KINO Raksti

“Tabu”. Bīstama filma

27.04.2022
“Tabu”.  Bīstama filma

Režisors Andrejs Ēķis ar filmu “Tabu” turpina jau “Svingeros” uzsākto - izglītot Latvijas skatītājus par intīmo dzīvi. Darot to filmas formā, viņš šķietami mēģina normalizēt publisko diskursu par mūsu seksuālajām preferencēm. Taču it kā labi iecerētais izrādās vilks jēra ādā, par ko man ne tikai smiekli nenāk. Filma “Tabu”, kas definēta kā "seksa komēdija", liek kinokritiķim iezīmēt savas varēšanas robežas, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc es, skatoties šo filmu, jūtos tik slikti.

Austrāļu režisora Džoša Losona (Josh Lawson) 2014. gada seksa komēdija Mazā nāve / Little Death (kā francūži un citi mēdz metaforiski apzīmēt orgasmu) ir izrādījusies dīgtspējīga sēkla pēc jaunām idejām izslāpušas kino industrijas nabadzīgajā zemē – jo gandrīz vienlaikus Eiropā ir tapuši divi šīs filmas rimeiki. 2021. gada vasarā Francijā uz ekrāniem iznāca brāļu Dāvida un Stefana Foenkinosu režisētās Pieaugušo fantāzijas, kuras 2022. gada sākumā izrādīja arī Latvijas kinoteātros (Jegora Jerohomoviča intervija ar režisoriem Kultūras DienāŠEIT), savukārt 2021. gada novembrī uz ekrāniem iznāca Andreja Ēķa versija ar nosaukumu Tabu. Man nav bijis iespējas noskatīties austrāļu pirmvariantu, taču abi rimeiki demonstrē seksuālo attiecību iespēju paleti, sekojot kataloga principam – filmas attēlo vairākas seksuālās prakses, taču abās versijās atšķiras, kuras no tām tiek izceltas. Atšķirības starp Latvijas un Francijas versijām ir drīzāk simboliskas – piemēram, kamēr Ēķa versijā runa ir tikai par heteroseksuāliem pāriem, tikmēr franču versijā ir arī viens lesbiešu pāris. Foenkinosi stāstus savirknē secīgi, Ēķis tos montē pamīšus, kas šķiet pat veiksmīgāk. Franču versijā vide atstāj organisku iespaidu, bet Ēķa versijā iztēlotā Latvijas vidusšķira paliek butaforijas līmenī. Gan franču, gan latviešu variantam kopīgs ir ļoti plakatīvs tēlu zīmējums, ko neglābj tas, ka abās versijās filmēties uzaicināti slaveni un izcili savas valsts aktieri.

Sašaurinot analizējamo lauku un skatot komēdiju Tabu Latvijas kino kontekstā, jāuzteic, ka  Andrejs Ēķis, papildinot Svingeru (2016) tēmu, turpina paplašināt Latvijas kinoskatītāju priekšstatus par (heteroseksuālu) pāru intīmās dzīves dažādošanas iespējām. Ēķis ar savām seksa komēdijām mēģina mūsu privātajās telpās un intīmajās attiecībās notiekošo izlikt priekšplānā un iekļaut publiskajā diskursā. Taču es, strādājot pie recenzijas šai filmai, sasniedzu savas kinokritiķes zināšanu robežas, jo tas, par ko šīs filmas sakarā runāt būtu vissvarīgāk, vairs nav manas kompetences lauks. Tāpēc, tā vietā, lai rakstītu klasisku recenziju, uzaicināju uz sarunu psiholoģi un seksualitātes pētnieci Kristīni Balodi.

