Mēs esam tas, kam ticam. Un filma „Kritiena anatomija / Anatomie d'une chute” ir stāsts par stāstiem – tiem, kuriem noticam vai paši izdomājam.
Režisores Žistīnes Triē / Justine Triet filma Kritiena anatomija Latvijā parādījās Riga IFF programmā, un festivāla mājaslapā minēts – šī filma esot par “privātās dzīves negribētu izgaismošanu, literātes-autores kontroles zaudēšanu pār savu dzīvi (bet ne savu darbu) un attiecību pretrunām”. Tam varētu piekrist, ja privāto dzīvi saistām ar mīlas lietām. Arī filmas nosaukums, šķiet, uz to norāda, vismaz angliskā versija Anatomy of a Fall, ko varētu interpretēt kā metaforu par iemīlēšanos – “to fall in love”, turklāt šāda idioma eksistē arī franču valodā – „tomber amoureux” – un tiešā tulkojumā nozīmē to pašu. Tomēr, skatoties filmu, domājas arī par ko citu.
Vispirms īsi par pašu filmu. 2023. gadā tā tika apbalvota ar Kannu kinofestivāla galveno balvu Palme d’Or jeb Zelta Palmas zaru. Sižets vēsta par kāda pāra, divu rakstnieku, savstarpējām attiecībām, kas kādu rītu beidzas, jo vīrs tiek atrasts miris – izkritis, izlēcis vai izgrūsts pa logu. Galvenā aizdomās turamā, loģiski, ir viņa sieva Sandra (lomā – Sandra Hillere, par šo darbu nominēta gan Eiropas Kinoakadēmijas balvai, gan Oskaram). Abiem ir arī dēls, kurš kāda pagātnes negadījuma dēļ guvis nopietnus redzes traucējumus, un šī detaļa turpmākajā stāstā kļūst ļoti nozīmīga.
Spriedzi uztur jautājums, vai Sandra ir vainīga vīra nāvē. Filmai ir tā sauktā whodunit struktūra, kas ir atsevišķs, daudziem labi zināms detektīvstāsta apakšžanrs, un tas filmas autorei ļauj spēlēties ar skatītāju gaidām, jo visi grib uzzināt vainīgā vārdu. Seko tiesas prāva, kuras ainās upura un aizdomās turētās laulības dzīve tiek maksimāli izķidāta, un te, manuprāt, atklājas Kritiena anatomijas patiesais vēstījums – filma kā stāsts par stāstiem.
Stāsta jēdziens ir attiecināms ne tikai uz to, ko var izlasīt grāmatās vai redzēt filmās, ko izstāsta draugi vai paziņas; stāsti ir mums visapkārt, mēs burtiski dzīvojam stāstos. Tajos, ko par mums stāsta citi un tajos, ko mēs stāstām par citiem vai paši par sevi – piemēram, šķirojot atmiņas vai uzburot nākotni. Stāstu un viedokļu apmaiņa ir visas cilvēces pamatā, taču mūsu priekšstati par citiem parasti neatbilst tam, kāds cilvēks ir patiesībā, tā ir tikai redzamā virskārta.
Filmas nosaukumu “kritiena anatomija” vairāk interpretēju kā ideju par šādas virskārtas jeb reputācijas sabojāšanu, un tas arī ir viens no šiem visapkārt esošo stāstu veidiem. Ja šo fasādi sabojājam, atpakaļceļš ir praktiski neiespējams.
Filmas sākumā galvenā varone, atbildot uz jaunas žurnālistes jautājumiem, sniedz skaidrojumu par to, kā viņa atrod idejas savu grāmatu varoņiem, un par piemēru ņem savu sarunbiedri: “Man prātā ienāk interesanta ideja stāstam, un es izvēlos veidot kādu varoni pēc tava parauga. Tas arī viss. Tu esi manā grāmatā. Lai gan es tevi nepazīstu, es zinu tikai to, ka tu mani interesē.”[1] Citāts norāda uz to, ka lielākoties mēs redzam cilvēkus kā tēlus, taču tie var krasi mainīties atkarībā no situācijas un tuvības, kāda nodibinās starp šajās situācijās iesaistītajiem.
Filmas laikā Sandrai ar sava advokāta palīdzību jāizveido tāda stāsta versija, kurai noticētu zvērināto tiesa, lai viņa tiktu attaisnota. Savu versiju rada arī prokurors, un sākas stāstu būvēšana, kur visu izšķir sīkumi, smalkās nianses, kas izdzēš robežu starp realitāti un izdomājumu. Advokāts un prokurors izceļ diametrāli pretējas detaļas vai arī vienas un tās pašas, taču no cita skatupunkta un citā gaismā; izceļ pretrunas, par ko filmas galvenā varone, atgādinot, ka dzīve sastāv no šādām pretrunām, saka: “Tas, ko jūs sakāt, ir tikai daļiņa no patiesības. Dažreiz attiecības ir haotiskas, un tad jūtamies kā apmaldījušies. Dažreiz mēs cīnāmies kopā un dažreiz cīnāmies viens pret otru, tā tas ir…”[2]
Šo atgādinājumu var attiecināt arī uz medijiem, kas pārsvarā mēdz izcelt tieši tos momentus, kas saasina auditorijas uzmanību, kuros notiek cīņas, sarežģījumi, nelaimes,
nevienu taču neinteresē miera stāvoklis – pozitīvais interesi neizraisa, peļņu nenes.
“Man šķiet, nav svarīgi, kā viņš nomira. Patiesībā vienkārši daudz interesantāka šķiet versija, ka rakstniece ir nogalinājusi savu vīru, nevis ka pasniedzējs izdarījis pašnāvību,”[3] piebilst filmas galvenā varone.
Stāsta tēma filmā tiek apspriesta arī daudz tiešākā veidā – proti, viena no filmas tēmām ir jautājums par to, cik lielā mērā autora sacerējums pastāsta par viņu pašu. Pienāk brīdis, kad prokurors cenšas izmantot Sandras grāmatā rakstīto kā pierādījumu tam, ka viņai ir bijis nolūks nogalināt vīru, jo tur tāda vardarbība bijusi aprakstīta. Tomēr pēc šo, viņaprāt, pierādījumu prezentēšanas atskan pretjautājums: “Vai tad Stīvens Kings ir sērijveida slepkava?”
Vairākumam ir skaidrs, ka nav (Stīvena Kinga reputācija vēstī ko citu), taču šis jautājums norāda uz bīstamu tendenci jaukt kopā fikciju ar realitāti, vēlmi pieņemt mākslu kā dzīvi, tēlu kā faktu. Literatūra, kino, mūzika un citi mākslas veidi neapšaubāmi ietekmē cilvēka pasaules uztveri, formē, piemēram, priekšstatu par vēsturi, sabiedrību. Saka arī, ka grāmatu lasīšana rada cilvēkos lielāku empātiju, taču mākslas darbi neizmaina cilvēka psihi, ja vien kādas novirzes, kas izdzēš spēju atšķirt reālo no izdomātā, nav bijušas jau pirms darbu iepazīšanas.
Filma Kritiena anatomija vēsta par cilvēku grūti noslēpjamo vēlmi būt lieciniekiem kam tādam, kas apmierinās viņu slēptās dziņas un apstiprinās fobijas vai ļaus justies kā veiksminiekiem, kurus negācijas neskar. Cilvēki ir raduši sevi ierāmēt kādā vienā, sev ērtā cikliskā viedoklī, kuru tad nemitīgi apstiprina, meklējot līdzīgu problēmu nomāktos, klausoties atbilstošā autoritātē vai pašiem safabricējot īstenību. Dažādās sazvērestības teorijas ir loģisks šīs ķēdes turpinājums, un tad jau pati realitāte kļūst par izdomājumu. Sociālie tīkli tikai pastiprina šo cikliskās un mānīgās eksistences stāvokli, jo algoritms nepiedāvā citus skatpunktus un, ja vien cilvēks pats neatrod jaunas intereses vai dzīve nepiespiež mainīt pozīciju, cilvēks tā arī paliek šajā ritenī, kultivējot savas problēmas vai iedomas un patērējot pats sevi.
Vizuālie tēli ir iedarbīgākais šīs stereotipiskās domāšanas instruments – ja ko redzam, tad uzskatām to par faktu. Taču zīmīgi, ka filmā par galveno liecinieku kļūst galvenās varones vājredzīgais dēls, kuš pasauli pārsvarā uztver ar citām maņām, galvenokārt dzirdi. Informācijas gūzmas haosā, kas viņam veļas pār galvu, dēls izjūt apjukumu. Rezultātā viņš ir spiests mainīt arī savu sākotnējo versiju par notikušo, un izšķirošs faktors šai pārmaiņai ir mātes spēcīgais stāsts.
Dēla tēls ir simbols mums pašiem. Proti, informāciju mēs iegūstam ar kāda avota starpniecību – vai nu tas būtu, skatoties ziņas, padzirdot baumas vai lasot kāda Facebook postus, X / Twitter ierakstus vai daiļliteratūru. Līdz ar to principā neeksistē tāds absolūts, mūsu personīgais viedoklis. Viss, kas mums ienāk prātā, ir ārpasaules iespaidots, eksistē tikai stāsts, kam ticam, – un tas var būt arī faktuāli neprecīzs, var mainīties vai kļūt neaktuāls īsā laika sprīdī.
Lietas izskatīšanas gaitā Daniels tiek nošķirts no mātes, sargāts no ārpasaules, lai viņa versija par notikumiem netiktu iespaidota un viņš pats tiktu skaidrībā ar savu stāstu. Sandra galu galā tiek attaisnota, bet tik un tā nav absolūtas ticības, vai viņa tiešām nav vainīga pie vīra nāves. Varbūt Sandra ar advokāta palīdzību vienkārši ir spējīgāk manipulējusi ar faktiem un zvērināto emocijām. Manuprāt, tas darīts ar nodomu – filmai nav skaidra nobeiguma, tāpat kā daudziem sižetiem, par ko stāsta mediji. Prātā nāk kāds citāts no fantāzijas žanra literatūras: ”Ja sniedzam cilvēkam atbildi, tad viss, ko viņš iegūst, ir pliks fakts, bet, uzdodot jautājumu, liekam viņam meklēt pašam savas atbildes.”[4]
Noturīgu interesi un darbību izraisa neskaidrība un jautājumi, nevis atbildes. Stāsts, ko izveidojam par sevi un pasauli, nosaka, kādas izvēles veiksim, kā rīkosimies; tā ir mūsu identitāte. Mēs esam tas, kam ticam. Vai spējam un gribam noticēt nevainībai, vai interesantāk ir ticēt grēkam, nosaka arī to, kas esam paši un kādā pasaulē dzīvosim.
Recenzijas autors Gustavs Briedis ir LU maģistra studiju programmas Anglistika 2. kursa students
