Melnbalts kadrs: klasiskās mūzikas gabala pavadījumā kamera slīd pār vīna glāzi ar ūdeni, atklājot, ka glāze stāv uz klavierēm, ko spēlē pianists, uz klavierēm uzlikti koka burti, kas veido vārdus "ūdens garša", pianists pieceļas, pagriežas pret kameru, uzsāk runāt par klavierēm, par to, ka tās var spēlēt, bet var arī dragāt, komats, komats, komats…
Tādā solī “viena kadra satīra”, Matīsa Kažas jaunā filma Ūdens garša, močī no pirmās sekundes līdz pēdējai. Gabals nofilmēts vienā piegājienā, bez montāžas, un lai arī ar savām 104 minūtēm atpaliek no 138 minūšu vācu trillera Victoria (2015), tomēr joprojām ir ievērojams sasniegums gan tehniskā, gan prezentācijas ziņā. Single take piegājiens pats par sevi nav jauns, toties ir gana rets un interesants, lai uz to gribētos paskatīties. Formāta izvēle organiski sakļaujas ar pārējo, no struktūras līdz tērpiem un scenogrāfijai, - šķiet, vislabāk to apkopot vārdā “koncepcija”. “Divdesmit trīs dekorācijas divās neatkarīgās filmēšanas vietās, kurās seši aktieri aptuveni stundas un četrdesmit minūšu laikā izspēlē visu filmu no sākuma līdz beigām,” apgalvo filmas PR. Izvēlēts ceturtais dublis, līdz kuram strādāti vairāki mēneši.
Viena kadra robežās dinamika tiek spiesta no visa kā, ieskaitot kameras objektīva filtrus un stratēģiski izvietotus televizoru ekrānus, plakātus pie sienām, grafiti, nostieptas plēves būdiņu un lielu uzsvaru uz “ceturtās sienas” ignorēšanu. Patīkams moments ir pāreja no filmēšanas telpās uz filmēšanu mašīnā, kur teatralitāte iziet ielās, bet puķes un skaņas atskaņošanas ierīces kopā ar sprediķi garāmgājējiem, balto kreklu un čībiņkurpēm (bez zeķēm) uzpumpē līdzšinējo sviestu farsa līmenī.
Par sviestu runājot: kad biju jauns, spēlēju sviestroku, un tas ir tāds žanrs, ko interesantāk spēlēt, nekā klausīties. Ūdens garša izskatās pēc filmas, ko interesantāk taisīt, nekā skatīties. Par to cienu un apskaužu. Tas noteikti ir bijis jautrs un enerģiju uzsitošs pasākums – kaut ko tādu iestudēt un īstenot –, un katram, kas novērtē radošumu, ir vērts aiziet noskatīties.
Stāsts atgādina vaļīgā bizē sapītas trīs vārpu šķipsnas: žurnāliste Katrīna (Iveta Pole) izmeklē šašņas ar ūdeni, ko taisa aizdomīgais Ūdens Meistars Didzis Saulītis, ienaidnieku saukts par Saulīša kungu (Vilis Daudziņš), jo viņas meita, influencere Zane(te) (Alise Dzene), izrādās apmāta ar visām tām muļķībām par brīvību un enerģijas blokiem. Paralēli staro pianista Frederika Lurie (Gerds Lapoška) tikko uzlekusī slavas saulīte, bet visam pa virsu Meistara apustulis (nē, praktiskais adepts) Aldis Raudiško (Andris Keišs) cīnās ar ūdens afēras biznesa menedžeri Igoru Petkeviču (Jānis Skutelis) un iekšējiem dēmoniem, kas sapņos viņu apmeklē homoerotisku sukubu veidolos.
Pirmais iespaids?
Meistara ietekmes roka tālu sniedzas. Jā, patiešām tālu. Es gan te nerunāju par projekta centrālo tēlu. Es runāju par skatuves meistaru Alvi Hermani. Lai kā tur būtu ar Hermani un politiku, teātra pasaulē Hermanis un teātris (it īpaši Jaunais Rīgas) ir teju vai sinonīmi.
Ūdens garša tātad izskatās pēc pasākuma “Alvis Hermanis nopircis videokameru un uzaicinājis ciemos kolēģus paimprovizēt par izrādes ideju”.
Ūdens garšai gan nepiemīt tas dziļums un faktuālā bāze, kādi bija, piemēram, Vēstures izpētes komisijai (2019), un stāsts ir krietni vienkāršāks, taču piegājiens stipri radniecīgs.
Kamerai pārvietojoties pa kādas lielas ēkas telpām (Ģertrūdes ielas teātri? – savējie noteikti atpazīs, es personīgi aizkulisēs diemžēl neesmu bijis), katrā telpā tiek izspēlēta sava ainiņa. Šajā formātā labi jūtams, ka scenārija autori ir režisors + aktieri, nevis kāds no skatuves dēļiem tāls scenārists/dramaturgs. Katras istabas nelielā drāma ir kā viena pērlīte kaklarotā, kas izvilkta riņķiem un riņķiem pa ēku un vēlāk arī vienā riņķī pa pilsētu ēkai apkārt. Dialogiem piemīt nevis ekrāniskas, bet skatuviskas kvalitātes, tie izklausās nevis viena autora uzrakstīti, bet vairāku autoru improvizēti par attiecīgās ainas tēmu, un lielā mērā atgādina improvizācijas teātra pasākumu, kurā katrs aktieris no cepures izvilcis papīra gabaliņu ar tematu, kam jāvirza viņa iedvesma.
