KINO Raksti

IDFA 2021: četras šķautnes

11.12.2021
IDFA 2021: četras šķautnes
Foto: Roos Trommelen.

Kā tas nākas, ka Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālā filmu festivālā savu jauno filmu izrāda Dziga Vertovs (1896-1954)? Kādu iespaidu atstāj armēņu poētiskā kino klasiķa Artavazada Pelešjana jaunākā, piecpadsmit gadus tapusī filma "Daba?" Un kāpēc festivāla galveno balvu ieguva Sergeja Lozņicas četras stundas garais darbs "Landsberģa kungs" par Vītautu Landsberģi?

Nedēļu pirms Amsterdamas Starptautiskā dokumentālo filmu festivāla (IDFA) sākuma izskanēja ziņa par stingrākiem ierobežojumiem Nīderlandē, tomēr festivāla norisi tie skāra maz, pamatā atsaucoties uz telpu piepildījumu un dalībnieku skaitu pasākumos. Kad jau uz festivāla beigām tika pieņemti jauni noteikumi, skatītāju vēlmi iet uz kino tie neietekmēja – pēdējās nedēļas nogales seansi lielākoties bija izpārdoti.

Vispārējs pārskats par festivāla norisi un programmu rakstā nesekos, izvēlējos dažus notikumus no programmas, kas sniedzas ārpus festivāla konteksta rāmjiem.

Atradums: Vertovs

IDFAs pamatā uz jaunāko dokumentālo kino vērstajā programmā regulāri ir vieta arī agrāku gadu darbiem, kino klasikai vai autoru retrospektīvai. Ar divu notikumu starpniecību (viens 2018. gadā un otrs tagad, 2021. gadā) kinovēsturei ir atdotas divas līdz šim par zudušām uzskatītas filmas – kino klasiķa Dzigas Vertova (1896 - 1954) pirmie divi pilnmetrāžas darbi: Revolūcijas vēsture / Годовщина революции (1918) un Pilsoņu kara vēsture / История гражданской войны (1921).

Bija jāpaiet simts gadiem, lai šīs filmas atkal varētu nonākt uz ekrāniem, un tas noticis, pateicoties veiksmei un rūpīgam vēsturnieku darbam. Ne mazāk būtiska nozīme ir arhīvu katalogu pieejamībai un digitalizācijai, ar ko abu Vertova filmu atdzimšanai ir vistiešākā saikne. Revolūcijas vēstures rekonstruēšana sākās pēc tam, kad 2017. gadā tika atrasts saraksts ar filmas starptitriem.[1] Balstoties uz tiem, krievu kino zinātnieka Nikolaja Izvolova vadībā tika veikta filmas rekonstrukcija, meklējot iespējamos Vertova filmas fragmentus citos darbos, kas stāsta par revolūcijas laiku un iekļauti gan kinohronikās, gan citās filmās par šo tēmu, jo Revolūcijas gadadiena ir kompilācijas filma, kas sastāv no jau gataviem uzņemtiem materiāliem. Jāņem vērā arī laika konteksts – pēc izrādīšanas filmas pozitīva kopijas tika vēl vietumis izrādītas, kamēr pavisam zaudēja kvalitāti, dažas kopijas tika vadātas līdzi aģitvilcieniem, citas pazuda, bet filmas negatīvu sagraizīja, fragmentus iekļaujot atkal citās filmās. [2]

Pilsoņu kara vēstures ceļš ir atšķirīgs – to izrādīja vienu reizi 1921. gadā, un pieejamā informācija par filmu ir daudz ierobežotāka, fragmentētāka, nebija arī viena nepārprotama saraksta, kas fiksētu filmas secību. Tāpat kā Revolūcijas gadadiena, arī Pilsoņu kara vēsture ir kompilācijas filma, kurā ietvertie materiāli uzņemti vairāku gadu garumā un jau iepriekš iekļauti arī citos darbos, tai skaitā kinohronikās. Operatoru vidū bija gan Vertovs pats, gan operatori, kas ceļoja ar aģitvilcieniem, tajā ir arī Eduarda Tisē uzņemti kadri. Rekonstruētā filma nav pilnīga, zināms, ka nav atrasts viens rullis – filmā trūkst kadru ar Staļinu, jo nav izdevies atrast pie Caricinas uzņemtās ainas, kurās viņam jābūt redzamam. Kā sarunā pēc seansa minēja Izvolovs – filma ir nozīmīga Vertova daiļrades pētniecībā, jo jau uzrāda Vertova stila attīstību tajā, kā viņš veido epizodes, noformē titrus. Filmā detalizēti parādīta pilsoņu kara norise, sākot no baltgvardu nodarītajiem postījumiem (uzspridzinātiem sliežu ceļiem, degošām naftas rezervju tilpnēm, spridzināšanas munīcijas noliktavā u. c.), pamatā bez cilvēku klātbūtnes, bieži izmantojot tuvplānus, ilustrējot nodarījumus. Atsevišķās daļās veidotajā stāstā, secīgi parādot izšķirošos kara gaitas notikumus, atklātas arī būtiskākās pilsoņu karā iesaistītās personas (Kolčaks, Deņikins, Budjonnijs un citi), kas pieminēti vai filmēti kādas karadarbības epizodes ietvarā, vai arī speciāli pozējot kamerai. Filmā ietverta arī zīmēta karte, kurā atainota frontes līnijas pārvietošanās – arī tas ir viens no piemēriem par filmējumu atkārtotu lietošanu, jo karte jau gan tikusi izmantota iepriekšējā filmā, gan arī tiks izmantota vēlāk. Informatīvi blīvo Pilsoņu kara vēstures naratīvu papildināja īpaši komponēta The Anvil Orchestra mūzika, ko uz skatuves izpildīja grupas dalībnieki. Skatītāju lielā pieprasījuma dēļ filmai festivāla laikā tika ieplānots vēl viens papildu seanss, un jācer, ka tā būs pieejama skatītājiem arī pēc festivāla noslēguma.

Apbalvojums: Pelešjans

Balva par mūža ieguldījumu tika pasniegta armēņu režisoram Artavazdam Pelešjanam (1938), kurš sarežģīto epidemioloģisko apstākļu dēļ pats Amsterdamā nebija ieradies. Pirms režisora jaunākās filmas Daba / La nature (2020) seansa režisoru ar balvas iegūšanu apsveica arī leģendārā amerikāņu dziedātāja un aktīviste Patija Smita (Patti Smith). Lai gan Pelešjans veido filmas jau kopš 1960. gadu vidus, viņa filmogrāfijā ir tikai 11 īsfilmas un 1 pilnmetrāžas filma (programmā bija iekļauts arī seanss ar īsfilmām Mēs / Menq (1969), Gadalaiki / Tarva yeghanakner (1975), Mūsu gadsimts / Mer dare (1990)). Starp jaunāko filmu Daba, kas tika veidota pēc Kartjē fonda (Fondation Cartier) un Mākslas un mediju centra ZKM pasūtījuma (tas izrādījās laikietilpīgs process: no uzdevuma 2005. gadā līdz izpildījumam pagāja 15 gadi, un tā ir viņa garākā filma (64 min)), un iepriekšējo darbu ir vairāk kā 25 gadu laika distance. 

Cilvēka un dabas mijiedarbība ir tēma, kas ir klātesoša Pelešjana darbos, bet šķiet, ka Daba to eskalē, ļaujot rezonēt ar ekoloģisko situāciju šodien, globālo sasilšanu, klimata pārmaiņām. Daba ieturēta jau iepriekš izkoptajā Pelešjana stilistikā, neizmantojot runātu tekstu, bet kombinējot attēlu un skaņas sekvences. Kā to formulē Deniels Fērfakss: “Pelešjana vēlme, lai skatītāji “dzirdētu” viņa attēlus un “redzētu” skaņas viņa filmās, noved pie tā, ka (..) viņa filmas spēj saturēt neesošu attēlu montāžu.”[3]

Par savu pieeju filmu veidošanai – distancēto montāžu – Pelešjans saka: “Šīs teorijas oriģinalitāte, iespējams, slēpjas šajā: pretēji montāžai saskaņā ar Kuļešovu vai Eizenšteinu – kuri, saliekot divus kadrus kopā, piešķir tiem nozīmi, – distancētā montāža, turot divus kadrus atstatu, kas iedarbojas viens ar otru un kuriem ir nozīme, pārraida šo spriedzi un liek kadriem rezonēt vienam ar otru visā kadru sekvencē, kurā tie ietverti. Piemēram: Kuļešova stila montāžā būtu lielgabala sprādziens, kam seko eksplozija; distancētā montāžā būtu ķēdes reakcija. Taču distancētajā montāžā ir kaut kas vairāk par atomsprādzienu, un tā ir pretreakcija, reversais efekts, kas savelk secību vai filmu pie sevis. Plūdi un atplūdi. Kustība no dzimšanas līdz nāvei, bet arī no nāves līdz dzimšanai: izaugsme-pagrimums, nāve-augšāmcelšanās.”[4]"

Filmā Daba Pelešjans, izmantojot internetā izvietotus aculiecinieku video un arhīvu materiālus, reflektē par dabas varenību, tai piemītošo destruktīvo spēku, kas redzams epizodēs ar plūdiem, vulkānu izvirdumiem, tornado, vētrām un citām dabas parādībām.

Tā rada šausminošu, bet reizē arī vizuāli un skaniski suģestējošu ainu,

kurā organiski savijas atšķirīgās kvalitātes attēli ar Bēthovena, Mocarta, Šostakoviča un citu komponistu mūzikas fragmentiem.

Konkurss: Landsberģis / Lozņica

Starptautiskā pirmizrāde festivāla pilnmetrāžas filmu konkursā bija ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas jaunākajai filmai Landsberģa kungs / Mr. Landsbergis (2021) (tapusi kā Lietuvas un Nīderlandes kopprodukcija), turpinot režisoram jau ierasto uz arhīvu materiāliem veidoto dokumentālo filmu formātu. Atšķirībā no iepriekšējām filmām, šajā klātesošs ir arī filmas nosaukumā ietvertais galvenais varonis – Vītauts Landsberģis (1932), Lietuvas politiķis, neatkarības kustības virzītājs un neatkarīgās Lietuvas pirmais augstākās padomes vadītājs. Filma veidota kā jautājumu un atbilžu galerija, visbiežāk jautājumu atstājot nedzirdamu aizkadrā, bet ar titru palīdzību formulējot tematu, par ko stāstīs Landsberģis un kas tiks ilustrēts ar arhīvu kadriem (arhīvu materiālu restaurācijā piedalījusies Latvijas Studija Lokomotīve, parakstoties ar savu īpaši restaurācijai izveidoto zīmolu Locomotive Classics). Reizēm aizkadrā dzirdama filmas režisora balss, arī ar šo pieeju atšķirot filmu no režisora iepriekšējiem dokumentālajiem darbiem, kuros viņa klātesamība tiešā veidā nav ietverta. Saruna ar Landsberģi tikusi ierakstīta 15 filmēšanas dienu laikā, detalizēti pārskatot Lietuvas brīvības atgūšanas posmu no 1980. gadu beigām līdz 1990. gadu sākumam.

Galvenokārt koncentrējoties uz notikumu secīgu atainojumu, atšifrējot tikai atsevišķas personības, filmas četras stundas paiet nemanāmi,

pakāpeniski virzoties uz kulmināciju – 1991. gada janvāra notikumiem. Filma ar kritisku skatu ataino Gorbačovu un viņa rīcību šajā laikā, arī Lozņica atzīmē, ka viņa vērtējums par Gorbačovu kā drosmīgu politiķi, kas ļāva atjaunot demokrātiju, ir mainījies.[5]

Filmā “Landsberģa kungs” Lozņica demonstrē meistarīgu darbu ar arhīvu materiāliem, kurā izmantoti dažādu avotu arhīvi, kombinēts melnbaltais un krāsainais attēls, dažādi formāti. Skatoties notikumu atainojumu, īpaši 1991. gada janvāra dienas, radīta visaptveroša reportāža, kas šķiet ļoti vienota – bet tāda tā bija jāizveido. Filma ir reizē arī piemineklis Landsberģim, fiksējot ne tikai viņa dalību procesos valstī, bet arī personību un vitalitāti esot jau pie 90 gadu sliekšņa (neaizmirstami ir viņa labsirdīgie, klusie smiekli, kas intervijas gaitā filmā izskan daudzkārt – un tāpat tas bija arī jautājumu un atbilžu sesijā pēc filmas pirmizrādes Amsterdamā pēc seansa ap pusnakti).

Grāmatas: montāža un portretfilma

Festivāla laikā notika arī divu grāmatu atvēršana, kurās savu pieredzi ietvēruši dokumentālās kino jomas speciālisti no Dānijas – montāžas režisors Nils Pags Andersens (Niels Pagh Andersen) un konsultants, Latvijas dokumentālistiem ar Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma un Latvijas koda programmas (un citu ārvalstīs esošu darbnīcu) starpniecību labi zināmais Mikaels Opstrups (Mikael Opstrup).

Andersens grāmatai devis nosaukumu Kārtība haosā / Order in Chaos  ar apakšvirsrakstu Storytelling and editing in documentary film,

apkopojot tajā savas gadu gaitā iegūtās prasmes, novērojumus un zināšanas par montāžu. Lai gan sācis kā spēlfilmu montāžas režisors, tomēr pēdējās dekādēs viņa darbs pamatā saistīts ar dokumentālajām filmām. Andersens montējis Džošua Openhaimera filmas Slepkavības anatomija / The Act of Killing (2012) un Klusuma skatiens / The Look of Silence (2014), kas stāsta par masu slepkavībām Indonēzijā 1960. gadu vidū, kuras sekoja pēc valsts apvērsuma. Šīs filmas izraisīja ļoti plašu rezonansi tajās pielietoto māksliniecisko paņēmienu dēļ. Grāmata iesākas ar Andersena pārdomām par vēstījuma veidošanas un montāžas vispārējiem aspektiem (kā veidojas radošais dialogs starp montāžas režisoru un režisoru, par izvēlēm, pirmo montāžas versiju), kas balstīti viņa personiskos novērojumos, bet tālāk izvēlēti astoņu filmu piemēri, par kuru veidošanas procesu stāstīts padziļināti (tostarp par jau abām minētajām Openhaimera filmām, Ai Veiveja Cilvēku straume / Human Flow (2017)). Grāmatas elektroniskajā versijā ir iekļauti papildu video materiāli – filmu fragmenti, sarunas ar režisoriem, Andersena komentāri (grāmata pieejama: https://orderinchaosbook.com/).

Savukārt Opstrupa grāmata – apjomā daudz mazāka – veltīta konkrētam dokumentālo filmu žanram – portretdokumentālām filmām (character driven documentary). Tās nosaukumā – The Uncertainty – Opstrups ietvēris nedrošību un nestabilitāti, ar ko jārēķinās šī žanra filmu veidotājiem: lai kādas prognozes arī tiktu izdarītas, plānojot filmēšanu, nav iespējams pilnīgi droši paredzēt, kas notiks kāda cilvēka dzīvē. Tās apakšnosaukumā formulēts, ka grāmata ir par to, kā attīstīt uz varoni orientētu dokumentālu filmu (un pie sava vārda viņš piemetina – “Suggested by Mikael Opstrup”, norādot, ka tas ir viņa subjektīvais skatījums). Ar plašu un ilgstošu pieredzi dokumentālā kino industrijā, Opstrupa grāmatā šie aspekti arī skaidri izpaužas – gan par to, kā plānot šāda žanra filmu veidošanu, kā izstrādāt budžetu, gatavot treileri, piedalīties prezentāciju (vai pičingu) forumos un tā tālāk.

IDFAs programma – gan festivāla seansi, gan industrijas pasākumi – kā ierasts bija ar ļoti blīvu un intensīvu piedāvājumu. Varētu rakstīt vēl arī turpinājumrakstus – par festivāla jauno industrijas programmu, kas vērsta uz kopprodukciju veidošanu un kontaktu attīstīšanu, un ko no tā varam secināt, kino kritikas daudzveidības problemātiku (iespējas (vai drīzāk – ierobežojumi) dažādu nacionalitāšu, valstu, rasu, finansiālo iespēju utt. kritiķiem un ko ar to darīt), foruma šī gada tendencēm un daudz ko citu. Tie lai paliek ierosmei citiem rakstiem.

Raksta autores dalību IDFA atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds.

Foto no IDFA publicitātes materiāliem.

Atsauces:

1.  
2. Nikolai Izvolov. Dziga Vertov’s directorial debut Anniversary of the Revolution. Studies in Russian and Soviet Cinema. Vol. 13, 2019, Issue 1, p. 1. 
3. Daniel Fairfax. Pelechian, Artavazd. Senses of Cinema. Issue 62, March 2012. https://www.sensesofcinema.com/2012/great-directors/artavazd-pelechian/#37 
4.  
5. Marta Balaga. Sergei Loznitsa Discusses IDFA Winner Mr. Landsbergis and the Liberation of Lithuania. Variety, 28.11.2021., https://variety.com/2021/film/global/sergei-loznitsa-idfa-mr-landsbergis-1235120804/ 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan