Viņa bija "vienlaikus jauka un neganta", "burvīga savā neviltotajā dabiskumā" un dzirkstošā temperamentā - blondi mati, jūraszilas acis un mazas, slaidas kājiņas...
Viņas daudzo apbrīnotāju vidū bija arī Viktors Klemperers, romānistikas pētnieks un aizrautīgs kinoskatītājs, kuru pasaulē pazīstamu padarīja pēc nāves publiskotās dienasgrāmatas. Viņš bieži devās satikt aktrisi pagājušā gadsimta divdesmito gadu kinoteātros, „jo es“, kā viņš raksta, „vienmēr priecājos viņu redzēt“. Viņa ir „tik burvīga“, spēj iemiesoties katrā tēlā „no jaunas meitenes līdz nobriedušai sievietei (..) patiesi un aizgrābjoši“. Aktrise ļoti iespaidoja skatītāju, jo “ik ainai” spēja piešķirt „vislielāko cilvēcisko nozīmi“. Šī māksliniece „var spēlēt padibenes; kad viņa tās spēlē, tās vairs nav padibenes“. Ar šādiem ierakstiem dienasgrāmatā Klemperers pauda aizraušanos ar aktrisi, kas
dzimusi kā Aleksandra Gudoviča, bet pazīstama kļuva ar skanīgo vārdu Lia Mara un vairāk nekā desmit gadus bija viena no slavenākajām Veimāras republikas kinozvaigznēm.
Šīs aktrises milzīgajai popularitātei ievērojamā pretstatā ir kino historiogrāfijas intereses trūkums par viņas personību un filmām. Piemēram, Vācijas kino vēsturē [Jacobsen, Kaes, Prinzler, 1995], kas tika izdota par godu kino simtgadei, aktrise nav pieminēta. Ja Lia Mara tomēr izpelnās ierakstu kādā kino leksikonā, tas ir īss, vāji pamatots un attiecībā uz biogrāfiskajiem datiem turklāt arī ārkārtīgi kļūdains. Tādēļ gribu kaut nedaudz izgaismot viņas dzīvi. Tiesa, te, kino valodā runājot, iznāk tikai viens kopplāns un daži atsevišķi tuvplāni.
Jāsāk ar aktrises „oficiālā“ dzimšanas datuma precizējumu: tas nav 1897. gada 1. augusts, kā allaž tiek norādīts. Lia Mara vienmēr uzdeva sevi par dažus gadus jaunāku – domājams, tādēļ, lai iespējami ilgi saglabātu savu meitenīgo lomu repertuāru. Patiesībā viņa ieradās pasaulē četrus gadus agrāk, 1893. gada 1. augustā, toreizējās cariskās Krievijas sastāvā iekļautajā Rīgā. Pēc ilgas prombūtnes no savas dzimtās pilsētas aktrise kādā intervijā atzīmēja – lai gan vairs nerunājot latviešu valodā tik labi kā agrāk, tomēr palikusi „sirdī īsta latviete“. Tas vēsta par emocionālu saikni ar zemi, kas tikai no 1918. gada, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, kļuva par patstāvīgu valsti, tomēr neatbild uz jautājumu par aktrises izcelsmi.
Vecā Hanzas pilsēta pie Daugavas allaž bijusi kā tāds kausējamais tīģelis atšķirīgām tautībām un kultūrām, dažādas etniskās piederības cilvēkiem, kuri šeit cerēja atrast darbu un sociāli virzīties uz augšu. Jādomā, ka tas arī bija iemesls, kādēļ Rīgā ieradās Aleksandras tēvs Antons Gudovičs (Gudowicz). Viņš bija dzimis poļu ģimenē un nāca no tolaik Kauņas guberņai piederošās Varņu pašvaldības Telšu apriņķī (tagad Lietuva). Rīgā 1893. gada 24. janvārī Antons Gudovičs (dzimis 1860. gadā) apprecējās ar Matildi Ābulaiti (Abulait), kas dzimusi 1862. gadā Ozolu muižā pie Jaunauces Jelgavas apriņķī (tolaik Kurzemes guberņā). Matilde prata vācu valodu un, domājams, mazliet iemācīja to arī savai meitai. 1897. gada tautas skaitīšanā ģimene norādījusi poļu valodu kā dzimto valodu, bet kā konfesiju – Romas Katoļu baznīcu.
Aleksandra bija otra vecākā no sešiem bērniem. 1928. gadā izdotajā Lia Mara grāmatā / Lia Mara Buch minēts, ka aktrise dzimusi Marijas ielā. Pēc citiem avotiem, viņa dzimusi dienesta dzīvoklī Apgabaltiesas namā Aleksandra / Brīvības bulvārī, kur viņas tēvs strādāja par pārvaldnieku. Ģimene vairākkārt pārcēlās Rīgas robežās, tēvs ieguva kurjera amatu apgabala tiesā, vēlāk strādāja pazīstamajā K. Stricka alus un portera darītavā un iesala rūpnīcā. Aleksandra mācījās katoļu internātskolā, pēc tam vidusskolā – vecāki izvēlējās Natālijas Draudziņas 1895. gadā dibināto privāto meiteņu skolu Ģertrūdes ielā (skola tikai 1910. gadā ieguva ģimnāzijas statusu). Skolas pedagoģiskā koncepta pamatā bija emancipācijas nolūks, jaunajām sievietēm bija jānodrošina izglītības pieejamība un, ciktāl tas iespējams, jāveicina latviskā identitāte. Mācības notika krievu valodā, bet tika piedāvāts apgūt arī latviešu valodu, ko Aleksandra gan neizvēlējās. 1907./08. mācību gada liecībā viņai bija labas un ļoti labas atzīmes zīmēšanā, ģeogrāfijā, rokdarbos un franču valodā, sekmes vācu valodā novērtētas „gandrīz apmierinoši”. Kad 1910. gadā Aleksandras tēvs mira no tuberkulozes, finansiālu iemeslu dēļ viņai nācās skolu pamest.
Teātris un deja jau agri raisīja Aleksandras interesi. Viņu uzņēma Rīgas Baleta skolā un jau pēc neilga laika deva iespēju stāties uz skatuves kā solo dejotājai.
Drīz pēc tam viņa sāka strādāt pilsētas teātra baleta ansamblī, kordebaletā. Sekoja uzstāšanās Kijevā un Budapeštā, kur ar vārdu „Mia Mara“ Aleksandra bija redzama varietē teātra Jardin d’Hiver programmā. Gadu pirms Pirmā pasaules kara sākuma, 1913. gadā, viņu angažēja Varšavas opera. Nowa Gazeta 1916. gada 13. maija numurā par izrādi Jaunajā teātrī (Theater Nowoczesny) teikts: „Otrajā cēlienā skaistā primabalerīna Mia Mara graciozi, ar šarmu un vieglumu dejoja Dvoržāka Humoresku”. Tajā pašā gadā viņa filmējās četrās filmās, ko uzņēma Varšavā bāzētais ražošanas uzņēmums Sfinks. Filmā Bestija / Bestia, kā lasāms Przegląd Poranny (06.01.1917), visiespaidīgākās bija deju ainas ar Polu Negri un Miu Maru [sākot no 00:13:42 - red. piezīme]. Vismaz trīs no šīm filmām režisēja Aleksandrs Hercs (Aleksander Hertz), poļu kinematogrāfijas pionieris un Sfinks dibinātājs, tādējādi Hercam pienākas jaunās Rīgas dejotājas kinematogrāfiskā potenciāla atklājēja gods.
Dejotāja un aktrise no Varšavas, kuru kopš 1915. gada bija okupējis vācu karaspēks, raisīja uzmanību Berlīnē. Nav skaidri izsekojams, kā tieši izveidojās viņas kontakts ar Reiha galvaspilsētu. Pēc pašas stāstītā, viņa saņēmusi piedāvājumus no ārzemju teātriem, tostarp no Vācijas, kur noslēgts līgums ar Lesinga teātri Berlīnē. Par pirmo filmu Vācijā viņai jāpateicas poļu režisoram un producentam Denijam Kadenam (Danny Kaden), kurš neilgu laiku strādāja Sfinks studijā un 1907. gadā pārcēlās uz Berlīni. Balles burvība / Ballzauber – tā sauca komēdiju, kurā Mia Mara piesaistīja uzmanību ar „iespaidīgu un izteiksmīgu mīmiku“. Tas bija „greizsirdības stāsts ar nepatiesām aizdomām, pārģērbšanos, sajaukšanu, masku balli, dusmu uzliesmojumiem un citām sastāvdaļām“. (Der Kinematograph, Nr. 552, 25.07.1917.)
Aktrise ilgu laiku bija neziņā par to, kas noticis ar māti, kura 1915. gadā Rīgas evakuācijas laikā kopā ar Aleksandras māsām un brāļiem nokļuva Sanktpēterburgā. To, ka māte 1918. gadā mirusi, viņa uzzināja tikai daudz vēlāk. Pēc tam, kad Aleksandra pameta dzimto pilsētu, abas tā arī nekad vairs nesatikās.
Izrāvienu kino jomā ambiciozā māksliniece piedzīvoja kopā ar režisoru un producentu Frīdrihu Celniku (Friedrich Zelnik).
Pēc tam, kad viņa rokās nonāca Mias Maras fotogrāfijas, aktrisi uzaicināja uz provēm, un tika noslēgts līgums. Aktrise, kas no šī brīža uzstājās ar vārdu Lia Mara, guva pirmos lielos panākumus 1917. gadā pēc Fedora fon Cobeltika (Fedor von Zobeltitz) romāna uzņemtā kino drāmā Blēžu dzimums / Das Geschlecht der Schelme. Filmu režisēja Alfrēds Halms (Alfred Halm), Celniks uzņēmās spēlēt galveno vīrieša lomu līdzās savam jaunatklājumam, kas piesaistīja lielāko kritikas uzmanību. „Starp lieliskajiem aktieriem izceļas jauna parādība: Lia Mara no Polijas Nacionālā teātra Varšavā“, raksta Berlīnes Jaunākās Ziņas / Berliner Neueste Nachrichten, „skaista, eleganta blondīne, kas prot spēlēt pārliecinoši un piesaista nedalītu publikas uzmanību smagi apvainotās grāfienes Gheinas lomā.“ (Citēts no preses pārskatu apkopojuma par filmu Blēžu dzimums, iespiests: Neue Kino-Rundschau, 1917, Nr. 32.)
No 1918. gada Celniks gandrīz visas filmas ar Liu Maru režisēja pats un šim nolūkam nodibināja uzņēmumu Zelnik-Mara-Film-GmbH. Publikai patika pēc pārbaudītas formas uzņemtās dzīvespriecīgās komēdijas un vēsturiskās kostīmfilmas, kas kļuva par kases grāvējiem; tās atbilda tālaika gaumei. Lia Mara spēlēja vai nu nevainīgu meiteni no vienkāršās tautas, „jauko zelteni“ (Berliner Börsenzeitung, 06.03.1924), vai ekstravagantu lielpilsētas dāmu; kritika izcēla viņas „apburošo šarmu“ (Mein Film, 1926, Nr. 5) un priecājās par „dzirkstošo temperamentu“ (Tiroler Anzeiger, 20.10.1928).
Pēc kritiķu raksturojuma viņa bija vienlaikus „jauka un neganta“ (Allgemeines jüdisches Familienblatt, 11.03.1927), un „burvīga savā neviltotajā dabiskumā“ (Berliner Börsenzeitung, 14.11.1920), tomēr arī izmantoja tikai ierobežotu „žestu arsenālu“ (Salzburger Volksblatt, 26.03.1924) un patiesībā „neprata spēlēt, tikai pozēt“ (Vorwärts, 07.03.1926). Taču kā „dejotāja (…) (un kas par dejotāju!), viņa publiku aizrauj un apbur“ (Marburger Zeitung, 31.10.1925). Lia Mara bija – tā vēsta 1926. gadā publicēts, faniem domāts apraksts – 1,65 m gara, svēra 58 kilogramus, viņai bija blondi mati, jūraszilas acis un 36. kurpju izmērs. Starptautiskus panākumus, īpaši Vīnē, Londonā un Parīzē, viņai nesa „mīļās Vīnes meitenes“ tēls mēmā kino operetēs Mežsarga meita / Die Försterchristl un Pie skaistās, zilās Donavas / An der schönen blauen Donau (abas uzņemtas 1926. gadā).
No 1918. līdz 1930. gadam tika uzņemtas gandrīz 60 filmas, kurās Lia Mara bija galvenajā sieviešu lomā, viņas partneri bija daudzi tā laika slavenības – Harijs Lidke, Reinholds Šincels, Viljams Dīterle un Hanss Albers.
Taču ikviens, kurš šobrīd vēlas gūt priekšstatu par Zelnik-Mara-Film darbiem, saskaras ar ārkārtīgi paviršas uzglabāšanas problēmu. Tiek lēsts, ka tikai desmit līdz piecpadsmit viņu filmas saglabājušās, izkaisītas dažādos pasaules arhīvos, turklāt daļai no tām palikuši tikai fragmenti. Neviena no šīm filmām nepieder Veimāras kino kultūras mākslinieciski atzīto darbu kanonam (kā Doktora Kaligari kabinets / Das Cabinet des Dr. Caligari (1920), Pēdējais cilvēks / Der letzte Mann (1924) vai Skumjā iela / Die freudlose Gasse (1925)). Tomēr tas nenozīmē, ka Maras un Celnika kinematogrāfisko mantojumu nebūtu vērts atkal izcelt no tumšajiem arhīvu kambariem projektoru gaismā.
