Šis rudens lutina ar Latvijas kino jaunumu plūsmu ne tikai kinoteātros, bet arī mazajos ekrānos, kur aizvien nozīmīgāku lomu sāk ieņemt oriģinālseriāli. Latvijas seriālu muskulis kļūst reljefāks; līdzīgi kā pasaules praksē, arī šeit pie tiem sāk strādāt pieredzējuši kinorežisori un kinooperatori, un rezultāts tiešām acī nedzeļ. Straumēšanas platformas TET jaunums – oriģinālseriāls, ko režisors Andrejs Ēķis veidojis pēc Zanes Zustas grāmatu motīviem, – ir pieņēmis pat glancētu formu, neatpaliekot no produkcijas, ko piedāvā valstis ar augstu audiovizuālo kapacitāti.
Tiesa, pārlieku fokusējoties uz scenogrāfijas bagātību, vienmēr draud risks ieslīgt reklāmu estētikā, un tas šoreiz zināmā mērā ir noticis, tomēr gribas to piedot, jo redzama tiecība uz augstvērtīgu izklaidi, kam piemīt gan elegance, gan stils.
Jāatzīst, ka Kino Rakstu regulārie aicinājumi apskatīt arvien jaunus Latvijas seriālus manī izraisījuši pastiprinātu interesi par daudzsēriju audiovizuālo formu. Vairs nav gana ar Midsomeras slepkavībām un Veru, nu jau mēdzu ieklīst arī seriālos, kuros ik uz soļa nenotiek drūmas slepkavības omulīgās mājiņās ar ļoti zemiem griestiem un senu pagātni. Nupat kā beidzu skatīties 18 Emmy balvām nominēto Nesalaužamā Kimija Šmita / Unbreakable Kimmy Schmidt (2015–2019) – seriālu, kurš labāk par ķirbja zupu un D vitamīnu tiek galā ar rudens melanholiju. Viena no seriāla producentēm ir komiķe un aktrise Tīna Feja, viņa arī scenārija autore vairākām sērijām un redzama vienā no lomām, atveidojot disciplinētu psihoterapeiti, kas neveiksmīgi cenšas cīnīties ar alkoholismu, – nakts laikā Andrea pārvēršas nekontrolējamā ballīšu lauvā, bet pa dienu piedzīvotais no atmiņas pilnībā pagaisis. Fejas varone spēj sniegt nenovērtējamu ieguldījumu Kimijas Šmitas garīgās veselības stabilizēšanā, vienlaikus izkrāsojot seriāla gaitu košu kā kokteiļu ķirsīšus.
Lūk, ar šādu nesenu skatītājas pieredzi es ķēros klāt Tarakāniem tavā galvā, kur pašu pirmo frāzi pirmajā sērijā izsauc Andra Keiša atveidotais iereibušais lovelass Māris: “NIANSĒS viss ir!”
Pēdējā gada laikā Latvijas kino jau vairākkārt novērojama slieksme pievērsties cilvēku anatomiskajai uzbūvei, bioķīmiskajiem procesiem, domāšanai, uzvedības modeļiem (Signes Baumanes Mans laulību projekts, seriāls Ārčijs un Nellija), un tematiski Tarakāni manā galvā iekļaujas šajā pozitīvi vērtējamā tendencē. Latvijas jaunatgūtās brīvības gados mūsu sabiedrība jau attīstījusies tik tālu, ka psihoterapeita apmeklēšana ir normāla un vispārpieņemta prakse, tomēr runāšana par to vēl ir zināms tabu. Tādēļ visai saprotams, ka par dižpārdokļiem kļuvušas Zanes Zustas grāmatas Tarakāni manā galvā. Stāsti par sievietēm un Tarakāni tavā galvā. Stāsti par vīriešiem, kas izklaidējošā formā apspēlē ierastākos klupienus mūsu uzvedībā un domāšanā. Grāmatas Tarakāni tavā galvā līdzautors, psihoterapeits Gatis Līdums, viesojoties televīzijas ziņu raidījumā, skaidro: “Mēs visi reizumis sirgstam ar vienām un tām pašām kaitēm. Tikai tāpēc, ka esam socializēti mazliet atšķirīgi, mēs katrs tos tarakānus arī kaut kā apsaimniekojam mazliet citādāk. Un tad mēs mazliet savādāk arī izskatāmies sadzīvē.”
Seriāla scenāriju veidojot, Zane Zusta iedvesmojusies no abām savām grāmatām, izvēloties no tām stāstus ekranizēšanai, turklāt radījusi jaunu, vienojošu naratīva līniju, kuras varonis ir psihoterapeits Roberts (Toms Auniņš). Katrā sērijā pie viņa uz sesiju ierodas jauns tēls ar jauniem “tarakāniem”, kurus viņš cenšas identificēt.
Kā jau to var paredzēt, arī pašam Robertam ir neliels personīgais terārijs,
bet vēl viņam ir arī iespaidīga savrupmāja, kurā telpa atvēlēta privātpraksei, laba mūzikas gaume, tieksme raizes slīcināt alkoholā un pārlieku rūpīga un enerģiska māmiņa, arīdzan psihoterapeite. Nevainojams scenārija elementu komplekts, kuru iespējams izlikt dažādos rakstos – ik sērijā atkārtojot līdzīgu kombināciju, tomēr atstājot telpu negaidītiem pavērsieniem un jaunatklājumiem varoņu raksturos un pagātnē. Stāstu / sēriju varoņi – nelabojams donžuāns (Andris Keišs), pārgurusi jaunā māmiņa (Anta Aizupe), pusmūža vīrietis, kurš nespēj saraut saites ar māti (Egons Dombrovskis), un citi – iekārtojas dīvānā iepretim Robertam un ļauj ielūkoties savās dzīvēs. Dažubrīd visai burtiski – līdzīgi kā Čārlza Dikensa Ziemassvētku dziesmā, seriāla varoņi spēj kā vīzijas vai rēgi kopā ar Robertu būt par lieciniekiem dažādās zīmīgās savas dzīves situācijās, ilustrējot problēmu, ar kādu tie ieradušies psihoterapeita kabinetā.
Kad vizīte pagātnē notikusi, seko konfrontācija – satikšanās ar problēmsituāciju katalizatoru. Tā katrā sērijā notiek vienā un tajā pašā telpā, tumšā un noslēgtā vidē, kur grīdas vietā skalojas ūdens un reizēm novietoti pāris krēsli vai citi atribūti; Roberta pacienti šajā telpā aci pret aci sastopas ar savām lielākajām bailēm, izzina to cēloni un iemeslus. Jūtams, ka šīm ainām piešķirts liels simboliskais smagums, tikpat liela nozīme scenārijā, diemžēl tās arī ir visvājākais elements visā seriālā – teatrālas etīdes, kurās sadzīvo sliktākie televīzijas ceremoniju inscenējumu elementi, pārspīlēta aktierspēle un jau minētā reklāmu estētika.
Pēc “ūdens istabas” epizodes Roberta klienti attopas atkal kabinetā, nopulētā ādas dīvāniņa skavās, vēl tikai daži motivējoši ceļavārdi, un sesija ir noslēgusies.
Roberts sērijas ietvaros ierasti izdzīvo transformāciju no klusa, pieklājīga uzklausītāja līdz pārliecinošam oratoram, kurš brīžiem aizkaitinās par to, ka atkal un atkal jāskaidro visvienkāršākās patiesības. Nemainīgo norišu secības un intensitātes līknes rakstu var minēt kā vēl vienu seriāla scenārija vājo punktu – nav izmantota iespēja iejaukties dramaturģiskajā struktūrā, kas kopē grāmatas tekstu, atļauties spēles momentu, atkāpi. Dažu pirmo sēriju ietvarā šāds paņēmiens saista uzmanību, bet vēlāk tas rada atkārtošanās un vienmuļības efektu. Ir saprotams, ka scenāriste Zane Zusta, būdama arī literārā pirmavota autore, grib saglabāt grāmatas dialogu autentiskumu. Tomēr Tarakāni tavā galvā aktualizē vienu papildu aspektu jau ilgāku laiku piesauktajā scenāriju krīzē, kas moka Latvijas kino, – ja scenārijs veidots pēc literārā darba, tā autoram gluži vienkārši var pietrūkt kapacitātes raudzīties uz savu tekstu distancēti, atskaldot no tā skaidrojošus paragrāfus ar zemu vai nekādu dramaturģisko potenciālu. Roberts dažbrīd jau teju mehāniski uzdod vienus un tos pašus jautājumus (visbiežāk klišejisko “Un kā tas tev liek justies?”), lai gan to klātbūtne filmā ir lieka, sižeta virzībā tiem nav nozīmes.
Vienlaikus jāatzīmē, ka tieši Toms Auniņš Roberta lomā un stāsta līnija, kas risina paša psihoterapeita dzīves peripetijas, ir viena no uzteicamākajām seriāla kvalitātēm. Veiksmīgas saspēles Auniņa varonim veidojas ar viņa mīļāko Lauru (Dārta Danēviča), kura meklē pie Roberta patvērumu no savas, kā var nojaust, rutinētās un finansiāli nodrošinātās ikdienas. Viņu abu dialogi un ķermeniskā plastika piešķir seriālam rotaļīgumu un dabiskumu, bet citkārt ir pakārtoti asprātīgu erotisko lomu spēļu formai.
Andreja Ēķa pieeja, izvēloties aktierus, saglabājas nemainīga – pirmajā plānā un nozīmīgākajās otrā plāna lomās redzami atpazīstami aktieri (Andris Keišs, Egons Dombrovskis, Imants Strads, Kristīne Nevarauska, Inga Tropa, Lidija Pupure, Mārtiņš Upenieks, Kristīne Belicka, Indra Briķe), tikmēr epizodiskajās lomās bieži uzvarējis kārdinājums pieaicināt mazāk zināmus vai neprofesionālus aktierus vai draugus, kas, visticamāk, rada prieku un gandarījumu iesaistītajiem, bet mazāk – skatītājiem. Pārdomājot veiksmes un neveiksmes tēlu plejādē, jau kārtējo reizi nākas secināt, ka ir teātra aktieri, kas tā arī nespēj adaptēties ekrāna mākslas teritorijā. Ditas Lūriņas noslēpumainā varone, dramatiski melnā tēlā kā mafijas atraitne no Sicīlijas, gan pārvietojas nedabiski, gan runā nevis ar kinokameru, bet ar visu plašo teātra zāles auditoriju, aizvējojot seriāla noskaņu prom no intelektuāla vārdu pingponga uz Makbeta cienīgu traģismu. Viņas atveidotā Alise histrioniskā aktierspēles manierē, rokas lauzot un acis ieplešot, negaidīti uzrodas, izkliedz draudus un pazūd, atstājot aiz sevis saspīlējuma pilnu klusumu un neveiklību.
Arī Egona Dombrovska tēla pārspīlētās mīmikas un žestu komplekts liek sarauties, bet tie mazie atelpas brīži, kad viņš acīmredzot tik precīzi neseko režisora norādēm un vienkārši „ir kadrā”, apliecina viņa kā kinoaktiera potenciālu. Novērojams, ka gan Dombrovskis, gan Andris Keišs šajā seriālā iedarbinājuši tos savus aktierspēles muskuļus, kas tikuši vingrināti Matīsa Kažas filmās, – puspajokam, pusnopietni, mazliet ākstoties, bet saglabājot stāju. Nevaru teikt, ka tas nācis par labu seriāla Tarakāni manā galvā estētiskajai suverenitātei, bet fanu pulku noteikti uzrunās.
Rezumējot noslēguma piezīmes – varam piefiksēt kino annālēs, ka 2022. gadā tapis pirmais Latvijas seriāls, kura galvenais varonis ir psihoterapeits un viņa dēmoni – neredzami, bet vienmēr līdzās, radot papildu intrigu un kāri pēc seriāla turpinājuma. Vēl varam pierakstīt, ka režisors Andrejs Ēķis labi apzinās – viens no skatītāju piesaistes enkuriem ir galvenās lomas atveidotāja izvēle. To apliecina seriāli Nebaidies ne no kā un Tarakāni tavā galvā – gan Kasparam Dumburam, gan Tomam Auniņam piemīt ne tikai organiska kameras izjūta, bet arī harizmātisks veidols, kuru nevar novērtēt par zemu.
Un galu galā droši var secināt – Andreja Ēķa apņēmīgā darbība daudzsēriju filmu formātā nepaliek bez rezultātiem. Starp citu, ierakstiet Google meklētājā seriāla nosaukumu – viens no pirmajiem rezultātiem būs tituldziesma, kas rāda atsvaidzinoši mūsdienīgu muzikālo materiālu (komponists Otto Auniņš). Savienībā ar operatora Jāņa Eglīša, mākslinieces Maijas Jansones un kostīmu mākslinieces Odetas Birmanes veikumu, skatītājiem tik ērtajos mazajos ekrānos ir tapis konkurētspējīgs saturs, kurš vizuāli un skaniski iekļaujas vismaz mums tuvākajā Baltijas reģiona seriālu kopainā.