Apmēram puse no filmām, kas pirms gada tika izceltas Kino Rakstu Berlināles stāstos, vēlāk parādījās uz Rīgas kinoekrāniem – lielākos vai mazākos kinoteātros un festivālos. Tā ir tendence, kas pieņemas spēkā, un kaut vai tāpēc vien arī šogad ir vērts vēl palasīt par Berlināles filmām, jo daudzas no tām drīz parādīsies Rīgā (un viena jau ir klāt!).
Palieciet pie saviem sapņiem un īstenojiet tos! – tādu caurviju motīvu varētu saskatīt 67. Berlināles programmā; kā vēstījumu to sevī nes labākās un apbalvotās filmas. Žūrijas par vislabāko atzītajā, ar Zelta lāci novērtētajā ungāru režisores Ildiko Enjedi (Enyedi) filmā On Body and Soul varoņi redz vienus un tos pašus brīnišķīgos sapņus, kuros viņi satiekas kā stirna un briedis un sajūt, ka radīti viens otram.
Šī brutāli romantiskā komēdija (varoņi strādā lopkautuvē) par moderno vientulību, kas veidota tik kontrastainā un oriģinālā kinovalodā, saņēma vēl trīs balvas – no FIPRESCI, no Ekumeniskās žūrijas un no Berliner Morgenpost lasītājiem.
Uz psihoterapeita dīvāniņa
Arī Kelina Pītera Necera (Călin Peter Netzer) filmā Ana, mon amour (Rumānijas, Vācijas un Francijas kopražojums – rumāņu un franču valodas piederība vienai un tai pašai valodu grupai ir liela priekšrocība!), kuru konkursā rādīja kā vienu no pēdējām, sapņiem un fantāzijām ir liela nozīme. Annas un Toma mīlas stāsts, kas risinās starp egoismu un empātiju un tiek izstāstīts diezgan komplicētā struktūrā ar lēcieniem pagātnē un psihoanalīzes seansiem, uzrunā ar savu patiesīgumu un emocionalitāti. Jaunie mīlētāji, kas iepazīstas un iemīl viens otru kā universitātes studenti, auguši sociālisma laika rumāņu ģimenēs. Provincē dzimusī Anna, kuras īstais tēvs aizlaidies uz Rietumiem, bet audžutēvs ir brutāls un, kā pakāpeniski atklājas, bijis arī vardarbīgs, cieš no panikas lēkmēm. Toma rūpes par viņu pamazām pārvēršas tieksmē dominēt, jo viņa pilsētnieciskajā un šķietami inteliģentākajā ģimenē māte ir ļoti valdonīga (līdzīgi kā māte, kura izpestī dēlu no soda par sabrauktu cilvēku, Necera iepriekšējā filmā Bērna poza / Pozitia copilului, kas saņēma Zelta lāci 2013. gada Berlinālē.).
Vienā filmā daudz un dažādas tēmas – vai bērni atkārto savu vecāku kļūdas, vai inteliģenti jaunieši var meklēt glābiņu arī pie Dieva un ceļu uz izlīdzināšanos – Baznīcā? Vēl arī paaudzes un sociālisma mantojums, mīlestības psihopatoloģija... Filmā par visu maksā naudu – par psihoterapiju, traumām, bērnības atmiņām, arī par sapņiem un fantāzijām, no psihes izspiesto, seksu, vardarbību. Četrdesmit vienu gadu vecais režisors, parādot to, ka mīlestība var kļūt par atkarību, vienlaikus ar saviem varoņiem uz psihoterapeita dīvāniņa nolicis arī to postkomunistisko valsti, kurā viņš uzaudzis ar viņiem kopā. Nogurdinošos lēcienus laikā kompensē galveno lomu atveidotāji Diāna Kavallioti un Mirča Postelnicu. Preses konferencē uz jautājumu, vai nebija grūti spēlēt emocionāli un intīmi tik komplicētas attiecības, aktieri atbildēja, ka visu izšķīrusi režisora uzticība. Žūrija piešķīra Sudraba lāci par izcilu māksliniecisku sniegumu filmas Ana, mon amour montāžas režisorei Danai Bunesku.
Traka pasaka
Agneškas Holandas filma Pokot / Spoor (pēc Olgas Tokarčukas romāna Sikspārņu dziesmas), kas saņēma Sudraba lāci – Alfreda Bauera balvu –, ir pavisam traka, feministiska pasaka. Tās anarhistiskā varone Dušejko, pensionēta inženiere, dzīvo vientuļā, skaistā vietā uz Čehijas un Polijas robežas un cīnās pret patriarhātu. Ekoloģisks trilleris un komisks detektīvs “vienā maisā” – pazūd ne tikai viņas divi suņi-draudzenes, mežā atrod mirušus arī vairākus kaimiņu vīrus. Vai tā varētu būt dzīvnieku atriebība vietējiem kaislīgajiem medniekiem? Tā kā Dušejko arī ir pret dzīvnieku nogalināšanu, aizdomas krīt uz viņu...
Gan Enjedi, gan Holandas filma liek domāt par to, vai dzīvniekiem arī ir dvēseles, un vilkt paralēles starp dzīvnieku un cilvēku pasauli. Spoor galvenās varones atveidotāja Agneška Mandata ir tik jauneklīgi vitāla un pievilcīga, spēka un enerģijas pilna, ka būtu gribējies, lai Pola Verhovena vadītā žūrija atzītu viņu par labāko, bet nē – Sudraba lāci šajā kategorijā saņēma korejiešu aktrise Kim Minhee par lomu filmā Pludmalē naktī viena / Bamui haebyun-eoseo honja. Viņas varone klīst pa Hamburgu un atgriežas dzimtenē, runājoties, burzoties starp cilvēkiem, mēģinot aizmirst zaudēto mīlestību, līdz paliek viena jūras krastā.
Interesanta statistika – katru ceturto šā gada Berlināles filmu bija uzņēmusi sieviete.
VDR Budenbroki
Latviski to sauc par krēslas stundu, kas vislabāk jūtama vēlā rudenī, kartupeļu rakšanas laikā, bet Mati Gešoneka filmā to sauc Laikos, kad gaisma sarūk / In Zeiten des abnehmenden Lichts. Filmu rādīja Berlinale Special, lai gan tā varbūt būtu labāk pārstāvējusi valsti lielajā konkursā, nekā Tomasa Ardana Gaišās naktis / Helle Nächte (interesanta nosaukumu sakritība...).
Eižena Ruges 2011. gadā iznākušais romāns In Zeiten des abnehmenden Lichts par sociālismu Vācijā kā zudušo utopiju caur četru paaudžu stāstu guva milzīgus panākumus un piedzīvoja neskaitāmus teātra iestudējumus, to dēvēja par VDR Budenbrokiem [Budenbroki / Buddenbrooks. Verfall einer Familie – Nobela prēmijas laureāta Tomasa Manna (1875-1955) romāns (1901). – Red].
Tagad, pēc sešiem gadiem, pie romāna ķērušies sava amata meistari – scenārists Volfgangs Kolhāze un režisors Martins Gešoneks. Vesels gadsimts vienā dienā – 1989. gada 1. oktobrī, kad svin partijas veterāna Vilhelma Povilaita 90. dzimšanas dienu. Lieliskais Bruno Gancs virtuozi balansē savu varoni starp senilu un oriģinālu, zvērot, ka šīs būs pēdējās svinības, un iedzen pamatīgas naglas “nacistu galdā” (kad nevar sagaidīt mazdēlu, kurš parasti izvelk šo viesību galdu, bet tieši todien izrādās aizlaidies uz Rietumiem), un galds sabrūk, tāpat kā neilgi pēc tam – VDR (sociālistiski orientētā Vācijas Demokrātiskā republika).
Gaisma sarūk… Skaisto teicienu ilustrē filmas sākums, tāda kā prelūdija – kaut kur tālu Krievijā, Slavas ciematā deg kartupeļu laksti, kamera paceļas pāri laukam, upei, virs koku galotnēm... Tā sevi piesaka ziema, bet skatītājiem aizmetas kādi pavedieni par komunistu ģimenes daudznacionālā sastāva saknēm – vectēva bēgšana no nacistu Vācijas, trimda Meksikā, audžudēla kā kontrrevolucionāra apcietināšana Maskavā, izsūtījums kaut kur pie Urāliem, no kurienes krievu sieva, kas dzer šņabi un klausās Visocka dziesmas, un
sievasmāte no Slavas ciema, kas uzdāvina jubilāram gurķu burku un dzied par “sereņkij kozļik”, bet pēc dzimšanas dienas svinībām tiek aizmirsta un pazūd...
Neuzbāzīgās metaforās, caur raksturiem, partijas biedru un pionieru sveikšanas veidu, ģimenes locekļu attiecībām un hierarhiju filmas autoriem izdodas pateikt tik daudz par veselu laikmetu, valsti, četrām paaudzēm. Tumšās ielas, apģērbi, metro stacijas, komunistu privilēgijas... Zīmīgi, ka tieši 1989. gada 1. oktobrī aizbraucu no Berlīnes, kur Fridrihštrāses Padomju namā Baltijas filmu dienu ietvaros rādīja Ivara Selecka “Šķērsielu” (liecība par veselu laikmetu Latvijā!), bet Alexanderplatz, kur dzīvojām Hotel Stadt Berlin, gatavojās sagaidīt perestroikas Gorbačovu. Kas notika drīz pēc tam, zinām jau.
Industrija, bizness vai tomēr māksla
67. Berlināles pēdējā preses seansa filma (gan ārpus konkursa) man pilnībā “sajauca kārtis” un izsita pamatus no jebkādas saprašanas par atlases kritērijiem un, jāatzīstas, arī režisoru ampluā un mērķiem. Džeimss Mangolds, autors lieliskajām filmām Walk the Line (2005, par Džoniju Kešu – Zelta Globuss un piecas Oskara nominācijas) un 3:10 to Yuma (2007), jaunajā Logan (Rīgas kinorepertuārā no 3. marta) dzenā Hjū Džekmena titulvaroni pa asiņainiem kautiņiem cīņās ar mutantiem un citiem tumšiem spēkiem...
Paradīze, kur Loganam bija jānogādā maza meitene, kurai arī piemīt pārdabiskas spējas, ir sasniegta... Laikam jābūt X-Men fanam un speciālistam, lai spētu novērtēt tāda veida filmas. Protams, Džekmens bija uzmanības centrā, sniedza preses konferenci, aizkustināja ar savu slimības stāstu, bet pa ielām jau braukāja mašīnas ar milzu Logan reklāmām, un jau nākamajā rītā pēc festivāla tā pulcinās pilnas multipleksu zāles.
Tāds noslēgums neviļus sasaucās ar gaisā un presē izskanējušām bažām par kinomākslas nākotni – lai akcents no kinozālēm nepārvietotos uz kinotirgu, kas izaudzis līdz 192 stendiem no 108 valstīm, apaudzis ar daudzām jaunām iniciatīvām un šogad uzņēmis 9550 profesionāļus (pircējus un pārdevējus). Festivāla ilggadējā direktora Koslika līgums beigsies 2019. gadā. Redzēsim, kāda būs Berlināles nākotne.