Lias Maras filmās redzamas vizuāli lieliskas ainas, tās pārsteidz ar atjautīgām attēlu montāžām, oriģināliem kadriem un brīžiem apbrīnojami kustīgu kameru.
Viņas filmas ar lieliem panākumiem izrādīja arī Latvijā. Aktrises dzimtenē cilvēki lepojās ar „Rīgā dzimušo kino skaistuli“ (Rigasche Rundschau, 01.10.1926), kas spēlēja kino sava laika kinozvaigžņu pirmajās rindās. Viņas izturēšanās liecināja par īpašu saikni ar Latviju – piemēram, aktrise fotografējās latviešu tautastērpā, pirms filmu demonstrēšanas nosūtīja uz latviešu laikrakstiem telegrammas, kurās nodeva „vissirsnīgākos sveicienus saviem mīļajiem tautiešiem“, vairākkārt pauda nodomu uzņemt kādu filmu Latvijā (tomēr šī iecere nekad neīstenojās).
Kinozvaigzni un viņas režisoru vienoja ne tikai gadiem ilga profesionāla sadarbība, viņi arī privāti izvēlējās iet kopīgu ceļu. Lia Mara un Frīdrihs Celniks apprecējās 1920. gada 1. jūlijā un pārcēlās uz villu Pomerānijas alejā / Pommernallee Berlīnē-Šarlotenburgā. „Dārgas, skaistas mēbeles, īsti austrumu paklāji, gleznas, mākslas priekšmeti un ziedi“, tā savus iespaidus pēc vizītes Celniku laulātā pāra mājās 1927. gadā aprakstīja avīzes Pēdējā Brīdī žurnālists. Filmēšanai, ja vien tā nenotika oriģinālajā norises vietā, tika izmantota netālajā Štākenā esošā tolaik pasaulē lielākā filmu studija, bijušais cepelīnu angārs.
Brīvajā laikā Lia Mara audzēja rozes, rūpējās par abiem saviem suņiem un bieži brauca atpūsties uz Šveici; aktrise vairākas reizes apmetās Engadīnā, izbaudot Sanktmoricas luksusa viesnīcas komfortu un greznību.
Lias Maras kino karjeru gandrīz izbeidza ceļu satiksmes negadījums. Avārija notika 1927. gada 8. aprīlī, atgriežoties no kādas pirmizrādes Hamburgas kinoteātrī – taksometram, ar kuru brauca Lia Mara un Frīdrihs Celniks, krustojumā tika aizšķērsots ceļš, un notika sadursme. Aktrise nokļuva slimnīcā ar ievērojamām galvas traumām un atslēgas kaula lūzumu, tomēr pēc divām nedēļām jau varēja doties mājās. Viņas vīrs tika cauri vien ar šoku.
1927. gada augustā Lia Mara atgriezās pie filmas Dejojošā Vīne / Das tanzende Wien uzņemšanas. Tas bija gads, kad Holivudas ražojuma filma Džeza dziedātājs / The Jazz Singer aizsāka jaunu ēru kinomākslā – skaņu kino, un arī Lia Mara gatavojās savai pirmajai runājošajai filmai, taču ne Vācijā.
1929. gada 5. maijā laikrakstā The Film-Daily parādījās ziņa: "Lia Mara, Eiropas kinozvaigzne, ir ceļā uz Holivudu, lai apciemotu savu vīru Frederiku Celniku un pētītu skaņu kino".
Viņas vīrs jau dažus mēnešus bija Holivudā tā paša iemesla dēļ – lai uzzinātu ko vairāk par skaņu filmu ražošanu. Nākamajā gadā sekoja vēl viena, ilgāka uzturēšanās ASV, nu jau Celniks bija atbildīgs par Universal filmu dublēšanu ārvalstu tirgum. Losandželosā pāris noīrēja greznu savrupmāju Glendower Place zaļajos pakalnos virs pilsētas daļas Los Feliz. Šoferis veda Celniku uz tuvējām filmu studijām, tika algota pavāre no Vācijas un dziedāšanas skolotājs, kuram bija burtiski jāuzskaņo Lias Maras balss līdz nākamajai filmēšanai.
Atgriezusies Berlīnē 1931.gadā, aktrise debitēja skaņu kino ar filmu Visi meklē Ēriku / Jeder fragt nach Erika. Kritiķa spriedums izdevumā Vorwärts (24.11.1931) bija: „Vissliktāk sokas zvaigznei, jo Lia Mara neprot runāt. Ar lielām mokām viņa apguvusi runas tehniku un izrāda to publikai, dažādi šķobot muti. Nekas cits neatliek, kā Maras-Celnika pāri norakstīt kā tehnoloģiju progresa (šai gadījumā skaņu kino) upurus.” Līdzās runas problēmai papildu sarežģījums bija arī tas, ka nu jau gandrīz četrdesmit gadus vecā Lia Mara bija pārāk veca savam līdzšinējam ampluā. Aktrise „apburošās, jaunās meitenes lomā vairs nepārliecina, īpaši tādēļ, ka sejas izteiksmes ir pārspīlētas.” (Arbeiter-Zeitung, 01.11.1931). Kad Celniks uzņēma skaņu kino versiju filmai Mežsarga meita / Försterchristl (1931), galvenajā lomā vairs nebija viņa sieva, bet gan aktrise un soprāns Irēne Eizingere. Lia Mara nekad vairs nestājās kinokameras priekšā.
1933. gadā, kad nacisti sagrāba varu, Frīdrihs Celniks, būdams ebrejs, kopā ar sievu devās emigrācijā. Viņi pārcēlās uz Londonu, ko bija iepazinuši, vairākkārt apmeklējot pilsētu un uzņemot tur filmu Mana sirds ir džezbends / Mein Herz ist eine Jazzband (1929). Turpmākajā laikā viņi vairākkārt mainīja viesnīcas, līdz beidzot pārcēlās uz pastāvīgu dzīvesvietu Londonas ziemeļrietumos Stanmorā, Harovas piepilsētas rajonā Midlseksas grāfistē.
1936. gada novembrī Lia un Frederiks (kā viņš sevi dēvēja angliski) pārcēlās uz jaunuzcelto īpašumu, kuram tika dots vārds Aleksandras māja.
Pa to laiku pāris bija kļuvis par bezvalstniekiem, Vācijas režīms bija viņus ekspatriējis. Aktrise Lielbritānijā tika uzskatīta par „krievu bēgli“. Turpmākajos gados Celniks neregulāri strādāja kā režisors un producents, 1940. gada maijā viņš kļuva par Lielbritānijas pilsoni. Arī viņa sieva saņēma Lielbritānijas pasi.
Celniks nomira 1950. gada 29. novembrī 65 gadu vecumā no smadzeņu audzēja. Apmēram gadu vēlāk Lia Mara šķīrās no Aleksandras mājas, nākamajos gados viņas adrese Londonā pastāvīgi mainās. Nav apstiprinājies pieņēmums, ka Mara mirusi 1960. gadā. Pēc sava vīra nāves viņa pārcēlās uz Šveici, savas dzīves pēdējos gadus pavadot laukos, pie Ženēvas ezera Vo kantonā. 1966. gada septembrī viņa apmetās viesnīcā Eden de la Gare bulvārī, nepilnu gadu vēlāk pārcēlās uz viesnīcu Mirabeau, kas atradās tajā pašā ielā. Aktrise mīlēja Šveices kalnus un bija iepazinusi valsti, daudzkārt apmeklējot to privāti, bet 1928. gadā Sanktmoricā tika uzņemti brīvdabas kadri viņas filmai Šodien dejo Marieta / Heut‘ tanzt Mariett.
Lia Mara mira 76 gadu vecumā 1969. gada 1. novembrī klīnikā Bois-Cerf. Presē netika publicēts nekrologs, dienas laikrakstos nebija pat miršanas paziņojuma. Tikai sausa piezīme atsevišķos izdevumos vēstīja par „Aleksandras Celnika-Gudovica kundzes” bērēm 6. novembrī (Nouvelle Revue de Lausanne, 06.11.1969). Viņa tika apglabāta Bois-de-Vaux kapsētā Lozannā. Tos, kuri tagad vēlētos apmeklēt viņas kapu, sagaida vilšanās – tas vairs nepastāv, jo 2007. gadā tika nolīdzināts.
Autora piezīme: - Par bagātīgu informāciju, padomiem un attēliem es gribu pateikties šādiem cilvēkiem un institūcijām: Alfonam Avotiņam (Nirnberga), Latvijas Valsts vēstures arhīvam (Rīga), Renātei Kolerei (Hanovere), Ingai Pērkonei (Rīga), Fransisam Rolam (Strasbūra), Arno van Šiltam (Lozannas Kultūras un pilsētas attīstības departaments / Arhīvs), Marekam Teleram (Varšava) un Anitai Uzulniecei (Rīga). Īpaša pateicība Aijai Ozoliņai (Rīga) un Vācijas Federālajam arhīvam (Berlīne), kas deva iespēju iepazīties ar dažām Lias Maras filmām.
Guido Erol Öztanil