Nu, labi, nav arī tik traki – naratīvs viens, tēma viena, bet sajūta joprojām kā dinamiskā impro pasākumā. Lielā mērā šo iespaidu rada aktieru piegājiens savam uzdevumam nevis būt par tēliem, kuriem dzīvē kaut kas gadījies, bet būt skatuves profesionāļiem, kuriem jāattēlo noteikta veida emocionālie stāvokļi tā, lai skatītājs nepārprotami saprastu – “mans tēls šobrīd jūtas tā”.
Jautrākais?
Strapona lubricēšana ar Крем для ногтей ir objektīvi smieklīga, un „sapņu” aina, kurā piedalās Daudziņš ar melnu izolācijas lentu pārlīmētiem pupiem un pliks Keišs, skanot mantrai “tevī ienāk miers”, bez šaubām, kutinās pašas jūtīgākās erogēnās zonas katram patiesam Jaunā Rīgas teātra fanam. Taču tas vēl nav nekas, notiek lietas jautrākas un smalkākas, un baklažāna un lateksa estētikā uztaisītā slapjā sapņa sekvence vēlāk izrādās tikai par priekšspēli manai mīļākajai vietā filmā – tā ir Alda saruna ar Igoru par interviju Katrīnai. Šai ainai pāri krīt trīs dažādu objektu mestā falliskā zemteksta ēna, un tas nostrādā lieliski. Homoerotiskā humora smalkumi šķiet vieni no labākajiem, kādus sanācis redzēt pašos neķītrākajos improvizācijas teātru pasākumos.
Starp citu, ja jau runājam par erotiku, tad Gerda Lapoškas vairāk nekā slaidais augums apenēs, kuru piegriezumu padomju laikā būtu saukuši par трусы семейные jeb semeikām, noteikti izskatās kā ne mazāk veiksmīgs aristoteliskā opsis lietojums.
Tehnikalitātes?
Par pilnmetrāžas filmu to patiesībā var saukt tikai metrāžas nozīmē, bet grūti teikt to pašu no strukturālā viedokļa. Ar to es domāju, ka visu trīs stāstu arkas ietilpst Džozefa Kempbela klasiskā monomīta pirmā cēliena robežās, un tā ir struktūra, ko biežāk izmanto īsfilmās. Tajā pašā laikā no aristoteliskā viedokļa visas trīs sižeta līnijas kopumā smuki sakrīt pa trim cēlieniem, un pārejas no viena cēliena uz nākamo ļoti klasiski atzīmē pāreja no viena līmeņa citā, ko šajā gadījumā asprātīgi un situācijai piemēroti veic ar lifta palīdzību, – un projektam ir pabeigtības sajūta.
Ko vēl piebilst?
Būtu tikai vietā atzīt, ka šobrīd Lācītis savā malkas cirtēja žargonā, ļoti iespējams, ļerkst par lietām, kas ir pāri viņa saprašanai. Patiešām, manas zināšanas cēlajā improvizācijas teātra mākslā ir seklas kā divdesmit pieci grami, kas ielieti īpaši platā metāla krūzē ar apdauzītu emalju uz roktura, – esmu redzējis tikai Rovana Atkinsona doķeni par plaši iztirzāto tēmu Laughing Matters. Un tā pat nav filma par improvizācijas teātri.
Vēl varētu arī būt tā, ka radošajai komandai (kurai liels respect par koordinācijas spējām – šādā projektā bez pašaizliedzīga team work diez vai kaut kas var izdoties) ir gadījies tāds kā Birdman (2014) vai The Producers (1967) efekts – sanācis atrast kaut ko citu, nekā tika meklēts.
Satīras uzdevums, kā zināms, ir kost, kur sabiedrībai sāp. Īsti nav skaidrs, ko tad te satirizē – ūdens uzlādētājus vai latviešu reizēm smagi intelektualizēto teātri, kas dažkārt sniedzas pāri gudrībai. Nofilmēto var viegli ieraudzīt no tāda skatpunkta, kurā tas slejas, digitālā granītā kalts, kā piemineklis Jaunā Rīgas teātra stilam un koncepcijai. Vienā vārdā – teatralitāte. Vairākos vārdos – vairākus mēnešus rūpīgi iestudēta improvizācijas teātra izrāde. Par to rosina domāt projektoru un ekrānu, izdruku un parūku uzsvērta lietošana kā koncepcijas sastāvdaļas. Arī popielas konkursa elementi ar Turaidas Rozes hitu Svētku diena un dejām (lai gan, subjektīvi runājot, foršāka un iederīgāka man šķiet beigu titru kompozīcija, tāds patīkams skrāpēšanas un kurkstēšanas sviesta džeziņš (komponists Kaspars Kurdeko)).
Vai šo izvēli pateikuši priekšā budžeta ierobežojumi, nevaldāmas alkas iemūžināt teātri kameras priekšā, vai arī vienkārši vēlme īstenot koncepciju, kas kādam iešāvusies prātā, tam īsti nav nozīmes. Es taču teicu – koncepcija. Tās šeit pa pilnam, no sākuma līdz beigām. Vai no Ūdens garšas sanāks blokbasters, to mēs redzēsim tuvāko mēnešu laikā, taču iemūžināšanās Latvijas kino mākslas annālēs kaut vai ar to pašu un vēl vairāk pilnveidotu viena kadra tehniku, radošajam kolektīvam nenoliedzami ir izdevusies (nemaz nerunājot par to, ka šis ir diezgan labs variants, kā iemūžināt teātra izrādi, ja negribas vienkārši filmēt vienu skatuvi).
Vai tāds ir bijis autoru kolektīva nodoms, to es nezinu.
