Ar nosaukumu „Paralēlais kino” septembrī vietnē „redzidzirdilatviju.lv” parādīsies vairākas amatierkino kolekcijas, tādējādi ļaujot šai specifiskajai parādībai ieņemt pelnīti nozīmīgo vietu Latvijas filmu, kultūras un sabiedrības vēsturē. „Kino Raksti” sola sekot šim procesam, un pirmais raksts – par amatierkino vispār.
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (LVKFFDA) glabātajā Latvijas Kinoamatieru biedrības fondā ietilpst 640 dokumentālās, animācijas un spēles īsfilmas. Tapušas laikā no 20. gs. 50. gadu beigām līdz 90. gadiem, kad organizētā kinoamatieru tīkla darbība apsīka, šīs filmas ir Latvijas kinovēstures daļa, kas līdz šim maz pētīta un plašākai sabiedrībai nezināma. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu LVKFFDA šogad īsteno projektu Paralēlais kino, kas veltīts arhīvā saglabāto Latvijas padomju kinoamatieru filmu digitalizēšanai, izpētei un popularizēšanai.
Kā pašdarbības nozare mazāk pakļauta varas kontrolei, amatierkino kļuva par auglīgu vidi eksperimentiem, daudzu filmu avangardiskā kinovaloda sasaucas ar sava laika pasaules kino strāvojumiem.
Tomēr kolekcijā vērojama liela dažādība gan kinovalodas, gan tēmu un vēstījuma ziņā. Filmu autoru vidū bija visu vecumu un profesiju ļaudis – kultūras darbinieki, augstskolu pasniedzēji, studenti, strādnieki, inženieri, mediķi, zinātnieki, kolhoznieki u. c. Viņu radītie kino darbi piedāvā daudzveidīgu, nepastarpinātu skatījumu uz padomju ikdienu un cilvēka pieredzi, tajos netrūkst humora un izdomas, lai ar ierobežotiem līdzekļiem efektīgi īstenotu iecerēto ideju. Tas padara kinoamatieru filmas saistošas plašam skatītāju lokam arī mūsdienās, bet filmu tēmas un saturs dod vērtīgu kultūrvēsturisku un izziņas materiālu ne tikai kinovēstures un padomju kultūras, bet arī daudzu citu nozaru pētniekiem, piemēram, etnogrāfijā, arhitektūrā, lauksaimniecībā, rūpniecībā, tehnoloģiju un transporta jomās.
Projekta Paralēlais kino ietvaros no 15. septembra līdz oktobra beigām LVKFFDA vietnē www.redzidzirdilatviju.lv tiks publicētas reprezentatīvas kinoamatieru filmu izlases, ar kinoamatieru kustību saistīti dokumenti un fotogrāfijas no LVKFFDA, Latvijas Valsts arhīva fondiem, kinoamatieru personīgajiem arhīviem u. c. kolekcijām, arī īpaši projektam veidotas video-intervijas ar filmu autoriem.
Filmu izlases papildinās arī pētniecisku rakstu sērija portālā Kino Raksti, un pirmais no tiem ir dr. Ineses Strupules raksts, kas sniedz ieskatu kinoamatierisma kustības vēsturē un nozīmē Latvijas kino un kultūras vēstures kontekstā.
Projekts Paralēlais kino ir tikai pirmais solis kinoamatieru kustības apjomīgā audiovizuālā un dokumentārā mantojuma izpētē. Ceram, ka šīs nepelnīti piemirstās, noslēpumainās Latvijas kino mantojuma daļas atklāšana sagādās aizraujošus mirkļus Kino Rakstu lasītājiem un visiem Latvijas kino cienītājiem, mudinās pētniekus pievērsties amatierfilmu padziļinātai izpētei, bet bijušajiem kinoamatieriem atgādinās par to, ka viņu darbi nav nenovērtēti zuduši vēsturei un kultūrai.
Sanita Grīna, LVKFFDA arhīviste
INESE STRUPULE: Līdz 20. gadsimta 60. gadu sākumam Padomju Savienībā amatierfilmas bija kļuvušas par ikdienišķu parādību. Daudzi ar filmēšanu kā vaļasprieku nodarbojās individuāli; rūpnīcās, kolhozos un citās institūcijās bija parādījušies neskaitāmi kinoamatieru kolektīvi. Padomju kultūras politika aktīvi popularizēja “kulturālas izklaides” paradigmai atbilstošo nodarbi, un amatierfilmu veidošanu drīz vien sāka atbalstīt kultūru administrējošās iestādes un arodbiedrības. Kinoamatieri un to apvienības tika strauji integrētas Vissavienības mēroga valsts atbalstītā neprofesionālo filmu veidošanas tīklā, kura uzdevums bija veicināt amatierkino attīstību, pamatojoties uz šo filmu domājamo ieguldījumu komunisma celtniecībā. Tomēr, atšķirībā no valsts kino industrijas, Latvijā nekad netika izveidota atsevišķa valdības struktūra vai mehānisms, kas kontrolētu kinoamatieru darbību. Tādējādi, kaut arī valsts sankcionēta, amatierkino nozare Padomju Savienībā baudīja mērenu radošo un ideoloģisko brīvību, kāda nebija pieejama “profesionālajai” mākslai.
Runājot par Padomju Savienību kopumā – darbi, kuru autori uzdrošinājās eksperimentēt ar formu vai tematiku, sākotnēji parādījās ģeogrāfiskajā perifērijā, pār kuru režīmam nebija tik lielas kontroles.
Viena no šādām padomju amatierkino kustības citadelēm bija Latvija.
Sākot ar 50. gadu beigām, amatierkino klubi sazēla visos republikas nostūros, tajos tapa ārkārtīgi daudzveidīgu filmu klāsts, kas apliecināja visdažādākās intereses. Kinoamatieri darbojās plašā spektrā, sākot ar dokumentālajām, izglītojošajām un industriālajām filmām un beidzot ar spēlfilmām, eksperimentālajām un animācijas filmām. Šie darbi, to tapšanas vēsture un konteksti joprojām ir neizpētīta joma gan Latvijas, gan padomju kino vēsturē.
Organizēta amatierkino dzimšana
Vēl pavisam nesenā pagātnē jēdziens “amatierisms” pasaulē galvenokārt tika saistīts vai nu ar mājas kino un video, vai eksperimentālu filmu veidošanu. Taču līdz ar amatierkino izpētes ģeopolitisko un vēsturisko kontekstu paplašināšanos ārpus anglo-amerikāniskās kultūras robežām, ir kļuvis skaidrs, ka šīs kategorijas nebūt neaptver visu amatierfilmu veidošanas praksi. Šāda iedalījuma lietošana kļūst īpaši problemātiska, pievēršoties amatierkino tradīcijai tā dēvētajās padomju bloka valstīs.
Patiesi, lielākā daļa sociālistiskajā blokā tapušo amatierfilmu tika uzņemtas par dažādām tēmām, kas nebija saistītas ne ar sadzīves jomu, ne avangardu. Turklāt amatierkino kultūru sociālistiskajās valstīs, tostarp Padomju Latvijā, nozīmīgi ietekmēja tajās pastāvošās kopienas formas un kolektīvās pulcēšanās vietas — darbavietas, kultūras nami, arī dažādas kopīgās interesēs balstītas biedrības un tīklojumi. Vienlaikus sociālisma laikmetā nodarbošanās ar amatierkino tika uzlūkota galvenokārt kā vaļasprieks, nevis kultūras produktu radīšana, tāpēc tam atvēlētie resursi bija pieticīgi, bet filmu publiskā pieejamība – stipri ierobežota. Šo faktoru dēļ izveidojās grūti definējama ražošanas un publiskās demonstrēšanas vide, kas pastāvēja starp privāto un publisko sektoru. Tas savukārt atstāja lielu iespaidu uz amatierfilmu veidošanas praksi sociālistiskajās valstīs.
Hruščova atkušņa periodā padomju kultūras politika uzsvēra brīvā laika pavadīšanas sociālo lietderību un atbalstīja dažādu radošā amatierisma prakšu kolektīvās formas. Tieši pateicoties tam, varēja izveidoties infrastruktūra, kas no piecdesmito gadu beigām ļāva attīstīties amatierfilmu masveida ražošanai. Cilvēkus, kuri līdz tam ar kinoamatierismu bija nodarbojušies individuāli, mudināja pievienoties arodbiedrību sistēmas atbalstītajiem amatieru kolektīviem, kas nodrošināja viņiem piekļuvi kino uzņemšanas aparatūrai un materiāliem, ko citādi tie nevarētu atļauties. Kolektīvi radīja vidi, kurā satikties līdzīgi domājošiem cilvēkiem; tās bija vietas, kur varēja notikt sadarbība un pieredzes apmaiņa, tur tika rastas platformas darbu izrādīšanai un atgriezeniskās saites saņemšanai.
Pirmais oficiālais amatieru kino klubs Padomju Latvijā tika izveidots 1955. gadā VEF Kultūras pils telpās. Tajā pašā gadā VEF kinomīļi kopīgi uzņēma arī pirmo kolektīva filmu, kuras nosaukums bija Mūsu rūpnīca. Padomju Latvijas pirmā oficiālā amatierfilma iepazīstināja skatītāju ar dažādajiem rūpnīcas cehiem un ražošanas telpām, ar paraugstrādnieku ikdienas darbu un dzīvi. Diemžēl filma šobrīd tiek uzskatīta par pazudušu. Pēc VEF studijas parauga 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā visā Padomju Latvijā nodibinājās daudzi līdzīgi amatieru kolektīvi.
Latvijas amatierkino zelta laikmets
Pagrieziena punkts Padomju Latvijas amatierkino attīstībā bija 1963. gads, kad ar mērķi atbalstīt, centralizēt un uzraudzīt republikas kinoamatieru kolektīvu centienus tika izveidota Latvijas Kinoamatieru biedrība (LKAB). Pateicoties šim radošajam un organizatoriskajam stimulam, no sešdesmito gadu vidus līdz desmitgades beigām Rīgā un visā Latvijā parādījās liels skaits jaunu kinoamatieru kolektīvu. 1970. gadā Padomju Latvijas pilsētās darbojās jau četrdesmit vērā ņemamas kinoamatieru apvienības.
Pirmais republikas mēroga amatierfilmu festivāls Padomju Latvijā notika Rīgā 1958. gadā. Turpmāk tādi tika organizēti katru gadu. Drīz vien Latvijā, tāpat kā citās padomju republikās, bija izveidojies visaptverošs hierarhisks festivālu tīkls: gaidot republikāniskos un Vissavienības festivālus, filmu seansi un festivāli tika rīkoti vispirms katrā atsevišķajā kolektīvā, bet pēc tam pilsētas un zonālajā vai reģionālajā mērogā.
1966. gadā Padomju Savienība pievienojās Starptautiskajai neprofesionālā kino asociācijai UNICA (L’Union internationale du cinéma d’amateur), kas katru gadu organizēja starptautiskus amatierfilmu festivālus dažādās pasaules pilsētās. Pārstāvēt Padomju Savienību tā gada UNICA festivālā tika izvēlēta Latvijas PSR tapusī animācijas filma Problēma (autori Elmārs Riekstiņš un Osvalds Dinvietis), sagādājot Latvijas kinoamatieriem pirmo iespēju savu filmu izrādīt starptautiski. Turpmāk latvieši kļuva par biežiem viesiem UNICA festivālos. UNICA nominācija bija sasniegums, ko iegūt kāroja ļoti daudzi, jo tas sniedza reto iespēju doties ārzemju ceļojumā.
Pateicoties LKAB darbībai un amatierkino kustības vispārējam briedumam, no 60. gadu vidus amatierfilmu veidotāju mākslinieciskās un tehniskās prasmes stabili progresēja. Relatīvā radošā un ideoloģiskā brīvība, ko sniedza amatiera statuss, pakāpeniski noveda pie tā, ka kustības ietvaros radās arvien niansētāki, formāli atjautīgāki, tematiski daudzveidīgāki un pat polemiski un musinoši kinodarbi.
Šajā periodā kinoamatierisms Padomju Latvijā kļuva par arēnu alternatīvām politiskajām, sociālajām un kultūras idejām, radot izredzes, piemēram, latviešu nacionālās identitātes attīstībai un nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai.
Turklāt daudzi to arvien biežāk izvēlējās kā izteiksmīgu mediju un instrumentu tādu estētisko formu pētīšanai, kas neietilpa sociālistiskā reālisma rāmjos.
Pagājušā gadsimta 70. – 80. gados Padomju Latvijas amatierkino vidē sāka dominēt filmas, kuru uzmanības centrā bija Latvijas etniskā vēsture un ekoloģisko postījumu tematika. Daudziem kinoamatieriem tas deva iespēju pievērsties nacionāli ievirzītu tēmu pētīšanai un pat uzdot jautājumus par Latvijas politisko statusu Padomju Savienībā. Spilgts piemērs ir vēsturnieks un amatierfilmu autors Ingvars Leitis, kurš 70.–80. gados uzņēma virkni dokumentālo filmu, pētot padomju laikā pastrādātos noziegumus pret Sibīrijā dzīvojošo latviešu kopienām; ievērojamākā no tām ir filma Populārzinātniska lekcija par kādu vēstures tēmu (1986). Vēl viena nozīmīga šī perioda filma ir Latvijas Zinātņu akadēmijas kinoamatieru studijas režisora Zigurda Vidiņa filma Aplis pierādījumā (1980), kurā autors savas bažas par vides degradāciju apvieno ar slēptu nacionālo neapmierinātību.
Septiņdesmitajos gados bija arī gadījumi, kad atsevišķas personas vai grupas iesaistījās pusslepenā neatkarīgā kino veidošanā. Piemēram, šajā laikā eksperimentālās teātra grupas Birojs dalībnieki Ivara Skanstiņa vadībā uzņēma izaicinošu ārthausa filmu ciklu. Šo filmu turpmākais liktenis izrādījās visai raibs: lai gan lielākā daļa gāja zudībā pēc nesankcionētām VDK pārmeklēšanas epizodēm vai tika pašu autoru iznīcinātas bailēs no kriminālvajāšanas, saglabājušās filmas – Ivara Skanstiņa Mijkrēšļa rotaļa ar spoguli (1972) un Andra Grīnberga Pašportrets (1972) – ir ieguvušas kulta statusu. Pēc Grīnberga filmas demonstrēšanas Ņujorkas Antoloģijas filmu arhīvā 1995. gadā Jons Meks to nodēvējis par “vienu no visu laiku seksuāli transgresīvākajām filmām”.
80. –90. gadu peripetijas
Astoņdesmito gadu vidū sākās kinoamatieru kustības norieta posms. Arvien retāk parādījās jauni amatieru kolektīvi, mazākie no esošajiem vai nu iznīka, vai arī vairs nestrādāja tik ražīgi kā iepriekšējās desmitgadēs. Panākumiem bagātākās un prasmīgākās amatierfilmu studijas saliedēja spēkus un pārorientējās uz profesionālu darbību. Tomēr dažas kinoamatieru studijas saglabāja savu prestižo statusu un piesaistīja jaunu mākslinieciski noskaņotu kinomīļu paaudzi.
Viena no tām bija Latvijas Zinātņu akadēmijas kinoamatieru studija, kurā “jauno asiņu” pieplūdums apvienojumā ar studijas spēcīgo tehnisko un materiālo bāzi radīja auglīgu augsni kinematogrāfiskiem eksperimentiem. 80. gadu pirmajā pusē Zinātņu akadēmijas studijā veidotās filmas spilgti izcēlās citu Padomju Latvijas amatierfilmu vidū, tostarp minamas Vlada Goldberga un Haralda Elcera filma Ab ovo (1982), Ērika Pudzēna Aizmigt nomoda sapnī (1983) un Viestura Graždanoviča Aizejot nodzēsiet gaismu (1986). Šajās filmās tika attēlotas nereālistiskas diegētiskās pasaules un izmēģinātas netradicionālas stāstījuma struktūras un stāstīšanas metodes, lielā mērā balstoties simbolismā un nereti izmantojot vienkāršus kombinētos kadrus un specefektus.
Eksperimentālās tendences amatierkino vēl vairāk pieņēmās spēkā līdz ar perestroikas un glasnostj reformu sākšanos. Šajā laikā eksperimentālās filmas sāka parādīties kinoamatieru studijās visā Latvijā,
it īpaši Daugavpilī, kur Aleksandrs Ozerkins uzņēma virkni vizuāli fascinējošu eksperimentālo filmu, tostarp Pār... (1988) un Sapņu paralēle (80. gadu beigas).
Pašsaprotami, ka pēc 1985. gada arī kinoamatieru filmās daļēji atspoguļojās tēmas, kas bija aktualizējušās profesionālajā kino. Padomju Latvijas kinoamatieri labprāt uzņēma filmas par sociāli nozīmīgām tēmām, daudzi nekavējās pievērsties padomju pagātnes nosodīšanai. Turpinoties perestroikai, nacionālās atmodas iedvesmoti, Padomju Latvijas etniski ievirzītie kinoamatieri kļuva arvien nacionālāk noskaņoti. Turklāt amatieru kino spēki mobilizējās, lai dokumentētu masveida nacionālās kustības dzimšanu – kopš 1987. gada teju ikviens kino entuziasts, kam piederēja kino vai video kamera, filmēja masu demonstrācijas un politiskos notikumus, kas noveda pie valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.
Iznīcinošs trieciens organizētajai amatieru kino kustībai bija arodbiedrību sistēmas iziršana un valsts iestāžu pārstrukturizācija, kas sekoja Padomju Savienības sabrukumam. LKAB, kas 1990. gadā tika pārdēvēta par Latvijas neprofesionālo kinematogrāfistu sabiedrību (LNKS), turpināja pastāvēt līdz 2008. gadam, bet tās darbība pamazām apsīka galvenokārt finansējuma trūkuma dēļ. Padomju laikmetam attālinoties, daži kinoamatieri nav slēpuši nožēlu par to, ka iznīkusi padomju valsts ieviestā amatieru radošās darbības atbalsta shēma.
Un tomēr arī neatkarīgajā Latvijā daži aktīvākie kinoamatieri centušies uzturēt šo tradīciju deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā. Šajā periodā, balstoties galvenokārt uz pašfinansējumu, tika noorganizēti vairāki republikas mēroga un Baltijas valstu amatieru filmu festivāli, tostarp dažas filmas tika iekļautas arī UNICA festivālā. Par Latvijas kinoamatieru atstātā mantojuma saglabāšanu varam pateikties vairāku kinomīļu entuziasmam, it īpaši Regīnai Šulcai, kura ir paveikusi Hērakla darbu, kolekcionējot, uzglabājot un dažkārt pārrakstot amatieru filmas VHS vai digitālajā formātā. Lielā mērā pateicoties tieši viņas pūlēm, ir tapusi kolekcija, kas šobrīd glabājas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.
Amatierkino pētniecības nozīme mūsdienās
Runājot par Latvijā uzņemtajām amatierfilmām, īpaši būtiski ir tas, ka daudzas no šīm filmām reprezentē to, ko varētu dēvēt par vietējo vai dzimto kinematogrāfisko skatījumu. Autori aplūko ar Latvijas etnisko pagātni un kultūru saistītas tēmas, kādu praktiski nav vērienīgākajās Rīgas kinostudijas filmās un padomju pamatstraumes kinoprodukcijā. Kinoamatieru darbos ir saglabājušās un atgūstamas vietējo kopienu atmiņas un pieredze. Tie atklāj ārkārtīgi vērtīgo iekšējo redzējumu par padomju laika Latvijas sabiedrību, iepazīstina ar alternatīvām vēsturisko notikumu interpretācijām, dokumentē dažādus mazzināmus Padomju Latvijas ikdienas dzīves aspektus un kopumā kuplina šī reģiona kinematogrāfisko mantojumu.
Agrāk nacionālā kino diskursa centrā tika izvirzītas naratīvo spēlfilmu veidošanas tradīcijas, taču pēdējos gados līdzās nacionālajām komerciālo filmu industrijām kā daļa no kopējās kino vēstures arvien biežāk tiek uzlūkotas arī dažādas nekomerciālā kino prakses, īpaši ja runājam par valstīm, kur nacionālā komerciālo filmu industrija nav pietiekami attīstīta. Nav noliedzams, ka it visur pasaulē amatierkino nozare bieži vien ir neapzināti ietekmējusi un veidojusi vietējo kinokultūru gan ar saviem specializētajiem izdevumiem, gan ar filmu klātesamību arhīvos un personīgajās kolekcijās, dalību filmu klubos, biedrībās, kursos, vietējos un starptautiskos filmu festivālos, gan reizēm arī iefiltrējoties televīzijas pārraidēs un profesionālajos pamatstraumes kinoteātros.
Latvijas amatierkino pētniecība var kļūt par daļu no iepriekšminētās tendences, kas saistīta ar nacionālo kino industriju pārvērtēšanu caur amatierkino prizmu. Var apgalvot, ka kinoamatierisms Padomju Latvijā attīstījās kā oficiālās PSRS un Padomju Latvijas kino kultūras alternatīva (ne vienmēr esot opozīcijā, bieži vien arī savstarpēji ietekmējoties un pat veidojot ar to simbiotiskas attiecības) un kalpoja kā sava veida nacionālā kino surogātforma padomju laikmetā. Ņemot vērā, ka Latvija ir starp valstīm, kur strauji mainīgie vēstures notikumi 20. gadsimta pirmajā pusē liedza nacionālajai kino nozarei iespēju patiesi uzplaukt, ignorēt tik ievērojamu nacionālā kino mantojuma daļu būtu nopietna kļūda attiecībā uz nozares pētniecību un diskursiem, kas skar ne tikai Latvijas kinematogrāfisko mantojumu un vēsturi, bet arī valsts kultūras vēsturi kopumā. Cerams, ka centieni pētīt amatierkino vēsturi rosinās pārskatīt arī amatierfilmu veidošanas mērķus un lomu kopējā kino vēstures kontekstā.
