Dzejnieka Imanta Ziedoņa 90. jubilejas maijā Kino Raksti vēlreiz ceļ gaismā unikālu materiālu – pirmoreiz vienā pētījumā apkopotas visas pēdas, ko dzejnieks, publicists un šajā gadījumā arī kinoscenārists Imants Ziedonis atstājis Latvijas kinovēsturē. Raksta pirmpublikācija – žurnālā „Kino Raksti” 2013. gadā.
„Es to saucu par Vertikāli.
Tu ej pāri horizontiem un stepēm. Un pēkšņi tu nonāc vietā,
kurā kā salds zibens tevi pie Zemes piedur vertikāle.
Un notiek kaut kāds baudāms īssavienojums. Tu esi krustpunktā bijis.”
Imants Ziedonis[1]
Imants Ziedonis savā Kurzemītē ir rakstījis: „Vai tad jūs to nezināt, kā aizsērē ezers, kurā ietek upe, ar nevajadzīgām smiltīm un duļķēm? Vai tad jūs nezināt, kā cilvēki cauriem vakariem nosēž pie televizora, blakus vajadzīgajai piesērējot ar nevajadzīgu informāciju? Vai cilvēks var kaut ko jēdzīgu padarīt savā īsajā mūžā, ja viņam nav savu atlases principu – „kas man vajadzīgs” un „ko man ņemt”, ja nav pareiza informācijas un norobežošanās balansa? Cilvēku bez gribas, mērķtiecības un bez gaumes šodien informācijas plūsma var izšķīdināt un pārvērst haotiskā bezdomu, bezpārliecības un bezprincipu jūklī.”[2]
Dažus gadus vēlāk: „Pasaulē vienīgais lielais radošais spēks, kas pretojas Visuma un visa entropijai, ir cilvēka pašsavākšanās brīnums. Kultūrtieksme, kultūrspēka savākšanās sevī un savākšanās kopā – kopumā.”[3]
Viena no Imanta Ziedoņa pamatidejām ir tā, ka domām nevajag tukšumā klīst. „Iedzen mietu!” viņš saka, un tev klajā laukā būs pie kā pieturēties. Mēs maldāmies pa horizontālēm, salīdzināties vajag ar vertikālēm. Tikai tās cilvēku ceļ ārā no ikdienības. Uz tām var tiekties un ar tām var krist. „…personības ir vertikāles, balti stāvus staru kūļi, kas pastaigājas pa dzīves plakni.”[4]
Dokumentālisma valdzinājums
Sešdesmitajos gados un arī vēlāk Imants Ziedonis bija tāds kā aktīvisma centrs mūsu kultūras dzīvē. Ne tikai dzejnieka un vēstītāja talanta, bet skaidrā un iekšēji brīvā prāta dēļ. Un gluži dabiski, ka tāds cilvēks satikās ar kino.
Ļoti spēji viņš ienāca kinopasaulē – kā filmas Gada reportāža (1965) scenārists kopā ar Hercu Franku. Un veiksmīgi – kļuva par Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu. Iesaistīt enerģisko un netradicionāli domājošo jauno dzejnieku Imantu Ziedoni tandēmā ar kinematogrāfijā sevi jau apliecinājušo Franku, kurš bija uzrakstījis scenāriju Baltie zvani, uzņēmis filmu Sāļā maize un pierādījis sevi kā prasmīgu, laika garu izprotošu autoru, – tā bija toreizējā Rīgas kinostudijas direktora Frīdena Koroļkēviča ideja. „Iespējams, ka aprēķins bijis tāds: Ziedonis būs ekstrēmists un Franks pratīs atrast kompromisus. Hercs vienmēr bija informēts par to, no kuras puses pūš vēji.”[5]
Nepilnu gadu pēc tam, kad Latvijas kompartijas CK pirmais sekretārs Arvīds Pelše partijas XIX kongresā 1963. gada 24. decembrī bija teicis: „Nevar bez sašutuma skatīties tādu, ja tā var teikt, dokumentālu filmu kā Ceļa maize[6], kas, tiesa gan, nav ieraudzījusi un acīmredzot arī neieraudzīs ekrānu, bet ko jau pieņēmusi studija. Gribēdams parādīt kolhozu dzīvi, scenārija autors un filmas režisors A. Freimanis no filmas sākuma līdz pat beigām nomelno mūsu īstenību, rakņājas, kā mēdz teikt, sētmalēs un negrib redzēt to, kas notiek galvenajās mūsu attīstības maģistrālēs. Padomju cilvēkus viņš tīši noniecinājis un kariķējis. Rodas jautājums, kā kinostudijas vadība varējusi pieņemt tādu idejiski kaitīgu filmu.”[7]
Šāds vērtējums tolaik varēja pārsvītrot autoriem visu tālāko radošo mūžu. Taču Frīdenam Koroļkēvičam, kurš tikko bija sācis strādāt, nomainot ilggadējo kinostudijas direktoru Pāvelu Jankovski, CK vērtējums bija kā sarkana lupata bullim. Viņš, svarīgāko 1965. gada filmu – veltījumu Padomju Latvijas 25 gadu jubilejai – uzticēja tieši Pelšes norātajiem Aivaram Freimanim un Ivaram Seleckim.