Elīna Reitere: - Es jau trīs mēnešus strādāju pie recenzijas par šo filmu, mēģinu to analizēt ar terminiem, kas ir kinokritiķa rīcībā un par kuriem akumulēts jau ļoti liels kinoteorijas materiāls, – banalitāte, trivialitāte, slikta filma… Tomēr vienalga nākas secināt, ka man šie termini nepalīdz iekartēt filmu kaut kādā koordināšu sistēmā. Kinoteorētiķi parasti, pat analizējot tādas filmas, kuru vadošās kvalitātes ir banalitāte, vulgaritāte vai sliktums, tik un tā atrod tajās un izceļ kādu īpašu šo jēdzienu kvalitātes aspektu, kura dēļ vienu vai otru filmu ir vērts analizēt padziļināti. Bet filmā Tabu es šādu unikalitāti neredzu, arī no formas viedokļa darbs interesi nepiesaista. Noskatoties filmu nu jau vairākas reizes, es vienkārši jūtos slikti. Un tad sāku domāt – šis ir gadījums, kad jāmēģina saprast, kāpēc es jūtos slikti, jo tas acīmredzami nav saistīts ar kino kategorijām. Tāpēc uzaicināju uz sarunu jūs kā psiholoģi un seksualitātes pētnieci, jo filma Tabu varbūt ir tas gadījums, kad manas zināšanas nepalīdz vai man to vispār trūkst.
Tabu tiek pozicionēta kā komēdija. Sakiet, lūdzu, vai jums, skatoties šo filmu, nāca smiekli?

Kristīne Balode: - Smiekli man noteikti nenāca. Drīzāk dusmas – ja vērtēju šo filmu no personīgā viedokļa. Savukārt, ja vērtējam Tabu no profesionālā viedokļa, tad savā ziņā šī filma ir bīstama. Runājot par mentālo labklājību, arī filma, tāpat kā reāla dzīves situācija, var būt traumatiska. Es varu iegāzties filmā kā atvarā un iziet no tās ārā tikpat traumēta, it kā būtu to pati piedzīvojusi.

Uzskaitīšu riskus, kurus saskatīju šajā filmā, un paskaidrošu, kāpēc man šķiet absolūti nekorekti savienot seksa tematiku ar humoru tieši tādā veidā, kā to demonstrē šajā filmā. Pirmkārt, tā ir jau novecojusi klišeja – runāt par cilvēku mentālo un seksuālo labklājību, par to visu laiku smejoties, jo tas neļauj cilvēkiem dabiskā veidā pārvarēt spriedzi un izdarīt secinājumus par to, ko viņi redz. Tiek sagaidīts, ka mēs visi par filmā rādīto smiesimies – sak, nevajag taču visu ņemt tik nopietni! “Vai tad tu jokus nesaproti?!” “Kas tad tur tik briesmīgs, tur taču nekā nav!” “Skaties, re, kādi dīvaini cilvēki!” Bet šāda attieksme neļauj skatītājam identificēt visus šos sarežģītos jautājumus ar sevi.

Būtībā visās filmā rādītajās situācijās galvenais jautājums ir par cilvēka brīvo gribu un piekrišanu. Tas, ko mēs redzam uz ekrāna, – ar cilvēku manipulē, neciena viņa tiesības izvēlēties, tādējādi nostādot reāla upura pozīcijā.
Šobrīd seksuālajā izglītībā galvenais termins, uz kuru tiek likts ļoti liels uzsvars, ir piekrišana. Neviens ne ar vienu neko nedara, ja nav saņēmis piekrišanu. Un piekrišana pirms mēneša nenozīmē piekrišanu šodien – tas nozīmē, ka piekrišana tiek visu laiku atjaunota, atjaunota, atjaunota. Bet visa filma Tabu ir par robežu pārkāpšanu. Es teiktu – šai filmai nav morāles.

Filmā gan ir viens izglītojošs moments – tur tiek definēti dažādu seksuālo prakšu jēdzieni, taču to atainojums nekādi neiet kopā ar dzīves realitāti. Piemēram, slavenā fantāzija, ka sievietes sapņo tikt izvarotas. Ja mēs skatāmies pētījumus – jā, zināmai daļai cilvēku ir interesanti piedzīvot, ka viņi tiek pakļauti. Taču, piemēram, BDSM kultūrā, par kuru šobrīd ir ļoti daudz pētījumu, tas notiek reglamentētā vidē, ētiskā formātā, katrs pieņem šo lēmumu, bet saglabā drošības luksoforu, ar kura palīdzību pateikt, cik tālu viņš grib iet. Mēs varam seksuālajā jomā spēlēties ar asām izjūtām, taču reālajā dzīvē tās prasa kaut kādas regulas un nosacījumus, lai partneri būtu drošībā gan fiziski, gan mentāli. Filma izvarošanu ataino kā vienu lielu joku, kurā absolūti neparādās, piemēram, ciešanu aspekts. Vardarbība notiek tādā veidā, kā to piedzīvo iztēlē – tur nevienam nesāp, nekādas robežas netiek pārkāptas, tur neviens neraudās, nevienam nebūs nekādas fiziskas traumas. Fiziskajā realitātē ir tā milzīgā atšķirība – cilvēka ķermenis un psihe ir ievainojami un limitēti.

Tāpēc, runājot par to, ka varbūt kādam varētu būt vēlme pēc izvarošanas, mēs būtībā nerunājam par izvarošanu kā definējamu jēdzienu, bet gan par varas spēlēm kā dažādām sensuālām sajūtām, iespējams, par kaut kādu ierobežotību, par rotaļu ar brīvību un sasaistītību. Mēs varam runāt, protams, arī par ētisku vai neētisku veidu, kā to darīt, un ētiskajā veidā vienmēr priekšplānā būs labsajūta un labklājība, tas nevedīs pie pudeļu sišanas pa galvu vai partneru savstarpējām manipulācijām.

Tas vispār ir pirmais nosacījums, kas filmā Tabu tiek pārkāpts, – tur nav partneru brīvprātības un apzinātības, ar kādu pieredzi katrs iesaistās dažādās seksuālajās praksēs. Tas man likās bīstami, pat neņemot vērā, ka šajā filmā ir lieli pārkāpumi arī dzimumu kategorijās, neievērojot dažādās fizioloģiskās īpatnības, kuras mums ir, lai vai kā mēs negribētu to atzīt. Tāpēc sievietes cieš, piemēram, no viņām absolūti nepiemērota, neinteresanta un vardarbīga seksa. Tāpat iespējamo seksuālo izvēļu dažādība netiek atspoguļota cieņpilnā veidā.

Ja par galveno filmas vadmotīvu ir izvēlētas spēles ar robežu pārkāpšanu, tad, manuprāt, kritiku neiztur jautājums par partneru līdztiesību lēmumu pieņemšanā. Nevienā brīdī nav nekādas morāles par vardarbības risku un domas par to, kāda ideja te tiek popularizēta.

Vienai varonei filmas beigās pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem izdodas palikt stāvoklī. Tātad viena morāle filmā ir – ja sievietei būs mazs bērns, tad jautājums par seksuālās dzīves dažādošanu uz pāris gadiem tiks atcelts. Tā sacīt, sods par seksuālajām vaļībām.

Jā, par partneru seksuālo augšanu vai attīstību, par savu vajadzību izpratni, to integrēšanu savā dzīvesveidā – par to šajā filmā, protams, nerunā. Tā vietā ir kaut kāds pilnīgs pārpratums par cilvēku seksuālajām disfunkcijām un vardarbības dažādajām formām. Tabu demonstrē, ka visi līdzekļi ir labi, lai mēs panāktu to, ko gribam, arī mūsdienās – varam manipulēt ar partneri, barot ar medikamentiem, radīt partnerim psiholoģiskas ciešanas. Man grūti pat iedomāties, kas ir tā auditorija, kas šo filmu varētu skatīties kā joku.

Vai latvieši vispār prot sarunāties par seksu, lai viņiem šāda filma liktos interesanta?

Es domāju, ka latvieši ir izsalkuši runāt par seksu.

Un tāpēc šīs filmas bīstamība ir tik liela – skatītājiem tā var likties interesanta tikai tāpēc, ka mūsu platformu piedāvājumā, latviešu valodā, ar mums atpazīstamām sejām filmas par seksu ir tik liels retums.

Seksuālā izglītība šobrīd tiek ļoti integrēta jebkurā mākslas žanrā, taču ne jau šādā, cilvēktiesību cenzūru neizturošā veidā. Tāpēc mani interesētu, kas motivējis Ēķi radīt šādu filmu, kas manā redzējumā ir mentāls piesārņojums.

Austrāļu režisora Džoša Losona debijas filma Mazā nāve ir uzņemta 2014. gadā, un nozīmīgākā lieta, kas kino jomā kopš tā laika notikusi, būtiski ietekmējot seksualitātes atainojumu filmās, ir kustība #metoo. Tā ir pavērusi daudz kritiskāku skatienu uz to, kā filmās attēlo sievietes, kā uz ekrāna rāda seksualitāti, – šīs tēmas vairs nav marginālu interešu grupu uzmanības centrā, bet gan pieder visaktuālākajiem filmu nozares tematiem. Galu galā, arī skatītājs nedzīvo vakuumā.
Vēl viena Latvijas filma, kas runā par šīm tēmām, ir Lienes Lindes Septiņas neveiklas seksa reizes (2016)...

Jā, tā ir ļoti simpātiska.

Tieši tā! Bet, ja paskatāmies, kas skatītājiem pieejams, piemēram, platformā Netflix, tad uzreiz var minēt brīnišķīgo seriālu Sexeducation. Jaunajās filmās un seriālos redzam cieņpilnu attieksmi pret seksualitāti, pret varoņiem, viņu partneriem, viņu izvēlēm un vēlmēm. Pēdējo gadu audiovizuālajos darbos humors tiek radīts, nenoniecinot otru cilvēku un viņa izvēles. Arī tāpēc Tabu šķiet tik ļoti novecojusi filma. #Metoo ieviestās izmaiņas filmu nozarē – gan aiz kadra, gan uz ekrāna – ir bijušas iespaidīgas, tāpēc tagad vairs nevar nedomājot pārņemt vecos modeļus. Tabu humors drīzāk sasaucas ar 90. gadu komēdijām, ko mēs visi skatījāmies, – brāļu Fareliju Traks pēc Mērijas / There’s Something About Mary (1998), Stulbs un vēl stulbāks / Dumb and Dumber (1994), dažādie Amerikāņu pīrāgi (kopš 1999). Tas norāda, ka humors nav internacionāls, tas ir situēts konkrētā laikā un telpā. Grūti smieties par veciem jokiem.

Es teiktu, ka Latvija varbūt nevar izcelties ar īpaši labu humora izjūtu, un tam ir savi vēsturiskie iemesli, kāpēc mums ir grūti ar humoru, izņemot gadījumus, kad tas ir stresa pārvarēšanas līdzeklis, apsmejot otru cilvēku. Mani kā mentālās veselības profesionāli vienmēr aizskar, ka joprojām Latvijas kino un teātros dzīvs ir stagnējošais un novecojušais joks – attēlot slimniekus ar mentālās veselības diagnozēm kā atpalikušus, kā totālas katastrofas –, jo tas nekādā veidā neveicina cilvēku vēršanos pēc psiholoģiskā atbalsta. Un šāds degradējošs paterns ir arī attēlot seksualitāti un seksuālo pašizpausmi tikai kā kaut ko tādu, par ko pasmieties. Man gribētos, lai mēs tomēr varētu izdarīt analītiskus secinājumus, izglītoties, augt, kļūt iekļaujošāki, brīvāki un atbalstošāki savās izvēlēs.

Vienu plusiņu Andrejam Ēķim gan es gribētu iedot – par to, ka tās nav tikai sievietes, kas tiek visu laiku apčakarētas, bet gan divi pret divi – divi vīrieši un divas sievietes, kas manipulē ar saviem partneriem. Tomēr, lai no kuras puses es gribētu skatīties uz filmu Tabu, pie tāda seksuālās izglītības un mentālā atbalsta trūkuma, kāds ir Latvijā, šī filma ir bīstama, jo uztur mītu, ka vardarbība ir pieņemama. Mēs zinām, ka gan psiholoģiska,  gan mentāla, gan fiziska vardarbība jebkurā gadījumā ir vardarbība, bet tam filmā nekādā veidā netiek dots risinājums, tas neiet kopā ar nekādām cilvēktiesību regulām, kur nu vēl ar kādu mūsdienīgāku likumisko izpratni vai jautājumiem par attīstītu sabiedrību. Ja skatāmies statistiku par vardarbību Latvijā, mums tie rādītāji ir briesmīgi, neraugoties uz to, ka esam Eiropas Savienības valsts un mums te nav informācijas vakuuma. Ja cilvēks dzīvo vardarbīgās attiecībās vai arī piekopj tikai pakalpojumu seksu, tad, aizejot uz šādu filmu, viņš tikai gūst apstiprinājumu, ka tas ir normāli. Tas nozīmē, ka mūsu pašu vietējā vidē un arī latviešu valodā rakstošajos medijos mēs nedzīvojam šodienā, jo lietojam gan simbolisko, gan tiešo valodu absolūti nepieņemamā veidā.

Kāda ir seksuālo fantāziju loma un filmā rādīto piecu seksuālo prakšu funkcija attiecībās?

Pret seksuālajām fantāzijām jāattiecas tieši tāpat, kā pret jebkurām citām fantāzijām. Cilvēks ir radoša būtne, mēs sapņojam. Būtībā tieši radošums nosaka mūsu virzību uz priekšu, fiziskā realitāte vispirms piedzimst iztēlē. Tieši tāpat ir ar seksuālajām fantāzijām. Tās ved uz labāku sevis izprašanu, uz partnera izzināšanu un paplašināšanu, uz mūsu kopīgās seksuālās realitātes radīšanu, kura arī mūs kā partnerus padarīs reālistiskus, autentiskus, unikālus un ne ar vienu citu nesalīdzināmus. Jo tas, kas der mums abiem brīvprātīgi un iekļauj mūsu individuālās vajadzības un nekādā veidā nevienam nenodara pāri, ir pieņemams un nav apspriežams nekādā publiskā vidē – vai šitā var vai nevar, vai mēs, tagad kopā sanākuši, to akceptēsim vai neakceptēsim. Būtībā vardarbības prevencijas regula ir definējusi, kas nav pieņemams nevienam nekad un nekur, bet viss pārējais ir individuālas dabas jautājums, kā cilvēki izvēlas sevi piedzīvot līdz tam brīdim, kamēr viņi neiekuļas kaut kādās ciešanās. Un arī tajā brīdī tas ir dabīgs izaugsmes process – viss uzreiz nenotiek perfekti, mēs norises procesā sastrādājam kaut kādas muļķības, bet tas ir izaugsmes ceļš. Mums nav jābaidās izzināt savu seksualitāti, nav jābaidās no tā, ko iztēle mums var piedāvāt. Klasisko seksuālo simboliku un fetišus mēs paši esam radījuši un caur to mēģinājuši kaut ko sevī risināt un attīstīt attiecīgā laikmeta un kultūras ietvaros, kā nu tas vispār bijis iespējams. Bet, vai šajā procesā mēs redzam izmaiņas, evolūciju vai transformāciju, to mēs varam papētīt, skatoties katrs pats uz savu individuālo seksuālo kultūru jebkurā vecumā – kad mums bija 20 gadu vai 35, vai 75, vai pat 95 pie mūsdienu medicīnas. Tad mēs redzam vairāk labklājības nekā drāmu, noraidījumu, atsvešināšanos vai aseksualitāti jebkuros tās izpausmes veidos.

Izaugsmi mēs varam gūt arī sociālajā vidē, tostarp vajadzētu būt tā, ka arī filmas un vispār kultūra paver kādus jaunus apvāršņus vai liek vismaz aizdomāties – „Izrādās, var arī tā!” Jo ikdienā jau mēs par savu seksualitāti socializējamies ļoti skopi.

Tad filmai Tabu vienā ziņā ir taisnība – vajadzētu sākt sarunāties par seksu?

Jā, būtībā vajadzētu sākt sarunāties, lai visam tam, ko rada dažādas mākslas platformas, arī kino, lai tam vairs nav tik noteicoša ietekme uz mums. Jo, protams, jebkurā gadījumā jebkurš mākslas darbs, neatkarīgi no tā, vai tas ir vairāk vai mazāk augstvērtīgs, ietekmē to, kā mēs redzam pasauli un cik mēs spējam pārstāvēt sevi realitātē. Un tad iedomājieties, ja pēc Ēķa filmas Tabu noskatīšanās man ir vēlme savās seksuālajās attiecībās ienest kādas asākas izjūtas vai arī man ir vēlme sākt atklāti runāt par savām seksuālajām interesēm, kas varbūt nebūs tās vispopulārākās un uz visiem attiecināmas, tad cik droši es varēšu to darīt? Cik droši jutīšos, lai atvērtos un par to stāstītu ne tikai savam partnerim, bet arī kādā sociālajā telpā, lai es varētu nejusties kā kaut kas nepareizs un  neriktīgs?

No savas darba pieredzes, ilgus gadus strādājot ar cilvēkiem, varu teikt, ka pārsvarā cilvēki sevi nodarbina ar vienu vienīgu jautājumu – vai es esmu normāls? Vai tas, kā es izpaužos seksuālā ziņā, vai tas ir normāli? Bet tā tam nevajadzētu būt! Tas tikai nozīmē, ka mūsu normalitāte ir tik šaura, ka vidusmēra cilvēks nevar sevi viņā atrast. Un šāda filma kā Tabu nekādā veidā neattīsta mūsu priekšstatus par to, kas ir normalitāte. Man bija jāsaņemas noskatīties šo filmu līdz galam. Un, zinot Latvijas kūtro mentalitāti, mani tomēr interesētu, cik cilvēku uzdrošinājās iziet ārā no šīs filmas, nevis noturēties un tās pāru vardarbības ainiņas noskatīties līdz galam. Gribētos domāt, ka vismaz daļa skatītāju tomēr sajuta kaut kādu impulsu, ne visu uztverot kā sev pieņemamu un adekvātu. Un, ja uz šīs filmas seansu aizgāja divatā, tad vismaz sāka pēc tam runāt arī par savām attiecībām.

Var realizēt fantāzijas, bet noteiktā spēles laukumā un ievērojot  noteikumus?

Jā, un principā mums noteikti būtu vajadzīgs asistents, kas parūpējas par to, ka mēs neapdraudam viens otru vai katrs pats sevi. Gluži tāpat, kā jebkurā citā dzīves jomā – ja vēlamies apgūt kaut ko jaunu un riskantu, tad lietojam profesionālu atbalstu. Profesionālu praktiķu/asistentu atbalsts nodrošinātu gan ētiskos, gan praktiskās drošības nosacījumus, un tad varam harmoniskāk ļauties eksperimentiem, savu robežu izzināšanai un paplašināšanai.
Vērā ņemams arguments ir – lielākoties, kad cilvēks ir pie pilnas apziņas, tad risks pašam iesaistīties vai iesaistīt citu cilvēku vardarbīgās situācijās ir daudz zemāks nekā tad, ja viens vai abi ir kādu vielu ietekmē.

Man ļoti gribētos cerēt, ka Latvijas skatītājs ir uzdrošinājies sev atzīt – šī it kā jautrā filma, kuru viņš tikko redzēja uz ekrāna, viņam nav pieņemama.

Un, ja viņš ir izgājis no šīs filmas, tad tik un tā ir pilnīgi normāls?

Jā, tas noteikti! Ja gadījumā kaut kas nelikās smieklīgs, lika sajust vardarbības un manipulāciju klātbūtni, brīvprātības trūkumu un pieaugušiem cilvēkiem diezgan nekritisku komunikācijas kultūru, tad žetons viņam par iziešanu no zāles! Jo īstajā brīdī attapties, kad kaut kas kļūst pret mani vardarbīgs, jo īpaši, baudot mākslu, tas ir ļoti, ļoti būtiski.

Tātad skatītājam nav nekritiski jāpieņem viss, ko stāsta mākslas darbs?

Protams. Man gribētos domāt, ka mākslas darbs ir kaut kas tāds, kas mūs rosina domāt, nevis liek aizmirsties. Un tas, uz ko es vēlētos aicināt, ir – sajust savas fiziskās reakcijas uz šo filmu. Jo būtībā, ja cilvēkam jāvēro vardarbība, viņš var to mentāli neatpazīt, bet viņa ķermenis to atpazīs, raidot visas stresa reakcijas –, elpa aizturēta, vēders sažņaugts, galva ierauta plecos, acis lielas… Tas nozīmē, ka jāpieņem lēmums, vai to turpināt skatīties.

Vienmēr vajag uzticēties savam ķermenim?

Protams, jo ķermenis nemelo.

Komentāri

Andrejs Ekis
30.04.202222:02

Pēc filmas Swingeri panākumiem Igaunijā , Igauņu izplatītājs 2020. gadā palūdza mani, norežisēt šo pašu frančīzi arī igaunijas tirgum.Intereses pēc pārlasīju portālā Delfi (EE)nopublicēto recenziju ,ko sarakstījis igauņu kritiķis Raiko Puust.Man bija intresanti salīdzināt dažādas uztveres,un saprast atšķirības . https://kinoveeb.delfi.ee/.../arvustus-habitu.... Igaunis un sekss ir kā ananāss un pica – tie neiet kopā.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija