KINO Raksti

„Lēmums aiziet”. Neo-noir bezmiega mocītam prātam

05.11.2022
„Lēmums aiziet”. Neo-noir bezmiega mocītam prātam

Neiespējamas mīlestības pievilkšanās spēks starp policijas detektīvu un atraitni, kuru tur aizdomās par vīra slepkavību… Dienvidkorejas režisors Čanvūks Parks dekonstruē klasiko „film noir” krāšņā un hipnotizējošā filmā.

Viens no spilgtākajiem jaunā Dienvidkorejas kino režisoriem Čanvūks Parks (Park Chan-wook) ir neparedzams. Iespējams, tāds viņš joprojām ir arī pats sev, neskatoties uz karjeras trešo gadu desmitu. Tikpat labi viņa vārds varētu būt Čanvūks Pārsteigs. Kopš viņa iepriekšējā pārsteiguma, erotiski jutekliskās filmas Jaunkundze / The Handmaden, ir pagājuši seši gadi, un režisors atgriežas pie kinoskatītājiem ar kaut ko pilnīgi citādu – joprojām vizuāli iespaidīgu un daudzslāņainu, bet šoreiz romantiski fatālu neo–noir  detektīvstāstu Lēmums aiziet / Decision to Leave. Tas ir stāsts par  mīlestību un apsēstību, kas skatītāju ved cauri emociju labirintam, naratīvām elipsēm, neuzmācīgam humoram un gleznainam attēlam.

Filmas galvenais varonis ir bezmiega mocītais detektīvs He Džuns, kuru tēlo He Ils Parks (Hae-il Park). Viņš ir inteliģents un kopts, līdzīgi kā viņa laulība, kas kļuvusi vairāk racionāla, nekā emocionāla. Kā intervijā The Guardian stāsta Čanvūks Parks, ideju filmai iedvesmojuši detektīvromāni. Viņš esot pamanījis, ka stāstu varoņi bieži vien ir “samērā vardarbīgi, izteikti mačo, dažas no viņu raksturiezīmēm ir necenzēta leksika un nebeidzama smēķēšana”. Kā pretstats viņu  ieinteresēja 60. gadu zviedru kriminālromānu sērija par detektīvu Mārtinu Beku, kas piedāvāja jutīgāku izmeklētāja tēlu, ārpus klišejiskās mačo kategorijas. (Starp citu, tieši par šo detektīvu stāsta Jāņa Streiča filma Nepabeigtās vakariņas (1979), viena minētās sērijas romāna ekranizācija, kur Mārtina Beka lomā ir Romualds Ancāns.)

Detektīvstāstam neizbēgami, ka jau filmas sākumā tiek atrasts līķis – klinšu kāpšanas entuziasts, kurš šķietami nokritis no virsotnes. Kopā ar savu impulsīvo vietnieku Sū Vanu detektīvs He Džuns izmeklē lietas apstākļus un nopratināšanā iepazīstas ar noslēpumaino un šķietami ne pārāk sērojošo nelaiķa atraitni, ķīniešu imigranti Sao Re (viņu tēlo ķīniešu aktrise Vei Tana (Tang Wei), kura plašāku atpazīstamību ieguvusi, tēlojot režisora Anga Lī 2007. gada filmā Iekāre, piesardzība / Lust, Caution). Abu varoņu iepazīšanās kļūst liktenīga kā vienam, tā otram, taču šeit vietā būtu piebilst, ka sižeta izklāsta līdzība ar detektīvfilmu žanra klasiku ir maldinoša. Lēmums aiziet ietilpst to autorfilmu kategorijā, kas apliecina, ka visi stāsti reiz jau ir izstāstīti, taču atšķirīgais ir, kā to izstāsta. Čanvūks Parks to izdara nenoliedzami oriģinālā un viscerālā manierē.

Filma ir kā Parka meistarklase kinorežijā, un viens no apliecinājumiem viņa režijas meistarībai ir arī šāgada Kannu kinofestivāla balva par labāko režisora darbu. Filma ir bagātīga vizuālajos un naratīvajos izteiksmes līdzekļos. Nojaušams režisora reveranss Alfrēda Hičkoka iedvesmotiem spriedzes elementiem un galvu reibinošai mistērijai, bet vuāristisks varoņu vērojums dažādos atspulgos sasaucas ar Duglasa Sirka melodrāmas augstumiem. Atļaušos nekaunīgi izmantot pašcitātu un atgādināt, ka jaunā Dienvidkorejas kino “autori izvēlas savienot dažādus žanrus un netipiskas narācijas metodes”, un Čanvūks Parks šajā ziņā ir viens no augstākās raudzes meistariem. Tāpat atgādināms, ka vēl 2000. gadā ar filmu Kopējā drošības zona / Joint Security Area, vēlāk arī ar fascinējošo Vecais zēns / Old boy (2013) un visu Atriebības triloģiju viņš uzlika jauno Dienvidkorejas kino uz pasaules kartes, tādējādi kļūstot par vienu no tiem, kurš bruģējis ceļu šīs valsts pēdējo gadu veiksmes stāstiem (Džun Ho Bona Parazīts / Parasite (2019) un Donga Hjoka Hvana Kalmāra spēle / Squid Game (2021)).

Atšķirībā no šīs recenzijas, Čanvūks Parks skatītāju filmas sižetā ierauj nesaudzējoši spēji.

Fragmentārais naratīvs, kas citādi ir filmas viens no jaudīgākajiem stāstniecības paņēmieniem, tās sākumā skatītājā rada galvu reibinošu apjukumu.

Kāpēc detektīvs He Džuns sakabē ar vietnieku Sū Vanu uzstāj imitēt kalnos kāpēja kritienu atpakaļgaitā? Kāpēc detektīva vietnieks vicinās ar fallisku elektrisko masāžas ierīci? Un kāds vispār notiekošajam sakars ar jebko, kas redzams uz ekrāna?

Čanvūks Parks neļauj justies pasīvi ērti visās stāsta cilpās un elipsēs, līdz neizbēgamam brīdim, kad skatītājs, līdzīgi kā He Džuns, nokļūst bezmiega raisītā prāta miglā, kurā dominējošās ir emocijas, bet racionalitātei atvēlētas vien lauskas. Viņš rotaļājas ar laiku un telpu, kurā sajaukušās vēlmju un atmiņu projekcijas. Vienā no pirmajām sarunām atraitne Sao Re, raksturojot sevi, citē Konfūciju un saka: “Viediem cilvēkiem patīk ūdens, labestīgiem cilvēkiem patīk kalni. Es neesmu labestīga. Man patīk jūra.” Un He Džuns pie sevis, gandrīz čukstot atbild: “Man arī”. Bezmiega apjukums nav ērts stāvoklis nevienam no varoņiem, kuri sevi raksturo kā prāta cilvēkus, taču tieši emociju jūra ir tā, kurā viņiem nākas kuģot.

Detektīvs He Džuns sāk atraines izsekošanu, vērojot katru viņas soli. Jo vairāk un ilgāk viņš vēro, jo lielāka kļūst viņa apsēstība. Viņš iedomājas sevi esam Sao Re dzīvoklī, mēmi pastiepjot pelnutrauku gruzdošajai cigaretei viņas pirkstos. Sao Re ir mīkla viņa dzīvē – tieši tāda pati apsēstība, kā He Džuna neatrisinātās detektīvlietas. Tikai būdams līdzās Sao Re, viņš spēj iemigt – klausoties viņas balsī, viņu abu elpām sinhronizējoties. Abu varoņu sinhronizācijas motīvs ir caurvīts visai filmai, un lielu lomu tajā spēlē arī atjautīgs skaņas dizains. Auto pagriezienrādītāju saspēle laikā, kad abi runā pa telefonu, katrs braucot savā automašīnā; neuzkrītošs elpu unisons vai mēms dialogs ar minimālistiskām nopūtām.

Čanvūks Parks pats stāsta: “Mans un scenārija līdzautores (Seo Kjongas Džongas) galvenais mērķis bija iziet ārpus film noir sievietes stereotipa”. Sao Re nav nedz nevainīga Madonna, nedz femme fatale. Filma pārņem atsevišķas žanra iezīmes un tad ar tām sāk rotaļu.

Kā vēl divi jaudīgi filmas stāstniecības intrumenti būtu minami muzikālais celiņš un operatora darbs. Jau no pirmajām filmas minūtēm Jonga Vuka Čo atmosfēriskā mūzika piešķir filmai gotiska mīlasstāsta un noslēpumainas spriedzes atmosfēru, kamēr operators Dži Jongs Kims piedāvā drosmīgu krāsu izvēli, negaidītus kameras skatupunktus, ekstrēmus tuvplānus, kas pretnostatīti kopplāniem, un galvu reibinošas kameras kustības, kas pastiprina filmas vertigo efektu.
Filmas stāstā būtisku lomu spēlē banālākais no mūsdienu priekšmetiem – mobilais telefons –, taču Čanvūks Parks ir spējis atrast veidu, kā to kinematogrāfiski un atjautīgi integrēt filmā, padarot par vēl vienu, savā veidā poētisku izteiksmes līdzekli gan abu varoņu savstarpējā komunikācijā, gan arī kā izmeklēšanas sastāvdaļu.

Filmas vidū notiek stāsta lūzumpunkts, un tas nav netipiski režisora daiļradei. Jo sarežģītākas un neskaidrākas kļūst abu varoņu attiecības, jo izteiktāk mainās filmas vizualitāte, burtiski iegremdējoties miglā. Abu varoņu attiecību otrais posms turpinās pēc ilgākas atšķirtības jau citā pilsētā, taču ar vienlīdz dedzinošām alkām un smeldzīgu neuzticēšanos. He Džuns joprojām cīnās ar bezmiegu un lieto acupilienus biežāk, nekā mirkšķina, taču vai tas viņam palīdz labāk redzēt, bet galvenais, saskatīt Sao Re viņpus iepriekš definētiem aizspriedumiem, tas jau ir cits jautājums.

Kaut arī filma spēlējas ar neo-noir stilistiku, radot nemieru un spriedzi, pāri visam tas ir juteklisks neiespējamas mīlestības stāsts, kas aicina tajā ienirt, vēlams uz lielā ekrāna un varbūt pat vairākas reizes. Čanvūks Parks uzskata, ka filmrade var palīdzēt konfrontēt nepieciešamo. Uz ekrāna izgaismotie stāsti var iedegt diskusijas arī realitātē; paša režisora vārdiem sakot: “Tāds ir mākslas spēks”.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan vds sunucu al