Lai saprastu Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) 2016. gada programmas “ArtDocFest” dzīvo nervu, programmatiski būtu noskatīties visas astoņas filmas. Tās, protams, ir vērtība katra par sevi, taču kopaina uzstāda ļoti nesaudzīgus jautājumus par acīmredzamu humānisma krīzi politikā un cilvēkos pašos.
Karš Ukrainā, neonacisma orģijas Krievijā, baznīcas dubultā morāle, varas tīkotāju visatļautība, birokrātija, kas truli samaļ indivīdu dzīves un bezjūtīgums, kas nogalina pamazām – tas viss melnā masā veļas no ekrāna, apzīmogots ar īstenības augstāko provi, diemžēl. Un cilvēks zālē, cilvēks ar kameru, cilvēks dzīvē sāk pagurt un skurināties, cilvēkam gribas kliegt – vai tiešām es esmu tik maziņš? Vai es varu ko ietekmēt? Vai mani samīs? Kur ir tas saules stars iepretim melnajai tumsai? Ko darīt „mazajam man”, kad lielie spēlmaņi vairs nekontrolē situāciju?
Par cilvēcisko vērtību krahu un individuālās izvēles esamību (neesamību) runā visas programmas filmas, meklējot izeju – ko darīt? Kā tieši un bez ilūzijām viens otram jautā filmas Slepkavības atļauja varoņi – kas ir svarīgāk, izrakt līķi vai glābt dzīvos? Praktiski filosofiskais dialogs noslēdzas ar atziņu, ka nekādu abstraktu vispārcilvēcisku vērtību nav. Ir tikai tuvākais, kuru vari pasargāt, glābt un mīlēt savu cilvēcisko spēju robežās. Globālā kontekstā vienaldzība šobrīd ir tik pat bīstama kā ekstrēmisms – to pierāda četras vērojošas un četras ļoti aktīvas filmas.
SELFIJS GĀZES KAMERĀ
Tas taču ir tik vienkārši – noliec kameru un skaties! Dzīve pati uznāks virsū, pati visu atklās, pati par sevi pastāstīs un komentēs... Nekādu inscenējumu, nekādu komentāru, lai viss rit savu gaitu ilgos, statiskos kadros, kur nekāda režisora roka nav īpaši vajadzīga... Skatītājs taču pats sapratīs, nekas nav viņam jāuzspiež! Lai dzīve tikai plūst kamerai virsū, nekādus varoņus un dramaturģiju nevajag, pietiek ar atmosfēru, pietiek ar anonīmu cilvēku masu...
Speciāli vulgarizēju, jo pliki vērojošais kino mani pārsvarā kaitina. Iemesls – trūkst vēstījuma un autora pozīcijas.
Sergeja Lozņicas Austerlicā bezkaislīgi vērojošais paņēmiens kulminē savā pretmetā - šī filma kļūst baisi iespaidīga tieši ar to, ka nes nepārprotamu vēstījumu. Tā ir milzīga cilvēku masa, kas demonstrē patērētājsabiedrības bezcerīgo vienaldzību un emocionālo trulumu.
Šortiņos un saulesbrillēs, ar mērkaķiem un miroņgalvām uz krūtīm, riekstiņus grauzdami, dibenus kasīdami, apātiski un smiedami viņi veļas no vienas gāzes kameras uz otru, no vienas eksekūcijas vietas uz citu, brienot pa pagātnes rētām bez mazākās pietātes, bijības, līdzjūtības, emocionāla līdzpārdzīvojuma...
Koncentrācijas nometnes ar milzīgo sāpju, necilvēcības, ļaunuma un nāves koncentrātu viņiem ir tāds pat masu tūrisma produkts kā Disnejlenda, ceļojošais cirks vai vienkārši lielveikals. Tas ir kārtējais objekts, dekorācijas, kur pozēt un fotografēties – pie karātavu staba, pirmsnāves dušā, gāzes kamerā... Smejoties un tālāk skrejot, it kā visi upuri būtu tik vien kā vēsturnieku izgudroti kairinājumi viņu brīvā laika aizpildīšanai.
Kad nebeidzamajā tuklo kāju un pļederīgo šortu maršā divi puiši beidzot apstājas un uz mirkli sastingst, viņi jau šķiet kā cilvēcības apustuļi – viņi vismaz ir par kaut ko aizdomājušies... Jau šajā brīdī man kā skatītājam gribas kliegt – nu, lūdzu, kaut režisors to visu būtu inscenējis! Filmai liels budžets, milzīgi masu skati, uzdevums – būt maksimāli vienaldzīgiem, bez emocijām, tukšām sejām... Nu, lūdzu! Es negribu būt tik citāda, tik atšķirīga no masas, negribu saprast, ka vidējais eiropietis ir tik bezkaislīgs, nu, lūdzu!
Bet tu skaties un zini – selfiji gāzes kamerās ir tikpat īsti kā jauno, atraktīvo gidu vienkāršotais stāstījums. Dzina tur, badā turēja tur, spīdzināja šeit, zelta zobus izrāva pa labi, drēbes dedzināja pa kreisi, nogalināja tā, tā un vēl šitā, tik simtus dienā, tik tūkstošus mēnesī, nāciet tuvāk, te var labāk redzēt, līķus lika aprakt citiem, šeit, jā, tieši šeit, tualete būs tūlīt, ēšanas pauze arī, gāzes kamerai ar desmit minūtēm pietiks?
Tu sēdi, skaties, aprāj sevi, ka nav jau tik traki, ciniski izskatās tikai no malas, neko ļaunu jau neviens nedara... Nu, nevar taču ienīst cilvēkus par to, ka viņiem ir veseli nervi, bieza āda vai nav iztēles... Kādos kursos, kur bija jāizspēlē konkrēta cilvēciska situācija, kāda advokāte tā arī teica – nevaru, man ir iztēle kā galdam! Nu, lūk, varbūt uz koncentrācijas nometnēm ekskursijās iet tikai tādi, kam iztēle kā galdam, jo jūtīgākie un ar iejušanās spēju apveltītie to vienkārši nespēj! Varbūt man pašai jāārstējas no tā, ka vēsturisko moku vietās man paliek fiziski nelabi, varbūt nevajag to empātiju, nevajag aizdomāties nedz par cēloņiem, nedz sekām... Šodien taču viss ir kārtībā! Redz – ejam, smejam, fotografējam. Nav taču mūsu atbildība nedz par tiem, kas galināja, nedz par tiem, kas nepratās izdzīvot... Vai tad mums vispār ir atbildība? Mēs taču esam tikai masa... Nofotografēsimies un iesim mājās, bildes ieliksim feisbukā...
Nekas dramatisks filmā nenotiek, tomēr man ir pārliecība – Lozņicas vērojums ir konkrēts brīdinājums par sabiedrības veselību Eiropā. Kaut kas līdzīgs diagnozei, ka masai savu domu un emociju nav – ne pret vēsturi, ne pret globālām problēmām, kuras lielā mērā tā pati vienaldzība arī radījusi.
Filmas seanss pirmdien, 17. oktobrī, pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
PROVOKĀCIJA KĀ BĪBELES TRADĪCIJA
Paldies, Dievam – pasaulē viss ir kārtībā, paradoksālā veidā gribas iesaukties, kad pēc Austerlica noskaties Jevgēņija Mittas cilvēciski un vizuāli krāšņo filmu Priekšnesums un sods. Tās centrālā ass ir ielūkošanās mediju mitoloģijas ķīlnieču, Pussy Riot dalībnieču dzīves uzskatos un akcijās, ar kurām viņas mēģinājušas mainīt pasauli – izaicināt, provocēt, likt domāt, protestēt, reaģēt uz savas valsts un cilvēku sāpi.
Filmā ir daudz enerģijas pilnu un gudru cilvēku, kas pēta akcionisma tradīciju ne tikai no mākslas un personību viedokļa, bet iedziļinās to garīgajā būtībā.
Noraut maskas un parādīt tautas dvēseles stāvokli patiesībā ir svēts darbs, cildena, kaut bīstama misija, ko var veikt tikai tie, kam nav vienalga, tie, kam sāp, kas redz, kas saskata, kas ir gatavi rīkoties tūlīt un tagad, ielikt milzu enerģiju iracionālu mērķu vārdā.
Pussy Riot dalībnieces ir tik dažādas, tik gudras un tik ideālistiski drosmīgas, ka filma iedvesmo un nedaudz kaunina - un ko tik jaudīgu sabiedrības labā esi izdarījis tu? Jaunās sievietes nes krievu revolucionāro gēnu un visdziļākās iekšējās reliģiozitātes apliecinājumu – individuālu ticību tam, ka pasauli var mainīt uz labu! Pavirši tulkotas un pārprastas, viņas tik un tā ir uzdrošinājušās nostāties pret baznīcas liekulību, kas salaizījusies kopā ar Putina varu.
Krievijā valda viduslaikiem raksturīgs pagānisks varas kults, ko piesedz reliģijas autoritāte, skaidro kāda mākslas vēsturniece, kas Pussy Riot meitenes salīdzina ar vēsturisko reliģisko dumpinieci bajārieni Morozovu un uzrāda paralēles ar jēdzienu „юродивый” jeb galma ākstu tradīciju – viņu vēsturiskā misija bija negaidīti un trāpīgi pateikt sliktas ziņas arī tad, ja par to nocirta galvu.
Viduslaikos Nadežda, Jekaterina un Marija būtu sadedzinātas sārtā, bet mūsdienu Krievijā kļuva par sabiedrības šķelšanās iemeslu. Pasaulē viss ir kārtībā, atkal gribas atkārtot, kad Krievijas ļaudis kaislīgi metas sadursmē – aizstāvot vai nosodot, solidarizējoties vai apsūdzot, apbrīnojot vai apvainojot. Daudzus viedokļus izraisa paviršība skaidrojumā vai manipulācija ar faktiem – tik viegli taču ir meiteņu ideālus norakstīt uz tukšu slavas kāri! – tomēr vienaldzīgo nav! Tātad šajās dvēselēs ir gan līdzjūtības, gan personiskās atbildības dzirkstis, kas pierāda – sabiedrība domā!
Dumpinieces ir lūgušas neiespējamo, lai Dievmāte padzen Putinu, taču panākušas cilvēka spēkiem paveicamo – saviļņojušas tautas dvēseli.
Provokācijai ir bijis garīgs pamats, kā to trāpīgi, analītiski un pārliecinoši pierāda Jevgēņija Mittas fundamentālais veikums – filma, kas nedzen zemē, bet iedvesmo ticēt indivīdu radošajam spēkam.
Filmas seanss trešdien, 19. oktobrī, pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
GLĀBSIM BOMZI UN IKONU
Nu, ko tad darīt, ja Ukrainā tik tiešām ir karš? Ko darīt tiem, kas dzīvo šajā lielajā valstī, bet, paldies Dievam, neatrodas tieši konflikta zonās? Vai dzīve tagad ir apstājusies, nolikta uz pauzes?
Vienkāršu un sirsnīgu atbildi uz neatbildamo sniedz filma Ukraiņu šerifi – dzīvojam tālāk! Tik vienkārši, ka sākumā šķiet mazliet kaitinoši. Nu, nevar dokumentālisti izlikties, ka kara nav, nevar būt tā, ka karš valstī kaut no attāluma neietekmē cilvēku dzīves... Bet galvenie varoņi uzpērk ar savu ikdienas esību, ko varam saukt arī augstākos vārdos - par vienkāršās dzīves varonību. Ja valsts otrā galā ideālu un anti-ideālu vārdā plosās iznīcība un iet bojā cilvēki, tas nenozīmē, ka mūsu mazajā sādžā nav jārūpējas par savējiem! Lai tas ir bomzis ar savu piedzīvotāju – arī viņiem taču vajag jumtu virs galvas!
Un viņi, ciemata galvas ieceltie „šerifi”, dara savu rutīnas darbu – ko nu mazajā sādžā vajag. Pa maziem, vērojošiem kriksīšiem kopā lasās visumā parasta, garlaicīga sādžas dzīve, kurā mazi prieki mijas ar mazām bēdām, un stāstā nebūtu nekā īpaša, ja vien ne šis konteksts – karš pašu valstī. Tā neizbēgamajā klātbūtnē vērojums iegūst citu jēgu, jo skatītājs pēkšņi attopas – viņi taču ir laimīgi, ka šauj un sprāgst kaut kur tālāk, bet ne viņu pagalmā! Un vai gan ir kas svarīgāks par paša skursteni, dārzu un kaimiņiem? Par to, ka jākopj savi lopi un jāstutē sava pašdarbība?
Un politiskās kaislības šeit ir lokālas un naivi smieklīgas, tā vairāk ir pašapliecināties kāru indivīdu sadursme, pēc kuru izvillošanās ciema kluba zālē dzīve ritēs kā parasti – nomaļi no galvaspilsētas ar lielo politiku, nost no rajona centra ar vietējo priekšniecību, nost no spožām skatuvēm un augstiem sasniegumiem, nost, nostatus un mierā... Miera un plaukstošas attīstības laikā mēs kā filmas skatītāji un sabiedrība kopumā uz šīs sādžas iedzīvotājiem visticamāk noraudzītos kā uz naivu postpadomju provinces teātri ar saviem mazajiem varoņiem un dīvainībām. Mazliet justu līdzi, mazliet garlaikotos... Bet šobrīd Romāna Bondarčuka filmas vēstījums apliecina vienkāršo dzīvi kā efektīvāko līdzekli pret vardarbības eskalāciju.
Ja katrs būtu ar miesu un dvēseli iestidzis savā dzimtajā ciemā un rūpēs par citiem – varbūt nemaz nebūtu laika karot?
Filmas seanss sestdien, 15.oktobrī, pl. 16:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
MEŽĢĪNES MARIUPOLEI
Kādreiz te dzīvoja grieķi, vēlāk atpūtās pionieri, bet šobrīd Mariupole ir Krievijas anektētās Krimas kaimiņpilsēta un dzīvo pastāvīgos sprādziena draudos. Daudz kur šāvieni trāpījuši, daudz brucis un sāpināts, bet cilvēki ir jau pieraduši. Lai lielie šaudās, tautai vajag apavus, kam kārtībā papēži un rāvējslēdži, tramvajus, kas tiek salaboti un nenoiet no sliedēm, pabarotus tīģerus zoodārzā, dienišķās brokastis darbdienas rītā, skaistu koncertu, kur uzstāties bērniem un krāšņu 9. maiju, kur izklaigāties dažādi domājošiem.
Tumši kūp rūpnīcu skursteņi, sabumbotas drupās izgāzušās mājas, kaut kur trenējas un krustus met kaujinieki, kaut kur lēmumus pieņem pilsētas vadība, bet blondai meitenei liekas, ka izmakšķerētai zivtiņai tūlīt būs nelabi, viņa steigšus jāmet atpakaļ ūdenī! Un ir tik labi, ka tēvs māk izņemt āķi, ka viņš māk labot kurpes, ka cilvēki nāk pie viņa kā ikdienas psihologa, kaut viņš nevienam ar saviem padomiem neuzmācas. Ir labi, ka vijoles skan tik skaisti, it kā vijolnieks sēdētu uz mākoņa malas, ir labi, ka meitenēm gribas dejot, kaut par godu politiskās mitoloģijas piesmietajam 9. maijam, vienalga kam... Viņas dejo ar baltu zeķubikšu uzročiem mežģīņu cimdu vietā - kā balti, trausli, aizlauzti gulbji, kam pa vidu lēkā viens vienīgs jauneklis pamīcītā formas tērpā. Kādas pareizās proporcijas Mariupolē, protams, ir izjauktas, bet cilvēciskais ir simboliski izcelts.
Lietuviešu režisors Mantas Kvedaravičus meistarīgi pieslēdzas poētiskai vizuālajai valodai, kas iedarbojas daudz spēcīgāk par informācijas gūzmu. Smalkjūtīgs, asprātīgs vērojums stāstu pārvērš par varoņu un mazo notikumu niansētām mežģīnēm. Mariupole kā vieta ir visai neapskaužamā, padrūmā situācijā, bet dokumentālists te veido stāstu par gaismu. Režisors, gluži tāpat kā neredzamais līgavainis filmas finālā, dzied aizkustinošu balādi savai līgavai un skatītājiem – gaismu, gribu ieraudzīt gaismu starp mums... Paņem mani savos dvēseles krāteros un elpo, elpo, elpo! Līgavas mirdzošajās acīs un abu skūpstā aizmirstas viss ļaunais, kas ārpusē. Viņiem un skatītājiem šajā brīdī ir pilnīgi vienalga, kura politiskā vara ir pilsētā un valstī, jo cilvēciskais stāv pāri visam. Mīli savu tuvāko, izglāb zivtiņu, rūpīgi piešuj mežģīni baltajam kāzu aizkaram un ļauj pavasara zaķītim aizskriet savās gaitās – tas ir labākais, ko vari darīt visas cilvēces labā!
Filmas seanss sestdien, 15. oktobrī, pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
ALISEI VAJAG IEROCI
Arī 26 gadus vecā ukrainiete Alise varētu domāt par kāzu plīvuru, jo tam ir visi priekšnosacījumi. Viņas mīļotais draugs ir francūzis, kas savu trauslo līgaviņu varētu noslēpt Francijas provincē un barot ar austerēm, kamēr nelabi paliek. Kādā atelpas brīdī viņi pat to dara, bet Alise ar glumo delikatesi aizrijas vārda tiešajā nozīmē. Šaubu nav, ka viņi būs atpakaļ Ukrainā, turklāt – abi priekšējās rindās, un filma Alise kara zemē vienlaikus izspēlēs gan kara, gan personisko drāmu.
Pirmais kara reportāžas gatavo mīļotais draugs, bet drīz vien Alise nespēj palikt malā. Šķiet, viņa pati nesaprot, kas ir viņas dedzības pamatā – patriotisms un cīņa par dzimtenes nākotni, profesionāla vēlme dokumentēt un izveidot filmu, vai tas, ko neizbēgami pārmetīs mīļotais filmas beigās, sacensību gars – kurš lielākā un bīstamākā ellē ielīdīs, kurš sadabūs spēcīgāku materiālu – šokējošu, asiņainu, emociju sprādzienu izraisošu...
Alise ir jauna un mīlīga, viņa grib sava drauga azotē, viņa jau ir piedzīvojusi dramatiskas situācijas Slavjanskas kaujinieku gūstā, kur kaila stāvējusi separātista priekšā soli pirms izvarošanas, viņa nav muļķe un saprot situācijas nopietnību, taču apstāties nespēj. Viņu dzen racionāli neizskaidrojamā un vārdos neietveramā misijas apziņa – ir jābūt līdzās un jāliecina, ir jāņem karš „pie rīkles”, un tam ir jātiek klāt.
Trauslā blondīne pievienojas radikālajiem nacionālistiem, ko iepazīst kā vienkāršus, pašaizliedzīgus un sirsnīgus puišus, kas brīvprātīgi cīnās par ideāliem.
Jā, lamājas un nogalina, jā, pakļauj briesmām sevi un citus, jā, ir pametuši ģimenes un saņem kvēlus mīlas apliecinājumus no visām valsts malām. Viņi tiek uzskatīti par varoņiem, un Alise grib būt viņiem līdzās.
Arī viņai ir smagā bruņu veste un automāts, ar ko viņa mācās šaut, arī viņa tiek ņemta līdzi kaujas operācijās un ir pavisam tuvu punktiem, no kuriem atgriešanās nav – mazliet pasargātāka un tomēr pirmajās rindās. Kauju starplaikos viņa sūta īsziņas un skaipo ar mīļoto draugu, kas pacietīgi mēģina ieskaidrot – Alise, mīļā, tu nevari paņemt uz saviem pleciem visas valsts un tautas sāpi! Tas ir valdības uzdevums. Tavi pleci ir par vājiem... Nespēlē zaldātu, tas nav tavs uzdevums...
Alise saprot, raud un tomēr nevar apstāties. Karš ir sava veida narkotika, un karavīru brālība kļūst par dominējošo cilvēcisko saikni. Alise gan grib, gan negrib izrauties, turpina spēlēt zaldātu un raud par draudošo šķiršanos. Karš ir pret dabu, personisko attiecību krīzē viņu vēlīgi pamāca puisis ar viskija glāzi bārā. Tev būtu jāgatavojas dzemdēt, nevis jāskraida pa drupām un līķiem. Es tava drauga vietā sen būtu tevi pametis... Alise saprot, Alise šņukst, bet ne jau viņa pati sevi ielika šajā vēstures degpunktā.
Cilvēkam ar tik aktīvu kodolu parastās receptes neder
– to apliecina gan Alise kā varone, gan Alise Kovaļenko un Ļubova Durova kā filmas režisores. Dzīvības un nāves lielās spēles var personisko laimi pabīdīt maliņā, ja tāda ir līdzatbildības cena.
Filmas seanss svētdien, 16. oktobrī, pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
PAR SAVĒJIEM, KAS IETEKMĒTI
Ne tik aktīvs, bet tomēr klātesošs ir čehu režisors Filips Remunda, kurš filmā Tuvie tālie austrumi maksimāli cenšas pietuvoties ukraiņu mentalitātei, cenšas saprast konflikta cilvēciskās ikdienas sekas. Viņš atkārtoti brauc uz šo zemi, jo ar to saista tālas radniecības saites un te vārās dzīve.
Ciniski sakot - kur šobrīd Eiropā ir tāds emociju un šķetināmo notikumu koncentrāts? Nekur, tāpēc kameru Ukrainā netrūkst.
Kopējā filmu klāstā iezīmējas neiztrūkstoši elementi - gatavošanās un 9. maija svinēšana (vēlams, noplukušā kultūras namā un svinību kulminācijā, kad aktīvākie noteikti saplēsīsies un traģikomiski aizstāvēs katrs savus ''vēsturiskos ierakumus''), ekskursija uz bijušā prezidenta Janukoviča rezidenci ar pēc iespējas absurdāku šī fenomena komentāru; neiztrūkstošs ukraiņu viesmīlības piemērs ar omulīgu virtuvi kaut kur sprādzienu ēnā; ložu sašaudīti padomju pieminekļi; atraktīva, sirsnīga ģimene, kuras ciešās radniecības saiknes sāk deformēt atrašanās teritoriālās Ukrainas nacionālajā vai prokrieviskajā daļā; naivi atklāts dažādu vienkāršo ļaužu stāstījums par savām sajūtām un nemitīgs atgādinājums - tāpat esam cilvēki, dzīvojām un dzīvosim, lai cik ilgi tie ''lielie'' šaudās!
Šajā filmu klāstā, kā likums, nav neviena radikāļa un cilvēka, kas uzņemas atbildību par notiekošo, te visi ir tikai notiekošā ietekmēti. Un autori visi kā viens kadrā vai aizkadrā nobirdina cilvēciska aizkustinājuma asaru, visi ir ukraiņu sirsnības ietekmēti, visi jūt līdzi un tomēr ir bezspēcīgi. Autoru simpātijas ir ģimenes un valsts abās pusēs, jo to nosaka dokumentālistu bauslis - mīli savu varoni! Un kāpēc mums neticēt Doņeckas aktīvistēm, kas lepojas ar saviem kareivjiem un nemīl Eiropas Savienību, kāpēc pieņemt, ka tā ir tikai nelabvēļu propaganda... Kāpēc nemīl?
Mutīgā meiča labu brīdi meklē vārdus, lai apzīmētu to, kas viņai nepatīk Eiropas Savienībā, un atrod - tā ir pārāk pareiza un siekalaina! Skaidrs, ka šo dedzību neiestudēsi, tā ir īsta.
Un ko gan darīt filmas autoriem, kam piejaucēti varoņi tagad ir abās pusēs? Kam jārespektē abu pušu nostāja un tiesības uz savu viedokli?
Neko īpašu jau nevar izdarīt, tik vien kā izstāstīt cilvēciskām emocijām piesātinātu un paša komentētu stāstu, kas vēstījumu paceļ pāri anonīmo ziņu līmenim. Un, protams, savākt drēbes no Čehijas draugiem, lai nodotu tai filmas ģimenes daļai, kas it kā kļuvušas par bēglēm. ''It kā'' tādēļ, ka jebkurš statuss atkarīgs, no kuras puses paskatās. Meitenes vienkārši atgriezās prokrieviskajā daļā, un kura pusaudze gan atteiksies no jaunām štātēm?
Filmas seanss svētdien, 16. oktobrī, pl. 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
IZRAKT LĪĶI VAI GLĀBT DZĪVOS?
Izraēlā mītošais un perfekti krieviski runājošais režisors Vladi Antonevičs ir radījis varoņtēlu pats sev - kļūdams par notikumu šķetinātāju filmā Slepkavības atļauja, viņš uzliek augstāko latiņu tam, ko dokumentālists vispār var izdarīt - pāraugot vērošanu un reflektēšanu, režisors kļūst par aktīvu dalībnieku un patiesības paudēju. Viņš ielien tik dziļi svešā un naidīgā teritorijā, ka līdz ar viņu ir ļoti bail, baisi un šķebinoši, bet vienlaikus pārņem lepnums un cilvēcisks atvieglojums. Ja visam ļaunajam un baisajam pretī būs cilvēki, kam nav vienalga, kas gatavi riskēt, lai noskaidrotu patiesību, lai izprastu ļaunuma saknes, lai netīksminātos, bet brīdinātu - tikmēr taču ir cerība, vai ne? Un ja riskantais, fundamentālais, analītiski attīstītu prātu un personisku līdzdalību paģērošais izmeklēšanas eksperiments vēl tiek ietērpts perfektā vizuālā formā un galu galā vēl atstāj vietu cerībai, tad režisors savu misiju ir izpildījis visaugstākajā mērā.
Slepkavības atļauja ir filma, kur režisora-varoņa padarītajam gribas lietot cēlos apzīmējumus “pilsoņa misija” un “personiskais varoņdarbs”. Visticamāk, neviens cits to nespētu izdarīt – te vajadzīgs specdienesta rūdījums.
Filma ir stilizēts dokumentāls trilleris par tēmu, ko, visticamāk, lielākā sabiedrības daļa skatītos tikai piespiedu kārtā – par neonacistu asiņainajām orģijām Krievijā. Autors koncentrējas uz dubultslepkavību, kas 2007. gadā šokējoši kļuva par interneta hītu – kadrā acīmredzami tika nogalināti divi jauni puiši, tadžiks un dagestānis. Video sludināja draudu vēstījumu visiem cittautiešiem Krievijā, iedvesa šausmas, bailes un kurināja naidu. Šajā laikā neonacistu vardarbība sasniedza augstāko līmeni, ilgāku laiku tika nogalināti līdz pat 50 iebraucējiem mēnesī, bet simtiem tika piekauti un pazemoti. Vladi Antonevičs izvēlas tikai vienu gadījumu, lai, skrupulozi analizējot ik niansi pretrunīgi interpretētajā un sākotnēji pat neizmeklētajā dubultslepkavībā, nonāktu pie arvien jauniem un jauniem šokējošiem pavedieniem.
”Orgāni” sākotnēji notikušo pat ignorēja, paziņojot, ka tā ir montāža, taču vēlāk meklēja un sodīja citus. Jā, tiesas bija, aiz restēm uz mūžu iesēdās vairāki skūtgalvji, taču patiesās briesmas slēpjas faktā, ka ideologi, musinātāji un melnās masas manipulatori palika sveikā. Vardarbība uz ekrāna, protams, ir briesmīga, tā liek novērsties un uzdzen fizisku nelabumu, bet īstais dēmonisms nāk no ideoloģijas, kam baisā kārtā ļauj izskanēt publiski. Nu, lai taču dzied kaut simts Pussy Riot, bet aizbāziet muti šiem diviem trim zvēriem, kas musina zemākos instinktus uz vardarbību! - tā gribas kliegt redzēto filmu kontekstā. Un apdomājiet, kas notiek ar trulu masu, ja pārmaiņu brīdī uzrodas maniakāli ideologi, - metu tiltiņu uz Austerlicu.
Antoneviča aukstasinīgā izmeklēšana gūst cilvēciskus vaibstus, pateicoties veiksmīgi izvēlētajam filmas partnerim, režisora draugam Šuravi, kurš, pretēji mačo tipa varonim Antonevičam, drīzāk ir autsaiders mākslinieks. Abu darbībā un dialogos sešus gadus tiek šķetināti dubultslepkavības apstākļi un patiesie iemesli, kas prasa radikālus paņēmienus informācijas iegūšanai. Abiem izdodas iefiltrēties kādā no pašiem radikālākajiem neonacistu grupējumiem, piekļūt tik tuvu šiem deformēto smadzeņu upuriem, ka filma sasniedz iecerēto – ir baisi, bet nav iespējams novērsties. Gribas redzēt, lai iemācītos atpazīt, lai ieņemtu savu cilvēcisko pozīciju un saprastu, kā cīnīties ar šādiem varmācības baciļiem gan valstiski, gan personiskās saziņas līmenī.
Taču ne jau inkubatoros izauga nacisti fašistiskajā Vācijā, tagadējā Krievijā vai mūsu tautas vēsturē – kāds taču viņus dzemdēja, audzināja, skoloja... Un nemīlēja.
Antonevičs precīzi un baisi izvirza pieņēmumu, ka neonacistu vardarbība 2008. gadā tikusi eskalēta ar Krievijas drošības orgānu ziņu, lai destabilizētu situāciju valstī un nodrošinātu pārliecinošāku Putina un Vienotās Krievijas uzvaru. Neesmu politologs, bet zinu – es kā cilvēks arī mestos pie katra, kurš sola un kura spējās ir garantēt kaut kādu mieru un nenovest valsti līdz pilsoņu karam. Pabaiss secinājums, kuru filosofiski atspēko vien abu filmas varoņu noslēguma dialogs par praktisko līķa izrakšanas jautājumu - katrs mēs, par šausmām un paldies Dievam, esam savā vietā. Tie, kas dzīvi, ļaujam gulēt mirušajiem, mīlam dzīvos, lai naidam nebūtu augsnes!
Filmas seanss otrdien, 18. oktobrī, pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
SAPNIS CEPT BULCIŅAS ĀRPUSĒ
Par mīlestību un tās trūkumu ir arī cita ļoti spēcīga filma “iz Krievijas dzīlēm” - Atbrīvošana. Īsa pamācība. Nekādas politikas, bet birokrātija un sistēma gan. Francijā producētā Aleksandra Kuzņecova filma stāsta par riskantu kino tēmu – par garā vājiem, atpalikušiem cilvēkiem vai tādiem, kas viņiem pieskaitīti nejaušības dēļ.
Darbība risinās kādā Sibīrijas psihoneiroloģiskajā pansionātā, kur vienkopus dzīvo cilvēki ar acīmredzamām garīgās attīstības problēmām un tādi, kas īpaši no mums neatšķiras. Sabiedrības veselā daļa, vienaldzīgi vai aizkaitināti, ir gatavi iespundēt aiz žoga katru, kas viņiem liekas kaut mazliet citādāks, bet... Pietiekoši daudz trako tik un tā ir ārpusē (skat. filmu par neonacistiem un viņu sastrādāto), bet tur, aiz psihoneiroloģiskā ieslodzījuma žoga, mīt veseli cilvēki, kas kļuvuši par tās pašas sabiedrības upuriem. Kuzņecova filmā savu gandrīz neiespējamo izraušanos no slimnīcas cenšas panākt divas jaunas sievietes, kuru vienīgā slimība ir nemīlētu bērnu liktenis. No vienas māte atteikusies jau piedzimstot, otru vecāki vēl kādu laiku pieturējuši, regulāri iekaustot un pazemojot. Pēc bērnu namu riņķa danča abas nu ir kopā ar acīmredzami garīgi slimajiem, jo kaut kur papīros ir bērnības traumu rezultātā iegūtās “antisociālās” diagnozes. Iestādē mītošajiem nav nekādu pilsoņa tiesību - viņi ir nolemti mūžīgai citu cilvēku aprūpei, kaut būtu gatavi dzīvot paši.
Skatītāji kopā ar abām meitenēm izjūt gan kopības sajūtu skumjajās mājās, gan personāla cilvēcisko iejūtību un labsirdību, gan pazemojošo juridisko sistēmu, lai pierādītu savu “pieskaitāmību”. Kopā ar filmas varonēm ejam uz tiesu un pie ārstiem, kopā ceram, cīnāmies, zaudējam... Kad filmas beigās viena no varonēm 35 gadu vecumā pierāda, ka ir pieskaitāma, tad prieka vietā pārņem gaišas skumjas par vārdos nedefinējamo “pasaules netaisnību”. It kā prieks, it kā uzvara, bet cik ir tādu, kas līdz brīvībai netiek? Un kas gan sagaida šo trauslo būtni ārpusē, kur ar vājākiem īpaši nerēķinās? Kuzņecova filmas galvenā vērtība ir smalkjūtība un spēja skatītāju nešokēt, neraudināt un nemoralizēt. Šis cilvēciskais stāsts veidots tādos kā pustoņos, kur plivinās gaišās skumjas kopā ar svarīgāko bausli - mīli savu tuvāko! Jo arī šim režisoram nebūtu, ko filmēt, ja galveno varoņu mātes tik vien kā būtu mīlējušas savus bērnus.
Profesionāli jāsecina, ka tēmu aktuālām filmām pietiek, bet cilvēciski - būtu labāk, ja to nebūtu. Vismaz šo, kam pamatā ir bijušais un esošais karš, vienaldzība un radikālisms, cilvēks starp labo un ļauno. Tomēr naivi cerēt, ka burvju mājiens ko mainīs, tāpēc gaidām, ko nesīs nākamā gada ArtDocFest programma. Un filmējam – cerībā uz labu!
Filmas seanss ceturtdien, 20. oktobrī, pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
