KINO Raksti

Armīns L. no pilsētiņas V pie likteņupes G

20.08.2020

Pirmais un līdz šim arī spilgtākais Latvijas dokumentālā kino scenārists Armīns Lejiņš (1938-2015) ar savu garīgo enerģiju būtiski ietekmējis dokumentālās filmu mākslas attīstību, 20. gadsimta 60. gados kopā ar Uldi Braunu pagriezdams latvju dokumentālistikas vēstures gaitu. Kinozinātnieks Agris Redovičs šobrīd apkopo Armīna Lejiņa radošo mantojumu divos sējumos, kuru veidošanai tiek izmantotas aptuveni 1000 publikācijas presē un ap 600 vēstuļu; tā top grāmata, kurā atradīsim Armīna Lejiņa atmiņas, rakstus, aforismus un dzeju, nenopietno prozu, vēstules, dienasgrāmatas un sapņus.

Armīns Lejiņš (18.08.1938.-11.08.2015.). Foto: Uldis Briedis

Gribu jums, ak cienījamie ļaudis, pastāstīt (dažiem vien atgādināt), ka pasaulē reiz dzīvojis un reizēm aktīvi darbojies kāds valmierietis Armīns Lejiņš (1938-2015). Augusta, vasaras nozieda mēnesis viņam bijis izšķirīgs. Tajā aizsācies viņa mūžs (18.08.), tajā pārtrūcis (11.08.) sviedriem un asarām laistītais, prieka un sāpju puķēm kaisītais dzīves ceļš. Bet sākums un gals viņa nemierīgajai gaitai ir Valmierā pie likteņupes Gaujas. Te modās viņa analītiski aktīvais prāts, brieda garīgā enerģija, kas brīžiem iešalca ar svaigu brāzmu latviskajās paugurainēs, savirpinot mūsu dažkārt pliekano kino ainavu.

No Valmieras uz visurieni lidoja neparastās aploksnēs ietērpti vēstījumi, kuros valoda un domas brīvi sprēgāja, brīžiem ironiski, ar smīnu, dažkārt pat iedzeļot, bet, kā likums, ne nāvējoši. Armīns Lejiņš dekoratīvi noformētos epistulāros tekstus izkopa kā īpašu žanru. Ne viens vien no viņa korespondentiem, arī es, glabājam šīs vēstules kā interesantas laika liecības. Tie nebija tikai kinocilvēki, ar ko viņš sarakstījās, draugu un paziņu lokā bija rakstnieki, fotogrāfi, karikatūristi, aktieri, komponisti, režisori un mūžceļā satikti interesanti cilvēki.

Savulaik laikraksta Diena pielikumā Stils Armīns Lejiņš iepazīstināja ar savu pieeju sarakstei (domādams, protams, vēstījumus uz papīra, nevis kā tagad, kad vairums cilvēku sazinās elektroniski e-pastos vai sociālajos tīklos) un rakstīja: „…īstais vēstuļnieks, profesionālis, uzmeistaro vēstuli kā epistulārās mākslas darba paraugu. (..) Viņš rada vēstuli vēstules dēļ, jo laba vēstule ir vērtība pati par sevi. Uz oriģināla papīra (kādas neiedomājamas firmas blankas, izrotātas loksnes, apzīmēta kartona gabala). Īpaši piemeklētā un apstrādātā aploksnē.”[1]

Foto: Uldis Briedis

Daudzo vēstuļu autoram vēl dzīvam esot, kolēģos laiku pa laikam uzvirmoja ideja – sarīkot Armīna Lejiņa oriģināli veidoto aplokšņu izstādi. Neviens gan neliedz pie šī ieceres atgriezties. Bet Rolands Kalniņš, ar kuru Lejiņš regulāri sarakstījās vairākus gadu desmitus, reiz atzīmēja, ka vēstules būtu vērts apkopot grāmatā, kurā dažādi Latvijas kinematogrāfijas vēstures notikumi varētu atklāties no līdz šim nezināmas puses, tā bagātinot aizgājušā laika izpratni. Šo novēlējumu jau vairākus gadus mēģinu realizēt.         


Ir vērts atgādināt, ka Armīns Lejiņš dzimis 1938. gada 18. augustā, uzaudzis un visu mūžu dzīvojis Valmierā. 1956. gadā ar labām sekmēm beidzis Valmieras 11. varoņu komjauniešu vidusskolu (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija). Interesantu piezīmi ievēroju nepabeigtajā memuāru grāmatā: „Skola. Pirmās klases. Ceļš uz skolu pa Gaujas malu… Izbiruši papirosi… Savācu… pēc tam pārdodu kādam, kas nāk pretī.
…Sīki, neievērojami īpatņi piepildīja karā nodedzināto pilsētu. Cits aiz cita pazuda un vairs neparādījās. Bet nekas jau nestāvēja uz vietas. Cilvēki alka pēc izpriecām un dāvāja tās. Valmieras teātris braukāja apkārt ar aģitizrādēm, bet aktieri neviļus piedalījās dzīves sarūpētos šovos. Tikai nezināja, ka šovi.”

Armīns Lejiņš saglabājis savas skolas gadu liecības, kurās trijnieki (tolaik zināšanas vērtēja pēc 5 ballu skalas) ir ļoti reti sastopami. Pēc 3. klases viņa raksturojumā atzīmēts: „Liels grāmatu lasītājs, lasīšanā aizraujas bieži vien arī slepus stundā. Domās bieži kavējas pie lasāmās grāmatas satura, kādēļ arī daudzreiz nedzird jautājumu.”
Pieņemu, ka lasīto grāmatu ietekmē Armīns Lejiņš bērnībā bija stipri pareizi domājošs.

Memuāros lasām: „Uzrakstīju dzejolīti, veltītu visu bērnu draugam Staļinam.

Iedvesmojošu piemēru bija atliku likām – avīžu svētku numuros, žurnāla Bērnība dzejas lappusēs un skolas lasāmgrāmatas ievadnodaļā. Aiznesu uz rajona laikraksta redakciju. (..) Mani pieņēma pati redaktore, sirma dāma. Laipni, bet stingrā balsī paskaidroja, ka publicēšanai presē pieņem tikai tos veltījumus Lielajam Staļinam, kurus sacerējuši ievērojami meistari. Vispār – Lielo Vadoni atļauts apdzejot Tautas dzejniekiem. Tā man, puikam, neizdevās dzejā pateikties par laimīgo bērnību lielajam bērnu draugam Staļinam.”  

Beidzot 7. klasi, klases audzinātāja atzīmē: „Vājš organizators, pakļaujas citu iespaidam.” Šādam skolas gadu raksturojumam, protams, nav likteņlēmēja svars. Taču,  zinot konkrētā skolēna dzīves tālākos līkločus, skolotājas  piezīme zināmā mērā palīdz izprast vēlāko gadu problēmas, grūtības tikt galā ar savas dzīves organizāciju, ne vienmēr veiksmīgo tās sakārtošanu, dažādos klupienus, kas dažkārt emocionāli atklājas viņa sarakstē un liedza pilnībā sasniegt tos mērķus, pēc kuriem Lejiņš bija tiecies visu mūžu. Ne publikācijās, nē – tur Armīns Lejiņš parasti bija diezgan paštaisns, pārliecināts par savu domu un vērtējumu nekļūdību. Daudzviet viņam nācās piekrist, taču nereti gribējās arī iebilst.

Apzinoties savu potenciālo ietekmējamību, sargājot savu garīgo identitāti, Armīns Lejiņš bieži izvēlējies pretņa, opozicionāra viedokli. Tam nākas sadurties ar vispārpieņemtajiem uzskatiem, izpelnoties nosodījumu, radot sadursmes, padarot ikdienu nemierīgu. Aizvainotais prāts vairo rūgtumu, skepsi, neticību publiskotajām vērtību normām. Noliedzošās pozīcijas hiperbolizācija īpaši skaudri parādās pēdējo mūža gadu sarakstē, dienasgrāmatas pierakstos un nepublicētajos manuskriptos, kur Armīns Lejiņš nepārprotami pauž savu vilšanos apkārtējā Jaunlatvijas realitātē, aiz kuras lepnās, nacionāli egocentriskās ārienes viņš jūt melus un divkosību. 2015. gada maijā Lejiņš raksta: „Brīžam sāk likties, ka dzīve ir nepārtraukta nacionālo ziepju opera. Politisko muļķību melsēji valda pār ļaužu prātiem, poētisko dumjību gvelzēji – pār sirdīm. Patiesībā dzīve ir liels amatieru teātris, kurā t. s. elite pašdarbnieciski spēlē laikmeta komēdiju, bet publika aplaudē, kad nokrīt maskas vai bikses.”[2]

Taisnīguma alkas, godaprāts un reālistiska pilsoniskās piederības izjūta – tie ir kritēriji, ar kuriem Lejiņš sevi centies samērot visa mūža garumā. Nevaru neatzīmēt savdabīgu pilsoniskās drosmes izpausmi vienā no agrīnajām Armīna Lejiņa publikācijām. Valmieras rajona laikrakstā Liesma parādās 9. klases skolēna raksts Par pieklājību (27.01.1954.), kurā viņš, nebaidoties saukt vārdā vainīgos, norāda uz vecāko klašu skolēnu nepieklājīgo uzvešanos kinoteātrī un citās vietās. Padomju laika ētikai raksturīgs žests, nerēķinoties ar aizskarto zēnu reakciju. Manā bērnībā tādu izlēcēju būtu kārtīgi iekaustījuši.


Armīns Lejiņš atceras: „Skolas gados un tūlīt pēc tās beigšanas mani vilināja divi pilnīgi pretēji sapņi.
Pirmais – kļūt par cilvēku, kas pastāvīgi ir sabiedrības uzmanības centrā, apjūsmots, apskausts, apbrīnots. Vai aktieris, kam pēc izrādes – ziedu klēpji, vai režisors, kuru izsauc, lai paklanās, vai arī dramaturgs, kas parādās pirmizrādē pēc publikas saucieniem: „Au–to–ru!...”
Otrais – dzīvot lielā pilsētā, nepazīt pat savus kaimiņus, klaiņot pa ielām kā pa mežu, strādāt neievērojamu ikdienas darbu, bet vakaros, brīvdienās – rakstīt. Un publicēties avīzē, žurnālā, neesot tuvu pazīstamam ar redakcijas darbiniekiem.”

Visai agri, jau skolas laikā Armīnam Lejiņam rodas interese par teātri. Viņš ir Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vidusskolas literāri-dramatiskā pulciņa priekšsēdētājs.
„Pamatskolas laikā mana mīļākā pasaule bija – iztēlē izbaudāmā grāmatu pasaule. Man pietika, ka varēju atrasties šīs pasaules malā un vērot to. Biju nelaimīgs, ja kāds traucēja.
Vidusskolā atklāju, ka ir iespējams pašam iekļūt iedomātajā pasaulē un darboties tajā. Tas notika dramatiskā pulciņa mēģinājumos. Zināju, kas darāms šajā pasaulē, un daudz ko no tā, ko baidījos uzsākt dzīvē, izdarīju tur. Dzīvē, piemēram, nezināju, kā tuvoties meitenei. Bet, kad biju apguvis šo prasmi teātra pasaulē, tādā pat garā mēģināju rīkoties arī dzīvē…”

1956. gadā, pēc vidusskolas beigšanas Armīns Lejiņš iestājas Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Tur „man nāca daudzi atklājumi. Viens – par mācīšanos vispār. Sapratu, ka vidusskolā ir daudz kas greizs. Aktieru fakultātes pedagogi netieši iedvesa man, ka galvenais ir – pašmācība, pašaudzināšana, pašdisciplīna. Tas man bija atklājums, jo mainīja priekšstatu par mācību iestādi kā sistēmu.” Kursa vadītāja bija Vera Baļuna[3], kursa biedri – Uldis Pūcītis, Juris Pļaviņš, Jānis Zariņš, Jānis Samauskis un citi. Sarunā ar Baļunu „atzinos, ka vairāk par aktierspēli mani interesē rakstīšana.
– Ko tad tu esi uzrakstījis? – viņa prasa. – Ja starp jums būtu Mopasāns[4], viņš katru dienu atrastu vielu kādai novelei.

50. gadu beigās nopirku vienu no retajām „aizrobežu autoru” grāmatām – Mopasāna noveles. Netīros, rozā krāsas vākos. Mopasāna iespaidā sāku rakstīt stāstiņu par Arnoldu, kurš dzīvoja kaimiņu mājās, iesauktās par Melno bumbu. Vasarā viņš vai katru dienu ieradās Gaujmalā, kur bērni plunčājās un vārtījās siltajā sērī, resnas sievas skaloja veļu, veči sēdēja laivā un prātoja par zveju. Arnolds, liels, lācīgs, skumjām acīm, teica, ka ies slīcināties.
- Kādēļ?
- Mildas dēļ.
Milda bija viņa sieva, taču salaida ar jebkuru citu, kam kājās bikses, tīras vai netīras. Parasti viņa bija turpat klāt un līdz ar citiem noraudzījās, kā Arnolds lien ūdenī. Ticis slapjš līdz viduklim, atskatījās uz Mildu, ko šī teiks. Mildas ģīmī valdīja pilnīga vienaldzība. Arnolds brida tālāk. Tas bija liels notikums, ja iebrida tiktāl, ka ūdens skalojās līdz pazodei.
Slīcināties viņš neprata. Pēc kāda laika to atrada pakārušos Melnās bumbas bēniņos.”  


Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātes studenta Armīna Lejiņa atzīmju grāmatiņa rāda, ka pirmajā sesijā aktiera meistarībā – „viduvēji”, bet PSKP vēsturē un tēlotājas mākslas vēsturē – „teicami”. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc pavasarī Armīns Lejiņš vairs eksāmenus nekārto un studijas pamet.

Nākamajā rudenī Lejiņš jau ir Vissavienības kino institūta students Maskavā, kur Grigorija Kozinceva vadītajā kursā studē režiju, viņa istabas biedri kopmītnē ir Uldis Brauns un Miks Zvirbulis. Īsti nav skaidrs, kāpēc tomēr pēc 1. kursa A. Lejiņš Kinoinstitūtā vairs neatgriežas. Iespējams, reālā konkurencē sajuta sava talanta robežas atsevišķās radošās disciplīnās, un godkāram jaunietim nav patīkami atskārst, ka citi ir labāki par tevi. Lai nopelnītu iztiku, uz kādu laiku viņam nākas kļūt par transportstrādnieku jeb, vienkārši sakot, krāvēju. Turpmākajai dzīvei nozīmīgs ieraksts Lejiņa darba grāmatiņā parādās 1959. gadā – viņš tiek pieņemts par masu skatu aktieri pie filmas Ilze. Režisors Rolands Kalniņš jaunajam puisim galvenokārt uztic asistenta pienākumus, izveidojas draudzīgas attiecības, kas ilgst gadu desmitu garumā, par ko liecina abu sarakste. 1969. gadā Armīns Lejiņš ir scenārija autors Rolanda Kalniņa filmai Tā dejo Latvijā, kas top pēc PSRS Centrālās TV pasūtījuma un domāta reprezentācijai Vispasaules izstādē Japānas pilsētā Osakā.

Kad filma Ilze bija uzņemta, Lejiņa līgums ar kinostudiju beidzās un viņš atkal atgriezās krāvēja darbā. Kādā intervijā viņš atceras: „Lādēju vagonu ar cementa maisiem. Tajā brīdī atskrēja no mājas, teica, ka zvanījis Brauns, – esot jābrauc uz Rīgu, viņš par kaut ko grib runāt. (..) Lielākais pārdzīvojums bija – viņš saka, gribot taisīt dokumentālās filmas. Bet es nezinu, kas tas ir! (..) Nu, Braunam es atteikt nevarēju, un kaut kāda interese jau man bija radusies. Vajadzēja uzrakstīt pieteikumu, kurā es droši vien sarakstīju daudz muļķību attiecībā uz dokumentālo kino. Un par to man nav ko kautrēties, jo īstenībā neviens joprojām nezina, kas ir dokumentālais kino.”

Tā Ulda Brauna zvans izmainīja Armīna Lejiņa dzīvi.

Pusgadsimtu pēc iepazīšanās. Uldis Briedis, Armīns Lejiņš, Dainuvīte Brauna, Uldis Brauns. Foto: Uldis Briedis


Latvijas kino vēsturē Armīns Lejiņš vispirmām kārtām rodams kā scenārija autors trim Ulda Brauna īsfilmām Sākums (1961), Celtne (1962) un Strādnieks (1963), kas iezīmēja jaunu izteiksmību Latvijas dokumentālajā kino. Kopā ar citiem jauno kinematogrāfistu darbiem šīs filmas devās dzīves patiesīguma virzienā. Tieši iedziļinoties īstenībā, nevis vienkāršojot un nogludinot realitāti, radās tās dokumentālisma izpausmes, ko kritiķi vēlāk nosauca par Rīgas stilu vai poētisko kino, jo tās krasi kontrastēja ar līdz tam dominējošo bezpersonisko estētiku. Jaunā kinovaloda nebija pieņemama daudziem pieredzējušajiem meistariem, jo tā prasīja pārkārtot mākslinieciskos uzstādījumus, parādot dzīvi, kāda tā ir.

Intervijā žurnālam Māksla Armīns Lejiņš saka: „Es vēlos tikai vienu – dokumentālu, patiesu, dzīvu, nesamāk­slotu kinematogrāfu.
Ir divi dokumentālā kino uzņemšanas veidi (es te nerunāju par vēsturiskajām filmām). Pirmais – sacer scenāriju, kur ievērota ik detaļa, pat tas, kā sieva vīram pie operas sakārto kaklasaiti, un tad tieši tā arī uzņem, domājot, ka tas ir īstens laikmeta do­kuments.
Otrais – ir iecere, ir zināms virziens, kādā jāiet, bet detaļas rodas tikai uzņemšanas procesā, tiešā dzīves uztverē. Tā dara Uldis Brauns. Viņš zina, ko grib, bet uzticas dzīves materiālam. Un te neder nekāda pātaga un steidzināšana – ātrāk, ātrāk. Ne­var ātrāk, var uzņemt tā, kā ir.
Mūsu dokumentālais kino nav dokumentāls. Inscenētie kadri uzbāzīgi kliedz no ekrāna. (..) Un tas – mūsu dienās, kad mums dzīves pētīšanai dota rokās tik lieliska lieta kā kinokamera!”[5]

Asu reakciju no kolēģiem kinostudijā izsauca Armīna Lejiņa raksts Jāmeklē dzīves un patiesības virzienā laikrakstā Padomju Jaunatne[6], kur autors izvērš prasību pēc dokumentālā objekta izpētes nepieciešamības pirms filmēšanas sākuma, tādējādi atceļot vajadzību „iejaukties dzīvē”, to piemērojot filmēšanas vajadzībai. Armīna Lejiņa prasība  izskaust inscenējuma elementus dokumentālajās filmās pieredzējušo kolēģu vidū raisīja neviltotu sašutumu un (kā atbildes reakciju) arī nosodījumu par, viņuprāt, neveiksmīgo filmu Celtne, kas vēlāk tika atzīta par mūsu dokumentālā kino klasiku. Lejiņš savā arhīvā saglabājis šīs vienprātīgās nosodīšanas pierakstu kinostudijas kolektīva pilnsapulcē, un tas ļauj spriest par kopīgo noskaņojumu. Vadims Mass[7]: „Raksts avīzē pauž saniknota mietpilsoņa šļupstus.” (..) Mihails Šneiderovs[8]: „Celtne ir ļoti un ļoti slikta filma.” (..) Laimonis Gaigals[9]: „Avīžraksts ir mietpilsoņa tenkas…” utt., utml. Šodien mēs varam teikt, ka raksts ir viens no latviešu kino kritikas pirmajiem mēģinājumiem pamatot jauno dokumentālā kino pieeju dzīvei.

2008. gads, 4. maija Latvijas filmu maratons kinoteātrī "Splendid Palace", programmā - Ulda Brauna pirmās filmas. Attēlā - režisors Uldis Brauns, scenārists Armīns Lejiņš un kinozinātniece Elīna Reitere, tobrīd Rīgas Kino muzeja vadītāja, šobrīd portāla "Kino Raksti" līdzredaktore. Foto: Didzis Grodzs

Interesanti, ka dažus mēnešus vēlāk Armīns Lejiņš publicēja visai kritisku recenziju par Pētera Lūča režisēto Mērnieku laiku iestudējumu Valmieras teātrī[10], un arī šo rakstu teātra kolektīvs nosodīja un sprieda par to, ka Lejiņu teātrī vairs nevajadzētu ielaist. Jaunajam kritiķim, kurš sevi jau bija apliecinājis kā dokumentālā kino scenārists, kā cilvēks, kurš orientējas uz jaunām mākslas vērtībām un spēj arī pats tās radīt un rosināt, lai turpinātu radoši darboties un saglabāt savu pārliecību, vajadzēja apgūt dzīves mākslu divkosīgajā padomju īstenībā. „Brauns jau man bija iemācījis: ir di­vas patiesības – viena, ko sa­ka vai raksta priekšniecībai, ot­ra, kas paliek pašu vidū. Ja ta­gad palasītu dokumentālos scenārijus, ko esmu rakstījis, tad nekas sliktāks nekad un nevie­nā valstī, ieskaitot Zambiju un Namībiju, nav tapis. Tie nav scenāriji, tie ir stagnācijas meistardarbi. Tikai tad, kad bi­ju ārā no studijas, sākās mans scenārista darbs.”[11]


Latvijas kinovēsturē Armīns Lejiņš ir viens no retajiem scenāristiem, kas ar savu garīgo enerģiju būtiski ietekmējuši dokumentālās filmu mākslas attīstību. Pēc sadarbības ar Uldi Braunu (īsfilmu triloģijā, kas, pārvarējusi konservatīvo kolēģu pretestību, pēc neilga laika tika visā PSRS atzīta kā estētiski novatorisks koncepts) Armīns Lejiņš divus gadus aizvadīja Maskavā Augstākajos scenāristu kursos. Nav gan izdevies noskaidrot, kā viņš iekļuva šajā mācību iestādē, kurā uzņēma tikai tos, kas jau bija ieguvuši augstāko izglītību. Iespējams, tika ņemti vērā viņa kā scenārista-praktiķa līdzšinējās darbības rezultāti. Lai gan diplomdarbu aizstāvēt Lejiņam neļāva estētiski-politisku iemeslu dēļ (scenārijs neatbilda administrācijas prasībām), divi gadi 60. gadu Maskavā deva bagātīgu garīgo lādiņu, bagātināja mākslas un  kultūras izpratni.

Rīga pēc Maskavas likās tāda paklusa nomale, bet arī te laiku pa laikam uzplauka jaunais, brīvais, neatkarīgais gars – sešdesmito gadu spirgtais vējš iešalca arī Rīgā. 1965. gadā Armīns Lejiņš kopā ar Aivaru Freimani un Ivaru Selecki strādāja pie filmas Kuldīgas freskas[12]. Scenārists inficēja kolēģus ar ideju parādīt pilsētu kā asprātīgu epizožu virkni bez skaidrojoša teksta, un tas bija novatorisks risinājums, kas filmai piešķīra pārlaicīgumu. Tā bija pilnmetrāžas dokumentālā filma bez diktora komentāra, un priekšniecībai vajadzēja pamatīgu apdomas laiku, kamēr saprata, ka filma ir pateicīgs propagandas materiāls, ko rādīt ārzemju viesiem par padomju cilvēku gaišo un cerību pilno ikdienu kādā skaistā Latvijas pilsētā.  

Fresku filmēšanas starplaikos un vēlāk „sākām strādāt ar Aivaru Freimani pie scenārija ar nosaukumu Raibā, raibā vasara. Rakstīju es, rakstīja viņš, kopā labojām, bet tagad tās jau bija aktierkino noveles. Visi principi tie paši – asprātība, interesanti notikumi, dokumentāla vide...”[13]. Scenārijs gan tika pabeigts, taču līdz realizācijai nenonāca, iegūla starp tām daudzajām iecerēm, kuras, ja tiktu kaut daļēji realizētas, padarītu latviešu kino vēsturi daudz krāsaināku. Bet no padomju smaceņa cieta ne jau tikai kino…
Armīns Lejiņš tā arī nekļuva par kādas spēlfilmas scenārija autoru, lai gan būtu gribējis, kā liecina ieraksti dienasgrāmatā.


Kino pētniece Inga Pērkone savā grāmatā Tu, lielā vakara saule! (2013) esejās par modernismu latviešu kino īpaši izceļ filmu Lomi[14]: Tā „tapa kā konceptuāls, teorētiski rūpīgi izplānots darbs. (..) Sagatavošanas posmā vēl pirms filmēšanas 1968. gada vasarā filmas Lomi ideju Aivars Freimanis izstrādā kopā ar Armīnu Lejiņu, tobrīd vēl scenārija līdzautoru. Maijā iesniegtais pilnmetrāžas filmas scenārijs Zvejnieku ciemats ir neparasts dokuments – būtībā tas ir autoru izvēlēto māksliniecisko principu manifests, polemika ar Latvijas dokumentālā kino un pašu autoru līdzšinējo pieredzi. Tik izvērsts koncepcijas izklāsts Latvijas kino vēsturē sastopams ļoti reti pat aktierfilmu pieteikumos, nemaz nerunājot par dokumentālo kino, kur scenārijs pat kino administrācijas līmenī tika uztverts kā visai formāls dokuments.”[15]

Foto: Uldis Briedis

Izmantošu Ingas Pērkones Latvijas Valsts arhīvā sameklētā Lomu scenārija fragmentus, lai parādītu abu līdzautoru domas skaidrību, kas it kā rezumē 60. gadu estētiskos centienus un meklējumus mūsu dokumentālajā kino.
„60. gadu sākumā, kad latviešu dokumentālajā kinematogrāfā ienāca jauni spēki, jauni autori, viņi pret nostabilizējušos domāšanas rutīnu un aiz profesionālisma vairogiem nomaskētām dogmām vērsās ne tikai ar jaunu, dzīves īstenībai tuvāk stāvošu saturu, bet, pilnīgi dabīgi, – arī ar jauniem meklējumiem formā, filmu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu bagātināšanas jomā. (..) Rīgas studijas režisori un operatori, kas vieni no pirmajiem pasaulē dokumentālā kino žanrā piedevām vēl pilnībā un droši apguva plato ekrānu (..), ar laiku izstrādāja savu zināmu stilu, kurš balstās  uz reizēm pat līdz manierīgumam mierīgu, it kā no malas vērotu dzīves norišu fiksēšanu appoetizēšanas un lirizācijas plāksnēs.
Taču mākslas likumi ir nežēlīgi, un katrs antištamps pēc zināma laika draud pārvērsties par jaunu štampu. Acīm redzot, mūsu filmu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi aizvadītajā laika posmā nav pietiekami padziļināti un tālāk attīstīti.”[16]

Lomu uzņemšanas gaitā abu līdzautoru attiecības kļuva vēsākas, bet Aivars Freimanis kopīgi formulēto māksliniecisko programmu realizēja pilnībā. Scenārijs paliek kā dokuments, kas apliecina abu autoru spēju kritiski novērtēt desmitgadē paveikto, meklējot risinājumu tālākam ceļam.


Armīns Lejiņš seismogrāfiski precīzi uztvēra sabiedrībā radušos interesi par sociālajiem procesiem. 1968. gada trauksmainie notikumi ne tikai Čehoslovākijā, bet arī citviet pasaulē, paaudžu spriedze un dinamika, padomju varas histēriskā garmataino hipiju tvarstīšana un citas PSRS tumsonības gara izpausmes 60. un 70. gadu miju padarīja par intelektuāli nemierīgu laiku. Sociālistiskās impērijas disciplinētie pilsoņi gan negāja protesta gājienos, kas viņiem varēja draudēt ar masveida arestiem un psihiatrisko slimnīcu klientūras strauju pieaugumu. Nemiers brieda sirds dzīlēs, pie šņabja glāzēm virtuvēs un palaikam izlauzās mākslas darbos.

Foto: Uldis Briedis

Armīns Lejiņš raksta: „Kas tagad notiek pārējās dzīves sfērās tāds, kas spētu ietekmēt dokumentālo kinema­togrāfu? Neapšaubāmi, te liela loma straujākai sabiedrisko zi­nātņu attīstībai. Vērojama sa­kāpināta un reizē padziļināta interese par socioloģijas pielietojamību konkrētu parādību izpētē, par kolektīva un indivī­da psiholoģiju, par jaunu strādnieku, inženieru psiholoģiju, personības veidošanos. Filozofija, socioloģija, psiholo­ģija stingri ienākušas dzīvē, izlauzdamās no mācību grāma­tu un zinātniski pētniecisko institūtu ietvariem.
Nepareizi būtu domāt, ka sabiedriskajām zinātnēm tiešā veidā jāielaužas dokumentāla­jā kinematogrāfā un. jāpār­vērš poētiskā kino valoda sausā zinātniskā valodā. To nemaz nevar izdarīt. Arī dokumentā­lais kinematogrāfs ir mākslas žanrs.”[17]

Armīnu Lejiņu šajā laikā saista studijas Kijevnaučfiļm[18] sociālpētnieciskie darbi. „Mani pārsteidza, ar kādu noteiktību kijevieši pirmajā vietā izvirza socioloģiju, ekonomiku, demogrāfiju, psiholoģiju (izdalot personības, sociālo un jauniešu psiholoģiju), risinot tās problēmas, kas vistiešāk skar ikviena cilvēka dzīvi sabiedrībā. (..) Mēs esam apguvuši poētisku skatījumu, bet ne vienmēr tā bijusi skatīšanās patiesībai acīs. Mūsu pienākums meklēt tālāk un dziļāk. Laikmets, kurā dzīvojam, prasa no cilvēkiem aizvien pa­matīgākas zināšanas, un arī kinematogrāfisti nevar to ignorēt.”[19]
Kijevas Populārzinātnisko filmu studijas sociāli analītiskās filmas ievērojami paplašināja Padomju Savienībā pieļaujamo atklātības un analīzes cenzu dokumentālajā kino. Te noteikti jāmin Jevgeņija Zagdanska autoritātes nopelni – viņam kā scenāristam un studijas galvenajam redaktoram izdevās pierādīt socioloģisko filmu nepieciešamību, lai izprastu mūsdienu sabiedrībā notiekošo.

Armīns Lejiņš atzīst, ka „darbā pie pilnmetrāžas do­kumentālās filmas Valmieras meitenes[20] (režisors Ivars Seleckis) daudz kas tika veikts tiešā kijeviešu zinātniskā kino ietekmē, īpaši — gatavošanās periodā, kad vajadzēja noskaidrot mezgla jautājumus un galvenās problēmas gandrīz divu tūkstošu jauno strād­nieču dzīvē. Tika izmantota pat ukraiņu kolēģu ieteikta literatūra par mūsu valstī veiktajiem socio­loģiskajiem pētījumiem strādnieku jaunatnes vidū. Droši vien šajā fil­mā labi saredzamas arī neveiklī­bas un trūkumi – gan argumen­tācijā, gan tēlainībā. Taču „uz pašu ādas”, respektīvi, pašu studijā gūtā pieredze var būt node­rīga turpmākajiem darbiem, ja vien arī turpmāk būs tendence veidot sociāli analītiskas filmas.”[21]

Stingri ņemot, Valmieras meitenēs sociālās problēmas tiek pieteiktas, bet nopietnas analīzes pietrūkst, tās vietā dominē romantisks skatījums uz dzīvi un darbu rūpnīcā. Tomēr filma izskanēja pietiekami skaļi, darot nemierīgus kompartijas vadītājus Valmierā. Šī filma arī iezīmēja pieļaujamās sociālās analīzes robežas mūsu kino dokumentālistikā. Dzīves skarbuma fragmenti liriski poētiskā ietvarā – to redzējām Armīna Lejiņa un Ivara Selecka nākamajā kopdarbā Apcirkņi (1973), kura noslēgumā gan abu ceļi šķīrās.


Radoši interesants darba posms Armīnam Lejiņam bija septiņdesmitajos gados, sadarbojoties ar režisoru Imantu Brilu – Jadvigas kinoalbums (1975), Liepājas vīri (1976) un Filmējam Arturu Čiksti (1977). Tie bija mēģinājumi rast disonansi tolaik dominējošajā estētismā, kas nemanot diezgan masveidīgi bija aizstājis desmitgades sākumā šķietami uzplaukstošo sociāli aktīvo kino.

Armīns Lejiņš (tālākajā plānā) un Juris Podnieks, filmas "Liepājas vīri" (1976) operators. Foto; Uldis Briedis

„Liekas, neviens nepamanīja (vismaz neatzīmēja), – rakstīja Armīns Lejiņš, – ka režiso­ra Imanta Brila Jadvigas kinoalbums un Filmējam Arturu Čiksti radās kā apzināta pret­reakcija, noliedzot pārskaistinātu, pārpoetizētu dokumentālo filmu darināšanu. Tādēļ tik at­klāti nosaukumi. Tādēļ raupji aizkadra teksti. Tādēļ dokumen­tāls lietišķums un aprautība. (..) Bija cīņa par jaunu pieeju un pret to ilgi sludināto un jau banalizēto „au­tora pozīciju”, „autora iejaukša­nos dzīvē”, kura faktiski vedi­nāja uz melīgu apdzejošanu.”[22]

„Tagad, at­skatoties uz to laiku, domāju, ka vēl vairāk varēja izdarīt, ja mēs būtu sapratuši, cik tas svarīgi. Ja būtu pareizāk, gud­rāk, viltīgāk darījuši; toreiz jau vēl naivums arī bija. Dīvaini un smagi tie septiņdesmitie. Sešdesmitajos notika konsolidācija, septiņdesmitajos – šķelšanās. Dokumentālais kino centās pateikt maksimāli iespējamo patiesību, un tomēr mēs zinā­jām desmitkārt vairāk, nekā drīkstējām filmās izteikt. (..)
Jadvigas kinoalbums – mēs aizbraucām uz Daugavpili filmēt pirmrindnieci Jadvigu Kokinu. Viņa izrādījās kolosāls cilvēks un smagi cietusi pirm­rindnieku izvirzīšanas mašinēri­jā. Bija parādījusies cita, vērtīgāka pirmrindniece, kas kopā ar A. Vosu[23] brauca delegācijās uz ārzemēm. Tā kā šie pienā­kumi bija atbildīgāki, tad darbu viņas vietā darīja citas strādnieces. Bet vienā ce­hā divas pirmrindnieces nevarē­ja būt. Kokina to visu zināja, strādāja labāk nekā viņas kon­kurente un pārdzīvoja. Mēs piespiedām pie sienas viltus pirmrindnieci, viņa raudāja, taisnojās. Bet no tā visa pāri palika tikai Andra Selecka ko­losāli uzfilmētais materiāls, jo kinostudijā, protams, pateica, ka tādas filmas nebūs, un mēs triju stundu laikā, izmetuši ārā visus asumus, samontējām jau­nu filmu. Paši savām rociņām.

Armīns Lejiņš un operators Andris Seleckis. Foto: Uldis Briedis

Filmējam Arturu Čiksti — pie šņabja pudeles Čikste[24] mums izstāstīja visu savu dzīvi, caur radiem un tuviniekiem pārdzī­votu visu latviešu tautas likte­ni pēdējos septiņdesmit gados, visus lauksaimniecības traģiko­miskos zigzagus, un pēc tam pateica: zēni, priekš filmas es jums no visa tā nestāstīšu ne­ko. Tas jau arī nosit, ka tu redzi fantastiskas lietas, zini patiesību un nevari neko izda­rīt.”[25]


Pēc kopdarbiem ar Imantu Brilu faktiski izbeidzas Armīna Lejiņa kā scenārista pienesums Latvijas dokumentālā kino tālākgaitā. Astoņdesmitajos viņš vēl reizumis strādā ar vairākiem režisoriem, taču šīs filmas tā arī paliek mūsu kultūras perifērijā, tie ir epizodiski darbi bez mākslinieciskas nozīmības. Sākoties jaunajai, šķietamās bezcenzūras ērai, Armīnam Lejiņam interese par dokumentālo kino ir apdzisusi. Arī paši dokumentālisti brīvestības laikos vairs nemeklē Valmierā dzīvojošo pieredzējušo scenāristu. Bet liktenis viņam vēl atvēlējis veselu ceturdaļgadsimtu. Daudz, vai ne? Tā man tagad liekas, kad pašam jau tuvojas astoņdesmit. Te gan jāņem vērā, ka laiks mūža izskaņā nez kādēļ iegūst pilnīgi nejēdzīgu paātrinājumu. Gads pēc gada iekrīt tādā kā atvarā. Un kas padarīts – čušs. Uz Armīnu Lejiņu gan tas neattiecas.

Piezīmes, vēstules un manuskripti rāda, ka radošā enerģija Armīnu nav pametusi arī visgrūtākajos dzīves brīžos. Pat mēnesi pirms nāves, dodamies uz kārtējām medicīniskajām procedūrām Stradiņos, viņš līdzi ņem bloknotu un rakstāmrīkus. Un cauri sāpēm izlaužas dzejas rindas:

Dzīve ir skaista...
Ja nebūtu blēžu un to, kas slaistās,
Un to, kas veiksmei pa kājām maisās.

Dzīve ir skaista...
Ja nenāktu vēstis tās skumjās un baisās,
Un krāsainā pasaules glezna nesāktu plaisāt.

Dzīve ir skaista...
Jau līksmības dārzā pumpuri raisās
Un atkal kāds cēlas gaitas aizsāk.

Jo dzīve ir skaista...


Dzīves skrejā man bija paslīdējis garām fakts, ka Armīns Lejiņš „kļuvis par vienu no populārākajiem un asprātīgākajiem latviešu aforistiķiem.”[26] Žurnālos Dadzis, Zvaigzne, laikraksta Padomju Jaunatne pielikumā Asā slota, laikraksta Literatūra un Māksla pielikumā Literatūriņa un Māksliņa un NLO (Neatkarīgā Lappuse Oriģinālsatīrai) Pupu mizas – tur vienmēr varēja atrast Armīna Lejiņa domu graudus, aforismus, asprātīgas izteikas, arī anekdotes un absurdus jociņus, reaģējot uz sabiedrībā notiekošo.

Armīna Lejiņa humoristisko un satīrisko prozu ar dažādiem pseidonīmiem publicēja arī Valmieras laikraksts Liesma. Šī it kā nenopietnā literārā mantojuma daļa ir būtiska daiļrades sastāvdaļa – ne tikai sniedzot trāpīgi fiksētu sabiedrības ērmotības šķērsgriezumu dažādos sociālajos slāņos, bet arī atklājot paša autora personības iekšējās pretrunas un paradoksus.

„Es visu laiku esmu centies darīt tikai to, ko gribu. Sagla­bāt savu brīvību kā vienīgo iespējamo izdzīvošanas veidu. Tas, ko es nevarēju izdarīt kino, tas realizējās dažādos veidos – pie šņabja pudeles, kā jau mums visiem, dažādos pierak­stos, vēstulēs. Pēc visām tām neveiksmēm latviešu kino man vajadzētu jau sen būt sabruku­šam, es tagad saprotu, ka viss, ko esmu darījis dokumen­tālajā kino, bleķis vien ir, aktierkino tā arī neko nepaveicu... (..) Kritikā ienaidniekos vien esmu iedzīvojies...”[27]


Pirms pieciem gadiem 15. augustā braucām no Valmieras uz Rīgu. Pirms brīža Valmieras Kocēnu kapos bijām atvadījušies no Armīna Lejiņa. Armīna draugs no Vāgūža laikiem fotogrāfs Uldis Briedis[28], kolēģis Ivars Seleckis un šo rindu autors spriedām par to, kas paliek pēc cilvēka aiziešanas mūžības druvās. Jūs teiksiet – kā, paliek taču filmas, kurās Lejiņš piedalījies kā scenārists, paliek viņa raksti presē. Tas viss ir materializējies un it kā nezūdīgs. Tomēr, tomēr. Es jums teikšu, sūds tas ir uz mūžības vaiga. Ar delnu viegli notraucams. Kurš gan bez īpašas vajadzības pārcilās vecus avīžu rakstus, meklēs arhīvā senas filmas? Tikai ar kino vēstures indevi apsēsti savdabji.

Draugi un līdzgaitnieki, tie, kas vēl dzīvi, turpina darboties, dzīve rit savu gaitu un atmiņas – atmiņas bālē un dziest. Nav mums vairs tādu urdošu, piekasīgu kritiķu, kas bez kompleksiem, nerēķinoties ar autoritātēm, konkrētā mākslas darbā spēj saskatīt un novērtēt tajā ielikto estētisko programmu. Tomēr it kā mierīgi iztiekam bez Armīna Lejiņa. Tas ir tāpat, kā nojaukt kādu ēku. Pāris gadus mums vēl liksies, ka ainavā ir kāds robs, bet paies laiks, nolīdzināto laukumu pārklās zāle, tajā rotaļāsies bērni un viņiem nebūs ne jausmas par bijušo. Tā mūs visus dzīve pa vienam nojauks. Kādam uzcels pieminekli, cits paliks tikai savu pēcnākamo atmiņā. Tāda likumība šai dzīvei – laiks nomaina figūras spēles laukumā, bet spēle nekad nebeidzas.

Foto: Uldis Briedis

P.S. Grāmata divos sējumos top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, izdevējs – Sibīrijas bērni. Izmantots galvenokārt Armīna Lejiņa personiskais arhīvs, ko grāmatas autora rīcībā laipni nodevusi atraitne Jadviga Lejiņa, arī vēstules Mārtiņam Zīvertam, Imantam Ziedonim, Rolandam Kalniņam, Uldim Briedim, Ivaram Seleckim, Uldim Braunam, Ilonai Brūverei, Skillai un Rodrigo Rikardiem, Marutai Jurjānei, Dzintrai Gekai un Signei Baumanei, kuras saņēmēji labprāt atvēlējuši izmantošanai grāmatā. Paldies viņiem visiem!

Atsauces:

1. Armīns Lejiņš. “Uzdanco, tev vēstulīte!”, Diena, 12.08.1994. 
2. Nepabeigtās memuāru grāmatas manuskripts 
3. Vera Baļuna (1904-1978), Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece (1954), Drāmas teātra režisore (1944-1956), Rīgas Krievu drāmas teātra galvenā režisore (1956-1959), LVK Teātra fakultātes profesore. 
4. Gijs de Mopasāns (1850-1893), franču prozaiķis, izcils īsās prozas meistars. 
5. „Dokuments un patiesība”, žurnāls Māksla, 3/1962, 32.-34. lpp. 
6. Padomju Jaunatne, 29.07.1962. 
7. Vadims Mass (1919-1986), kinooperators, režisors, II pasaules karā bijis frontes operators. 
8. Mihails (Moisejs) Šneiderovs (1915-1985), dokumentālā kino režisors, operators, II pasaules kara laikā frontes operators, no 1949. gada Rīgas kinostudijā. Staļina prēmijas laureāts (1952), Latvijas PSR Valsts prēmija (1979) par triloģiju “Mēs gājām ar Iļjiču”. 
9. Laimonis Gaigals (1922-1990), dokumentālā kino režisors, operators. Apspriestajā rakstā A. Lejiņš kritizē Gaigala filmu “Pasaulē ir tāds puika” (1962). 
10. Armīns Lejiņš, „Lappuses no pagātnes ar interesantiem tipu zīmējumiem”, Padomju Jaunatne, 4.09.1962. 
11. Sarmīte Ēlerte. “Neveiksminieka portrets. Skaista dzīve mākslā”, laikraksts Literatūra un Māksla, 19.08.1988. 
12. Kuldīgas freskas (1966, rež. Aivars Freimanis, op. Ivars Seleckis) 
13. No intervijas filmai “Sešdesmitie”, 2013. gadā Līgatnē. 
14. Lomi (1969, rež. Aivars Freimanis, op. Ivars Seleckis) 
15. Inga Pērkone. “Tu, lielā vakara saule!”, Neputns, 2013, 36.-37. lpp. 
16. Turpat, 37. lpp. 
17. Armīns Lejiņš. “Vai dokumentālais kino kļūst sabiedriski nozīmīgāks?”, Literatūra un Māksla, 17.05.1969. 
18. Kijevas Populārzinātnisko filmu studija, plaši pazīstama kļuva tur uzņemtā un PSRS apstākļiem sensacionālā filma Septiņi soļi aiz horizonta (1968, sc. Jevgeņijs Zagdanskis, rež. Fēlikss Soboļevs) par cilvēka smadzeņu darbības fenomenālajām iespējām. 
19. Armīns Lejiņš. “Par dokumentālā kino analīzi”, Māksla, 2/1970, 39. lpp. 
20. Valmieras meitenes (1970, sc. Armīns Lejiņš, rež., op. Ivars Seleckis) 
21. Armīns Lejiņš. “Poētiskais kino+zinātniskais kino=sociālais kino”, Literatūra un Māksla, 17.07.1971. 
22. Armīns Lejiņš. “Teorētiskā kantorgrāmata”, Literatūra un Māksla, 12.09.1980. 
23. Augusts Voss (1919-1994), LKP CK pirmais sekretārs (1966-1984) 
24. Arturs Čikste (1930-1992), Jelgavas rajona kolhoza-miljonāra Nākotne priekšsēdētājs, PSRS Sociālistiskā darba varonis. 
25. Sarmīte Ēlerte. “Neveiksminieka portrets. Skaista dzīve mākslā”, laikraksts Literatūra un Māksla, 19.08.1988. 
26. Andrejs Skailis. “Armīnam Lejiņam 50”, Dadzis, 1.08.1988. 
27. Sarmīte Ēlerte. “Neveiksminieka portrets. Skaista dzīve mākslā”, laikraksts Literatūra un Māksla, 19.08.1988. 
28. Uldis Briedis (1940), ilggadējs laikraksta Diena fotogrāfs. Viņa dzīvoklis Liepājā Jāņa ielā, iesaukts par Vāgūzi, bija Liepājas bohēmas karstākais centrs 70.-80. gados. Skat.: Uldis Briedis, Ēriks Hānbergs, “Vāgūzis”, Jumava, 2004. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan