KINO Raksti

Riga IFF „Kids’ Reel”. Saistītās pasaules

11.10.2023
Riga IFF „Kids’ Reel”. Saistītās pasaules
Kadrs no filmas "Nina un eža noslēpums"

Kopā ar sešus gadus veco Miķeli skatoties Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) visai daudzveidīgo 2023. gada bērnu programmu, saprotu, ka vienojošā virstēma visās izvēlētajās filmās ir cilvēka iztēles mijiedarbība ar reālo dzīvi.

Lai gan novērtēju reālismu, tomēr, lasot bērnu grāmatas, visvērtīgākās man šķitušas tās, kurās fantāzija savijas ar ikdienas realitāti, radot pārsteidzošus pavērsienus. Tāpat arī bērnu filmas vizuāli demonstrē, kā bērna iekšējā pasaulē īstenība nav nošķirta no iztēles, kas palīdz mazajam cilvēkam nevis aizbēgt no skarbās realitātes, bet gan pārstrādāt problēmas un gūt stiprinājumu. Īsā dzejolī vai animācijas īsfilmā tas var notikt viena spilgta paradoksa iespaidā; garākā vēstījumā nākas ilgāk domāt līdzi. Bērnu programmas filmas baudīju kopā ar sešus gadus veco Miķeli, kurš pacietīgi noskatījās gandrīz visas, tomēr vairums pilnmetrāžas filmu, kas domātas skolas vecuma bērniem, prasīja tūlītējus manus paskaidrojumus. Tā kā kinozālē gari komentāri nav vēlami, domāju, ka tās visdrošāk būs apmeklēt ar 8 – 12 gadus veciem skatītājiem. 

Pirmsskolas vecuma bērniem savukārt paredzēta īsfilmu izlase, kas mūsu gadījumā izrādījās izcili atbilstoša. Komiskie mirkļi, piemēram, čehu režisores Danielas Hibnerovas pavisam īsajā zīmētajā animācijā Ezis, kuras centrālais jautājums ir “vai ezis prot peldēt”, patiešām izraisīja jautrus smieklus. Ļoti jauka ir arī citas čehietes Natālijas Durčankovas Šķidrie kaķi, kas apspēlē kaķu kustīgo elastību un spēju ietilpt šaurā jebkuras formas vietā. Vēl interesantāks par nelielo sižetu man šķita šīs animācijas risinājums plastilīnā. Savukārt mazliet garākā Jana Mikas Zoss ir anekdotiska leļļu filma, kuras varonis sapņo kļūt par futbolistu un fantazē par publikas gavilēm plašā stadionā, taču pagaidām trenējas lauku sētā pie vecmāmiņas starp dažādiem kustoņiem, un tas nav viegls ceļš uz panākumiem. Visās šajās īsfilmās tiek pamīšus rādīts cilvēka iztēlē un reālajā dzīvē notiekošais – filmā Šķidrie kaķi realitātes novērojumi tiek pārspīlēti un transformēti, bet abās pārējās filmiņās ātras idejas vai skaisti sapņi ir dialektiski pretstatīti dzīves īstenībai, nobeigumā parādot paradoksālu risinājumu.

Kadrs no filmas "Ezis"

Aizkustinoša ir Filipa Kastnera gaiši skumjā zīmētā īsfilma Dede ir mirusi, kurā zēns zaudē mīļoto sunīti. Tajā ar bērnu tiek ļoti tieši un nepārprotami runāts par nāvi – dzīvnieka sastingušais ķermenis ir stīvs un izteikti kontrastē ar dzīvā sunīša vijīgo augumu, kura siltumu un  mīļumu skatītājs sajūt sirsnīgajos zīmējumos. Trešais sunīša veidols ir tikpat nepārprotami uzzīmēta dzīvnieka dvēsele, kas turpmāk pavada noskumušo zēnu. Tā sunītis arī pēc nāves sniedz draugam mierinājumu un iedvesmu.

Garāka un sarežģītāka ir Benuā Šjē pasaku animācijas filma Siroko un vēju valstība / Sirocco et le royaume des courants d’air par māsām Karmenu un Žiljetu, kuras nonāk mammas draudzenes Anjēzes radītajā pasaku pasaulē. Jaunākajai māsai filmā paliek pieci gadi, otrai varētu būt desmit, un skatītājam vecumā kaut kur starp viņām abām šķiet pilnīgi pašsaprotama meiteņu nonākšana iztēlotā realitātē, kas viņām ir labi pazīstama pēc Anjēzes grāmatām. Tās iekšējā loģika un saites ar reālo dzīvi gan izrādās sarežģītākas, nekā sākumā šķiet, un daži aspekti nav zināmi pat izdomātās pasaules radītājai, kas tajā iemitinājusi savu ļoti dārgo, no dzīves aizgājušo māsu Selmu. Atklājas, ka burvis Siroko nevis izraisa tuksneša vējus, bet gan savalda tos, taču emocionālā stāvoklī to nespēj, un viņa spēcīgās emocijas var būt kā dusmas, tā iemīlēšanās. Meitenēm viss beidzas labi, mazliet skumjāk – Selmai un Siroko. Animācija ir ne vien vizuāli bagātīga, bet arī muzikāli pārsteidzoša. 

Kadrs no filmas "Siroko un vēju valstība"

Fantāzijas un īstenības proporcijas katrā filmā atšķirīgas. Dažās filmās galvenā darbība notiek kādā alternatīvā telpā – izdomātā vietā vai tālā psihes nostūrī. Turpretī citās iztēles pieskāriens ir pavisam viegls. Gleznieciskajā franču animācijas pionieru Žana Lū Felisioli un Alēna Gaņola  filmā Nina un eža noslēpums / Nina et le secret du hérisson tiek imitēta reālā dzīve, bet pie mākslas un iztēles pasaules pieder vienīgi no tēta stāstiem izkāpušais eža tēls, kas sniedz varonei atbalstu, drosmi un idejas. Filmas darbība gan notiek ne pārāk konkrētā un maz ticamā, tādā kā 20. gadsimta vidē, kur par mūsdienu tehnoloģijām liecina vienīgi mammu sūtītās īsziņas bērnu telefonos. Pārsteidzošā kārtā izputinātā fabrikā ir atstāta liela naudas paka, kuru desmit gadus vecā Nina, atlaista fabrikas strādnieka meita, ir iecerējusi atrast, lai palīdzētu savai un citu strādnieku ģimenēm krīzes situācijā. Lai to paveiktu, viņa kopā ar draugu izplāno slēgtās fabrikas apmeklējumu. Šai filmai, tāpat kā  vairumam citu šīgada programmas filmu un arī citiem mūsdienīgiem un dziļiem vēstījumiem, kas domāti bērniem, trūkst varoņu gaidītā labā nobeiguma – vējš izkaisa naudas pakas saturu, dažas naudaszīmes apēd kazas, bet citai pāri vienaldzīgi pāriet reālais ezis, kurš iepriekš patiešām paviesojies fabrikā. Veiksmīgāka izrādās draudzības un romantisko jūtu sižeta līnija – Ninas draugs filmas gaitā piedzīvo izaugsmi, pārvar bailes un dodas atbalstīt draudzeni bīstamajā ceļā, sasniedzot iespēju neliekuļoti atzīties jūtās un pat saņemt skūpstu; tas viss parādīts gaumīgi un smalki.

Visskumjākā no filmām man šķita Sofijas Farkasas Bollas aktierfilma Piedzīvojumi Ašas zemē / Jules au pays d’Asha. Tās varonis, deviņus gadus vecais Žils, neapmeklē skolu retas slimības dēļ. Tēvoča darbistabā viņš atrod grāmatu par kādas Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju cilts dzīvi, bet pēc neilga laika  sastop mežā meiteni, kas izskatās kā izkāpusi no šīs grāmatas lappusēm. Tikmēr zēna tēvocis plāno atņemt zemi citai pirmiedzīvotāju kopienai, kas saglabājusies līdz 20. gadsimtam, lai gan vairs neģērbjas tā, kā parādīts grāmatā. Šī filma līdz ar nesenu Kanādas seriālu Anne with an E (variācija par Annu no Zaļajiem jumtiem) manā pieauguša cilvēka prātā aktualizēja baltā cilvēka nodarījumus Amerikā  un atgādināja, cik nežēlīgas represijas pret iekarotu kultūru pārstāvjiem arī citviet īstenotas vēl salīdzinoši nesen, teritoriālas intereses aizbildinot ar vēlmi iemācīt pareizāku pasaules skatījumu.

Kadrs no filmas "Piedzīvojumi Ašas zemē"

Mans sešgadīgais dēls ar līdzjūtību skatījās uz filmas varoņa slimības skartajām rokām; ar interesi vēroja Žila un Ašas ceļojumu laivā pa upi, kuras skaistie krasti viņam atgādināja Gaujas senleju Siguldā; mulsa, kad šķietami tik īstā meitene izrādījās viešņa no pagātnes, puisēna iedomu tēls, ko citi filmas varoņi neredz. Likās, ka viņš novērtē filmas estētiskumu un gleznieciskumu. Taču, kad līdz filmas beigām bija palikušas desmit minūtes un ekrānā baltie cilvēki naktī ar lāpām ieradās padzīt indiāņus no viņu zemes, Miķelis paziņoja: “Šo filmu es vairs negribu skatīties!” Šķiet, katrs mūsdienu bērns varētu kādā brīdī ko tādu pateikt, iepazīstot no pieaugušajiem mantoto pasauli, kurā nonācis, un apjaušot tās cietsirdību un ļaunumu.
Filmas varonis nepadodas, viņam izdodas vismaz uz kādu laiku aizkavēt iekarotājus, vienlaikus zaudējot vairākas ilūzijas – meitenes cilts sen jau ir izzudusi, un viņas mamma nekad nevarēs izdziedēt zēna slimību, kuras dēļ ciema iedzīvotāji nevēlas, lai viņš apmeklētu skolu kopā ar viņu bērniem, lai gan slimība nav lipīga. Tādējādi filmā tiek divkārši parādīta citādo diskriminācija – ne vien etnisku un teritoriālu iemeslu dēļ, bet arī aiz aizspriedumiem pret atšķirīgu ķermeni. Sižets nav uzreiz vienkārši nolasāms un stāsta gaitā sagādā pārsteigumu, risinājums nav didaktisks un ļauj bērnam domāt pašam, pat ja Amerikas vēsture vēl nav apgūta.

Ticu, ka heteronormativitāte festivāla bērnu programmā ir sagadīšanās, taču arī Ilmāra Rāga aktierfilmā Ēriks Akmenssirds / Erik Kivisüda, tāpat kā abās iepriekš aprakstītajās, darbojas apmēram desmit gadus vecs zēns un meitene. Iepriekšējos pāros drosminiece Nina bija galvenā piedzīvojumu iniciatore, bet indiāņu meitene Aša – pagātnes vīzija Žila psihē, bet Ēriks un Marija savā ceļojumā ir vienlīdzīgās lomās, lai gan smagāku emocionālo nastu nes Marija. Abu savādais jūrasbrauciens būs aizraujošs arī pusaudžiem un pieaugušajiem, ikviena vecuma skatītājam filmā ieraugot ko citu. Es labi sajutu un klusi uzjautrinājos par igauņu kā filmas galveno producētāju mentalitāti gan ainavā, gan tēlu uzvedībā un valodas lietojumā, kas no lēna sarkasma un emociju slēpšanas filmas gaitā nonāk līdz siltai labsirdībai, draudzībai un mīlestībai, – pat pirāti šķiet igauniski un tāpēc ne pārāk bīstami. Vienlaikus filma ir iespaidīga gan vizuāli, gan arī veidā, kā tiek runāts par nāvi, – un šoreiz tas ir daudz smagāk, jo zaudēts nav sunītis, bet gan mamma.

Kadrs no filmas "Ēriks Akmenssirds"

Pēc filmas noskatīšanās ir iespējams skaidri nošķirt notikumus taustāmajā realitātē no tiem, kas notiek kaut kur apziņas telpā. Divi bērni iekāpj laivā ar mērķi atrast jūrā pazudušo Marijas mammu un iebrauc miglā, bet nākamajā rītā ar glābēju kuģīti tiek nogādāti krastā. No realitātes viedokļa ir pavisam ticami, ka abi folijas segās ievīstītie varoņi pabijuši Starppasaulē starp dzīvību un nāvi – viņi pavadījuši nakti atklātā jūrā, kamēr vecāki nav zinājuši, kas noticis. Taču filmu interesantu  padara krāšņā vide un oriģināli variētie arhetipiskie tēli, kuros iemiesota šī starptelpa. Tantes Brunhildes baisā māja ar viņas runājošo portretu, pirātu kuģis ar visām tā dīvainībām, bet jo īpaši mirkļi, kad varoņiem un skatītājiem atklājas abu bērnu kopīgi piedzīvotās fantastiskās realitātes trauslums, attēloti ne vien gaumīgi un ironiski, bet, kā nojaušu, arī kinematogrāfiski augstā līmenī (cik nu es saprotu no tādām lietām – ar PSRS filmas Vijs traumu bērnībā un fragmentāri skatītu Stranger Things nesenā atmiņā). Arī šīs filmas beigas nav klasiskā izpratnē laimīgas, tomēr Ēriks iemanto spēju atzīt savas emocijas un runāt par tām, turklāt tiek atalgots ar atklāsmi, ka vecāki viņu mīl.

Kopumā festivālam atlasītajās bērnu filmās iezīmējas vairākas tendences. Pieņemot, ka joki un skumjas ir atrodami vai katrā labā mākslas darbā, cita kopīga iezīme ir augoši centieni iejūtīgi runāt ar bērniem par nopietniem, bēdīgiem un sarežģītiem jautājumiem, atstājot katra skatītāja kapacitātei atbilstošu telpu personiskām atklāsmēm. Tas ietver godīgu attieksmi no pieaugošo puses, kolektīvi dalot atbildību par pasauli, kuru nododam bērniem. Ja nu bērns tomēr nevēlas “skatīties šo filmu” par dzīvi, atliek parādīt iztēles iespējas, ar kuru palīdzību kļūt stiprākam, lai turpinātu cīņu.

Programmas Kids’ Reel animācijas īsfilmu seanss – sestdien, 14. oktobrī, 11:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Informācija par visu programmas filmu seansiem klātienē un tiešsaistē no 13. oktobra – festivāla mājaslapā.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan