«Filma par boksu? Nu nē, labāk ejam uz kaut ko citu!», pie kases apmulst divas „ārthausa” mīļotājas. Tomēr filma "Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē / The Happiest Day in the Life of Olli Maki" šogad Kannu kinofestivālā saņēma programmas "Un Certain regard" galveno balvu — efektīvu publikas intereses pastiprinātāju — un nu ceļo pa festivāliem visā pasaulē. Līdzi filmai braukā arī režisors Juho Kuosmanens, un nupat viņi abi pabija Rīgas starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kur Juho satika kinokritiķe Kristīne Simsone.
«Filma par boksu? Nu nē, labāk ejam uz kaut ko citu!» šādu frāzi nejauši noklausījos Splendid Palace kuluāros, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā. Runa bija par somu režisora Juho Kuosmanena filmu Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē / The Happiest Day in the Life of Olli Maki — sirsnīgi humoristisku, melnbaltu, uz 16mm lentes iemūžinātu laikmeta drāmu par titulvaroni, reālu somu bokseri. Varoņa prototips Olli Meki, šobrīd ir 79 gadus vecs un diemžēl smagi sirgst ar Alcheimera slimību, taču ir viesojies filmas uzņemšanas laukumā, savukārt viņa sieva Raija palīdzējusi, konsultējot par abu dzīvesstāsta detaļām.
Paradoksāli, taču minētā izbrāķēšanas frāze savā veidā trāpīgi atspoguļo Kuosmanena filmas neierakstīšanos Eiropas kinofestivālu piedāvājumā,
kur nu vēl tās potenciālu piepildīt zāles — šī filma ir mazzināma režisora darbs par tēmu, kas šķietami vairāk piederīga komerckino repertuāram, turklāt no valsts ar salīdzinoši nelielu kinoindustriju un nedaudz filmām starptautiskajā apritē. Bet tomēr pārsteigums — filmai piemīt izteiksmīga noskaņa un skaidri nolasāms autora rokraksts. Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē aizvadītajā Kannu kinofestivālā saņēma programmas Un Certain regard galveno balvu — efektīvu publikas intereses pastiprinātāju — un nu ceļo pa festivāliem visā pasaulē.
Līdzi filmai bez atelpas braukā arī pats režisors, kurš oktobrī bija izvēlējies viesoties Rīgā, nevis doties uz krietni vien ietekmīgāko Pusanas kinofestivālu Dienvidkorejā, jo šeit bijusi iespēja atbraukt ar visu ģimeni un beidzot pavadīt laiku kopā. Vēl aizvien šķietami apmulsis par panākumiem un lielo interesi, viegli noguris, bet manāmi gandarīts, režisors Juho Kuosmanens tikšanās laikā stāsta par filmu, tās tapšanu un kino kā pašterapiju. Ja nepaguvāt ne uz vienu no seansiem Riga IFF ietvaros, tagad, lai noskatītos Laimīgāko dienu Olli Meki dzīvē, ir jādodas kultūrtūrismā uz Igauniju — tur filma tiks izrādīta no 8. decembra.
Bijušajam bokserim Olli Meki Somijā, kā noprotu, ir gluži vai varoņa statuss. Jūs ar viņu sastapāties teātrī jūsu abu dzimtajā Kokolā, kur bija iestudēta luga par viņu. Vai tad radās ideja veidot filmu?
Jā, tā var teikt. Es par Olli, protams, zināju jau pirms tam, taču pēc izrādes es dzirdēju viņu runājam par šo slaveno boksa maču [Olli Meki 1962. gadā kļuva par pirmo somu bokseri, kas pretendē uz pasaules čempiona titulu, taču cīņā nokautā zaudēja amerikāņu bokserim Deivijam Mūram jau otrajā raundā. - K.S.].
Viņš pārsteidzošā kārtā teica, ka tā ir bijusi vislabākā diena viņa mūžā, jo tad nopircis saderināšanās gredzenu savai sievai Raijai.
Mani interesēja tas, ka gatavošanās cīņai un lielās mīlestības sastapšana notika vienlaikus. Un vēl – šis bokseris absolūti neierakstās skarba mačo stereotipos. Viņš ir maza auguma, ļoti laipns. Bet mums allaž ir vajadzīgi varoņi. Dažreiz mēs šos cilvēkus liekam un pjedestāla, nostādot pozīcijā, kurā viņi nemaz nevēlas būt. Viņi nemaz negrib būt varoņi.
Tā kā filmā ir reāls dzīvesstāsts, cik ļoti bija nepieciešams ievērot faktoloģisko precizitāti? Vai tomēr jūs varējāt Olli stāstu brīvi interpretēt?
Mums bija dota pilnīga brīvība darīt ar viņa stāstu visu, ko vēlējāmies, taču būtībā neko nemainījām. Lielākā atšķirība ir tā, ka filmas sākumā Raija atbrauc uz Helsinkiem un paliek ar Olli. Realitātē viņas klātbūtne bija mazāka, bet mēs to pamainījām, lai varētu šo personāžu vairāk paturēt filmā.
Tāpat es gribēju filmu būvēt ap čempionāta cīņu, taču tad atskārtu, ka stāsts patiesībā risinās no 1957. līdz 1964. gadam. Nolēmu, ka viss ir jāietilpina divās nedēļās — patiešām gribēju uzņemt intīmu stāstu, bet ja notikumu ir daudz un tie ir ilgi, pastāv risks tajos pazaudēt galvenos varoņus. Tad filma pārtaptu vēsturiskā eposā un to es nevēlējos, jo būtu daudz grūtāk koncentrēties uz detaļām un galveno varoņu iekšējiem konfliktiem.
Veidojot filmu par izteikti lokālu personību, kā jūs izvairījāties no tā, ka stāsts būtu saprotams vienīgi Somijas publikai?
Manuprāt, tas ir galvenokārt tāpēc, ka filma ir ļoti personiska. Lai arī tā ir laikmeta drāma un par Olli Meki, tas tomēr ir ļoti personisks stāsts. Ne tikai es, bet arī pārējie var sevi saistīt ar sajūtām, kam Olli iet cauri, un viņam līdzpārdzīvot. Filma nav vienkārši par bokseri no Kokolas, tā ir par emocijām un mīlestību — ļoti vienkāršām un cilvēciskām lietām, kas ir ļoti universālas.
Man kā filmu veidotājam ir ļoti viegli saprast viņa sajūtas. Jo boksā un filmu industrijā ir tik daudz līdzību.
Tiešām?
Jo vairāk naudas projektam ir nepieciešams, jo vairāk roku nākas paspiest un vairāk ir jābārsta frāzes, ka filma būs kaut kas nepārspējams. Tas ir ārkārtīgi liels spiediens. Taču ir jāsaprot, ka neviens nedos naudu režisoram, kurš gaužas un saka: «Šī būs viena sūdīga filma!» Filmas stāsts, manā skatījumā, ir alegorija par kino veidošanu, jo man šis darbs un pirmizrāde Kannu kinofestivālā bija kā mūža iespēja. Es, protams, ļoti baidījos to izniekot, uztaisot filmu, kas būtu nokauts manai karjerai jau pirmajā raundā. Sastapos ar ļoti lielām gaidām no ārpasaules, bet galvenais — ir jāpaliek uzticīgam pašam sev. Jo, ja to nespēj, zaudējums ir neizbēgams. Tas izklausās ļoti pašsaprotami, taču nav viegli. Ir viegli pazust.
Viens lēmums pēc otra – tas ir ļoti pakāpenisks process.
Jā, piemēram, idejas un ierosinājumi filmai nāk no dažādiem avotiem. Ja esi vieglprātīgs, vari zaudēt savu nostāju. Turklāt, šādos apstākļos ir grūti saglabāt nepiespiestu, rotaļīgu atmosfēru, kas man ir nepieciešama, strādājot pie filmas. Kad projektā iesaistīts daudz naudas, kļūst ļoti bailīgi, un šādos apstākļos ir neiespējami izbaudīt pašu darba procesu.
Par laimi, strādājot pie šīs filmas, es spēju šo rotaļīgumu atklāt no jauna. Palīdzēja tas, ka mēs ar filmas producentu [Jussi Rantamäki - K.S.] esam pazīstami kopš jaunības. Un vēl, man nebija jāsteidzas. Divus gadus lēnām ķibināju scenāriju, bet tad atskārtu, ka tā nekas nesanāks, man vajag kādu, kas man varētu palīdzēt. Tad satiku scenārija līdzautoru [Mikko Myllylahti -K.S.]. Tas palīdzēja mazināt spiedienu un distancēties no problēmām, par tām pasmieties. Svarīgi, ka ir kāds, kurš pārstāv tavu viedokli, piemēram, brīžos, kad tu prezentē savu scenāriju filmas finansētājiem.
Jūs filmā par daudz ko pasmejaties. Cik būtisks jums ir humors un vai, rakstot scenāriju, tas padodas viegli? Ne velti mēdz teikt, ka komēdija ir viens no visgrūtākajiem žanriem.
Man humors padodas dabiski. Rakstot scenāriju, vispārliecinātākais esmu tieši par humoristiskajām ainām un jokiem, zinu, ka tie izdosies. Šīs filmas kontekstā humors ir svarīgs. Lai arī tā nav tīra komēdija, Olli Meki galu galā ir smieklīgs personāžs. Šīs filmas galvenā doma vispār ir, ka lietas nevajag tvert pārāk nopietni.
Jūsu filmu rezignētie personāži un komēdiskās ielaides liek domāt par citu somu režisoru — Aki Kaurismeki. Jo īpaši pēc Kannu pirmizrādes jūs bieži tiekat salīdzināti. Kā jūs pret to attiecaties?
No tā nav iespējams izvairīties. Bet man ar to nav itin nekādu problēmu, jo Kaurismeki filmas mani ir ļoti lielā mērā ietekmējušas. Viņš ir veidojis filmas tik ilgi, cik es dzīvoju. Un es, protams, esmu tās visas redzējis. Nav iespējams, ka manās filmās nebūtu viņa ietekmes. Taču es nekādā gadījumā nepūlos viņu atdarināt vai citēt.
Starp citu, mēs tikāmies pirms nedēļas. Kaurismeki bija noskatījies manu filmu un teica: «Pēc 35 gadu gaidīšanas beidzot man ir kolēģis!» Tas, protams, bija ļoti jauki.
Bet pastāstiet, kā jūs vispār nonācāt līdz kino veidošanai?
Es skatījos daudz labu filmu, taču sākotnēji vēlējos kļūt par teātra režisoru vai rakstnieku. Tad es mēģināju iestāties teātra skolā, tas neizdevās. Tajā laikā, kad pārcēlos uz Helsinkiem, vairāk sāku interesēties par kino, jo tur bija tik daudz filmu, ko redzēt, salīdzinot ar manu dzimto pilsētu! Tajā savukārt bija diezgan labs teātris, taču nerādīja labas filmas.
Kino ir mākslas forma, ko saprotu vislabāk. Tas nav veids, kā skatīties uz realitāti, bet kas mierinošāks. Ir skaidrs, ka pasaule ir briesmīga vieta un man ir vajadzīgi instrumenti, lai uz to palūkotos no cita skatpunkta.
Jūs filmas uztverat kā sava veida mierinājumu. Taču kas notiek, kad skatāties darbus ar, piedodiet, skaudru Eiropas reālismu?
Viss ir atkarīgs no temata. Ja patiešām vēlies ar savu filmu ko mainīt, ir nepieciešams kas spēcīgs. Taču dažkārt, piemēram, filmām no Somijas — un atcerēsimies, ka Somija nav gluži Rumānija, — ir tendence no mazas, nebūtiskas problēmas uzpūst ko neproporcionāli lielu. Tas, manuprāt, nav godīgi. Ja ir spēcīga, sociāla problēma, par ko nepieciešams runāt, dažkārt ir vērtīgi, ka tā tiek atspoguļota. Taču es tādas filmas neveidoju, jo uzskatu – manas problēmas ir tik niecīgas, ka vislabākais risinājums ir no tām nedaudz distancēties un tad par tām pasmieties. Taču, ja es savās filmās strādātu ar citām tēmām, tad, iespējams, tās būtu citādākas.
Jūsu filma atšķīrās no pārējiem programmā Un Certain regard iekļautajiem darbiem, ko redzēju. Tagad, pēc balvas saņemšanas, filmai ir ļoti liels pieprasījums festivālu vidē. Vai ar ko tādu rēķinājāties?
Nē. Taču, iesniedzot filmu, zināju, ka tai būs vieta oficiālajā programmā. Mans diplomdarbs [filma The Painting Sellers] 2010. gadā saņēma [studentu filmu programmas Cinefondation] balvu. Kannu kinofestivāls tad automātiski uzņem programmā pirmo pilnmetrāžas filmu. Mēs ar komandu, protams, cerējām, ka filma tiks iekļauta Un Certain Regard programmā, bet tad, kad izdzirdējām, ka tas patiesībā ir noticis – tas bija lieliski! Festivālu konkursa programmas ir svarīgas ne vien pašiem festivāliem, bet arī filmu veidotājiem. Uzvarēt, saņemt balvu ir kā saņemt rekomendāciju. Taču konkurss mākslā ir ļoti sarežģīta padarīšana.
Balvas parasti kalpo kā orientieris.
Jā. Ja paveicas Kannās, tad daudziem cilvēkiem automātiski šķiet, ka šo filmu ir vērts skatīties. Tas attiecas arī uz citu festivālu programmu veidotājiem. Festivālu balvas palīdz arī, lai filma tiktu pārdota dažādās valstīs. Ir ļoti grūti pārdot somu debijas filmu.
Kāpēc, jūsuprāt, tā ir?
Mums nav tik spēcīgas kino kultūras, kāda ir, piemēram, Zviedrijā vai Dānijā. Esmu daudz dzirdējis, ka mēs [somi] neesam tik interesanti [ārvalstu publikai], kā, piemēram, zviedru vai dāņu un filmas.
Piedevām šī ir art-house filma par boksu, turklāt tā ir melnbalta. Pirms Kannu kinofestivāla aģenti sacīja, ka šo filmu būs neiespējami pārdot. Tagad to pērk itin labi.
Jūsu filma ir skatītājam ļoti draudzīga. Vai jums, veidojot filmu, prātā ir konkrēta mērķauditorija?
Man filmu veidošana nozīmē komunikāciju, un allaž ir vieglāk runāt ar pazīstamu cilvēku, ar kuru jums ir kopīgas intereses un jūsu gaume, humora izjūta sakrīt. Tad neko nevajag vienkāršot. Filmu veidotājam nav jābaidās, vai viņu sapratīs, ir jātaisa filmas savai sapņu auditorijai. Es, veidojot filmu, nedomāju par vidējo skatītāju, jo tāda nav. Ja taisa filmas, domājot par šo neeksistējošo kategoriju, var pazust.
Kannu publika, man, piemēram, šķita ļoti biedējoša, attālināta no realitātes. Mana sapņu auditorija ir Pusnakts saules festivālā [Midnight Sun Festival ir brāļu Kaurismeki dibināts festivāls, kas noris Ziemeļsomijas pilsētā Sodankilā. Filmu skates notiek polārajā dienā 24 stundas diennaktī, programmas uzsvars likts uz autorkino. -K.S.].
Vai jūs mēdzat skatīties filmas kopā ar publiku? Ja jā, kā jūs to uztverat?
Tas ir šausmīgi. Filmu jau tā ir nācies redzēt tik daudz reižu, pie tās strādājot. Pirmizrādes laikā it kā skatījos filmu, bet tikmēr visas maņas mēģināja sataustīt, kas notiek zālē, ko domā publika. Filma ir smieklīga, cilvēki smējās, tad kļuva vieglāk. Taču citas skatītāju sajūtas tā nevar nolasīt. Tāpēc man nepatīk savas filmas skatīties kopā ar publiku. Tāpat es uzreiz pamanu lietas, ko gribētu mainīt.
Kā nonācāt līdz lēmumam veidot filmu melnbaltā estētikā?
Sākotnēji biju filmu iecerējis krāsainu, bet tad uzņēmām proves, pārbaudījām daudz filmu, taču tā arī neatradām tādu, kas acumirklī liktu sajust to, ka stāsts patiesi norisinās 60. gados. Tad nolēmu atteikties no krāsainās filmas, atradām šo 16mm lenti, un sapratu, ka filmai ir jāizskatās tieši šādi. Nav jāpūlas atdarināt laikmetu ar frizūrām un kadrējumiem. Protams, visiem elementiem jābūt 60. gadu stilistikā, taču tie nav jāizceļ. Tā vietā var koncentrēties uz personāžu skatieniem, sejām un pašu stāstu.
Lasīju, ka atsevišķas filmas ainas ir uzņemtas jūsu dzīvoklī.
Jā, ainas, kas noris Olli menedžera dzīvoklī, ir uzņemtas pie manis mājās.
Tā kā filmas budžets nebija liels, centāmies atrast reālas lokācijas, lai tās nebūtu jābūvē studijā. Tā nu meklējām 50. gadu ēku ar šī laika mēbelēm un iekštelpām. Helsinkos šādu māju atrast neizdevās, bet tad sapratu, ka es tieši tādā dzīvoju.
Kā šo ideju uztvēra jūsu ģimene?
Viņi patiesībā bija ļoti pretimnākoši, lai arī viņiem nācās pavadīt kādu pusotru nedēļu viesnīcā. Jāsaka gan, ka pēc filmēšanas mūsu dzīvokļa sienās vēl aizvien ir pāris caurumi no ainas, kur pret sienu tiek sviesti trauki.
Piemiņa priekšdienām. Vai, domājot par nākamajiem darbiem, saglabāsiet pašreizējo toņkārtu, rotaļīgumu, ko minējāt?
Tas ir atkarīgs no dzīves rituma un filmas tēmas. Piemēram, šī filma bija perfekta šim konkrētajam manas dzīves brīdim, man pašam ko tādu vajadzēja. Pašlaik strādāju pie diviem scenārijiem: viens no tiem ir nopietnāks, bet otrs – smieklīgāks par šo filmu. Redzēsim, kurš būs aktuālāks. Bet smieklīgais scenārijs ir lētāks, tā, ka izskatās, ka tas būs īstais (smejas).
