciena aplaupīšana / The Great Train Robbery. Tas ir filmas noslēguma kadrs. Jāņem vērā, ka 1903. gadā cilvēki ar ekrāniem saskārās samērā reti, tāpēc šīs atrakcijas iedarbība bija ļoti spēcīga. Sociālo tīklu laikmetā dzīvojošo paaudzi ar ko tādu neizbrīnīsi, tomēr, ja visas filmas garumā kāds no tēliem lūkojas kamerā, turot roku paceltu selfija uzņemšanas žestā, triks pārtop paplašinātā metaforā, kas šo paaudzi komentē, uzdodot jautājumu, vai pieredze, kas netiek iemūžināta un komunicēta sociālajos tīklos, var tikt uzskatīta par īstu.

#LailaPakalnina #KinoValoda #FilmLanguage #Autorkino #Auteur #AuteurCinema #rokraksts #AndreBazin #Īstums #Irony #AuthenticityVsIrony #playfullness

Tie, kas ir pazīstami ar Lailas Pakalniņas daiļradi, noteikti atminēsies, ka ilgstoša lūkošanās kadrā ir autores sen iemīļots paņēmiens. Rakstā Laila un viņas svešvalodas Daira Āboliņa citē režisori: “Man liekas, pirmoreiz es to izdarīju filmā Papa Gena (2001). Cilvēki apstājās pilsētas vidū, klausījās Mocarta mūziku, un mēs viņus filmējām. Vēlāk es šo apstāšanās momentu un skatīšanos kamerā izmantoju arī citās filmās – piemēram, Autobuss (2004). Cilvēki pozē speciāli kamerai. Tas nav viegli. Mēs viņiem dodam zīmi, kad sākt, beigās aiz kadra pasakām „paldies”, bet šo savu iesaistīšanos filmas montāžas laikā izgriežam. Un tas, kas man patīk visvairāk, ir mazais mirklis pēc tam, kad filmēšanās ir beigusies un viņi var doties prom. Ir tāds mazs apmulsums, smaidiņš  – brīdis, kad cilvēks ir brīvs. Tas ir īstuma mirklis.”  Filmā Spogulī skatieniem kamerā ir pavisam cita noskaņa – īstums tiek nogalināts, priekšplānā izvirzot spēlēšanos un ironiju.

#Entertainment #Izklaide #IzklaidēsimSniegbaltīti #TikTok #TikToker #InstagramReels #action #InstaReels #Crossfiteels #FitnessReels #WorkoutReels #GymMusic #WorkoutMusic #Clubhits #GymInAction

“Izklaidēsim Sniegbaltīti!” Tā saka septiņi puiši, kas dzīvo noslēgtā hipsteru komūnā un vada savas dienas mežā, performējot akrobātiskus vingrinājumus. Viņi atklāj vienu no filmas vadmotīviem – izklaidēt skatītāju. Puišu ikdienas aktivitātes, tāpat kā Sniegbaltītes tēva vadītās fitnesa zāles pasaule, atveidotas, stilizējot boksera Maira Brieža un daudzu citu sportistu iecienīto TikTok video un InstagramReels estētiku. Ritmiskā klubu mūzika, lekšanas, skriešanas, velo, svarcelšanas u. c. fizisko sasniegumu atrādīšana komisko elementu mērcē rada dinamikas un viegluma sajūtu, kas patiešām arī izklaidē. Galvenā atšķirība no Reels un TikTok produktiem ir ekrāna laika izmantošanā un montāžā – sociālajos tīklos video ilgums ir limitēts līdz minūtei, turklāt tieši pirmās piecas sekundes izšķir, vai skatītājs “uzķersies” vai tomēr pārleks uz nākamo video, bet filmas Spogulī varoņi, gluži kā daudzās citās Lailas Pakalniņas filmās, nekur nesteidzas un nemēģina savirknēt pēc iespējas vairāk darbību straujās montāžas sekvencēs, bet izpilda savus trikus viena kadra ietvaros.

Tā veidojas īpatnējā saspēle starp lēno autorkino un ātri gaistošo soctīklu video.

#WideAngleLense #PlatleņķaObjektīvs #perspective #stilizācija #MobilePhone #MobilePhoneCamera #OutOfFocus #InFocus

Izplatītākais telefonu kamerās iebūvēto objektīvu fokusa attālums ir kaut kur starp 24 un 27 mm, tātad platleņķis, kas aptver plašāku telpu, nekā to spēj mūsu acs, un izmaina perspektīvi, liekot sejām izskatīties tievākām, priekšplānam – lielākam, bet telpas plaknēm – tālākām citai no citas. Te līdzība ar telefona kameru beidzas, jo ar mobilo uzņemtie attēli visbiežāk ir vertikāli, turklāt fokusā ir visa telpa. Spogulī fokusā ir vai nu priekšplānā esošā figūra, vai arī fons, bet nekad abi reizē. Izplūdušajā fonā itin bieži notiek lielas lietas – pulcējas kāzu un bēru viesi, maršē strādnieki, kaujas jūrnieki, aizskrien lācis, aizbrauc taksometrs ar dusošo Sniegbaltīti utt.  Acis nonāk stresā, jo ilgie kadri ar daudzām izplūdušām detaļām gluži automātiski liek tām censties labot kļūdas, gandrīz nepārtraukti mēģinot dabūt fokusā fonu. Šķiet, ka tā ir režisores provokācija, testējot skatītāja spēju paciest vizuālu diskomfortu. Atzīšos – ja filma būtu jāskatās uz mazā ekrāna, man šis pārbaudījums būtu par grūtu.

#MasuSkati #CrowdScene #gathering #polyphony #multilayered  #MikhailBakhtin #AlekseyGerman #KhrustalevMashinu

Tomēr tieši jau minētie masu skati mani aizrāva visvairāk. Filmā to ir daudz, un tajos nemitīgi pulcējas negaidīti tēli. Tas rada polifonijas efektu, kad fona notikumu daudzslāņainība un epizodisku varoņu klātbūtne kļūst daudz nozīmīgāka par priekšplāna tēliem. Šī pieeja atsauc atmiņā daudzās ziņās ļoti atšķirīgu, bet arī melnbaltu un pārsvarā ar platleņķi filmētu Alekseja Germana vecākā leģendāro mākslas filmu Hrustaļov, mašīnu! / Хрусталёв, машину! (1998).

#MelnbaltsKino #BlackAndWhiteMovie #flashback #SubjectiveShot #SubjectiveVision #mood #ArtsyMovie  #stylisation

Laikā, kad pamatstraumes kino bija melnbalts, filmās mēdza ievietot eksperimentālus krāsainus fragmentus, visbiežāk kādu sapņu ainu vai flashback, tādējādi nošķirot varoņa iekšējo pasauli no ikdienas tēlojuma. Savukārt mūsdienās, kad dominē krāsa, melnbaltais attēls visbiežāk tiek lietots kā specefekts, lai komunicētu nostaļģiju, sapņus, vēsturiskumu, melanholiju. Fotoamatieri to mēdz izmantot, lai piešķirtu savām bildēm “mākslinieciskumu”.

Domājot par to, kāpēc Spogulī ir melnbalta filma, tā arī nespēju rast puslīdz ticamu konceptuālo pamatojumu.

Viens no minējumiem – lai, acīmredzami stilizējot, tomēr ieturētu drošu distanci no soctīklu ziņu plūsmās mītošo attēlu estētikas.

#postmodernism #postmodern #PostmodernArt #irony #intertextuality #NarativeFragmentation #deconstruction #paradigm #metamodernism #reconstruction

Šo filmu varētu izmantot kā piemēru, stāstot studentiem, kas ir postmoderns mākslas darbs un kādas ir tā pazīmes – ironija, intertekstualitāte, naratīva fragmentācija, augstās un zemās kultūras elementu savienošana, realitātes un sapņu sapludināšana u. tml. Stāstījuma noslēgumā gan būtu jāpiebilst, ka nu jau kādu laiku postmodernismu un tā vēlmi dekonstruēt un ironizēt par itin visu aizvien bīda malā cita paradigma – metamodernisms ar tendenci atgriezties pasaulē, kurā (bez jokiem) iespējams rekonstruēt kaut ko īstu un autentisku.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan