KINO Raksti

„Pēc saules / Aftersun”. Atmiņu fenomens

12.02.2023
„Pēc saules / Aftersun”. Atmiņu fenomens

Režisore Šarlote Velsa debijas pilnmetrāžas filmā „Pēc saules / Aftersun” pirmajā brīdī šķiet ļoti atturīga – ekspresīvus notikumus nepiedāvā, skatītāju diez ko neinformē par tēlu biogrāfijām vai motivācijām. Taču visu, kas jāsaprot, var saprast ļoti ātri.

Filmas darbība risinās pagājušā gadsimta vēlīnajos deviņdesmitajos – katrā ziņā R.E.M. hits Loosing My Religion galvenajai varonei Sofijai šķiet jau veca dziesma, no tēta jaunības laikiem. Sofijai tikko palicis vienpadsmit, un filmas pirmajā epizodē viņa kopā ar savu tēti Kalumu ierodas kādā Turcijas budžeta kūrortā, lai kopīgi pavadītu Sofijas skolas brīvlaika pēdējās dienas. Skatītājs var diezgan ātri nolasīt, ka ikdienā viņi nedzīvo kopā un tiekas reti, pārsvarā šādos brīvdienu ceļojumos. Tēvs un meita zviln baseina malā, nirst zem ūdens tikpat kinematogrāfiski skaisti kā Žana Vigo Atalantas pāris, un tētis rūpīgi iesmērē meitas pleciņus ar pēcsauļošanās krēmu, kas ir arī viena no filmas nosaukuma nozīmēm, aftersun – substance, kas remdē un atveseļo ādu pēc apdeguma traumas un sāpēm.

Kalumam brauciena laikā paliek trīsdesmit viens, no tā mēs varam secināt, ka par tēvu viņš kļuvis ļoti jaunos gados un, iespējams, tāpēc ģimenes dzīvei un tēva lomai nav bijis pietiekami nobriedis. Lai gan vēl pavisam drīz mēs pamanām, ka arī savos trīsdesmit visādi simpātiskais Kalums ir bērnišķīgs lūzeris, kuram nav stabila dzīves pamata, attiecību un ienākumu, viņa finanšu pratība ir acīmredzami zema – Kalums pērk dārgus turku paklājus, kas fascinē ar rakstiem un stāstiem, un pats tikmēr guļ uz ekstra matracīša lētā viesnīcā uz grīdas, bet Sofijai nekad nav sīcenes atrakciju parka automātiem vai drinkam baseina bārā.

Un vēl samērā ātri mums rodas aizdomas, ka Sofijas tēvu kaut kas nospiež; viņš cīnās ar kādiem mums neredzamiem dēmoniem – gan mēmi smēķēdams tumsā uz balkona, kamēr Sofija guļ, gan koncentrēti cītīgi izpildot garu un miesu harmonizējošās taidzi vingrošanas kustības, gan nakts melnumā dodoties uz peldi jūrā. Tā ir pirmā reize filmā, kad viņu aprij tumsa. Mūsu acu priekšā Kalums izcīna ļoti personīgu cīņu, kuru cenšas noslēpt no savas pusaugu meitas, nezinot, ka viņa to redz. Arī mēs redzam, ka viņa to redz, un tas smeldz.

Droši vien daļa skatītāju, sekojot filmas notikumiem un tēva un meitas attiecību dinamikai, zemapziņā gaida, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas eksplozīvs vai vismaz kas tāds, kas izskaidros neskaidrās priekšsajūtas, bet režisore iztur savu konceptuālo un estētisko uzstādījumu – Pēc saules ir personisks atmiņu stāsts par bērnības pieredzi un attiecībām ar tēvu, savukārt atmiņu fenomenu raksturo ne tikai emocijas un izjūtas, kas valdīja pār mums notikuma brīdī, un iespaids, kādu šis notikums atstāja uz mūsu turpmāko dzīvi, bet arī fragmentārisms un subjektīvi izvēlēts notikušā kodols.

