KINO Raksti

Uldis Cekulis. Jādzīvo ir šodien

17.05.2022
Uldis Cekulis. Jādzīvo ir šodien
Uldis Cekulis, Pēteris Krilovs un Valdis Celmiņš Sanfrancisko (ASV), darbā pie topošās filmas "Sarkanais šķūnis"

„Cilvēkam visu laiku jābūt modram, tas ir pareizi,” saka producents Uldis Cekulis. „Ir labi, ka regulāri jārūpējas par procesu un nekas nav stabili garantēts.” Šāds domāšanas modelis ļāvis studijai „VFS Films” kļūt par vienu no jaudīgākajām filmu studijām Latvijā un iegūt cienījamu starptautisku reputāciju, turklāt nu jau labu laiku arī dokumentālā kino robežas sāk kļūt par šauru – studijā top gan animācija, gan spēles kino, pirmizrādes notiek pavasarī un gaidāmas arī rudenī.


Filma Hekabes jautājums tevi atkal saved kopā ar režisoru Pēteri Krilovu. Vai tu vienkārši esi gatavs producēt visu, ko vien Pēteris grib filmēt, vai arī tev pašam šie Hekabes jautājumi ir ar kaut ko īpaši?

Nu, ar Pēteri es esmu priecīgs par visu, ko viņš dara, ja tikai viņš pats var tam atrast laiku. Bet, ja Pēteris nāk ar tēmu, kas interesē mūs abus, tad vispār nav jautājumu. Arī par naudu nav nekādu jautājumu, mēs vienkārši sākam strādāt.
Par Hekabi mums jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tā būs Latvijas filma, nevis kopražojums, jo tā ir vajadzīga pirmkārt mums pašiem. Sākotnēji gan bija viens eventuālais filmas varonis, kurš strādāja ar bēgļiem, jo tobrīd bēgļu tēma tikai vēl sāka Latvijā aktualizēties, tomēr pamazām šī līnija pazuda, jo Ūdrīša un Ilonas stāsts, tāpat kā Hanukas stāsts, bija tik spēcīgi, ka pārņēma visu lauku. 

Mūsu iepriekšējie darbi kopā ar Pēteri – filma par Gustavu Kluci un Uz spēles Latvija – vairāk it kā skatās atpakaļ vēsturē un liek pārvērtēt bijušo, bet pamazām mums arvien vairāk gribējās runāt par šodienu, meklēt atbildes uz jautājumu, kā dzīvot tā, lai nepazaudētu cilvēcisko.

Tie patiesībā ir diezgan filozofiski jautājumi, nekā popsīga un viegli pārdodama – grūti pat vienā teikumā pateikt, par ko ir filma, grūti anotāciju uzrakstīt.

Jā, anotāciju grūti, arī treileri grūti bija samontēt, plakāts arī bija milzīgs izaicinājums, ar kuru beigās māksliniece Katrīna Vasiļevska tika galā, man liekas, ļoti interesantā virzienā, izmantojot filmas varones Hanukas grafiku. Man vispār bija tāda sajūta, ka šajā filmā katrs dalībnieks kaut kā īpaši ieguldījās, cik nu varēja. Un katrā ziņā mēs visi sākām īpaši mīlēt Ilonu, jo tas, kā viņa rūpējas par Ūdri, ko viņa tajā visā ieliek, tas ir vienkārši neaprakstāmi…
Tāpēc mums arī liekas ļoti svarīgi palīdzēt ar ziedojumiem nodrošināt Ūdrītim un Ilonai to Zaļo oāzi, kas būtu viņu īstā vieta un padarītu abus atkal par māksliniekiem. Mums tas ir jāizdara, lai vai kas, jo viņiem nav jādzīvo sociālajā namā, lai cik tas moderns un labs. Tur var pārlaist ziemu, bet viņu mazajam puisītim ir jāaug, viņš nedrīkst tur palikt. Turklāt Ilona jau pati ir šo oāzes ideju izveidojusi, īpašumu laukos atradusi, mums tikai jāpalīdz viņiem tur nonākt pēc iespējas ātrāk, nodrošināt visu, kas vēl pietrūkst. Jo, starp citu, gan karš Ukrainā, gan kovids mums ļoti skaidri parādīja, ka jādzīvo ir šodien, nevis jābūvē plāni par to, ko darīsi „varbūt kaut kad”.

Tavs un Pētera nākamais kopīgais darbs jau top – dokumentālā filma Sarkanais šķūnis ir filmēšanas procesā.

Jā, mēs šobrīd organizējam otro filmēšanas posmu, ar aktieriem. Pirmā filmēšana notika rudenī Ogrē, ļoti pacilāti un emocionāli intensīvi, ar jaudīgu rezultātu – safilmēto materiālu. Strādājām īstā šķūnī, bija ļoti auksts un nebija nekādas siltās vietas, kur patverties; tas arī vienoja komandu, radīja to īpašo noskaņu. Tagad filmēsim šķūni jūras krastā, Kurzemē, un šobrīd galvenais ir saskaņot visiem laikus uz to kompakto filmēšanas brīdi. Tas nav viegli, jo pēc kovida visiem aktieriem sākusies ļoti darbīga dzīve, tā ka mūsu Agne Skane šobrīd pilnīgi fenomenāli visu to menedžē un demonstrē loģistikas brīnumus.

Jā, neaizmirsīsim, ka šī ir dokumentālā filma, tomēr mums ir dekorācija, ir aktieri, grims un tamlīdzīgi. Bet es apsolu, ka jūs to skatīsieties kā dokumentālu filmu, un būs interesanti, jo tas, kā visas šīs inscenētās epizodes ierakstās reālajā laikā, ar pavērsieniem, kuru nav scenārijā, – tas jau ir tas kino brīnums.

Filmas "Sarkanais šķūnis" uzņemšana. Foto: Agnese Zeltiņa

Šajā laikā mēs nevaram nerunāt par karu, turklāt, man liekas, tieši jūsu studija ir kaut kā emocionāli īpaši tuvu šiem notikumiem, un ne tikai kopš šāgada februāra – galu galā kopražojuma filma Ukraiņu šerifi iznāca jau 2016. gadā…

Filma patiesībā tika iesākta vēl pirms Krimas okupācijas un sākumā veidojās kā komēdija. Tad sākās 2014. gada karš, filmēšana apstājās, pēc tam pavērsās pavisam citā virzienā. Tagad, pēc Krievijas otrā iebrukuma, mēs Ukraiņu šerifus rādām daudzās vietās un redzam, cik pravietiska izrādījusies šī filma – protams, savā poētiskā veidā, tomēr brīdinājums visai pasaulei.

Es, protams, neesmu tik īsts dokumentālists kā Ivars Zviedris – apbrīnoju, kā viņš spēj atrast laiku, lai sekotu līdzi savu filmu varoņiem arī tad, kad filma jau pabeigta. Mēs saviem šerifiem pēc filmas, protams, mazliet palīdzējām, viņi dabūja jaunu žiguli, bet tālāk sazinājāmies tikai tādā feisbuka līmenī. Bet, tikko sākās karš, uzreiz atkal atjaunojām sakarus, un tagad esam vienu no filmas varoņiem, ciemata mēru Viktoru, jau dabūjuši uz Latviju šurp. Viņu ciemats ir ļoti tuvu frontes līnijai, tur okupanti esot ieradušies jau kara pirmās dienas pēcpusdienā – piecos no rīta sākās karš, un trijos pēcpusdienā viņi jau bija nošķirti no Ukrainas. Viktoru uzreiz saņēma ciet, un trīs nedēļas par viņu nebija nekādu ziņu. Tomēr šajā situācijā atklājās, cik daudz mums ir draugu gan Latvijā, gan pasaulē, – mēs sākām meklēt visur palīdzību, lai tas izskanētu pēc iespējas skaļāk, un Nils Muižnieks, Amnesty International Eiropas biroja direktors, iekļāva Viktora gadījumu savā runā Briselē – jo katrs konkrēts gadījums ir kara noziegumu pierādījums.
Tagad Viktors nupat ir saņēmis Latvijas dokumentus un kopā ar sievu apmeties pie mūsu draugiem Jūrmalā, Valdis Ābols viņu nogādāja slimnīcā uz veselības pārbaudi, un nākamnedēļ taisīsim viņam bankas kontu.

Tā vispār bija tāda specoperācija, kā filmās rāda, mēs to arī palīdzējām finansēt, – režisors Romans Bondarčuks un producente Darja Kulagina organizēja stalkeru, kas Viktoru izved pa slepeniem ceļiem no ciemata, tad viņiem bija jātiek pāri visai Ukrainai, un Darja bija jau atradusi latviešus, kas nogādā Viktoru tieši uz Jūrmalu. Gribu ar pateicību pieminēt biedrību Tavi draugi, kas palīdz, neprasot naudu par to, pieņem tikai ziedojumus –

cilvēku solidaritāte vispār ir apbrīnojama, gandrīz tāda sajūta, kā tolaik, kad mēs sēdējām pie barikāžu ugunskuriem.

Un šobrīd jūsu studijā top vēl divi jauni kopražojumi ar ukraiņiem…

Jā, tieši nupat saņēmām Latvijas valsts atbalstu, par to milzīgs prieks. Viens projekts tūlīt tiks prezentēts Kannās, otrs Krakovā, gribam kopīgiem spēkiem pabeigt šīs filmas, cik vien ātri var, lai pasaule redz. Pasaulē dokumentālā kino festivāli kļūst arvien populārāki, filmas nonāk arī televīzijā, tāpēc ir svarīgi tur piedāvāt kinostāstus, kas atstāj ilgu pēcgaršu, – ne tikai šausmina, bet rada līdzpārdzīvojumu un parāda to enerģiju miksli, kas tādā kara situācijā ir.
Viena filma, Tērauda kompānija / Company of Steel, ir jau pirms vairākiem gadiem iesākts stāsts par Ukrainas karotājiem, tur jau no paša sākuma ir Azovas bataljona līnija, kuru mēs pat vienu brīdi gribējām mest ārā, jo tā likās pretrunīga un mazāk svarīga. Tagad, līdz ar jaunā kara sākumu, šī līnija iegūst jaunu spēku, tagad tā ir ļoti būtiska Ukrainas aizsardzības spēku vienība, kas uztur nepadošanās garu. Esmu priecīgs, ka Uģis Olte piekritis būt par montāžas režisoru, gaidām Latvijā filmas režisori un strādāsim.

Otru filmu montēt palīdzēs Armands Začs un pie scenārija talkā nāks Rita Ruduša, to sauc Svētītie / Блаженные, jo tāds ir arī viena filmas varoņa uzvārds – Blažennijs. Filma par jauniem un talantīgiem māksliniekiem, kas saņēmuši Ukrainā visādas augstākās laikmetīgās mākslas balvas, kā pie mums Purvīša balvu, bet tagad savu mākslu nolikuši pie malas un iet palīgā glābt Ukrainas slaveno vecmeistaru darbus. Turklāt viņi brauc uz sabombardētām mājām un tās drupas it kā iesvēta, pārvēršot jaunos mākslas darbos – viens strādā ar stikla lauskām, cits ar gruvešiem. Un vietējie viņiem saka – tā jūs palīdzat mums atbrīvoties no okupantu izbradātajām pēdām. Ļoti interesants pavērsiens.

Tātad īsumā – pirmā filma rāda, kā trīs jauni puikas aiziet pirmajā karā, lai gan nemaz nebija paredzējuši kļūt par karavīriem, un tagad atkal atgriežas karā; otrā filma stāsta par trim māksliniekiem, kuriem šīsdienas  realitāte rada pavisam citu misiju, un tā izrādās pilnīgi unikāla, tur izpaužas mākslinieka gars. Un, man liekas, tādi stāsti var kļūt par impulsu skatītājiem novērtēt arī savas spējas un likt saprast, ka ikviens var būt noderīgs – pat ja viņš nav speciāli trenēts karavīrs, tomēr katrs var kaut ko darīt savas dzimtenes labā.
Un svarīgi, ka visas šīs filmas kaut kādā veidā izaug no draudzības – no tā, ka mēs pazīstam ukraiņu filmmeikerus un gribam darīt kopā foršas lietas, kas būtu arī kādam vajadzīgas. Nevis aiz kaut kādas komerciālas motivācijas, un arī ne taisīt „mākslu mākslas dēļ” – tas laiks ir sen pagājis, tagad mums visas filmas ir ar kaut kādu šodienai svarīgu vēstījumu.

Decembra beigās kādreizējā Vides Filmu studija, tagad VFS Films nosvinēja kārtējo jubileju… cik gadu kopš dibināšanas?

Izrādījās, ka divdesmit četri, lai gan visiem likās, ka divdesmit trīs.

Studijas "VFS Films" nams Lapu ielā. Foto: Ulda Cekuļa personiskais arhīvs

Un pēdējo dažu gadu laikā jūs diezgan pamanāmi paplašināt savu darbību – ne apjomā, bet dažādībā. Pirms gadiem piecpadsmit tu teici – visiem jāsāk pierast, ka Vides filmu studija nenozīmē tikai filmas „par putniņiem”. Tagad jau jāsāk pierast, ka VFS Films vairs nav tikai dokumentālās filmas, tagad ir gan animācija, gan pat jau pirmā spēlfilma – Uģa Oltes Upurga, kas kinoteātros parādīsies rudenī. Jautājums ir – kāpēc? Vai tāpēc, ka apnīk taisīt tikai dokumentālo kino? Vai tās ir kādas mākslinieciskas vai citas ambīcijas, jo tiek uzskatīts, ka spēlfilmas taisīt ir krutāk? Vai varbūt, nezinu, risku diversificēšana – ja nedabūs finansējumu vienā konkursā, dabūs citā... Kas tie ir par iemesliem, kāpēc jūs ejat plašumā?

Jā, mēs paplašināmies, lai gan paliekam vecajā studijas formātā. Zini, kā ir ar tām dokumentālajām filmām… Tās īstenībā ir tādas dzīves, nevis filmas, tu ar to vienu filmu dzīvo piecus gadus. Sākumā ir izpēte, tad jau sāc pats filmēt, tad sāc montēt, nekad laikā nesamontē... Montē gadu, montē divus. Un tad vēl ķimerējies ar sīkumiem, kas mūsu studijai ir raksturīgi, un tad neizbēgami ir tie pieci termiņu pagarinājumi Kino centrā... Bet es varu ar lepnumu teikt, ka tie pieci pagarinājumi vienmēr ir atmaksājušies, tas papildu laiks vienmēr ir bijis tiešām nepieciešams. Nu kā, tu laid bērnu pasaulē, un laidīsi viņu nepilnīgu?