Seleckis atceras: „Studijas jaunais direktors Frīdens Koroļkēvičs bija iesaucis Aivaru Freimani savā kabinetā un teicis apmēram tā: „Nu, zēni, pietiks jums te vazāties pa tām mazajām taciņām, ejiet uz liela ceļa un uztaisiet kārtīgu filmu mūsu republikai!”
Iespējams, ka sākumā šo filmu plānoja dot vecajiem korifejiem, bet priekšniecība bija mainījusies un sarunas ar kungu X „lielajā mājā” bija pārliecinājušas, ka Freimanis nav kaitnieks, bet gan režisors, kas taisa filmas par dzīvi. Acīmredzot pārmaiņas bija vajadzīgas, un tieši mūsu komanda tās varēja ienest. (..) Koroļkēvičs gribēja sākt jaunu dzīvi un darīt to ar jauniem, nekaunīgiem cilvēkiem.”[8]
Imants Ziedonis ļoti organiski iekļāvās filmēšanas grupā, kas bija apmēram viena vecuma laikabiedri. Latvijas izbraukāšana, meklējot filmējamos objektus, dzejniekam, kurš vienmēr centies visu ko izdibināt, redzēt un izprast, tolaik deva daudzas atklāsmes.
Šajā laikā Ziedonis saprata mūsu jauno dokumentālistu centienus un cieņu pret viņu darbu saglabāja visu mūžu. „Kad mēs filmējām Gada reportāžu, Ivars Seleckis burtiski raudāja, cik daudz interesanta materiāla palika ārpus filmas.”[9] „Gada reportāžas filmēšanas laikos hronista gaumi mācījos no režisora Herca Franka.”[10] „Glezniecību man atklāja Jānis Liepiņš. Kinematogrāfa īsto pasauli – Aivars Freimanis.”[11]
Negaidīti bija atrast Ivaru Selecki pat Perpendikulārās karotes (1972) lappusēs: „Dušanbē satiekam arī latviešus. Pēkšņi uz ielas stūra parādās kinooperators Ivars Seleckis. Tas gan mani sevišķi neizbrīnī, esmu viņu paradis satikt visur: gan Nīcā, gan Nicā, gan Rīgā, gan Ricā. Puteņa vakarā, kad tu viens sēdi Sēnītē, dzer alu un klausies, kā ārā gaudo vējš, ienāk Ivars Seleckis, un nu jau mēs alu dzeram divi. Atvadoties vai satiekoties viņš parasti mēdz izšaut gaisā raķeti vai tāpat izkvēpināt pa dūmu bundžai.”[12] Ar Aivaru Freimani un Ivaru Selecki rakstnieks sadarbojās arī vēlāk, citās filmās.
Uzturēt apliecinājumu
Gada reportāžas maigi aptverošais pieskāriens savai zemei un tautai uzrunāja pietiekami skaļi, kā tālaika dzejas toņkārtai radniecīgs darbs. Un, tāpat kā dzeja, atbalsojās sabiedrībā. (Imants Ziedonis: „Mūsu kinodokumentālisti ir dzejnieki...”[13]) Arī oficiālās instances bija apmierinātas – forma jubilejas filmai bija neparasta, bet optimismu raisoša un pacilājoša. Taisni tas, kas vajadzīgs.
Šajā laikā Ziedonī iesējās Kurzemītes ideja, kas vēlāk tik gaiši atplauka divās sabiedrību saviļņojušās grāmatās. „Kurzemīte gribēja atrast to spēku, kas stāv pāri ķezām un problēmām un pārstāv garīgu varu cilvēkā pašā, tautas uzturošo pozitīvismu, neatņemamo enerģijas daļu.”[14]
Šķiet, ka sadarbība ar kinodokumentālistiem nostiprināja dzejniekā pārliecību par laika dokumentēšanas svarīgumu. „Es biju domājis tikai par vienu, par to, kā atstāt liecību, liecinājumu par savu tautu mazā – īsā un izārdītā – laika sprīdī. Izārdītā, destruktīvā. Bet to nedrīkstēja tā teikt. Ne tikai cenzūras dēļ, bet arī tās gudrās trijotnes apliecinājuma vārdā – Dievs, Daba, Darbs. Ārdītā un ārdošā pasaulē tu nedrīksti nākt kā ārdītājs, izmisis un žēlabains. Tev ir jāuztur apliecinājums. Par maz ir ar liecinājumu, ir jāuztur apliecinājums.”[15]
Ansis Epners sajūsmināts rakstīja par Kurzemīti Imantam Ziedonim no Maskavas, kur mācījās Augstākajos režijas kursos: „…manai un Tavai tautai pašlaik vajag šādus balzama pilienus. Un daudzas piles rada balzama pudeli! (No kuras nenoreibst!!) Kura dziedē!
Jāfiksē, mums jābūt hroniķiem: dokumentam, mākslas dokumentam jāpaliek, jāfiksē, jāatstāj Latvija – kaut vai uz papīra, uz kinolentes.”[16]
Rakstnieks atzina, ka laika dokumentēšanai lieliski var kalpot arī amatieru kino. „Uzdāviniet vectēvam un vecmāmuļai par laukstrādnieka profesionālā lepnuma saglabāšanu filmu aparātu, lai kāds no mazdēliem nofilmē savu dzimtu un filmas dublikātu atstāj kolhoza arhīvā hronikai, vēsturei, palikšanai. Pienāks taču laiks, kad cilvēkiem būs vēlēšanās un gudrība paskatīties sava novada hronikālās filmas.”[17]
Zvejasvīru songi
Pēc dažiem gadiem, kad Aivars Freimanis Zvejniekciemā uzņēma dokumentālo filmu Lomi (1969), viņš izvēlējās latviešu kino vēl nebijušu risinājumu – stāstījumu par zvejnieku dzīvi un darbu papildināja Ļudgarda Gedrāviča melodizēti un Jura Strengas dziedāti songi, kas piešķīra filmai jēdzienisku padziļinājumu.
Tekstu songiem uzrakstīt Aivars Freimanis lūdza Imantam Ziedonim. Kinopētniece Inga Pērkone atzīmējusi, ka cenzūra iejaukusies arī dzejas rindu ievietojumā filmā. „Aivars Freimanis bija ļoti precīzi izveidojis [kapteiņa] Imanta daļas kompozīciju: tā faktiski sākas ar lūgšanu Saulei, un tai (arī visai filmai) vajadzēja beigties ar Imanta Ziedoņa rakstīto lūgšanu Jūrai: „Tu lielā, pelēkā jūra, / Tu zini, kur viņi būs rīt. / Palīdzi zivju ceļus / Un zvaigznes tiem saskatīt. / Tu redzi, kā viņi meklē / Tavos viļņos pie bangas katras. / Tu lielā, varenā jūra, / palīdzi viņiem atrast!” Tomēr gatavajā variantā šis teksts tika aizstāts ar filmas eksistenciālajai noskaņai krietni mazāk atbilstošiem, toties optimistiskiem un uzmundrinošiem vārdiem: „Jūs man sakāt: / – Neapstājies! Ej! Tu vēl nezini, cik daudz ceļu ir pasaulei!””[18]
Lai gan solītie zvejnieku darba sasniegumi filmas toņkārtā neatspoguļojās un vīru rokās pārāk bieži bija redzamas stipro dzērienu glāzītes, priekšniecība ar gariem zobiem Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu filmu tomēr pieņēma.
Imants Ziedonis novērtēja Aivara Freimaņa mākslas godīgumu un latvisko krampi. Juta līdzi, kad studijas direktors aizklapēja ciet filmu Ābols upē. Uz to laiku attiecas piezīme Kurzemītes 2. grāmatā: „Mājā vakarā zvanīja Aivars Freimanis, kautrīgs un spītīgs mākslinieks, latviešu kinomākslā īsti dzīvesredzīgs. Teica – Košragā baravikas lasot simtiem. Apslinkojies vecais, es nodomāju. Baravikas!... Būtu labāk kinostudijā cīnījies un strīdējies līdz infarktam! Kaut gan, ej nu sazini, var būt, ka tiešām labākās zāles pret birokrātiju ir iet baravikās.”[19]
Dzejnieks pret režisoru
Gunārs Piesis uzaicināja Imantu Ziedoni kopīgi veidot scenāriju pēc Raiņa lugas Pūt, vējiņi!. Scenārija pieteikumā autori rakstīja: „Filmā mēs gribam akcentēt tos morāli ētiskos principus, kuri izteikti Barbas tēlā. Filmas centrālais konflikts – smalkjūtības un nesmalkjūtības konflikts, iekšējas kautrības un bravūras konflikts, cilvēciskā ideāla un mantīgās varas konflikts. (..) Tā kā Rainis lugu žanriski nosaucis par tautas dziesmu, filmu esam iecerējuši veidot kā kinoteiksmu, kurā darbība norisinās vispārinātā, nosacītā etnogrāfiskā vidē.”[20]
Tūkstošiem meiteņu traucās uz kinostudiju, lai pieteiktos konkursā uz Baibiņas lomu. Imants Kalniņš uzrakstīja lielisku mūziku vēl pirms filmas uzņemšanas. Filma tika gaidīta ar milzīgu interesi, prese pastiprināja gaidas, regulāri informējot par uzņemšanas laukumā notiekošo. Tika radīts iespaids, ka top kaut kas mums visiem nozīmīgs. Un tajā laikā tas bija svarīgi nacionālajai pašapziņai.
Imantam Ziedonim filma šķita neveiksmīga, jo pieteikumā iezīmētais uzstādījums tur netika realizēts. „Nu ir atkal tā reize, kad jāizlemj: vērtēt pēc nopietniem mākslas kritērijiem, kas izstrādājušies visā pasaulē mākslas attīstības gaitā, vai atkal tikai vietējo sasniegumu blāvajā gaismā (latviešu labākā, kinostudijas labākā, režisora zināms sasniegums u. tml.)?
Filma nav izdevusies. Un tieši tāpēc, ka savā režisūriskajā veidojumā tā izrāda izteiktu dramaturģiskā materiāla neizpratni. (..) Pašlaik filmas pamatā ņemts banālākais un nebūt ne Raiņa darbos būtiskais sadzīviskais trīsstūris – Zane – Uldis – Baiba. (..) Gatiņa nav. Jo, pirmkārt, nav Gatiņa pasaules. Paviršā steiga, kādā filma rāda dabu, Gatiņa pasaulē iejusties neļauj. Gatiņš ir potenciāls Uldis, „mazais Uldis”, kurš cīnās ar „lielo Uldi” par Baibiņu. Režisoriski šis „mazais Uldis” ir uzstādīts pat erotiski skaists, īsts Ulda sāncensis. Ja tā traktē Gatiņu, tad sevišķu izbrīnu beigu izkaušanās neizraisa. (..) …labi iecerētās buršanas ainas filmā pasniegtas tik parādiskas, tik ekstraversālas, ka liekas, it kā visas izdarības tiktu veiktas skatītāju priekšā un tikai dēļ skatītājiem. (..) Kā filmas nepilnība jāatzīmē latviskas ainavas un vērienīgu tālumu trūkums. Baibiņa nav ne klinšu, ne čūkslāju bērns, un uz mistiskiem govju galvaskausiem Gatiņa etoss nedibinās.”[21]
Krāšņajā filmā tomēr ir ieprogrammēta kāda vizuāla maģija, kas sākumā atgrūž ar savu dekoratīvo etnogrāfismu, bet pēc kāda laika uzrāda līdz tam nepamanītas vērtības. Sliecos pat domāt, ka to, ko scenārijā bija iezīmējis un filmā vēlējās redzēt Imants Ziedonis, mūsu kino nemaz nevarēja realizēt. Tik smalku mākslinieku mūsu kinematogrāfijā nebija. Nebija tik smalkas domāšanas, baidos, ka arī skatītāju vidū tāda bija tikai dažiem. Gunāra Pieša saturiskais vienkāršojums bija neizbēgams kompromiss. Viņš darba gaitā saprata, ka to, kas uz papīra uzrakstīts, uz ekrāna materializēt nespēj, jo scenārijā iestatītās ētiskās programmas balstījās jēdzieniskos pieņēmumos, kuru kinematogrāfiskai realizācijai uzņemšanas grupas rīcībā nebija pietiekams intelektuālais potenciāls un trūka pieredzes. Rakstnieka spriedumos par filmu jaušams arī personiskais aizvainojums, kas acīmredzot, radies pēc domstarpībām ar režisoru, kurš, kā atceros, dažkārt vārdus īpaši neizvēlējās.
Pašportrets locījumos
Imantam Ziedonim bija interesanti piedalīties Laimas Žurginas portretfilmā Imants Ziedonis. Portrets locījumos (1979). Rakstnieks ir ne tikai filmas galvenais varonis, bet kopā ar režisori sacerēja arī scenāriju, par kuru vēlāk saņēma Lielo Kristapu. Diezgan rets, lai neteiktu unikāls gadījums, kad dokumentālajā kino tiek veidots pašportrets. Šo sadarbību Ziedonis pēc tam vairākkārt pieminējis.
„Kad nupat kinostudijā grasās uzņemt dokumentālu filmu par to, „ko es, kā es un kur es”, man šī filma rādās tikai vienā tēlā: ceļš. Ceļš – tas ir stils. Ko mēs ieraugām, kā ieraugām, kāpēc pie tā apstājamies vai tam paejam garām. Izvēles un atlases darbs. Izlases darbs.”[22]
„…visplašākās atbildes man gribējās dot uz instrumentāļa jautājumu – ar ko? Ar tēvu, māti, bērniem, sievu, māsām, draugiem, ideju biedriem.”[23]
„…scenārijs paredzēja Pētersonu braucam ar manu motociklu. Blakusvāģa vektorus pagriezienā nesapratis (un labi, ka vēl tikai trenēdamies), lielais režisors iebrauca ar lielu blīkšķi un grāvienu pie ciema veikala sakrautajā bleķa taras grēdā. Reizēm man pat liekas, ka viņš tur tīšām iebrauca, - tā teikt, pasaules atmodināšanas nolūkos.”[24]
„Tad, kad Laima Žurgina taisīja par mani īsfilmu, tad man ienāca prātā un es uzdevu viņai filmēt tikai vēju – es to vēju varētu komentēt, un tad tur arī filma par mani būtu. Bet viņai bija cits tēls - aka, un tā mēs sastrīdējāmies: viņa gribēja mani grūst akā, un man bija vējš galvā. Un mēs nekā nevarējām atrast kopsaucēju. Un tā filma arī neiznāca. Diezgan saraustīta iznāca. Bet no tā laika man ir vējš iesēdies galvā un...”[25]
Dageru izaicinājums
Ja paskatāmies uz to kinocilvēku kopumu, kas sadarbojušies ar Imantu Ziedoni, jāsecina, ka nejaušu ļaužu tur nav. Ziedoņa brīvais un neatkarīgais gars meklēja sev līdziniekus, meklēja tādus, kam nepiemita padomju laikam raksturīgā liekulība un savtīgums, tādus, kam uzticējās. Būt par Ziedoņa partneri mākslā – tas jau bija augstas raudzes kritērijs.
Atmiņās par Dižkoku atbrīvošanas grupu – dageriem – Imants Ziedonis ne reizi vien piemin Andri Slapiņu. „Kad tuvojas kāds interesents, liekam Andrim pret to vērst savu kinokameru un filmēt, pat ar tukšu aparātu, bez filmas. Tas palīdz. Bargais nācējs objektīva priekšā atmaigst un ne par ko vairs nebrīnās. (..) …Andris Slapiņš savā nesamierinātībā ar elektrības stabiem un vispār ar stabiem skatās objektīva tālumā īsti paradaģiskā mērķtiecīgumā. (..)
Šovakar Andris rādīs kino – savas tautasdziesmu pamattantes, lībietes, rikavietes, Aulejas sievas, jūrkalnietes, Baumaņu Mārtiņu ar kokli. Alma Kalēja no Kosas dzied retas bēru dziesmas. Ērenštreita puiku koris. Kādas tiem bērniem acis! Tādu brīdi tikai Andris māk novaktēt. Andris gan ir zelta vecītis, kāds saka. Visi reizē nopūšas. (..) KinoAndris ir kā Dieva eņģelis, kam uzdots pārlūkot pasaules mazās tautas, sevišķi viņš aizņemts ar čukčiem un eskimosiem, brauc, filmē, it kā būtu aicināts sakārtot globusu. Šīs te mūsu krūmu kompozīcijas, tikko sāk runāt par kādu jaunu pasaules tautu iespējamiem iedīgļiem noosfērā, viņš vairs neredz. Stāv, nolaidis cirvi gar sāniem, un tik runā, un tik spriež. Parasti tāds pats problematizētājs gadās pretī tieši takas vidū, un tad abus jāgrūž ar varu malā, lai nemaisās strādātājiem pa kājām.”[26]
Dageru kustība bija unikāls aizsākums. Tās pašiniciatīva kaitināja ne vienu vien augšās sēdošo; būtībā tas bija izaicinājums varas sankcionētajai pļorzībai visapkārt. „Atbraukusi kinostudija. Man jautā. Es saku: ir trīs kopšanas – sevis, sabiedrības un idejas kopšana. Var likties, ka mēs te kopjam vidi, taču mums šķiet, ka šobrīd svarīgākais ir kopt sevi un pašu kopšanas ideju. To mēs darām. Mūsu spēki ir par mazu, lai sakoptu Latviju. Bet mēs kopjam TIK UN TĀ ideju. Ka jākopj. Ka jākopj, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, ne uz kādiem noteikumiem.”[27]
Pasakas manifestējas
Ilgstoša un vairākkārtīga bija rakstnieka līdzdarbošanās ar režisori Rozi Stiebru, kas ilgus gadus bija dageru grupā. Zīmīgi, ka pirmā filma pēc Ziedoņa tekstiem ir Zaļā pasaka (1977) par to, kā mežs ienāk pilsētā. Tās māksliniece arī bija no dižkoku atbrīvotāju grupas – Anita Jansone. Imanta Ziedoņa Rakstos ievietota Rozes Stiebras 1977. gada 21. augusta vēstule autoram: „Es kavējos ar vēstuli tāpēc, ka Zaļās pasakas nobeiguma posms ir mazliet ieildzis. Pašlaik kavējamies ar mūzikas ierakstu. Daudz kas ir iznācis savādāk, kā sākumā bija domāts, un tā vien liekas, ka teksts būs vajadzīgs. Pavisam noteikti to varēs pateikt, kad būs pielikta skaņa, jo daudz ko izšķirs trokšņi un mūzika.”[28]
Lai saprastu, vai filmai vajadzīgs skaidrojošs teksts, lūguši padomu rakstniekam pašam. Režisore atceras – viņš atnāca ar savu dēlu, vēl puiku, Rimantu. Noskatījies un abi izgājuši ārā padomāt. Atnākuši, un Imants teicis – mans dēls sacīja, ka viss ir saprotams, nekādu tekstu nevajag.
Kādu laiku strādāju Telefilmā un skaitījos redaktors visām animācijas filmām, līdz pat grupas aiziešanai uz Daugavas otru krastu – Rīgas kinostudiju, kur tika izveidota radošā apvienība Dauka, apvienojot zīmēto un leļļu animācijas grupas. Pirmā filma man bija Suns Funs un vējš (1978, pēc Imanta Ziedoņa Pasaka, kurā spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt). Vēl tagad atceros filmas beigu frāzes: „Tā ir māksla. Kad Vējš spēlējas, vienalga, skurstenī vai lapās, – tad nevajag viņu traucēt. (..) Un tā vēl šobaltdien suņi kauc līdzi, kad pūš taurēs vai ērģelēs bazūnē, vai maza ķemmīte caur papīru dzied par Vēja ceļiem lielā pasaulē.” Sirsnīgs un neapstrīdams mākslas manifestējums.
Jāsaka gan, ka redaktora funkcijas animācijas filmās bija visai nosacītas, tik vien kā papīru kārtošana, lai filmu iekļautu plānā un autors saņemtu pienākošos honorāru. Rozei Stiebrai un Ansim Bērziņam parasti bija skaidrs, ko viņi grib filmēt, scenārijam bija pakārtota nozīme, jo daudz svarīgāks bija režisora kopdarbs ar mākslinieku, kad arī veidojās topošās filmas meti, ko vārdiskā tekstā ne vienmēr varēja izteikt. Redaktors tur bija trešais liekais. Vienīgi, kad filmai ierakstīja tekstu vai dialogus, varēja kādu nieku bilst. Taču filmas grupas divas istabiņas tagadējā baptistu baznīcā bija tāda laba saliņa Telefilmas ikdienā, kur vienmēr varēja aiziet parunāties un atveldzēt sirdi. Nav šaubu, ka Imants Ziedonis juta grupas labdabīgumu. Tolaik īpaši svarīgi bija saprast, vai cilvēks, ar ko tu runā, ir vai nav inficēts ar padomismu, citiem vārdiem sakot – vai viņš ir godīgs un atklāts, vai viņš ir idents sev.
80. gadu sākumā Imantu Ziedoni bija pārņēmusi apgaismošanas ideja. Viņš rakstīja par nepieciešamību pareizi, kā mēs tagad to saprotam, izglītot bērnus – mācīt viņiem latvisko, īsto un pasargāt no svešā, no laika sārņiem. Tā kā kolhozs tolaik bija pašsaprotama lauku apsaimniekošanas forma, jo privātās saimniecības skaitījās laika garam neatbilstošas, – gluži dabiski, bērniem būtu jāzina, kas tas ir. Ziedonim šķita, ka tieši Rozes Stiebras animācijas filmā to vislabāk varēs izklāstīt. Viņam bija paticis, ko režisore bija darījusi līdz tam, un tā dzejniekam radās doma par izziņas filmu bērniem. Nepagāja ilgs laiks, un Ziedonis uz Telefilmu atnesa rīmes Kas tas ir – kolhozs: „Ko prasa gotiņa, ko apēd aita, / viss ir precīzi jāuzskaita. / Ko dod gotiņa, ko dod aita, / arī ir precīzi jāuzskaita. / Vai saskaitīts godīgi, vai nav kur blēži, / rēķinus pārbauda grāmatveži.”
Dabiski, šāda tematika priekšniecībai patika, tēmu steidzīgi iekļāva plānā 1981. gadam. Mākslinieks Viesturs Bērziņš radīja vienkāršus un uzskatāmus zīmējumus. Izglītojoša animācijas filma bērniem tolaik bija jaunums, darbu atzīmēja Vissavienības festivālā; dažus gadus vēlāk iznāca grāmata ar tādu pašu nosaukumu (mākslinieks Modris Adumāns), kur iztirzājums bija izvērstāks.
Imanta Ziedoņa Rakstu 3. sējuma pēcvārdā Anita Rožkalne atzīmējusi negaidīto Anitas Uzulnieces vērtējumu: „Televīzijas multiplikatori šajā skatē demonstrēja tikai vienu darbu. Jābrīnās par to paviršību un vieglprātību, ar kādu mūsu Tautas dzejnieks Imants Ziedonis ņēmies skaidrot bērniem, Kas ir kolhozs?, un televīzijas ļaužu aklo uzticību viņa autoritātei un gaumei. Lai kaut nelielu ieskatu gūtu arī tie, kas vēl nav redzējuši šo filmu, nocitēšu teksta pirmās rindiņas: „Tieši ar padomju varu tas gadījās, ka kolhozi radījās.””[29] Šodien atliek secināt, ka kritiķis laikam tomēr ne vienmēr ir pravietis.
Ar Rozes Stiebras animācijas grupu Ziedonim radās vēl divi darbi – Uzpasaka (1986, māksliniece Māra Rikmane), kurā uzpirkstenis gribēja par zvanu kļūt, un Man vienai māsiņai (1984) pēc latviešu tautas dziesmu motīviem. Tas bija Imanta Ziedoņa scenārijs, dziedāja Iļģi, bet filmas vizuālo tēlu veidoja emocionāli visbagātākā, estētiski visblīvākā latviešu animācijas māksliniece Laima Eglīte, kuras veikums Rozes Stiebras filmās ir īpašas apceres vērts.
Priekšniecībai filma likās pārāk drūma. Vai tad tādām jābūt mūsu tautu meitām un tautu dēliem? Un kas tie par ugunskrustiem? Tomēr filmas risinājumu izdevās nosargāt, un Ziedoņa ideja par māsiņu kā tautas dvēselīti un jostu kā latviskuma simbolu palika vienā no spožākajiem latviešu animācijas darbiem.
Faktūru īstuma etalons
1977. gadā beidzot ražošanā tika ielaista spēlfilma Puika pēc Baltās grāmatas motīviem. Scenārijs radās autora un režisora radošā saskaņā, jo Freimanim, tāpat kā Ziedonim, nepiemita ārišķīgums, bet tieksme iet dziļumā. Par ieceres rašanos un realizēšanos Aivars Freimanis uzrakstīja atmiņu grāmatu[30]. „Imants Ziedonis ar dzīvesbiedri Ausmu Kantāni bija atbraucis gan tāpat paciemoties, gan izrunāties par dziesmu tekstiem topošajai filmai [Freimaņa dokumentālā filma Lomi (1969). – red.]. Kādā aukstā un vējainā vasaras vakarā mēs sēdējām uz Platkāju mājas lieveņa, klausījāmies, kā turpat aiz klēts un vecajiem vītoliem krāc jūra, un sajūsmināti vērojām vētras dzītos mākoņus. Tie slīdēja pāri mūsu galvām no jūras uz iekšzemi vakarblāzmas iegaismoti, zili melni, violeti, pieņemdami te pinkainu lāču un kuprainu kamieļu, te milžu galvu un zēģellaivu izskatu. Jā, un tad jau uz mēles bija Kārlis Skalbe, Ziemeļmeita, pēc tam Kundziņa mākoņi un Kundziņa mazais ganiņš, pēc mazā ganiņa – Jaunsudrabiņa Jancis, kamēr:
– Jums vajag uztaisīt filmā Balto grāmatu!
Ziedonis brīdi padomāja, tad teica kategoriski, jo nekādus „man liekas, ka” viņš nelieto:
– Balto grāmatu var uztaisīt tikai dokumentālisti. (..)
1969. gada nogalē Rīgas kinostudijas scenāriju redakcijas kolēģija mums rakstiski atbildēja, ka studija orientējoties uz iespējami plašāku skatītāju auditoriju un tādēļ nevarot pievērsties darbiem, kuri saprotami tikai sašaurinātam skatītāju lokam. (..) …pagāja septiņi gari gadi. Baltās grāmatas kinotulkojums, iestiprināts aktu vākos ar melnu uzrakstu Дело №..., studijas scenāriju skapī pārklājās putekļiem. Kas zina, vai tie mūsu garabērnu nebūtu aprakuši pavisam, ja Jaunsudrabiņam pēkšņi nepienāktu simt gadu jubileja. Laba lieta gan tādas jubilejas!”[31]
Puiku atzina par gada labāko filmu, bet režisora Aivara Freimaņa un operatora Dāvja Sīmaņa kopdarbu vēl šodien var uzskatīt par vienu no izcilākajiem faktūru īstuma, norišu dabiskuma un epizožu ritmiskās organizācijas paraugiem latviešu spēles kino.
„Man palika tik skumji – vārda vislabākajā nozīmē, – Imants teica, kad Jancis beidzamo reizi bija noskandinājis savu „Kur mājas?!” un pie griestiem knikšķēdamas sāka iedegties dienasgaismas spuldzes. Viņš laikam baidījās, ka filma būs vājāka, tāpēc jutās patīkami pārsteigts.”[32]
Pasaules vertikāles
Brīvestības alku bangotnes laikā, kad Ansis Epners uzņēma globālu filmu par latviešiem visā pasaulē Es esmu latvietis (1990), par līdzautoru vērienīgajam darbam viņš uzaicināja Imantu Ziedoni, kura balss filmā skan arī kā aizkadra teksts. Šajā darbā, kurā mēģināts apjēgt latviešu garīgo spēku, kas tiem ļāvis noturēt savu tautas apziņu svešumā un izvirzīties labāko vidū mītnes zemēs, rakstnieks skaidri formulē vertikāles ideju.
„Traģika jau ir pašā faktā, ka mums šāda filma jātaisa. Un tomēr – ja arī mēs reiz kopā netiksim, tad vismaz filmā būsim sanākuši kopā.
Galvenā ir vertikāles ideja. Filma neiznāks, ja nedabūsim vertikāles izjūtu, ja nevarēsim nofilmēt šo vertikāli. Kā jau es teicu, mani interesē tā svešatnes latviešu daļa – ar savu izcilību, ar to, kā viņi pārstāv mūsu tautu kādā izcilā spējā. (..) Tātad mums jāparāda i ekonomiskā vertikāle, i politiskā vertikāle, i sabiedriskā un zinātniskā vertikāle, i metafiziskā vertikāle. Turklāt cilvēks ar augsti uzstādītu vertikāli savas mājas nes līdzi. Viņš nezaudē mājas sajūtu. (..)
Mēs nekad neesam sevi slavējuši. Varbūt šī būs pirmā filma, kas slavēs latviešus.”[33]
Operatora Kalvja Zalcmaņa filmējumi vēl šodien valdzina ar savu gleznieciskumu un iejūtu. Te redzama tā attēla kultūra, kādu ar jaunajām tehnoloģijām vēl nav izdevies panākt. Savukārt Anša Epnera brīžiem negaidītais kadru rindojums prasmīgi nojauc šādiem panorāmiska rakstura darbiem reizēm piemītošo albūmismu. Tajā neļauj ieslīgt arī Imanta Ziedoņa runātais aizkadra teksts, kurā ik pa brīdim tiek atgādināts par nepieciešamību samēroties ar vertikālēm. „Vertikāle mūžam nemainās, tikai augstāk ceļas šķērslīnija…”
Dzejnieka un kinogrupas kopdarbs ir būtisks tautas dzīvotspēka liecinājums. Diemžēl tagad, pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, mums jāsecina, ka viena no svarīgākajām filmā izteiktajām cerībām nav piepildījusies: „Pienāks diena, kad atpakaļ Latvijā sanāks pasaules latviešu inteliģence, kura iepazinusi pasaules augstumus. Un mēs esam vajadzīgi viņiem, jo zinām Latvijas augstumus.”[34] Abas latviešu tautas daļas ir satikušās, laipni sasveicinājušās, apmainījušās viedokļiem, bet palikušas katra savā vietā. Dzīve turpinās.
Kurzemes krokodils
1995. gadā Imants Ziedonis ierosināja filmas Gājiens ar krokodilu (1995) ideju. Ivars Seleckis atceras: „Kādu dienu man piezvana Imants Ziedonis un jautā, vai es nezinu kādu skulptoru, kas varētu akmenī izkalt krokodilu. Jautājums ļoti interesants – kāpēc viņam ievajadzējies akmens krokodilu? Tad Imants izstāsta ideju par piemiņas zīmi slavenajam krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam, kurš tagad dzīvo Austrālijā. Šo krokodilu varētu vest cauri Rīgai, Kurzemei, lai tas apskata Latviju, un beigās nolikt Blūmentāla mājas vietā. Es granīta vietā ieteicu dzelzsbetonu – tas būs lētāk, vieglāk, ātrāk un nemaz ne sliktāk par granītu. Tā runādamies, nonācām pie idejas par filmu. (..) Sākām strādāt pie filmas par krokodilu, darba nosaukums Kurzeme. Laika bija ļoti maz, jo pavasarī – 4. maijā – bija paredzēta Skrundas lokatora nojaukšana, un tad visiem plāniem bija jābūt gataviem, lai varētu filmēt. Par finansiālo pusi apņēmās padomāt Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns. (..)
Kad tāme bija gatava un iezīmējās iespējamie izdevumi, mēs abi ar Imantu Ziedoni devāmies pie Norberta Klaucēna. Foršais Čikāgas miljonārs mums tikai noprasīja: „Nu, cik varētu maksāt tāda filma?” Es atbildēju: „Ap 100 000 dolāru!” – „Labi,” viņš sacīja.
Vēlāk viņš intervijā laikrakstam Literatūra. Māksla. Mēs teica: ”Šis projekts nebija naudas jautājums, bet gan apstākļu sakritība – pareizā laikā un vietā jāpazīst pareizie cilvēki. Ja pie manis nebūtu nācis Imants Ziedonis, bet kāds cits, nezinu, kāda būtu mana atbilde. Iespējams, ka noraidoša.””[35]
Arī šajā filmā Imants Ziedonis aizkadrā runā savu tekstu. No vēstures mēs katrs zinām, kas notika Kurzemē Otrā pasaules kara izskaņā. Taču filma parāda, cik neaptverami daudz krustu kritušo piemiņas vietās, cik daudz asiņu lijis Kurzemes pauguros. Skatoties kļūst baisi. Un Ziedoņa balsī skan bažas par tautu, kas mūsdienās „taisa trīs zārkus un vienu šūpulīti”.
Pašapziņas modinātājs
Gadsimtu mijā montāžas lieldarbu meistars Uldis Brauns aicināja Ziedoni palīgā izstrādāt arhīvu materiālos balstītas filmas Ardievu, XX gadsimt! projekta idejisko pamatu. Diemžēl rakstnieka veselības stāvoklis neļāva turpināt darbu, kas ilga gandrīz desmit gadus. Kad, pateicoties Ulda Brauna neatlaidībai, filma bija beidzot samontēta, tai tekstu uzrakstīt režisors aicināja vārda meistaru Albertu Belu, un notika kaut neliela, tomēr jēgas sašaurināšanās. Sākotnēji filma bija iecerēta kā tautas garīgā spēka apliecinājums, vēstījums par nacionālās pašapziņas noturību vēstures maltuvē. Galīgajā variantā dominē dihotomisks gaišo Ulmaņlaiku un drūmi entropiskās padomjlaika dzīves pretstatījums, akcentējot okupācijas varu nodarījumu sagādātās ciešanas. Ietilpīgi, jēgpilni, tikai nedaudz piezemēti. Domāju, ka Imanta Ziedoņa līdzdalība būtu filmai piešķīrusi trūkstošo filozofisko dimensiju. Tas ir parametrs, kas vieno visus kino darbus, kuriem savu prātu pielicis Imants Ziedonis, arī tos, kuros tikai izmatota viņa dzeja, proza vai idejas.
Ziedonis bija Sludinātājs. Lielo patiesību un augsto vertikāļu Sludinātājs. Viņa idejas inficēja saskatīt un domāt gribošos. Padomju laikā tas prasīja īstu žongliera mākslu, lai neiekristu varas izliktajās cilpās. „Mēs aizstāvējām savas nacionalitātes tiesības asimilācijas apdraudētā vidē. Mēs pieņēmām šajā impērijas šaha spēlē bandinieku lomas, mums nepiešķīra dāmu un karaļu lomas, bet mēs iemācījāmies bandinieciski bloķēt un aizpildīt tukšos lauciņus. (..) Mūs saprata. Cilvēki saprata mūsu nodomu latviskumu. (..) Cilvēki uzticējās, jo bija kopīga goda lieta - nosargāt latvisko domāšanu. Gaisā un maisā. Vajadzēja tikai aizsākt. Lai atmostos pašapziņa.”[36]