Filmas vizuālo un saturisko naratīvu Velsa atklāj fragmentos – pateicoties kadrējumam, skatītājs bieži ierauga tikai daļu no pilnās ainas, piemēram, Kaluma roku kustības taidzi vingrošanas laikā, vai viņa seju ¾ pagriezienā, telefona būdiņā sarunājoties ar Sofijas māti un savu bijušo dzīvesbiedri. Sofijas vērojumi filmēti no viņas skatpunkta (tostarp no lejas uz augšu), bet dzīves iepazīšana ārpus tēva-meitas burbuļa notiek caur atslēgas caurumu sieviešu tualetē, pa pavērtu durvju šķirbu vai pusstāva loga ailu. Līdz mums atlido dziesmu un sarunu fragmenti, īsas iepazīšanās un rotaļīga apmainīšanās frāzēm, atsaucot manā atmiņā somu diriģenta Juha Kangas reiz teikto par Pētera Vaska mūziku – "...tur ir ļoti maz nošu, bet tās visas ir svarīgas". Limitētā informācijas deva liek pievērst uzmanību katram sīkumam, iedziļināties katrā mozaīkas fragmentā, katrā skaņā un vārdā. Skatītājam nekas netiek izstāstīts vai paskaidrots līdz galam, mēs tikai fragmentāri pieskaramies faktiem un notikumiem no abu pagātnes, Kaluma bērnībai, attiecībām ar kaut kādu Keitu, sapņiem un nākotnes plāniem – gan tiem, kas jau izgāzušies, gan tiem, kuri savu izgāšanos vēl gaida.

Varbūt skan paradoksāli, bet tieši fragmentētā notikumu un sajūtu reprezentācija filmā rada autentisku reālā laika plūduma sajūtu, tā it kā rotaļīgi un viegli atrisinot uzdevumu, kuru visos laikos kopš kino dzimšanas risinājuši visi kino pasaules nopietnie vīri, – kā filmā notvert, iekapsulēt un nodot skatītājam laika ritējumu. Apkārt raibā ņudzeklī ņirb kūrviesi, enerģiskas un darbīgas nukleārās un paplašinātās ģimenes, dzīves baudītāji jaunieši ar all inclusive aprocēm uz nosauļotu roku apakšdelma un lieliskām perspektīvām nākotnē, kvalitatīvu mūža otro pusi izbaudoši seniori un oksitocīna uzlādēti pārīši, kamēr Kalums un Sofija cenšas būt piederīgi šai dzīves svinēšanai, pārmaiņus uzņemdamies iniciatīvu organizēt priecāšanos, katru jaunu dienu sākot ar apņēmīgu „Today we gonna have some fun!

Filmas dramaturģiskā kulminācija ir karaoke vakars – it kā ļoti nodrāzts tēls, kurš ceļo no filmas uz filmu, bet Velsai to izdodas parādīt ar svaigu pieeju, un pēc šīs epizodes skatītājam ir pilnīgi skaidrs gan tas, ka šī ir Sofijas pēdējā vasara kā bērnam, kas “neko nesaprot”, gan tas, ka Kalums skaidri ierauga visu, ar ko viņa meitai būs jāsaskaras nākotnē, savā pieaugušā cilvēka dzīvē – ar vilšanos, ievainojumiem, atraidījumiem, nepiepildītiem sapņiem, atbalsta trūkumu; proti, ar visu to pašu, ko mums visiem, pieaugušajiem. Viņa spēkos nebūs pasargāt savu mazo meitiņu, un tas smeldz.

Semiotiski ambivalentajā filmā plaša telpa atstāta skatītāju privātajai pieredzei, un tas, cik atsaucīgi filma Pēc saules tiek uztverta dažādās valstīs un auditorijās, liecina, ka tā ne tikai pieskaras fundamentāli svarīgām tēmām, tostarp garīgās veselības jautājumiem, bet arī dara to ļoti delikātā, intīmā un personiski uzrunājošā veidā; vissvarīgākais – bez jebkādām konjunktūras vai didaktikas spazmām.

Filmas minimālistiskais notikumu korpuss gan pieprasa, gan dod vietu spilgtiem, niansētiem aktierdarbiem. Vitālā, spontānā un absolūti patiesā debitante Frenkija Korio (Frankie Corio) Sofijas lomu ieguvusi 800 meiteņu konkurencē, vairāku pakāpju atlases procesā. Pateicoties viņas organiskajai esībai kadrā un emociju diapazonam – no smieklīgi jancīgas jautrītes līdz liriskai, dziļai pasaules vērotājai –, filma iegūst siltu, gaišuma pilnu intonāciju, neļaujot melanholijai un skumjām ņemt virsroku un kļūt nomācošām. Nu, un, protams, īru aktieris Pols Meskals (Paul Mescal), kulta seriāla Normāli cilvēki / Normal People (2020) zvaigzne, kurš par Kaluma lomu nominēts Oskaram, – vēl viena filmas absolūta veiksme un trāpījums, bet arī režisores drosme izvēlēties trīsdesmit gadus vecā tēva lomai Meskalu, kuram tobrīd bija tikai divdesmit pieci. Aktiera jaunība (protams, komplektā ar talantu un jau uzkrātu solīdu kino pieredzi) ne tikai piešķir Kaluma tēlam atbruņojoši mulsu maigumu un puicisku azartu, bet viņa vientuļo cīņu pašam ar sevi un izmisīgo cenšanos būt labam tēvam padara vēl aizkustinošāku un smeldzīgāku.      

Šarlote Velsa, skotu izcelsmes režisore, šobrīd dzīvo Ņujorkā, projekts Pēc saules tika attīstīts Sandensas festivāla filmu projektu laboratorijā,  tomēr viņas rokrakstā un kinovalodā nevar nejust britu kino skolas un tradīcijas saknes, kas dīgst jau no t. s. kitchen sink drama (jeb virtuves izlietnes reālisma), bērnības un pieaugšanas stāstiem disfunkcionālās ģimenēs –  no Kena Louča (Kess / Kes, 1969) līdz Andreai Arnoldai (Akvārijs / Fish Tank (2009), Amerikāņu saldumiņš / American Honey (2016)) un Linnas Remzijas agrīnajām filmām (Žurku ķērājs / Ratcatcher (1999) un Mums jāparunā par Kevinu / We Need to Talk About Kevin (2011)). Velsa, atbildot uz neiztrūkstošo jautājumu par savas debijas iedvesmas avotiem, min ļoti plašu dažādu materiālu areālu, sākot no klasiku klasikas, Vima Vendersa Alise pilsētās / Alice in the Cities (1974), līdz plašai auditorijai mazāk zināmām dokumentālām filmām, privātiem amatieru arhīviem un mūzikas; režisore neaizmirst piesaukt arī avangarda priesterieni Šantalu Akermani, kuras īsfilma Istaba / La Chambre (1972) diezgan tiešā veidā (tiesa, ar pilnīgi citu emocionālo spriegumu) citēta filmas Pēc saules satricinošajā finālā.

Un, ja jau esam nonākuši līdz filmas finālam, jāatzīstas, ka līdz šim neesmu pieminējusi vienu ļoti būtisku saturisku un vizuālu filmas Pēc saules elementu – vienpadsmit gadus vecās Sofijas stāstu mums stāsta jau pieaugusī Sofija.  Viņa tin cauri filmu tiešā un pārnestā nozīmē, caurskatot ainas, kas tajā Turcijas vasarā filmētas ar tēta mini-DV kameriņu. Tēva un meitas kopīgās vasaras atmiņu fragmenti fiksēti uz digitālās lentes, savukārt pieaugušās Sofijas atmiņā tie cits pēc cita uzplaiksnī no tumsas stroboskopa drebelīgajā gaismā. Īsi mirkļi, kuriem atkal seko tumsa jeb melnie caurumi.

Tieši šī skatpunkta pārbīde filmas laikā – no bērna skatiena, kas vērsts pieaugušo pasaulē, uz modernitātei raksturīgo dubulto sevis vērošanu jeb “es skatos uz sevi no malas, kā es skatos uz sevi no malas” –, Velsas filmu padara par īpašu kinematogrāfisku un sajūtu pieredzi, atšķir no kārtējā coming of age stāsta. Šajā pieaugušās Sofijas skatienā uz kādas deviņdesmito gadu izskaņas pēdējo vasaras dienu fragmentiem, kurā viņa ir kopā ar jaunu vīrieti, savu tēti, jau ir zināšana par to, kas notiks pēc tam, un tas smeldz.

Avoti:
# - Charlotte Wells on Aftersun, The Guardian’s best film of the year: The grief expressed is mine, The Guardian, 23.12.2023.
# - Director Charlotte Wells discusses the making of Aftersun, Film at Lincoln Center

Komentāri

Māra
19.03.202317:48

Paldies par rakstu!

Verners
25.03.202301:11

Paldies, Kristīne.

Jānis
26.03.202309:25

Lieliska recenzija un vēl lieliskāka filma, manā skatījumā 2022.g. labākā filma, bet noteikti nebūs katram.

Xxx
01.04.202309:39

Filma ir attīstījusies kā projekts. Jebkurš mākslas darbs ir jāveido ar sirdi un prātu nevis kā projektu. Tā nu ir sanākusi drausmīga garlaicība. Neinteresanti un nevajadzīgi gari, nekustīgi kadri (režisore iedomājusies sevi Tarkovski esam). Filma par absolūti neinteresantiem lumpeņiem. Un kas, pie velna, Meskals par aktieri, ko vēl nominē Oskaram. Zeme, atveries!



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan