Meklēšanas rezultāti: autors "Dmitrijs Rancevs"

#Recenzija

Lailas Pakalniņas filma “Gala punkti” (2024) ir vēl viens solis viņas savdabīgajos, neatkārtojamajos meklējumos, kas pēta dokumentālā kino iespējas. Precīzāk, pētāmais objekts ir nevis iespējas, bet tas potenciāls, kas, šķiet, nebija pieprasīts līdz brīdim, kad Laila ar sev raksturīgo pārdrošību ...

#Recenzija

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā notikusi Aika Karapetjana filmas “Bezkaunīgie” (2023) pirmizrāde. Šis 77 minūtes ilgais kameržanra darbs, neskatoties uz to, ka tajā ieguldīts daudz pūļu un jaušama neapšaubāma mākslinieciskā kvalitāte, tomēr šķiet tāds kā starppakāpiens autora kinematogrāfiska...

#Recenzija

Par spīti visām vientulības šķautnēm, ko piedzīvo filmas „Saule spīd 24 stundas” galvenais varonis Mārtiņš, režisors Juris Poškus tomēr atstāj iespēju optimismam.

#Sarunas

Poļu režisora Jana Komasas drāma „Corpus Christi” (2019) ar visu tās ārēji lakonisko satura pasniegumu atklāj diezgan komplicētu idejisko struktūru, kura tomēr sakņota fundamentālos esamības pamatprincipos. Faktiski filmas būtība tā vai citādi reducējama uz vairākiem vienkāršiem, taču sāpīgus pun...

#Domas

Lailas Pakalniņas filmu „Karote” pieņemts attiecināt uz dokumentālo kino, un patiešām – te nav ne inscenētu ainu, ne arī lomu atveidotāju. Tomēr dokumentālistikai vēlamā dzīves patiesība, lai gan šajā gadījumā neizsauc nekādas šaubas, izrādās izcelta aiz iekavām.

#Domas

Režisors Dāvis Sīmanis vairās no vērienīgiem dramaturģiskiem sarežģījumiem, globālām vizuālām konstrukcijām, afektētas montāžas un vispār – skaļām intonācijām. Filma “Tēvs Nakts” ir emocionāli slāpēta pat tad, kad ekrāns stāsta par kliedzoši traģiskiem notikumiem, un režisors drīkst ar pilnu atbi...

#Domas

Ināras Kolmanes filma „Bille” (2018) izstāsta augstākajā mērā aizkustinošu mazas meitenes stāstu, bet šim aizkustinājumam nav nekā kopīga ar salkanu sentimentalitāti. Drīzāk tas apelē pie tā brīnuma, kas dzimst pirmajā acu uzmetienā necilos sadzīves sīkumos.

#Domas

Ievas Ozoliņas filma „Dotais lielums: mana māte” ir visai savāds kinodarbs. No vienas puses, šī 104 minūtes ilgā lente ir dokumentāls stāsts par konkrētiem cilvēkiem, no otras – pats vēstījuma paņēmiens ļauj to uztvert pēc spēles kino kategorijas likumiem.

#Domas

Borisa Hļebņikova „Aritmija” tiek uzskatīta par vienu no Krievijas 2017. gada galvenajām filmām, kinolente jau paguvusi iegūt kādu desmitu balvu dažādos festivālos. Ir interesanti izprast, kādā veidā skatītājam tiek nogādāts šī darba vēstījums, kuru radījušā režisora reputācija ir – viens no „dzī...