Izcilā kinooperatora Mika Zvirbuļa 85 gadu jubilejā apgāds "Latvijas Mediji" izdod grāmatu „Miks Zvirbulis. Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals”, kinorežisore Brigita Eglīte šajā grāmatā apkopojusi Mika asprātīgos atmiņu stāstus par dažādām epizodēm visas dzīves garumā. Jubilejas vakarā kinoteātrī „Splendid Palace” tiek demonstrēta filma „Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970), bet Kino Rakstos – jaunās grāmatas fragmenti.
Klāvs – Mārtiņa dēls
Manā uztverē šī ir Oļģerta Dunkera labākā filma, neraugoties uz vairākām iebildēm. Filmas darba nosaukums bija Neviens cits, vēlāk mainījās uz Stārķu krasts. Pamats paņemts no dzīves, pieskaņots filmai; scenārija autoram Jānim Lūsim bija trāpīgi teksti. Filmēšanas vietu izvēle bija tik ātra un veiksmīga kā nevienā citā filmā, – Šūrs mūs aizveda uz Pededzes krastiem, un ar to jautājums bija atrisināts. Manuprāt, vecie ozoli, pavasara ūdeņos pārplūdušie upes krasti piešķir filmai īpašu noskaņu.
Labi atradumi arī māksliniekam Gunāram Balodim – kāzu svinēšanas epizode ne jau kultūras namā, bet lielā istabā. Elzas Radziņas izcilais tēlojums un emociju pilnā dziedāšana komentārus neprasa.
Radziņa kādreiz dzīvoja netālu no Āgenskalna tirgus, tādā mazā mājiņā, un bija labi pazīstama ar manu mammu. Mamma uzgleznoja Elzas portretu, savukārt es mākslinieci fotografēju Jūrmalā. Reiz satieku Elziņu pie kapiem, bēdīga, prasu: “Kas noticis?” “Nezinu, kā tālāk dzīvot. Aizgāju pie daktera, viņš jautā, vai es joprojām spēlēju teātrī, saku – jā, dakteris – un pa trepēm tu noteikti kāp kājām, droši vien kafiju ar konjaciņu arī dzer – tas nu nekur neder, nebūs labi!” Pēc laika saskrienos atkal ar Elziņu, aktrise priecīga, smaida. Satikusi klasesbiedru, vecu pensionētu dakteri. Dakteris: “Tu strādā? Kolosāli! Kāp pa trepēm? Vienreizēji! Konjaciņu ar’ iedzer, malacis, nevajag atlaist!” Es uzreiz jūtos kā cilvēks!
Šīs filmas tapšana bija svētki visādā ziņā – interesants scenārijs, izteiksmīgas filmēšanas vietas, iespēja iepazīties ar cilvēkiem, no kuriem daudzi kļuva par draugiem desmitiem gadu garumā, līdz viņu aiziešanai aizsaulē, – Kārlis Sebris, Velta Līne, Lidija Freimane, Elza Radziņa, Jānis Zariņš, Uldis Vazdiks, Juris Kaminskis un citi. Dziļā pateicībā par to labo sadarbības gaisotni filmēšanas laukumā atceros daudzus, daudzus.
Tauriņdeja
(..) Tā jocīgi sanāk – ar katru gadu, attālinoties no filmas uzņemšanas laika, arvien mazāk gribas runāt par konkrētām filmēšanas problēmām, daudz nozīmīgākas šķiet atmiņas par cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāts. Scenārija autors Zigmunds Skujiņš – dzīvē elegants, pat izsmalcināts cilvēks, apliecināja sevi kā sarežģītu savstarpējo attiecību pazinēju radošo ļaužu vidē. Bruno Oja, Astrīda Kairiša, Vija Artmane, Kārlis Sebris savās lomās runā par ļoti nopietnām radošām problēmām, kas neizzūd līdz ar filmas finālu. (..)
Pēteris Lūcis mani sauca par Mašīnmeistaru. Prasu – kāpēc tā? “Redzi, tā sauca kameras vīrus manā pirmajā filmā Zvejnieka dēls (1939).”
