KINO Raksti

Berlināle 2022: neatgriežoties normalitātē

04.03.2022
Berlināle 2022: neatgriežoties normalitātē
Kadrs no filmas "Klondaika"

Berlināles pēdējā dienā tika demonstrēta ukraiņu režisores filma par karu – Marinas Er Gorbačas drāma „Klondaika / Klondike”. Tobrīd neviens vēl nezināja, ka dažas dienas vēlāk karš būs ne tikai kinoekrānos un nāksies ķerties pie cerības, ka filmas var mainīt cilvēku prātus.

Berlināles 14. februāra rītā es jau ierasti nokāpu pa kāpnītēm, kas veda uz slēgtu tehnomūzikas klubu ar nosaukumu Suicide Circus, kur ierīkots Covid-19 testēšanas centrs, aizpildīju anketu, novilku masku, jauns vīrietis iegrūda vates puļķīti man abās nāsīs, novēlēja līksmu Valentīndienu, skrēju uz metro, pa ceļam e-pastā saņēmu negatīvu rezultātu, pie ieejas uzvilku masku, uzrādīju testa rezultātu, vakcinācijas sertifikātu un iepriekš rezervēto sēdvietas numuru, un noskatījos, manuprāt, spēcīgāko šī gada Berlīnāles galvenā konkursa filmu Viena nakts, viens gads / Un Año, Una Noche. Rietumeiropā plosījās vētra, es pārāk bieži atsvaidzināju ziņu portālus, lai uzzinātu, vai gadījumā nav sācies karš, katrs piecdesmitais festivāla viesis izrādījās Covid-19 pozitīvs, ieskaitot Izabellu Ipēru, kura beigu beigās ceremoniālo goda Zelta lāci par mūža ieguldījumu saņēma, pieslēdzoties attālināti. Ja neskaita filmu pirmizrādes, lielākā daļa pasākumu noritēja tiešsaistē, ballītes atceltas, festivāls smagi kritizēts par lēmumu kārtējā slimības uzliesmojuma pīķī vispār pieļaut norisi, un

divi pazīstamie cilvēki, ko satiku, pauda atvieglotu izbrīnu: “Es jau domāju, ka te neviena cita nav!”.

2022. gada Berlīnes kinofestivāls noteikti vēl nebija atgriešanās normalitātē, ja tāda vispār ir iespējama, bet gan mēģinājums neļaut filmām paslīdēt garām, tā arī nepiedzīvojot pirmizrādes uz lielā ekrāna. Organizatori skaidri darīja zināmu, ka plāna B šoreiz nav – ja netiks pieļauta klātiene, festivāls nenotiks. Vācu epidemiologi mierināja ar to, ka kinoteātri ir viena no drošākajām vietām, kur atrasties, – tie ir plaši, un gaisa apmaiņa norit daudz ātrāk nekā vecākās celtnēs (operās un teātros), kamēr prese šo spītīgo nepadošanos apstākļiem dēvēja par krievu ruleti. Un reizēm, uzmetot skatienu kinozālei, kuras ietilpība ir gandrīz divi tūkstoši cilvēku, pat ja pārdoto sēdvietu skaits samazināts uz pusi, pārņēma nopietni jautājumi par to, cik adekvāts attaisnojums te atrasties ir vienkārši aizrautība ar kino.

Atšķirībā no 2021. gada tiešsaistes festivāla, kur laurus plūca Radu Žudes maigi pornogrāfiskā mūsdienu sabiedrības kritika, šogad skandalozākais notikums patiešām bija pats klātienes festivāls – konkursam atlasītās filmas pārmaiņas pēc nešķita pārmēru provokatīvas, politiski neērtas vai kaut vai estētiskās jūtas izaicinošas. Katalāņu režisores Karlas Simonas filma Alkarasa / Alcarràs, kas saņēma Zelta lāci, vēsta par lauksaimnieku ģimeni, kas spiesta vai nu pamest gadiem nomāto nomaļo zemes pleķīti vai pielāgoties jaunajai pasaulei, kur persiku ražas vietā viņu galvenās rūpes būtu saules paneļu apkopšana, strādājot lielas korporācijas labā. Filmas unikālākā vērtība ir tās neprofesionālais aktieru ansamblis, kuru režisore izvēlējusies, jo šie cilvēki ilgstoši dzīvojuši reģionā, par ko vēsta filma, un viņiem “ir īpaša saikne ar šo zemi”.

Kadrs no filmas "Alkarasa"

Mazliet patētiskais apraksts var izklausīties pēc receptes katastrofai, un tāpēc ir īpaši pārsteidzoši redzēt, cik pārliecinoši aktieri – bērni izspēlē saulainu un mazdrusciņ anarhistisku bērnību, kur laiks ir neizsmeļams resurss, mēģinot, piemēram, ar fantāzijas spēku atdzīvināt tēva nošautos trušus. Pusaudži uz ekrāna piedzīvo pirmās atklāsmes, ka viņu vecāki nav visvareni, vecāki cīnās ar vējdzirnavām (vai saules paneļiem), un vecvecāki samiernieciski pieņem, ka nekas nav mūžīgs. Dramaturģiski ļoti vienkārši būvētā filma šarmē ar patiesīgumu un trauslumu, vairāk fokusējoties uz katru iespēju kadrā notvert zūdošas realitātes nostalģijas fragmentus – vienalga, vai tā būtu spēkus zaudējuša vectēva neiztraucējamā pēcpusdienas snauda zem vīģes koka vai piecgadīga radinieka nejauša iesprostošana eskavatora kausā. Politisks fons nozib vien īsā protestā, kur zemnieki bezspēcīgi šķaida persikus, bet Simonas filma noteikti vairāk cenšas nostalģijas vārdā iekapsulēt laikā ko aizejošu, nevis stāties pārmaiņām pretī.

Sudraba lāci ieguva viens no ražīgākajiem Dienvidkorejas  režisoriem Hons Sansu ar savu divdesmit astoto pilnmetrāžas filmu Rakstnieces filma / The Novelist's Film. Balvu saņemot, režisors pauda priecīgu neizpratni, ka viņš vienkārši turpina darīt to, ko vienmēr darījis (pagājušajā Berlinālē „tas, kas vienmēr” tika atalgots ar balvu par labāko scenāriju, bet aizpagājušajā – par labāko režiju). Un tas, ko Hons Sansu dara, ir – platos kadros veido garas mizanscēnas, kur viņa varoņi, patērējot alkoholu, tērzē, diskutē vai strīdas par mākslu, radošumu un dzīves piepildījumu, visnotaļ precīzi, bet arī gaumīgi iemiesojot klišeju par neatkarīgo kino. Šajā gadījumā stāsta centrā ir radošajā (un, iespējams, pusmūža) krīzē nonākusi rakstniece, kas nejauši iepazīstas ar slavenu aktrisi, kura savukārt nogurusi filmēties. “Talanta izšķērdēšana,” aktrises pāragro pensionēšanos komentē kāds režisors, un rakstniece izplūst negantā monologā par to, ka neviens cits nedrīkst otra dzīvi dēvēt par izšķērdētu, un konfrontē režisoru ar jautājumu par to, vai viņš šīs aktrises dzīvi mīl vairāk nekā viņa pati. Tas ir abu sieviešu draudzības sākums, un vēlāk rakstniece nolemj pati uzņemt īsfilmu ar šo aktrisi. “Par ko būs stāsts?” kāds viņai jautā, un rakstniece attrauc, ka stāsts nebūt nav tik svarīgs. Tā, šķiet, ir arī paša Hona Sansu pārliecība.

"Rakstnieces filma"

Deviņas no astoņpadsmit Berlināles galvenā konkursa filmām bija Francijas kinodarbi vai realizēti kā Francijas kopražojumi, ieskaitot atklāšanas filmu – Fransuā Ozona kičīgo veltījumu Raineram Verneram Fasbinderam Pīters fon Kants / Peter von Kant, kinorežisora interpretāciju par izrādi / filmu Petras fon Kantas rūgtās asaras. (Oriģinālā filma, starp citu, piedalījās Berlīnes kinofestivālā 1972. gadā.) Ozona versijā Pīters fon Kants ir atzīts Rietumvācijas režisors septiņdesmitajos, un Danī Menošē atveidotā tēla līdzība ar reālo Fasbinderu nav apšaubāma – sižets saglabāts tuvu  oriģinālam, tikai sievišķo kaislību vietā nāk vīrišķās vai, pareizāk sakot, – cilvēcisko kaislību intensitāte nemazinās, izveicot dramaturģisku vingrinājumu “diena, kad Petra bija Pīters”. Danī Menošē aktierdarbs šai filmai liek izlauzties no mākslinieciska eksperimenta rāmjiem, radot šķietami nesimpātisku varoni, kura ievainojamība un cilvēciskās vājības teatrālajai un eksaltētajai videi piešķir pārsteidzošu īstuma sajūtu. 

Izabella Adžāni ne bez pašironijas  atveido kinodīvu Sidoniju, kas Pīteru iepazīstina ar jaunu narcisu, vārdā Amirs. Pīters kaislīgi iemīlas, un atlikušo filmu, nepametot savu mājokli, mīl un cieš. Tikmēr viņa asistents, izsūtāmais zēns un kalps Karls, kuru Pīters uzrunā caur neiecietīgu kliedzienu, pārraksta viņa scenārijus, loba garneles Amiram un, neizrunājot nevienu vārdu, bet nepārtraukti un  intensīvi klātesot, greizsirdīgi vēro, kā abi vīrieši pārbauda viens otra robežas. Pīters fon Kants iezīmē pandēmijas tendences ekonomiskāka kino veidošanā – maz varoņu, viena lokācija, krāšņas dekorācijas, kompresēts radošums.

"Pīters fon Kants"

Savukārt Klēra Denī, kas ieguva labākās režijas balvu par filmu Asmeņa abas puses / Avec amour et acharnement ir viena no kinoveidotājiem, kas pandēmijas noteikumus akceptē un integrē filmā. Šī, protams, nav pirmā filma, kur varoņi valkā maskas, bet, iespējams, pirmā, kur tie acīmredzami jūtas tik neērti un nekonsekventi tās velk nost, liek atpakaļ, vai, piemēram, cits citam ikdienišķi atgādina neaizmirst par masku. Subjektīvā sajūta saka priekšā, ka apbalvojums vairāk pasniegts kā cieņas apliecinājums režisorei jau gados, nevis liecina par filmas nepārspējamajām kvalitātēm. Asmeņa abas puses ir melodrāma tradicionālā un tīrā izpratnē – un, lai arī cik spoža būtu Žiljeta Binoša, skatītājam tā arī līdz galam netop skaidra viņas mētāšanās šurpu turpu starp diviem vīriešiem, asarām riešoties acīs un tā ļaujoties emociju pārpilnībai, ka jārunā pašai ar sevi spogulī gluži kā vecajās labajās filmās.

Arī balvu par labāko scenāriju un aktierdarbu saņēma filma, kas veidota sadarbībā ar Franciju – Rabija Kurnaza pret Džordžu Bušu / Rabiye Kurnaz vs. George W. Bush. Filma balstīta dokumentālā stāstā par Vācijas turcieti un trīs dēlu mammu; vecākais – Murats, reliģijas apmāts, dodas uz Pakistānu. Nav zināms, vai viņš nepagūst vai nemaz nevēlas pievienoties ekstrēmistu organizācijām, jo tiek aizturēts un bez tiesas nogādāts bēdīgi slavenajā Gvantanamo cietumā. Režisors Andreass Drēsdens mātes cīņu pret birokrātiju, rasismu un ASV prezidentu daudzu gadu garumā izvēlējies pārvērst vieglā komēdijā, kur enerģiska kundzīte (šāgada godalgotā aktrise Meltema Kaptana) izdara neiespējamo, vienkārši neapjaušot, ka tas ir neiespējams, cienājot cilvēktiesību advokātus ar pašceptām kūciņām un daloties ar dzīves gudrībām. (Tiesa, smieklu vētra, ko zālē izraisīja citāts “Problēma ar vāciešiem ir tāda, ka viņi ir lēni. Lietas vajag iesākt kā vāciešiem, bet pabeigt kā turkiem.” – man bija nesaprotama, bet gan jau pašreflektīva).

Lēmums vēstīt ļoti pretrunīgu, sarežģītu un ciešanu apvītu stāstu caur vienkāršoti komisku un pat kariķētu prizmu var likties brīžiem neveikls, tomēr tai pat laikā skaidrs, ka autori ļoti centušies cilvēciskot smagu tēmu. Kad pēkšņi filmā parādās dokumentālie kadri ar ASV kareivju spīdzinātajiem gūstekņiem, realitāte par sevi atgādina pēkšņi un skaudri, un tad, kad norimuši publikas līdzjušanas smiekli, beigu titrs bezkaislīgi norāda, ka vēl 20 gadus vēlāk 39 cilvēki Gvantanamo turpina gaidīt tiesu, lai pasaule uzzinātu, vai viņi vispār pie jebkā ir bijuši vainojami.

Francijā veidotā spāņu režisora Īzaka Lakuestas filma Viena nakts, viens gads, ko minēju pašā sākumā, veidota uz memuāru bāzes; žūrijas ievērību tā neguva, bet ir palikusi ar mani ilgi pēc festivāla. Trīsdesmitgadnieku pāris Ramons (Nauels Biskajārs) un Selīna (Noēmija Merlāna no filmas Lēdijas portrets ugunī) ir izdzīvojuši 2015. gada teroraktos Parīzē Bataklānā, un pēc tam cenšas turpināt kopīgo pāra dzīvi un arī savas atsevišķās. Vienā no filmas ainām viņi kopā ar draugiem lasa dažādas atbalsta ziņas no draugiem un paziņām – visdažādākās banalitātes, tostarp “Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus…” –, un ciniski uzjautrinās par vārdu tukšumu. Šajā pašā ainā uzzinām, ka Selīnai tomēr šādu ziņu nav, jo bailēs no neizpratnes un žēluma viņa nav bijusi gatava pieredzi atklāt ne kolēģiem, ne draugiem, ne pat ģimenei. Ramons savukārt kļūst apsēsts ar ziņu lasīšanu un jebkādas informācijas meklēšanu par notikušo un par terorismu vispār, turklāt cīnās ar pēkšņas trauksmes epizodēm. Viņu pasaule teorētiski atkal ir droša, bet neviens no abiem nespēj paredzēt, kāds nosacīts sīkums spēs paralizēt un iegrūst atpakaļ piedzīvotajā. Fragmentārā un saraustītā filma pārnes posttraumatiskā stresa sindroma sajūtu uz ekrāna un nepiedāvā potenciālu mierinājumu, ka kopābūšana abiem var palīdzēt, jo katra individuālā pieeja, tiekot vai netiekot galā ar piedzīvoto, ir krasi atšķirīga, un sarunu mēģinājumi pārvēršas aizvien asākos konfliktos. Arī vizuāli starp abiem burtiski jaušama siena – filmas autori rāda distanci, to kontrastējot ar atmiņu kadriem no brīžiem pirms traģēdijas vai arī iezīmējot pašu notikumu caur katra varoņa acīm. Kad četri draugi kopīgi apreibst, viņi sāk strīdēties par naidu – vai ienīst masu slepkavas nozīmē dot viņiem to, ko viņi vēlas? Vai pēc prātam neaptverama ļaunuma pieredzēšanas turpināt savu dzīvi, kā ierasts, ir nodevība pret tiem, kas gājuši bojā? Vai gluži otrādi – uzvara pār nežēlību? Atbilžu nav, ir tikai vīns.

Kā pēdējo festivāla filmu izvēlējos noskatīties kārtējo Nika Keiva dokumentāciju, atkal jau kopdarbu, kura autori ir jaunzēlandiešu režisors Endrū Dominiks (One More Time With A Feeling) un operatoru pasaules ekvivalents rokzvaigznei Robijs Raiens (Amerikāņu saldumiņš, Laulību stāsts); filmas nosaukumā likta Keiva dziesmas rinda This Much I Know to Be True.

Keivs filmas sākumā demonstrē paša veidotas porcelāna figūriņas, sev ierastajā šķietami nopietnajā intonācijā stāstot par to, kā pārkvalificējies par keramiķi darba trūkuma dēļ. Figūriņas ved cauri sātana (un, visticamāk, Keiva alter ego) dzīves ciklam - no piedzimšanas līdz piedošanai. Pēc tam jau lielākoties seko mūzika no albumiem Ghosteen un Carnage, kamerai negurstoši un hipnotiski riņķojot ap Keivu un viņa ilggadējo sadarbības partneri Vorenu Elisu, telpā, ko Raiens ar gaismu spēlēm atkal un atkal pārvērš līdz nepazīšanai.  Uz īsu brīdi parādās leģendārā dziedātāja Marianna Feitfula, kas tiek atvienota no mākslīgās skābekļa piegādes, lai piedalītos performancē, lasot dzeju. Niks Keivs dalās gan nenopietnā radošās līdzgaitniecības sašutumā par Vorenu Elisu (un visi, kas redzēs kadru ar Elisa datora ekrāna virsmu, sapratīs Keivu), gan personiski trauslajās atbildēs par nāvi, kontroli, dusmām un pašizpēti, kuras viņš sniedz cilvēkiem savā projektā Red Hand Files.

Keiva mūzika, kā vienmēr, šķita dziedējoša; par spīti Baidena prognozēm, 16. februārī nesākās karš, Berlināles pārsteidzoši konvencionālā filmu izlase lika domāt, ka, iespējams, esam noguruši no pārmērīgas sašķeltības, politiska rakstura strīdiem, un, lai atkal ietu uz kinoteātriem, mums ir nepieciešama vismaz sākotnēja iluzorā drošība, ka esam vienoti empātijā.

Protams, vienā nedēļā redzēt pilnīgi visas filmas nav iespējams, dažas no tām mani pat īpaši neieinteresēja. Es reti izvēlos skatīties filmas par karu, un nesaskatīju nekādu īpašu aktualitāti ukraiņu režisores Marinas Er Gorbačas darbā Klondike par 2014. gada jūliju Doņeckā un ģimenes šķelšanos militāra konflikta ēnā; šo filmu Berlinālē pēdējoreiz izrādīja 20. februārī – dienā, kad noslēdzās festivāls. Pēc nedēļas pasaule bija jau mainījusies, un e-pastā saņēmu pēdējo ziņojumu no Berlināles, kur bija minēta tikai un vienīgi šī filma, izsakot atbalstu Ukrainai. Vēstule noslēdzās ar vārdiem: “Filmas nevar mainīt sabiedrību vai vēsturi, bet tās var palīdzēt mainīt cilvēku prātus. Filmas mums vēsta par jau tā pārāk trauslo pasauli, kurā nedrīkst ienest vēl vairāk ciešanu un iznīcības.”

"Klondaika"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija