Kādā no 66. Berlinālei veltītajiem TV raidījumiem tika uzsvērts festivāla direktora Dītera Koslika teiktais: “Katram ir tiesības uz laimi!” Mēģinot pēc desmit Berlināles dienām savilkt kopā sākumā pieteikto, iecerēto un sludināto ar festivāla rezultātiem, paskatīsimies, kā tad ir ar to laimi.
Protams, Lāču saņēmēji ir laimīgi, īpaši jau vienīgā Zelta Lāča īpašnieks, itāļu režisors Džanfranko Rozi, kas to velta savas filmas Ugunis jūrā / Fuocoammare varoņiem, Lampedūzas salas iedzīvotājiem. Paliek jautājums, vai viņi spēs būt laimīgi, – vai šī gada Berlināles lielā angažētība pasaules sāpīgāko problēmu risināšanā patiesi spēj kaut ko ietekmēt, mainīt, uzlabot? Apturēt bēgļu straumes, samierināt karojošās puses, mīkstināt konfliktus? Katrā ziņā bēgļu labā darīts tika daudz – vākti ziedojumi, dota iespēja piedalīties un pat iekļauties festivāla dzīvē, sākot no brīvbiļetēm uz filmu seansiem līdz savu prasmju demonstrēšanai sekcijā Kulinārais kino.
Priekšsēdētājas Merilas Strīpas solīto meklēt katrā filmā cilvēcību, to, kas aizkustina sirdi, 66. Berlināles žūrija piepildījusi, pirmo reizi festivāla vēsturē piešķirot Zelta Lāci dokumentālai filmai (Kannās dokumentālais kino jau ielauzies, pie Palmas zara tiekot Maiklam Mūram, Venēcijā šis pats Džanfranko Rozi saņēmis Zelta lauvu).
Rozi filmā kā ūdens pilienā atspoguļojas mūsdienu situācija – mazajā Lampedūzas salā, kas vairs nespēj uzņemt tūkstošiem bēgļu.
Man gan tas nebija nekas jauns – jau 2015. gadā Lokarno redzētajā un nesen, janvārī, festivālā Nakts zīmes / Signes de nuit apbalvotajā Jakoba Brosmana filmā Lampedūza ziemā / Lampedusa in Winter redzam ugunis jūrā, dzirdam, kā robežsargi mēģina uzzināt laivu koordinātas, lai dotos glābt; kā nereti kontakti pazūd; kā salas mērs (sieviete) cenšas pārliecināt protestētājus; kā savos augstumos strādā radio dīdžejs (arī atskaņojot vispieprasītāko šlāgeri Fuocoammare, kas kļuva par Rozi filmas nosaukumu). Ceļš uz paradīzi vai elle Āfrikas imigrantiem – tamlīdzīgas refleksijas raisa šis jūras ceļš, visīsākais no Āfrikas uz Eiropu.
Negrasos salīdzināt abus darbus (biju žūrijā, kas atzīmēja Lampedūzu ziemā), tikai teikt to, ka mākslinieki visā pasaulē tur roku uz pulsa un cenšas caur savu prizmu un ar savām iespējām ne tikai darīt zināmu citiem to, kas notiek, bet arī katrā situācijā kaut ko reālu darīt.
Filma Ugunis jūrā saņēma arī Ekumēniskās žūrijas, Amnesty International un Berliner Morgenpost lasītāju žūrijas balvu.
Vienmēr un visur uzsvērtais Berlināles politiskums šķiet jau apnicis, tāpēc, nesalīdzinoties ar Kannām un Berlīni un arī neskatoties atpakaļ, negribētu Denisa Tanoviča filmai Nāve Sarajevā / Smrt u Sarajevu piešķirto žūrijas Grand Prix uztvert kā politisku žestu. Tajā attēlotie konflikti, kas risinās noslēgtā „valstībā” (paralēles ar fon Trīra TV filmu Valstība) ir gan lokāli, gan globāli un cilvēcīgi. Bosnijas-Hercegovinas konflikts nav īsti izprasts līdz šodienai, bet viesnīcā Eiropa postsociālistisko zemju jaunā kapitālisma „augšas un apakšas” – kā uz delnas, korupcija un izrēķināšanās bez ceremonijām – arī.
Izrādās, ka iespējams uzņemt satīrisku līdzību, kuru, neskatoties uz blīvajiem dialogiem, ir gan aizraujoši, gan aizkustinoši skatīties.
Simts gadus pēc atentāta Sarajevā – kā trilleri ar īstu nāvi, īsta meistara veidotu. Ne velti Tanoviča filmu apbalvoja arī FIPRESCI žūrija.
Jaunie nāk
Cerības, ka Sudraba Lāci kā labākā aktrise saņems Izabella Ipēra, nepiepildījās. Žūrija par labāko atzina dānieti Trīnu Dirholmu Tomasa Vinterberga filmā Komūna / Kollektivet. Toties Ipēras filmas Nākamās lietas / L’avenir režisore Mia Hansena-Lēva dabūja Sudraba Lāci kā labākā režisore. Uzsveru to tādēļ, ka tā ir tikai 35 gadus jaunās režisores piektā filma. Un kā visas, acīmredzot arī personiska, turklāt vēl radikālāka nekā iepriekšējās;
filmas varonei (Ipēra) nākas piedzīvot virkni sāpīgu zaudējumu, kas noved pie absolūta tukšuma, kas attēlā izpaužas kā iepriekšējās biogrāfijas raibumu aptverošs baltums – pilnīga brīvība.
Radošs sākums? Ne velti kādā no filmas pirmajiem kadriem redzama Magnusa Encensbergera grāmata Baiļu vīri - Radikālā zaudētāja mēģinājums / Le perdant radical.
Arī jau pirmajā reportāžā pieminētās tunisiešu filmas Heidi titulvaroņa atveidotājs Majds Mastura ir jauns, bet saņēma Sudraba Lāci kā labākais aktieris. Par labāko scenāriju žūrija apbalvoja poļu filmas Mīlestības savienotās valstis / Zjednoczone stany milosci autoru Tomašu Vasiļevski (te gan varētu „piesiet” interešu konfliktu – jaunais scenārists un režisors bijis žūrijas locekles Malgoržatas Szumovskas asistents). Var tikai brīnīties, cik dziļi un trāpīgi 1980. gadā dzimušais mākslinieks pratis radīt Polijas sabiedrības šķērsgriezumu pārejas laikā, 20. gadsimta 90. gadu sākumā. No Solidarnost līdz „mežonīgajam kapitālismam” caur četru sieviešu likteņiem, meklējot savu vietu un laimi.
Vēl viena Austrumeiropas filma izpelnījās ievērību – Vācijas lielākās dienas avīzes Tagesspiegel lasītāju žūrijas balvu saņēma čehu režisora Petra Vaclava Mēs nekad neesam vieni / Nikdy nejsme sami (Forums). Tā veidota labākajās čehu jaunā viļņa tradīcijās, kas ļauj apvienot traģiskas un pat baismīgas lietas ar melno humoru. Viens baidās no slimībām, cits – no cilvēkiem. Maza miestiņa iedzīvotāju ceļi krustojas šaurajās ieliņās un pat apkārtējā mežā.
Melnbalti un krāsaini, reālistiski un groteski, veci un jauni, mīl un nīst, bērni pa vidu… Un, kā jau kopš Čehova laikiem – ja kadrā redzama bise, tai jāizšauj...
Alfrēda Bauera balvu kā kinodarbs, kas atver jaunas perspektīvas, saņēma filipīniešu režisors Lavs Diass par filmu Šūpuļdziesma skumju pilnajai mistērijai / Hele sa hiwagang hapis. 482 minūtes (8 stundas un 2 minūtes) garā melnbaltā filma ir ceļojums laika mašīnā savas zemes pagātnē līdz pat 19. gadsimtam, kur saplūst fakti ar mītiem, cīnītāji pret spāņu koloniālismu un ierindas cilvēki. Indivīda loma vēsturē – tā varētu būt tēma, kas savieno daudzos atsevišķos stāstus. Filmas garuma dēļ tā preses seansa laikā (ar starpbrīžiem) skatītāju rindas stipri paretinājās, un noslēguma ceremonijā, kur pēc balvu pasniegšanas rāda Zelta Lāča laureātu, jau jokoja, ka tad līdz svētdienas brokastīm vajadzēs palikt Festival Palace...
Varbūt Rīgā?
Ak, tik daudz ko vēl būtu gribējies noskatīties – piemēram, programmā Berlinale Special, kur bez jau pieminētā Miles Ahead paspēju tikai kopš Arsenāla laikiem mīļā Terensa Deivisa filmu Pilnīga kaislība / A Quiet Passion. Tā ir smalka 19. gadsimta atmosfēra un cilvēki, kas veidoja dzejneces Emīlijas Dikinsones personību un dzeju.
Lieliskā aktrise un tagad arī režisore Pernilla Auguste uzņēmusi kaislību drāmu Nopietna spēle / Den allvarsamma leken. Kāpēc cilvēki, kas šķiet kā radīti viens otram, tomēr nespēj palikt kopā? Agrā jaunībā – materiāli apstākļi, vēlāk – lepnība, pārpratumi utt.
Vēl viena Arsenāla mīluļa, nu jau arī Rīgā izdotu grāmatu autora Ežēna Grīna jaunākā filma Jāzepa dēls / Le fils de Joseph bija iekļauta Foruma programmā. Šodienas pasaule brīvi pāriet uz baroka laiku, kurā var saskatīt Bībeles motīvus, Ābrahamu un Īzāku. Anahroniska un reizē inovatīva filma.
Slavenais dokumentālists un provokators Maikls Mūrs savā filmā Kur iebrukt nākošo reizi / Where to Invade Next parāda, ka Amerikā nav iespējams atrisināt sociālās problēmas, tādēļ viņš dodas meklēt risinājumu citur. Uz Itāliju, Franciju, Somiju, Islandi.
Šeit minētās filmas, kuras paspēju redzēt, un te neminētās varbūt varam cerēt rudenī sagaidīt Rīgā? Katrā ziņā Gētes institūta rīkota mazā Berlināle noteikti būs. Un Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RigaIFF) vai 2ANNAS taču arī varētu būt ko labu izvēlējušies…
Lai svētīgs gaidīšanas laiks!