Manā uztverē Lūcis bija visnotaļ cienījams cilvēks, labs aktieris, bet ar teatrālu noskaņu. Pēc filmas izrādīšanas Valmierā Lūcis uzaicināja paciemoties pie viņa. Viss kā jau ciemos, sēžam, pļāpājam, un Lūcis piesakās nolasīt Imanta Ziedoņa dzejoļus. Un tad mākslinieks pārsteidza mani – runāja dzeju patiesi, nepiespiesti, bez ierastās uzspēles. Domāju, pat autors nevarētu tik izjusti nolasīt. Tas dzejolis par zvejnieku, kas nesteidzīgi met jūrā tīklus, it kā nebūtu bijis ne Pirmā, ne Otrā pasaules kara, un priekšā vēl mūžība gara.
Tauriņdejas galvenajai lomai Dunkers ļoti precīzi izvēlējās igauņu aktieri Bruno Oju – ārišķīgu skaistuli. Lietuvieši par Oju iesmēja – skaists no skata, bet jādomā, kā dabūt ārā aktieri. Bija arī ideja aicināt lomai Māri Liepu, pat dažas kinoproves uztaisīja. Oja izrādījās piemērotāks.
Filmējām Gruzijā. Iebraucam pilsētā, jāatrod viesnīca Sakartvelo. Nevaram saprast, kur iet, kur meklēt. Nāk pretī puišelis un nes rokā arbūzu. Prasām, kur ir tāda un tāda viesnīca. Puika: “На, подержи!” (Ņem, paturi!), ieliek man rokās arbūzu un noplāta rokas: “Нe знaю!” (Nezinu!)
Filmēšanas rīts. Pie viesnīcas gaidām nolīgto autobusu, brauksim uz objektu. Buss stipri kavējas, beidzot piebrauc. Skaļi izsakām savas pretenzijas. Šoferis vienaldzīgi, garlaikoti klausās – jūs jau te varat dusmoties, cik tīk, mašīnai gan ir valsts numurs, bet pats auto ir mans, kā gribu, tā daru!
Komandējums Tbilisi bija vērtīgs atmiņu laiks. Par Gruzijas aktierfilmām nav nemaz, ko runāt, tās ar savu māksliniecisko kvalitāti ir grūti sasniedzams lielums, kam esmu sekojis kopš institūta gadiem, kad kopā ar Gunāru Piesi mācījās Otars Joseliani, biežs viesis kinofestivālā Arsenāls. Bet to, kā Gruzija-fiļm ļaudis novērtēja mūsu uzņemšanas grupas darbu, vārdos grūti aprakstīt... Sapratu, kāpēc Rīgas kinostudija regulāri saņēma Vissavienības prēmijas un sarkano karogu kā apliecinājumu labai darba organizētībai.
Mans draugs – nenopietns cilvēks
(..) Jānis Streičs ir lielisks režisors, ļoti labi, perfekti pārzina filmas materiālu. Franču kinorežisors Renē Klērs teicis: “Paldies dievam, mana filma ir gatava, atliek tikai uzņemt!” Tas attiecināms arī uz Jāni. Reizēm režisors lūdza uzfilmēt tādu nelielu, manā izpratnē otršķirīgu kadru, un es nevarēju saprast, kāda vella pēc to vajag, scenārijā taču tāda kadra nav. Labi, nestrīdējos, klausīju režisoram, uzfilmēju, vēlāk montāžā skatos – kadrs Jānim prātā bija jau ieprogrammēts, izdomāts konkrētai epizodei. Streičs ir viens no tiem retajiem režisoriem, kurš pēc vienas dienas materiāla uzfilmēšanas vakarā jau zina, kur šis materiāls tiks iemontēts filmā. Paralēli filmēšanai Streičs galvā visu laiku montē filmu, redz kopsakarības, kurš raksturs jāpaspilgtina, kur vajag kaut ko koriģēt. Tā nav tāda svaidīšanās, kad cilvēkam nav konkrēta plāna, – viņam ir, bet tas netraucē režisoram būt elastīgam un lunkanam noteiktos rāmjos.
Viss šis ķinītis bija svētki. Izstāstīju Jānim sava tēva stāstu – tēta māsīca, vecmeita, no otrā stāva lējusi ūdeni virsū garāmgājējiem. Režisoram tas patika, šādu epizodi iekļāva filmā ar Lilitu Bērziņu.
Citā reizē filmējam epizodi ar Ēvaldu Valteru zārkā. Vienmēr piedomāju – ja ir ļoti svarīga epizode, var gadīties visādas likstas, arī filmas brāķis, tāpēc centos safilmēt daudzus liekus kadrus, lai būtu zināma rezerve. Kad laboratorijā attīstīja materiālu, piezvanīja mana labvēle no kinostudijas laboratorijas tehniskās kontroles daļas un, nepaskaidrojot iemeslu, aicināja steidzami ierasties laboratorijā. Izrādās, Valtera tuvplāni zārkā biezo uzacu dēļ ļoti atgādina Brežņevu. Ģenerālisimuss zārkā! Labi, ka neviens cits šos kadrus vēl nebija redzējis un izdevās izņemt. Ieraudzītu kāds no vadības, filmu aizklapētu ciet kā likts.
Filmas Mans draugs - nenopietns cilvēks scenārists bija maskavietis Aleksandrs Gorohovs. Streičs saņēma norādes, ka daļēji uzfilmētais materiāls jāsūta uz Maskavu izvērtēšanai. To darīt būtu bīstami, jo starp vērtētājiem ir ļoti maz cilvēku, kas saprot, ka uzfilmēts materiāls vēl nav gatava filma. Ieteicu Jānim visiem pieejamiem paņēmieniem to nedarīt, novilcināt laiku. Tobrīd Kinematogrāfistu savienībā strādāju kopā ar grāmatvedi Aleksandru Kēsi, kurš lepojās, ka viņam ir trīs augstākās izglītības, neatkarīgās Latvijas laikā iegūtas – grāmatvedis, jurists un Sibīrijā izsūtījumā gūtā rūdījuma skola. Riktīgs mierlaika kungs; Kēsim lielākais uztraukums bija, ja gada bilancē grāmatvedības rēķinos pazuda viena kapeika. Un Kēsis mēdza teikt – savā trešajā augstskolā Sibīrijā iemācījos, ka pret padomju varu nevajag uzstāties ar protestiem un saukļiem, “советскую власть можешь громить только волокитой” (padomju varu vari graut tikai ar novilcināšanu). Šo gudrību atstāstīju Streičam, piekodinot, ka nekādā gadījumā nevajag sūtīt negatavu materiālu uz Maskavu, tas ir pirmais priekšnoteikums, lai rastos nevajadzīgi sarežģījumi un jauni noteikumi. Jāizdomā visvisādi iegansti, ticami iemesli, kāpēc prasību nevaram izpildīt. Streičs paklausīja un nepabeigtu filmu tā arī nesūtīja.
Kad vēlāk kinostudijas scenāriju daļā tika pieņemts Māras Svīres darbs Limuzīns Jāņu nakts krāsā, izlasīju un biju pirmais, kas aizgāja pie kinostudijas direktora Heinriha Lepeško un teica: “Šis ir ļoti labs scenārijs, gribētu filmēt.” Bet dzīvē viss iegrozījās citādi, šo lielisko darbu filmēja Harijs Kukels.
Ēvalds Valters
Par Ēvaldu Valteru var teikt – dzīvojis divos gadu tūkstošos un divos gadu simtos... (1894–1994). Cilvēks un aktieris ar lielo burtu. (..)
Reiz, braucot uz filmēšanu pie Streiča, apstājos nopeldēties mazā ezeriņā. Skatos, ezera otrā galā kaut kas peld. Iztēlojos – varbūt briedis, mežacūka? Siluets peld arvien tuvāk un tuvāk, un beidzot saskatu – Ēvalds Valters! Astoņdesmit divu gadu vecumā pārpeldējis ezeru, atpūties, tagad peld atpakaļ.
Valtera dziedātās vecās strēlnieku dziesmas bija nedzirdētas, laikmetam atbilstošas, melodiskas, bet diemžēl nav iefilmētas. Nebija tolaik tuvumā ne magnetofona, ne kameras. Bet tad, kad beidzām filmēt zārka epizodi, Ēvalds Valters apsēdās šķirstā: “Puikiņas, sanāciet apkārt, uztaisīsim smuku kolektīvu bildi; kad patiešām gulēšu zārkā, tad vairs tādu bildi nedabūsiet!” Diemžēl šo unikālo foto neesmu atradis, apjautāju grupas kolēģus, nevienam nav. (..)
Mākslinieks
Kinostudijas apgaismotāji lielajā kino fabrikas kolektīvā bija īpaša cunfte, cienīti kinoprofesijas cilvēki. Katram apgaismotājam (uz laukuma teica – gaismonim) asprātīgie kolēģi bija piešķīruši atbilstošas iesaukas – Fiksais, Bumbulītis, Ļeņins, Es-zin’, Trubadūrs, Jolkins, Aivorijs. Apgaismotājs Ints Derkēvics iemantoja iesauku Mākslinieks. Lādzīgs, omulīgs vīrs, ar labu humora izjūtu, optimists un īsts sava amata profesionālis. Intam bija apbrīnojama prasme ar lielu māku izkļūt no daudzām sarežģītām situācijām.
Kādā nopietnā krīzes situācijā Mākslinieks teica: “Zvirbuli, tu nekreņķējies, es aiz tevis stāvu kā mūra māja.”
Man ir buru kuģu flotes bocmaņa svilpe, iepūšot tai ir skaņa kā sirēna, kas domāta, lai vadītu matrožus vētrā pie apgrūtinātas dzirdamības. To kādā filmēšanas reizē uzdāvināja Ints: “Kad būs nakts maiņa un būsim nolīduši kur nu kurais, tad – ja tu pūtīsi vienreiz, atnāks gaismoņi; ja divreiz – kāds cits, bet trīs pūtieni nozīmēs, ka uz laukuma jābūt visiem, sākam filmēt.” Tagad šī svilpe man kļuvusi par kino talismanu, ar siltām atmiņām par Mākslinieku. Leģendārā kordiriģente Ausma Derkēvica atklāja, ka Ints adoptēts zīdaiņa vecumā – bērns kara laikā Latgalē atrasts sniegā un izglābts. Derkēvicu ģimene pieņēmusi bērniņu, uzaudzinājusi kā savu dēlu. Tagad Ints un Ausma guļ blakus Meža kapos kā brālis un māsa.
(..)
Dāvanas pa telefonu
Aloizu Brenču ievēroju, skatoties viņa dokumentālās filmas. Patika režisora cieņa pret kadra dokumentalitāti. Esmu ļoti pateicīgs (nezinu gan – kam, varbūt liktenim) par iespēju strādāt ar Brenču. Aloizam bija atšķirīgs režisora rokraksts, tāda simpātiska tieksme censties panākt maksimālu ticamību uzfilmētajam materiālam. Sadarbība ar Aloizu bija interesants, vērtīgs periods.
Andra Kolberga scenārijs Dāvanas pa telefonu man patika, interesants, atšķirīgs filmēšanas stilā no tā, ko līdz šim biju darījis. Arī pieeja darba materiālam cita. Brenčs ieplānoja daudz sarežģītu, pat bīstamu epizožu un precīzi tās realizēja. Pirms tam pamatīgi sagatavojās, daudz mēģināja ar aktieriem, kaskadieriem, jo mazākā kļūme, negadījums varēja maksāt ar nelaimi un tiesas darbiem. Režisora spēja neatkāpties no dokumentalitātes un Kolbergam raksturīgā detektīva spraiguma, tas bija tas, kas man, operatoram, šķita ļoti interesanti.
No katra filmētā darba man kaut kas paliek bagāžai. Filmā Dāvanas pa telefonu filmējām uz braucoša vilciena, nesamazinot ātrumu; zagļi – kaskadieri – lēca ārā no vagona. Taisījām vairākus dubļus, tomēr drošībai nolēmu uzfilmēt vēl vienu un lūdzu kaskadierus: “Uzfilmējam vēl pēdējo reizi!” Atskanēja atteikums, nepaskaidrojot iemeslu. Pēc garākām sarunām sapratu – kaskadieru uztverē „pēdējais” ir nelaimes pieteikums. Ja es būtu teicis „lūdzu, vēl vienu dubli!” – mierīgi būtu filmējuši.
(..)
Rallijs
1978. gads, Brenčs uzaicināja filmēt nākamo filmu Rallijs, biju sajūsmā. Scenāriju izlasīju un sapriecājos, Andris Kolbergs tiešām ir viens varens vīrs. Atradis kolorītu rallija vidi, foršus cilvēkus, fanātiķus savas profesijas rāmjos, un visbeidzot scenārijā meistarīgi iepinis vēsturisko faktu par muzejā pazudušo gleznu, kas tā arī nav atrasta... Filmas darbības pamatā reāls fakts – 1944. gadā pēc vācu armijas atkāpšanās Rīgas Mākslas muzejā pazuda 19. gadsimta franču gleznotāja Žana Ogista Engra glezna Rafaēls un Fornarīna. Kolbergs izdomāja šā vēsturiskā fakta iespējamu turpinājumu mūsdienās, izmantojot rallija sportistu mazpazīstamo vidi un iespēju filmas darbību risināt arī ārpus PSRS robežām.
Tomēr, darbam sākoties, jutos nedaudz vīlies, varētu teikt, atsalis. Reizēm, lai filmēšanas procesā panāktu vēlamo tempu, režisors nenostrādāja kādu epizodi, kadru pilnībā. Iznāca tāda nevajadzīga steiga, kas, protams, atsaucās uz filmas kopējo kvalitāti. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet režisors šajā filmā kļuva mazliet paviršāks, pazuda tas lieliskais Brenčs, kāds bija filmā Kad lietus un vēji sitas logā kopā ar operatoru Heinrihu Pilipsonu. Varbūt režisors sāka justies nedaudz pašpārliecinātāks par saviem panākumiem, varbūt pieguris. (..)
Latvijas rallisti Vitolds Sprukts un Andris Kalnājs bija spoži autobraucēji. Agrāk domāju, ka „fanātiķis” ir ne nu gluži lamu vārds, bet drusciņ pārspīlēts apzīmējums cilvēkam, kurš aizgājis ne pa saprāta līniju. Abi rallija sportisti – Vitolds un Andris – vislabākajā nozīmē ir fanātiķi, zēniem ar saprātu un galvu viss kārtībā. Talantīgi, vīrišķīgi, pat apskaužami cilvēki. Ar vienkāršu žigulīti, nepilnīgu, pieticīgu aprīkojumu starptautiskās sacensībās spēja konkurēt ar daudz spēcīgākiem, labāk ekipētiem pretiniekiem. Filmējoties rallija braucienos pie stūres, viņi spēja radīt simtprocentīgu uzticamību.
Svarīga epizode – mašīnas avārija. Atradām filmēšanai piemērotu ceļa krustojumu nomaļā vietā aiz Rīgas, Ogres virzienā.
Žigulis līkumā ietriecas bērzā. Pirms filmēšanas izvēlētais bērzs tika aizzāģēts, sagatavotas vairākas kameras, pie stūres Vitolds, es žiguļa aizmugurē.
Filmas direktors Marks Cirelsons mūs visus bija apdrošinājis, ja nu tomēr kas gadās. Braucam, filmējam, auto pārlido pāri ceļam, ietriecas bērzā, tas salūst, uzkrīt uz motora vāka un sašķaida priekšējo stiklu. Vitolds nobremzē avarējušo mašīnu stāvas kraujas malā, es nodomāju – paldies dievam, paspēja laikā… Sēžu kā pārakmeņojies, iekrampējies kamerā, Vitolds neizpratnē: “Kas te rūc?” No izbīļa neesmu izslēdzis kameru.
(..)
Rallijā, strādājot kopā ar mākslinieku Daili Rožlapu, pārliecinājos, cik izdomas bagāts cilvēks viņš ir. Dailim bija tāds teiciens: “Zini ko, Zvirbuli, vienosimies tā – katram kādreiz iznāk iedzert; ja es esmu iedzēris, tev jādara viss manā vietā, bet, ja tu būsi dzēris, – neesmu pārliecināts, vai varēšu, bet ļoti centīšos tevi aizstāt.” Filmā māksliniekam jāiezīmē uz asfalta starta līnija. Dailis nedaudz iesilis, bet tas netraucē mākslinieku strādāt. Krāso balto līniju uz asfalta, iet atmuguriski; uz asfalta zirga bumbulis, bet Dailis vienā mierā pārvelk krāsu arī pār bumbuli.
(..)
Rallijam daudzas epizodes filmējām Austrumvācijā, Bābelsbergā. Pabeidzot filmēšanu, sariktējām atvadu pasēdēšanu un kopīgu sadziedāšanu ar vācu kolēģiem, rāvām Pie dzintara jūras latviešu un vācu valodā. Pie glāzītes pļāpājot, vācu kolēģi izteica vislielāko izbrīnu – jūsu filmēšanas grupā nav novērota dalīšanās “kastās”! Apgaismotājs var fokusu pārvest, operators var tīt gaismas kabeļus... Tas bija Rīgas kinostudijas darba pamats – liels, draudzīgs kolektīvs.