Nu lūk, tādu dokumentālo filmu mūsu studijā ir daudz, viņas katra ir citā stadijā, līdz ar to sanāk ļoti daudz darbu vienlaikus. Spēlfilma un animācija ir tādas fundamentālākas lietas.

Tur var skaidrāk redzēt sākumu un beigas?

Jā, un atbilde ir – mēs gribam mazāk tos bērnus, bet gribam vēl kārtīgāk pie viņiem strādāt. Un arī – uz spēlfilmu, ja izdotos, beidzot varētu arī to skatītāju atvest. Ar dokumentālo kino tomēr… nevar teikt, ka es būtu atmetis cerības, bet pēc visa tā, kas ar mūsu filmām ir noticis… Īpaši jau, sākot ar Atbrīvošanas dienu, kur likās – nu tik aizies, nu tik publika nāks… un nekā neaizgāja. Tad Lēciens, kam kovids visu sagrāva, – Lietuvā šai filmai ir pāri par 20 000 skatītāju, mums, es domāju, būtu kādi desmit tūkstoši noteikti, bet apstākļi pārvilka svītru visam. Un nesen rudenī Roselīni filma, kur arī noteikti būtu skatītāji, bet tieši divas dienas pirms filmas parādīšanās repertuārā kinoteātri tika slēgti uz kārtējo lokdaunu...

Es esmu noguris no šitā. Jo dokumentālajam kino ir jātrāpa īstajā brīdī, tajā vaibā, tad tas var aiziet. Spēlfilma ir tādā ziņā ilgtspējīgāka vai ilgspēlējošāka, tur ir mārketinga instrumenti, ar ko strādāt. Dokumentālās filmas, kuras mēs taisām, ir par aktuālām tēmām, bet tiešām varbūt starptautiskai auditorijai pat interesantākas, nekā lokāli. Un par lokālajām filmām cilvēki domā – eh, tāpat jau redzēs televīzijā. Tur ir tas paradokss.

Priekšplānā - producents Uldis Cekulis un režisors Alesandro Rosellīni Dohā (Katarā), top filma "Es piedzimu Rosellīni"

Vai tu arī velc līdzi tajās žēlabās, ka Latvijā neskatās dokumentālo kino? Pagājušā gada nogalē pat vesela diskusija par to tika rīkota...

Nē, es nežēlojos, tā tas vienkārši ir, neko tur nepadarīsi. Turklāt es neteiktu, ka neskatās vispār; dokumentālo kino neskatās kinoteātrī. Jo cilvēks uz kinoteātri, manuprāt, iet mazliet kā uz pili – viņš uzvelk mugurā kaut ko citu, nekā ikdienā, viņš grib arī kinozālē tad piedzīvot to, kāpēc uzvilcis kaut ko citu; viņš pēc tam ies varbūt uz restorānu ar kādu kopā un runāsies par filmu, būs papildu izdevumi... Ar dokumentālajām filmām cilvēks nav drošs, vai tas viss tā iederēsies un izdosies – citam varbūt pēc filmas labāk gribēsies iet mājās raudāt un pārdzīvot, nevis uz restorānu. Jo dokumentālajās filmās ir jādomā līdzi.

Un tāpēc mēs mēģinām šo ceļu ar spēles kino. Pirmais eksperiments ir veikts, pirmizrāde bija iecerēta martā, bet kara dēļ pārcēlām uz rudeni.

Nu, ja šitā izstāsta, tad izklausās tīri konceptuāli, lai gan man likās, ka tai spēlfilmas tapšanai ir vairāk sakara nevis ar apzinātu studijas virzību, bet ar draudzību, par ko tu iepriekš runāji, – vecais draugs Uģis Olte jau gadiem ilgi gribēja taisīt spēlfilmu, tāpēc tu viņam palīdzi; ja Terzens sagribēs taisīt, tu arī viņam palīdzēsi, bet tu taču nesauksi Kairišu vai Sīmani uz VFS Films uzņemt spēlfilmu…

Redzi, mūsu projekti veidojas naturāli, pat nevis veidojas, bet fermentējas, kā mēs te mīlam teikt. Fermentācija vai skābēšana ir kaut kas vairāk, pēc Korejas filmas tā vispār ir daļa no mūsu tradīcijas. Uģis Olte jau divus gadus fermentē kimči, un visi Latvijas jaudīgākie kinošņiki no viņa pērk.

Un vēl mēs esam tādi mazliet pret straumi gājēji, kā zivis. Tas nāk no vecā Oltes, daudzi domā, ka Māris Olte ir studijas direktors, un mums par to prieks.

Savā ziņā viņš arī ir, jo mēs visi kopā tos Vides faktus savulaik taisījām. Tāpēc tāda ķēdīte – Vides Filmu studija nozīmē „Māris Olte”, un Māris Olte nozīmē „zivs”. Līdz ar to, gribi vai negribi, mēs esam tajā ciklā iekšā. Un zivs iet pret straumi, jo tāda ir viņas daba – iet uz augšu un pārvarēt šķēršļus. Es to saku bez nekāda patosa, mums tieši tā arī bieži ir sanācis. Piemēram, Upurgas projektu noraidīja divas vai trīs reizes. Arī Māra Maskalāna filmu Maita Kino centra konkursos atraidīja trīsreiz, bet gada beigās filma būs gatava, un es gribēšu redzēt, ko tagad eksperti teiks.

Tie noraidījumi mums dod arī tādu iekšēju cemmi turpināt. Jā, Upurgas projekts nebija ideāls, visi atraidījumi bija pamatoti. Bet, es domāju, arī pašam Uģim tas deva baigo stimulu tomēr vēlreiz tam pieķerties, un redz, izdevās tikt Kultūrkapitāla mazbudžeta programmā. Un es domāju, ka tas ir pilnīgi normāli, sākt ar mazbudžetu. Nauda ir maza, bet pirmajai filmai ir viena priekšrocība, ko mēs izmantojām, tikai ne ļaunprātīgi. Mēs tā labdabīgi pārbaudījām, kā mums ir ar draugiem un paziņām, – jo, es domāju, to tikai draugiem var lūgt, tik profesionālu komandu un aktierus dabūt par tādu naudu, kas pat nav nekāda nauda, vēl likt viņiem plikiem novembrī staigāt pa upēm un līst lapās, un daudzas dienas dzīvot mazā viesnīciņā, istabiņās bez īpašām labierīcībām…

Tas pierāda, ka ļoti daudz var izdarīt ar atbalstu no citiem, un tas dod baigo enerģiju. Bet ar šo atbalstu nedrīkst spekulēt, otru filmu mēs nekad neuztaisīsim mazbudžetā. Vai nu tad jāņem scenārijs, kurā ir divi aktieri un viena vide, kā tajā igauņu filmā Scandinavian Silence, kur viss notiek mašīnā; vai arī jāgaida, kad nauda būs. Tagad es saprotu, ko tas nozīmē, tāda pilnmetrāža. Es jau neko pirms tam nesapratu, es tikai mācos.

Vai pēc Tallinas pirmizrādes atsauksmēm var kaut ko spriest, kā Upurga publikai patīk? Vai arī festivālos neko nekad nevar saprast?

Nu, mēs dabūjām filmai izplatītāju, ļoti foršs tas Saša Vīzers no Austrijas, EastWest Distribution. Pēc pirmizrādes dabūt izplatītāju ir grūti, bet viņiem patika filma. Mēs vēl kopīgi testējām visu, tagad beigas ir mazliet pamainītas. Un tas ir ļoti svarīgi, ka Uģis bija ar mieru vēl ieguldīt spēkus, mēs vēl divus mēnešus pēc festivāla filmu lolojām kā pasaulē neizlaistu bērnu.
Uģis ir arī ļoti strukturēts un stratēģisks režisors, un viņa iecere bija, ka par first AD jāņem Raitis Ābele, kuram ir pieredze filmēšanas laukumā. Es Raiti iepriekš nepazinu, tā bija tāda kolosāla iepazīšanās, kas izvērtās profesionālā draudzībā, un es ļoti novērtēju, kā mēs ar Raiti sastrādājāmies arī producēšanas līmenī. Tas arī tādā ziņā ir neparasts projekts, ka Raitis meta malā savu režisora ego un gāja palīdzēt Uģim viņa filmā. Tāpēc mēs arī Tallinā pirmizrādes salikām kopā – viena diena Nemierīgajiem prātiem, nākamā Upurgai, un mēs tur kopā forši padzīvojāmies. Man liekas ļoti svarīgi šajā filmā pirmizrādes svētkus sagādāt visiem iesaistītajiem, kas tik daudz palīdzējuši, tāpēc vienu daļu aktieru mēs centāmies aizvest līdzi uz Tallinu, tikai kovida ierobežojumu dēļ tas nebija viegli.

Ko jaunu tev kā producentam iemāca spēlfilmu vai animācijas producēšana?

Spēlfilma iemāca, ka vienmēr pazūd rācijas, neatgriezeniski, un tas budžetā, protams, nav paredzēts. Dokumentālā filmā tomēr resursus var paredzēt daudzmaz precīzi, bet te nauda pazūd pilnīgi negaidot. Kaut kādā īrētā vietā tu iesit sienā naglu un sabojā apmetumu... Jo tā nav dokumentāla filma, dokumentālā filmā mēs nekad nesitam papildu nagliņas! Bet te pienāk rēķins, 600 eiro par remontiņu... Tādas lietas pie mazbudžeta ir diezgan nepatīkamas.

Tā ka – es iemācījos to, ka nekad neko nevar zināt. Es jau zināju, ka sūdi būs jebkurā gadījumā, tā jau ir producentu bāzes devīze. Bet parasti tās problēmas ir tādas, kas tev pašam jārisina ar savu resursu – ar smadzenēm, ar komunikāciju, izdomājot jaunus plānus –, bet te reāli rēķins atnāk. Tā ir mana galvenā mācība, jā.

Un animācija? Vai šis virziens tagad skumji beigsies līdz ar Nila Skapāna aiziešanu?

Animācija, jā, tas bija... Man likās, tas ir tikai sākums. Jo es ļoti augstu vērtēju Nilu kā personību, kā cilvēku, kas tiešām mīl to, ko viņš dara, iet savu ceļu, pats dara lielāko daļu darba... Tas nav viegli. Viņš nāca kā tāds indiānis uz studiju, viņam bija darbnīca pagrabā, kā tāds indiāņu vigvams lejā. Un Diendusu Nils kā īsts indiānis paspēja pabeigt un tad tikai aizgāja.
Bet nākamā iecere mums bija par ļoti neparastu projektu...

Tie Divi pirksti?

Jā. Uģis Olte un Nils Skapāns, divi režisori, kas ar pilnīgi atšķirīgām pieejām strādātu pie kopīgas filmas, kurai scenāriju savukārt rakstītu divi kinodramaturģijas iesācēji. Lāsma, Uģa sieva, – ļoti interesants, literārs cilvēks, ar labu humoru –, un Rvīns Varde, cilvēks, kurš nebaidās teikt, ko domā, ļoti asprātīgs un erudīts. Foršs projekts, arī skulptors piesaistīts, vispār tas tīms bija pilnīgi neparasts. Tāpēc, es domāju, mēs nepadosimies. Nē, nu protams, varbūt tas mazliet ievilksies, jo tas, ko darīja Nils, ir... Viņš bija unikāls, viņa lelles un tā fiška, kā viņš to dara.
Un vēl mēs arī ar Annu Začu mazliet mēģinām sadarboties, ir viena iecere. Man šķiet, tas ir virziens, kuru mēs turpināsim kopt.

Ar ko tevi vilina animācija, ar ko viņa ir interesanta?

Animācija ir ļoti kovid-droša.

Jā, tāds joks jau pašā pandēmijas sākumā parādījās, ka animatori īstenībā sen jau tup mājsēdē, visu mūžu vieni paši strādā.

Tā bija arī ar Nilu, būtībā Diendusu viņš taisīja visu kovida periodu, pilnīgi precīzi ievērojot grafiku. Brauca uz darbu, strādāja viens pats.
Bet tas, ko mēs turpmāk darīsim –, es domāju, tā vienmēr būs kāda īpaša animācija. Piemēram, leļļu animācija, kas ir arī tāds kamikadzes gājiens, jo pasaulē visi taisa zīmētās filmas un seriālus, garos formātus, bet mēs speciāli palikām pie analogā, jo tagad ir īstais brīdis to vairāk eksponēt. Pasaule jau tā ir digitāla, mēs arī sapulces nosēžam zūmos, reālās tikšanās ir pazudušas. Un tiem mazajiem cilvēkiem – tas, ko YouTube var atrast, tas taču ir briesmīgi, tā produkcija tevi ierauj, bet tu točna neiedvesmojies, simt punkti! Savukārt analogajā animācijā visas tās nepareizības ir dzīvības pazīmes. Turklāt bērns redz lietas, ko pats var atkārtot, var izgriezt no papīra vai uzzīmēt un pats mājās spēlēties. Tas arī, man liekas, ir svarīgi – tas taktilais, ko var sataustīt, ar acīm apskatīt un pats reproducēt. Tas būs ceļš, ko mēs turpināsim iet, plus vēl tādi neparastu formātu mikšļi kā Divos pirkstos. Tā filma būs, un tas būs turpinājums iesāktajam.

Uldis Cekulis un Audrius Stonis

Vēl viena jūsu studijas pazīme, man liekas, ir tā, ka jums ļoti labi izdodas starptautiskie kopražojumi, turklāt ar tādu smalku niansi – nevis jūs prasti pienesat naudu ārzemju projektiem vai viņi pienes jums, bet tas viss notiek radošā sadarbībā. Valdis Celmiņš vienmēr ir operators, vēl citi mūsējie komandā, un caur to VFS Films līdzdalība ir ļoti īpaša, nevis formāls līdzproducenta statuss.

Bet tā jau tam jābūt. Mums visi kopražojumi ir ļoti nopietni kopīgi gatavoti, nevienā neesam bijuši kaut kādi tehniskie izpildītāji. Tas jau arī nebūtu interesanti, es domāju, jo kopražojums jau nav tikai naudas lieta, svarīgāk ir, ka tu pats bagātinies un citiem vari kaut ko iedot, kādu svaigu idejisko pienesumu vai kādu lietu risinājumu.

Tas nozīmē arī to, ka kopražojumu partneri jūs tīri profesionāli novērtē, ja reiz ņem komandā. Jo citādi – daudzi varētu lēkāt un klaigāt, ka grib būt par scenārija līdzautoru Roselīni filmā, bet acīmredzot jābūt Dāvja Sīmaņa smadzenēm, lai par tādu tiešām kļūtu.

Bet jāsaka arī, ka visi kopproducenti mums pamazām ir kļuvuši par draugiem. Tikai jānošķir tās divas lietas, es to mācos un arī viņi mācās – ikdienā mēs varam būt vienkārši draugi, bet, ja atkal sākas kāds kopprojekts, uz brīdi mēs kļūstam profesionāli draugi. Tas nozīmē, ka attiecības būs saspīlētākas, mēs esam strīdējušies visādi, bet par profesionalitāti liecina fakts, ka esam varējuši tās filmas novest līdz galam. Un tad atkal turpinās parastā draudzība, līdz nākamajai filmai. Es tā iekšēji to līkni zīmēju vienmēr, un tas palīdz.

Un kā tu tos parastos draugus atrodi? Vai tas nozīmē, ka process, kā tu darbojies starptautiskā vidē, ir atšķirīgs no citiem producentiem?

Es nezinu, vai citādāks, bet es mēģinu...

Tu varbūt vienkārši esi draudzīgāks cilvēks?

Es būtībā esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Kad biju jaunāks, speciāli pirms ārvalstu braucieniem pirku cigarešu paciņu, lai ietu pīpēt un tur socializētos. Man nav viegli pieiet klāt svešam cilvēkam, un ko lai tad dara?! Sadzert tā kā mazliet nepieklājīgi, bet paprasīt sērkociņus, piepīpēt, tas ir normāli.

Nuja, un tad uzreiz var sākt tērzēt – ko jūs te darāt, kādi jums projekti…

Tagad jau es pazīstu lielu daļu dokumentālistu, bet, ja sāksim spēlfilmas taisīt, būs jāsāk atkal braucienos pīpēt. Vienīgi maza problēma – tie  krutie producenti tagad pīpē Iqos, un tur nav sērkociņu vairs. Viņi ar tām savām alternatīvajām cigaretēm, es domāju, daudz zaudē; es nemaz nezinu, vai no tādas vispār var piepīpēt... Bet var jau būt, ka tie nemaz arī nav tie vislabākie producenti. Varbūt īstie ir tieši tie, kas vēl joprojām īstās velk...

Jā, kā īstie melomāni vinila plates klausās...

Jā, jā, tieši tā.

Lielgrāmatā par Latvijas kino jauno laiku vēsturi tu Zanei Balčus teici, ka tava producēšanas skola sākās Bornholmā...

Jā, es biju priecīgs, ka mani kā jauno paņēma tajā lidmašīnā, kas vairāk pēc tramvaja izskatījās...

Tas pirmais slavenais brauciens, latvieši uz Bornholmu…

Jā, vēlāk braucieni bija vairāki, kādas trīs dažādu veidu lidmašīnas, kurām, man liekas, īsti nebija markas. Nu, ne jau tik traki kā Kin-dza-dza lidojošais aparāts, bet vispār, mūsdienu acīm skatoties, diezgan šaubīgi... Bet tieši caur to lidojumu es arī iepazinos gan ar Latvijas producentiem – piemēram, Antru Cilinsku  –, gan ar lietuviešiem – Arūnas Matelis tur bija, ar Audri Stoni iepazinos. Tad pat pīpēt nevajadzēja, uzreiz dzērām, tikko lidmašīna nolaidās, un visa nedēļa pagāja superīgā gaisotnē. Atceros, angļu valodu vēl nezināja neviens, darbojās tulki, un tas bija vesels piedzīvojums. Tomēr tulkošana projektu prezentācijā ļāva visu kaut kā labāk apdomāt – tu esi tāds zaļš un dumjš, neko daudz nezini, bet, kamēr tās sarunas tulko, tu vari paspēt apdomāt, tas palīdzēja safokusēties. Tagad visiem ir ļoti limitēts laiks, uzreiz jābliež ārā viss, kas sakāms.

Vitālijs Manskis, Uldis Cekulis un Kristīne Briede Teherānā

Interesanti, ka tu esi viens no retajiem Latvijas producentiem, kas vienlīdz veiksmīgi strādā gan smalkajā Eiropas vidē ar lieliem budžetiem, gan arī ļoti atšķirīgajā postpadomju vidē, kur tev ir daudz draugu Ukrainā, Gruzijā un citās „bijušajās republikās”. Vai tavs statuss kaut kā atšķiras vienā vai otrā pusē? Piemēram, Gruzijā tu nesen vadīji meistarklasi, bet Eiropā viens producents no mazās Latvijas joprojām varbūt ir tāds mazais brālis… Vai tomēr tavs nopelnu saraksts un garā filmogrāfija ļautu arī Eiropā meistarklases vadīt?

Nu, Gruzijā jau gan vairs nav nekādi mazie budžeti... Un arī pieredze tajā pusē jau daudziem ir ļoti nopietna – tur bija Irina no Ukrainas, kas ir Sandānsu vinnējusi, un producente Daša, kura spēlfilmas daudz taisījusi. Jā, pamatsastāvs ir dokumentālisti no Azerbaidžānas, Armēnijas, Ukrainas, Gruzijas, bet profesionālie līmeņi ir ļoti dažādi. Un jauna projekta sākumā visatšķirīgāko līmeņu producenti un režisori var pastāvēt līdzvērtīgi, īpaši šādā story development darbnīcā, kāda bija Gruzijā, jo tie ir tikai pirmie stāsti, dažam projektam nav pat vienas bildes, nerunājot nemaz par treileri. Bet tie ir pilnīgi neticami stāsti, foršas un ļoti personiskas idejas, tā ir tāda bagātināšanās citam no cita – un patiešām tas reģions ir stāstiem bagātāks, nekā vecā Eiropa vai pat Amerika.

Es uz tādām meistarklasēm nekad nebraucu kādam kaut ko mācīt, die’s pasarg’... Es vienkārši stāstu, es pat tieši piemeklēju piemērus – piemēram, rādīju visus gadījumus, kur es esmu kā producents aplauzies, sākot ar Raminu...  Un stāstu, ka arī mēs joprojām ļoti daudz strādājam bez finansējuma – piemēram, kad mēs ar Uģi Olti sākām filmēt Dubultos svešiniekus, mēs taču braucām bez naudas uz Gruziju. Arī ar to pašu Roselīni filmu – mēs ar Dāvi lidojām uz Itāliju, un mums bija nulle budžetā, ieguldījām savu naudu. Bet tas bija labs pamats, lai tālāk ietu uz priekšu.

Azerbaidžānā, protams, ir ļoti maz naudas, tur ir grūti dabūt resursus filmu veidošanai, Armēnijā arī ir grūtāk. Bet tā atšķirība... Mums ir zināšanas un iespējas dabūt vairāk finansējuma, bet viņi, es domāju, ir bagātāki ar to, ka viņiem tas stāsts ir tik ļoti īsts, tur neko nevajag izdomāt. Piemēram, no Azerbaidžānas meitene, jauna režisore, bijusi žurnāliste, grib veidot stāstu gandrīz par pašas pieredzi. Azerbaidžānā pilnīgi akceptējama tradīcija ir sist sievu, un šī jaunās paaudzes meitene ar to negrib samierināties; viņa atradusi ģimeni, kur ir vecmāmiņa, divi bērni, viņas meita, vīrs, kurš vēl nav tik vardarbīgs, un onkulis, totāls despots. Visi par to runā pilnīgi atklāti, un viņa grib tā kā ieintegrēties, sekot šai ģimenei un izveidot šo stāstu, bet tik ļoti no iekšpuses, ka... Ir jau filmas par šo tēmu bijušas, bet nav daudz, jo grūti piekļūt ģimenes savstarpējām attiecībām tik tuvu, lai varētu to nofiksēt. Un mēs vienkārši kopā breinstormojam, kā to varētu izdarīt labāk, jo viņai nav pieredzes...

Saproti, es tur nevienu nemācu, tas ir ik interesanti!

Katrs projekts ir citādāks, tu ieej uz vienu brīdi citā dzīvē, un autores ziņā ir to paņemt vai nepaņemt, bet mēs kopā meklējam formu stāstam, kas varbūt pēc trim gadiem būs liels festivālu hits.

Es arī domāju, kā viņai palīdzēt atrast kopproducentu, un šajā ziņā man ļoti žēl, jo es viņiem esmu ļoti neizdevīgs iespējamais partneris. Mēs labprāt paņemtu kādus labus projektus, un es esmu pārliecināts, ka tie būtu hiti, mēs skanētu pasaulē, – bet kopražojums nozīmē, ka tu ieliec no savas puses radošo personālu, un dokumentālajā kino izvēle ir mākslīgi sašaurināta, jo nolikumā nav ierakstīts, ka arī montāžas režisoru varētu pieskaitīt pie radošās grupas. Mums ir super tehnika, aparatūra, ļoti labi montāžas režisori, bet mēs nevaram šo piedāvāt kā savu ieguldījumu minoritārajā kopražojumā.

Kā tas būtu jārisina? Jāmaina punkts Kino centra nolikumos?

Par to ir runāts, bet tas esot sarežģīti. Tomēr, man liekas, par to vajag domāt, tāpēc tagad labprāt atgādinu. Un, es domāju, daudzi lielo studiju producenti man piekritīs, ka tas būtu milzīgs atspaids arī profesionālajai izaugsmei, ja mūsu montāžas režisori strādātu ar citu valstu režisoriem. Turklāt mūsējie zina arī krievu valodu, kas šajā reģionā ir svarīgi, un ne Ukrainā, ne Gruzijā nav tik labu montāžas režisoru, kā šeit. Jo montāžas režisors ir nenormāli svarīgs posms radošajā darbā, montāža jau būtībā piešķir formu tai filmai. Arī dažas spēlfilmas varētu montēt šeit, tāpat arī skaņu režisori varētu strādāt. Tagad mums iznāk skaņu taisīt pārsvarā Lietuvā vai Igaunijā, jo tas ir vienīgais veids, kā es varu atrast kopproducentu. Bet es gribu uzsvērt, ka tas nav tikai naudas jautājums, drīzāk mūsu profesionāļu izglītošanās, bagātināšanās jautājums.

Vai Eiropā visa tā projektu dzīve pašā sākuma stadijā ir tikpat radoša? Vai tur tomēr viss brutālāk? Uzreiz noskaidro – nauda ir vai nav…

Nē, nē, viss tur ir... vismaz tiem producentiem, kurus es pazīstu. Nu okei, Itālijā ir grūti, bet Rafaele, ar kuru strādājām pie Roselīni filmas, viņš arī ir super radošs. Viņam tāpat ir ups and downs, neiet viegli, bet viņa studijā spriež un rada oriģinālas lietas.
Protams, ir arī tādas formālās studijas, kas vairāk ar reklāmu darbojas vai aprēķinātiem komerc-spēlfilmu projektiem, bet pat tie, kas vinnē lielos A klases festivālus, ir reizēm normāli cilvēki – to var redzēt, ja Q&A paklausās, tas jau arī parāda, kādi viņi ir. Es festivālos maksimāli mēģinu iet uz pirmizrādēm, cik nu tieku, un tad klausos un redzu – tur normāls, vienkāršs cilvēks lejā runā, nevis tāds, kas tikai šlipsi uzvilcis un grib izrādīties. Tā ka – ir, ir. Cilvēki vēl dzīvo uz Zemes, robotizējušies neesam.

Uldis Cekulis Ņujorkā, top filma "Es piedzimu Rosellīni"

Runājot par festivāliem – mūsu pašu Lielais Kristaps diezgan bieži visādi loka VFS Films vārdu. Šogad gan kaut kā nesakrita, ka jums būtu iznācis daudz filmu un līdz ar to nomināciju, bet es domāju – ja skaitītu kopā pa visu Kristapa vēsturi, tad jūsu balvu plaukts noteikti ir viens no garākajiem, salīdzinot ar citām studijām.

Es nezinu, mums tāda plaukta nemaz nav, viņi ir sadalīti pa mājām. Nu jā, bija gan viens gads pilnīgi kreizī, kad mūsu studijai bija kādas septiņas filmas un daudz balvu...

Es velku uz to, ka VFS Films ir kolektīvs. Jums, pirmkārt, gluži dabiski pietiek jaudas un resursu taisīt paralēli vairākas filmas, bet otrkārt – vai turpinās vēl tā brīnišķīgā tradīcija, ka visi regulāri apspriež visus projektus? Tā tad arī būtu tā sarunu telpa, kuras ļoti pietrūkst latvju kino videi kopumā – kur var runāt par projektiem un filmām, var tā kā iekšēji salīdzināties...

Mēs bieži apspriežam jaunos projektus – ko ņemt, ko neņemt, pie kā ir vērts strādāt. Un tad, kad filma ir montāžas stadijā, mēs taisām testa skrīningus, tagad arī Pētera filmai Hekabes jautājums tāds bija. Lejā, skaņu studijā, atnāk dažādi cilvēki ciemos, vienkārši pateikt, ko domā, – pilnīgi svaigas acis, kam ir viedoklis un prasme profesionāli izteikties. Bet to jau tagad daudzi dara, es domāju. Tas jau tikai agrāk tā bija, ka neko nerādīs nevienam...

Protams, tām filmām, ko es pats producēju, mēģinu agrāk vai vēlāk veltīt papildu uzmanību – nav tā, ka tikai režisors un montāžists strādā. Bet gadās atkal periodi, kad vienkārši nevari pieslēgties, jo tev ir cita filma... Tā nav kaut kāda kontrole, vienkārši ļoti gribas paskatīties, kas tur sanāk. Bet tas prasa laiku – pusotru stundu noskatīties, tad uzrakstīt komentārus, padomāt, turpināt sarunu. Un tad, iedomājies, ja mums ir piecpadsmit projekti… es tikai to vien darītu. Bet vēl ir jāraksta jauni projekti, ir atskaites visādas vājprātīgās. Mūsu Jolanta dara ļoti daudz ko, bet vienalga, tas papīru darbs ir. Tad vēl pa telefonu kāds piezvana, jāparunājas. Ir, ko darīt.
Lai gan mums varbūt būtu kapacitāte un jauda iesniegt un pacelt pat vairāk projektu, ir taču ļoti dažādi tie autori, bet nav jau tā bijis, ka vienā konkursā atbalsta no vienas studijas trīs vai četrus projektus, parasti ir divi maksimums. Tā ka tas arī tomēr limitē.

Vārdu sakot, tāda normāla studija. Nav maziņa, jā. Bet nav arī liela – tad jau būtu ražošana. Tagad, paskaties, kovids uznāca, neviens klātienē nestrādāja, bet par telpām tik un tā jāmaksā, un mēs nezinām, cik ilgi tā varēsim. Ja elektrības rēķins būs tik liels, mēs taču nevaram atļauties uzturēt šitādas telpas, kad nav darba. Katru gadu mēs nezinām, kā būs nākamgad. Mazliet tāda nervozēšana sanāk.

Bet tur jau nekādu citu modeli nevar izgudrot, tāda ir tā dzīve uz projektiem, vai ne?

Nu jā, vajag tikai veselīgus dzērienus, lai ik pa brīdim sevi nomierinātu. (Smejas.)

Turklāt, es domāju, viss ir pareizi, jo tev visu laiku jābūt modram. Tas ir fine.

Tas ir tāpat, kā kad ģimene laukos tur ganāmpulku, – viņi jau zina, ka ir katru gadu jābaidās, vai būs raža, vai varbūt vētra uznāks, vai govs saslims. Bet tu par visu to rūpējies un ņemies, un tas pat ir labi, ka ir regulāri kaut kāda rūpe, lai tas process iet, nevis kāda stabila garantija. Viss ir, man liekas, pareizi. Viss ir pareizi.

Un vēl jau, es domāju, tas tomēr ir dokumentālais kino. Visi tie cilvēki ir iepazīti tā, ka... Nu kā, nu labi, grāmatas var lasīt, autobiogrāfijas, bet, kad tu piedzīvo ar viņiem kaut kādu dzīves daļu, saskaries tik cieši un vēl emocionāli sadraudzējies... Tas ir fantastiski, tāda bagāža. Es tikai nezinu, kā to nodot bērniem, tā man ir problēma. Jo es zinu, ģimene zaudē no tā, ka mēs neesam mājās, visu laiku ekspedīcijās vai festivālos, braucam apkārt un filmējam, un visi domā, nezin ko mēs tik tur darām... Un to naudu, tu jau neatnes nekādu milzu naudu mājās. Tu saņem, bet nekļūsti ar to daudz bagātāks. Un bērni uzaug, tevi neredzot. Tāpēc es domāju, kas būtu tas, ko varētu viņiem nodot.

Taisīt filmas bērniem?

Ir, ir tāda doma. Mēs jau Zūmerus uztaisījām televīzijai, tāds projekts grūtajai vecuma grupai, kuru ceram arī turpināt. Tas pat nebūs īsti raidījums, tas būs tāds web-formāta produkts, un tagad domājam, kā viņš evolucionēs.
Un vēl taču mums ir Nila filma bērniem! Diendusa ir pilnīgi tāds trilleris, tur ir sliktie un ir labais, ir cīņa un vēstījums bērnam – tas, kas ir tavs bērnības sapnis, tā ir tava vērtība, pat ja kaut kas nepadodas. To filmu būtu forši rādīt mājās, lai ģimene izrunā šo tēmu, lai tas bērns kaut nedaudz paņemtu arī sev, ne tikai kā piedzīvojumu, bet mazliet arī mācību. Jo tas ir par īstā sapņa vērtību. Un mazliet tiek parādīta arī pieaugušo pasaule, kas spekulē ar kaut kādām komerciālām lietām.
Savukārt iecere Divi pirksti, tas ir jau vecākai grupai, jauniešiem – lai parādītu citu pieredzes tajā periodā, kad tu nesaproti, vai tava pieredze ir kaut kas īpašs, vai tev tā dēļ ir jājūk prātā, vai tu esi kaut kāds nepareizs...

Tā ka to mēs turpināsim. Arī tāpēc, ka tagad jau mēs te visi esam vecāki. Kad sākām, mūsu studijā nebija gandrīz neviena bērna, tikai man tieši Una piedzima pirmajā studijas gadā, un es biju vienīgais tāds, ar bērnu. Bet tagad pamazām visiem ir sadzimuši, un, redzi, svarīgākas kļūst citas vērtības... Un tas ir forši.

Visforšāk, ka tas veidojas dabiski, nevis jūs kā biznesa plānu izdomājāt – tagad mēs strādāsim šai auditorijai, kurā ir tik liels pieprasījums...

Jā, tas atkal ir dabīgi fermentējies, visas tādas lietas, kas pašiem kļūst svarīgas, kad bērni sasniedz kādu konkrētu vecumu, sākt tam gatavoties.

Režisores Lailas Pakalniņas un producenta Ulda Cekuļa dokumentālās filmas "Sniegs" (2012) pirmizrāde Žagarkalnā. Foto: Agnese Zeltiņa

Bet, pirms vēl Una piedzima, tavs pirmais filmējums uz kinolentes esot bijis operatora darbs Andreja Ēķa spēlfilmai Romeo un Džuljeta

Jā, mēs bijām klasesbiedri, un tas bija mūsu žetonvakaram, vienpadsmitajā klasē mēs to uztaisījām. Operators inscenētājs. Šī filma bija romantiskā komēdija / bojeviks, jo tur arī A un B klase riktīgi kāvās, tajā Romeo, un tad otra filma bija Diplomāts, trilleris – mafija, divas bandas, kas cīnās savā starpā. Baigi interesanti bija.

Kā tu ievilkies tajā interesē par kino? Caur fotografēšanu un filmēšanu, vai kā citādi?

Mani tas interesēja, jo tēvs strādāja televīzijā, es pie viņa gāju un visa tā vide man šausmīgi patika. Un tad vēl tur, kur mums bija vasarnīca, pie Baltās kāpas, filmēja kaut kādu lielu spēlfilmu, veselu pusotru nedēļu dzīvoja brigāde ar visiem prožektoriem, un mēs, čaļi, tur dzīvojāmies. Un tas viss izskatījās tik kruti...
Bet televīzijā, protams, valdīja pilnīga bohēma, astoņdesmitie gadi bija tas īstais trakais periods. Ar Hariju Liepiņu, kurš esot mani auklējis, un Uldis Dumpis, un visi tur bija... Tāpēc arī mamma negribēja, lai es vispār eju šajā virzienā, un tāpēc es sākumā aizgāju uz fiziķiem. Es vienkārši sapratu, ka mamma nošausies, ja es to pašu bohēmu turpināšu...

Kurā brīdī tu saprati, ka tomēr nebūsi fiziķis?

Deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās tās brīvības... Tad es, jau būdams fiziķis, sāku rakstīt disertāciju, bet parādījās kinokamera, un tad es braucu pa tām visām neatkarības demonstrācijām. Tur Godmanis jau darbojās, Cietvielu fizikas institūts bija diezgan aktīvs atmodas pirmsākumos. Mēs braucām visur, es dabūju to kameru, un... Jā, filmēšana mani lēnām vilka, es jau jutu, ka nebūs labi. Un kādā 1992. gadā laikam sapratu, ka – nē, nav variantu...

Un ko tad tu darīji?

Tad es... jā, ko es darīju? Labi, ne uz kādu VGIKu es neaizbraucu, nokļuvu Vides ministrijā. Bet kā es nokļuvu tajā Vides ministrijā? Ā, tāpēc, ka strādāju fizikas institūtā, bet universitātē bija tāds ekoloģiskais klubs, kur darbojos paralēli, kā tādā pulciņā vai pirmajā NVO... Atmodas laiks bija tāds, ka es gribēju vairāk būt iekšā dzīves realitātē, nevis pētījumā, kur jāpavada pieci gadi, un tu nezini, kāds būs rezultāts. Reālā dzīve man bija daudz interesantāka – kad esi jauns, tevi taču visu laiku interesē piedzīvojums. Barikāžu laikā es vispār nedēļu nodzīvoju negulējis, un tieši tajā naktī aizgāju gulēt, kad notika šaušana Bastejkalnā. Atbraucu mājās pirms Panorāmas un nolūzu, un tad mani modina un stāsta, kas noticis.

Es domāju, tā pāreja bija pilnīgi organiska. Aizrāvies ar vides aktivitātēm, es nokļuvu Vides ministrijā, sabiedriskajās attiecībās. Fiziķis, kuram nav nekādas izglītības par sabiedriskajām attiecībām, ne arī poņas. Bet tur bija superīgs priekšnieks, Edgars, viņš atbalstīja visu, ko daru, un tad es, protams, sāku vilkt to deķīti uz savu pusi. Pamazām uzrakstīju studijas projektu Eiropai, kaut kāds fonds atradās, un mums izdevās dabūt naudu. Atceros, naktīs pie kaut kāda pilnīgi aizvēsturiska datora strādāju. Tā tas arī sākās.

Un tad tu vienā brīdī atjēdzies, ka esi jau producents?

Nē, nebija jau vēl tāda termina – „producents”. 1991. gadā mans čoms izdomāja, ka jātaisa filma par Augšdaugavu, es nolēmu filmēt. Bet tad kaut kā viņš atkrita, un nebija vairs, ar ko strādāt kompānijā. Tomēr ideja man patika, un tad es aizgāju uz Rīgas Videocentru... Neatceros vairs tādos sīkumos, bet rīkojos kaut kā ļoti mērķtiecīgi – redzēju, ka tur Pēteris Krilovs kaut ko montē, piegāju klāt un uzaicināju piedalīties šajā projektā. Viņam tieši tolaik bija aktieru kurss Daugavpils teātrī, bieži bija jābraukā uz Daugavpili, un viņš piekrita braukt tur ar mani, kurš nav pat ne lāgā vēl kameru turējis normāli rokās... Ā, un kameru man uzticēja Juris Podnieks, iedeva Betacam, un

tā es braucu žigulī ar kameru, kas piecreiz vērtīgāka par to manu veco žiguli. Un ar Pēteri Krilovu, kurš ir vēl vērtīgāks par visu to kopā...

Protams, mēs pīpējām mašīnā, tā ka man brīžiem iznāca stūrēt ar vienu roku, lai gan lāga vēl nemācēju braukt, tikko tikai dabūjis tiesības... Un ziemā vispār ceļš līdz Krāslavai nav nekāda izklaide, vismaz pa tālaika ceļiem. Tās ekspedīcijas, tas ir vesels piedzīvojums, kā tagad mūsdienās braukt uz Ameriku. Pilnīgi cita veida cilvēki, infrastruktūras gandrīz nekādas, baznīciņas, lēnas mašīnas… Tur bija pilnīgi iekonservējies laiks, sajūta kā nokļūt pie sāmiem Lapzemē kaut kur.
Tā mēs daudz braukājām, kamēr – viss, tad jau atpakaļceļa vairs nebija.

Un galu galā vēl Lielais Kristaps par filmu Starp debesīm un zemi. Augšdaugava (1994)!

Tas vispār bija pilnīgi nejauši un riktīgs pārsteigums! To filmu pat neviens neiesniedza Kristapam, mēs jau vēl nebijām nekāda filmu studija. Tas bija tāds kā Kultūras fonda projekts par ļoti mazām naudiņām, tādā ziņā es viņu producēju, jā. Un vēl Daugavpils pievadķēžu rūpnīca bija sponsors. Es pat neatceros, kā es viņus dabūju, kaut kādu mazu naudu iedeva, un tas ir forši, man  ļoti patīk tas heavy nosaukums – Daugavpils pievadķēžu rūpnīca. Tā metaforiski skan – mēs dabūjām pievadķēdi, un re, kā viss aizgāja... Tā ka paldies viņiem tolaik par uzticēšanos „nekam” – tiešām, nekā taču vēl nebija...

Bet tev jau droši vien tajā brīdī nemaz arī nebija nekādu plānu par filmu studiju, tu vienkārši ļāvies, saprotot, ka tas ir ļoti interesants ceļš.

Tas bija fantastisks ceļš! Kad mēs dzīvojām Krāslavā, Pēteris man iemācīja taisīt majonēzi! Es nezinu, kāpēc mēs to majonēzi taisījām, kaut kādām brokastu olām laikam. Dzīvojām pie vienas paziņas, kas arī palīdzēja, un es ļoti skaidri atceros – nebija majonēzes, un mēs uztaisījām. Sinepes un kas tur...

Tas jau īstenībā ir ļoti noderīgs domāšanas veids. Nu, ja nav – uztaisīsim!

Jā, jā, tā arī ir daļa no dzīvesveida... Es tik maz strādāju ar rokām, un nav jau tā, ka man nesanāk, bet gribētos vairāk. Pie tā vēl jāpiestrādā, jā.

Un tad tālāk visi tie, kā mēs nupat saskaitījām, gandrīz trīsdesmit gadi. Vai viss turpmākaiss ceļš tev arī bijis tāds, ka pats ved uz priekšu? Vai varbūt bijuši kādi momenti, kad jāpieņem izšķirīgi lēmumi, pašam kaut kā tas ceļš jāpagriež uz citu pusi?

Nē, nu dzīve ir kaut kā tā gājusi, ir visādi pagriezieni bijuši, bet es, domājot līdzi, esmu arī tam plūdumam ļāvies... Neviens man neko nav piespiedis darīt, tāda drīzāk būs atbilde.

Nav kādreiz uzmākušās bēdīgas domas „kāpēc es šito visu daru…”, ne?

Nē. Tas būtu dīvaini, es domāju. Nē, nē. Un neesmu nekad arī sūdzējies, lai gan mums taču ļoti bieži ir naudas pietrūcis un liekas, ka nu ir ziepes pavisam. Bet tad tu saņemies un, tā kā ir tie foršie cilvēki apkārt, tad atrodi kaut kādu izeju. Līdz šim ir izdevies.

Foto - no Ulda Cekuļa privātā arhīva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan