4. maija Latvijas filmu maratona programmā, seansā „Pirmizrādes pieaugušajiem” (kinoteātra „Splendid Palace” Lielā zāle, pl. 16:00), blakus sevi jau pierādījušiem un arī pasaules mērogā lieliem vārdiem ir viena gandrīz debitantes filma – Signes Birkovas eksperimentālā īsfilma ar animācijas un spēles elementiem „Pacelšanās”. Tomēr režisores vārds nav pavisam svešs Latvijas kino pazinējiem; spēles īsfilma „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” (2014) jau liecināja – arī Latvijas kinomākslā ir savs „robežpārkāpējs”.
Signes Birkovas Pacelšanās ir negaidīta un spēcīga parādība latviešu animācijas ainā. Aplūkojot filmas kadrus vai tikai sākot skatīties filmu, šķiet, ka par uzdrīkstēšanos formas un materiāla līmenī vien varētu režisorei izteikt atzinību, taču jau pēc brīža darba mākslinieciskā iedarbība izrādās tik spēcīga, ka izmantotie paņēmieni šķiet tikai nepieciešami līdzekļi. Un viss, kas būtu līdzīgs tikai pēc izskata, pēkšņi šķiet lieks un nekādā ziņā ne uzslavējams.
Nokļūstot ritmiskajā un kulta piekopšanai līdzīgu darbību piepildītajā Signes Birkovas ekrāna pasaulē, prātā nāk mākslas kuratores Robinas Ferelas teiktais:
"Animēti tēli spēj izskatīties biedējoši pārdabiski".
Viņa norāda, ka draudzīga lelle vai robots, kas dodas līdzi piedzīvojumos, nav briesmas, bet gan ļoti kārota bērnības sapņa piepildījums. Taču ar acs kaktiņu nomanīts lelles galvas pagrieziens, statujas akmens plakstiņu sakustēšanās vai dzīvnieka izteiksme, kas uz brīdi izskatās pēc cilvēka vaibstiem, var būt baisi. Animācijas filmā pārdabiskā nojauta sniedz pilnīgi citu pārdzīvojuma līmeni nekā identificēšanās ar zīmētiem, veidotiem vai citādi darinātiem tēliem notikumos – tā ir daudz tuvāka mūsu neapzinātajām bailēm no dzīvības nedzīvajā. Un otrādi. Tieši šādā pārdzīvojumā ieved Signes Birkovas filmas.
Parastais kļūst neparasts
Signes Birkovas vārds pievērsa kino vides uzmanību ar režisores pirmo īsmetrāžas filmu "Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze", kas tika nominēta Lielajam Kristapam kā labākā īsmetrāžas spēlfilma, labākā debija un atnesa veidotājiem vēl trīs nominācijas. Filma, kas saņēma atbalstu Nacionālā Kino centra konkursā eksperimentāliem kinodarbiem, pierādīja režisores smalko spēju pārvaldīt kino mediju gan kameras redzējuma līmenī, gan ņemot rokās filmlenti un izveidojot no tās kustīgu vizuāli abstraktas animācijas formu. Atšķirīgās tehnikas apvienojas noapaļotā un pabeigtā darbā.
Mēģinājumi formulēt, par ko ir šie darbi, gan atgādina anekdoti par vīru, kurš pēc psihoanalītiķa apmeklējuma purpina: "Nezinu, kas par tipu ir tas Roršaks, bet viņš sagleznojis aizdomīgi daudz attēlu, kuros mani vecāki kaujas."
Filma rāda Rēzijas Kalniņas atveidotās varones transformāciju, ko ir vilinājums nolasīt kā identitātes un vienības ar sevi meklējumus aizņemtā pasaulē. Preču noliktavas darbiniece sastingst savā mehāniskajā darbā starp plauktiem. Kastes, tomātu burka un citi sadzīviski objekti pārvēršas, kļūstot draudīgi un atbaidoši. Arī pašas ķermenis izrāda dīvainības. Apkārtējā vide viņu itin kā izraida, neļaujot patverties lietās un triecot tālāk meklējumu ceļā.
Signei Birkovai izdodas parādīt vidi neparasti piesātinātu un vienlaikus elpojošu – kamera ar svaiga skatījuma vieglumu skolas aktu zālē slīd garām ēzelim vai mežā kokam, kas karājas gaisā. Parastajam kļūstot neparastam, neparasto iespējams pieņemt bez aizspriedumiem – lietas atsvabinās no ikdienišķās nozīmes un kļūst par ceļazīmēm svētceļojumam uz iekšēju mērķi.
Sāls, āda, pelni, zeme
Viens no nozīmīgākajiem motīviem filmā Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze ir ūdens - vispirms lietus, tad upe, kas nes galveno varoni, un jūra, kur svētceļojums sasniedz kulmināciju. Arī filmā Pacelšanās autore izmantojusi šo elementu kūstoša ledus, laivu un zivju tēlos. Režisore atzīst: "Zemapziņa man asociējas ar tādu zaigojošu kloāku, tumši zilu, neaptveramu kā okeāns – tātad ūdens, kurā tad arī peld dažādu pagātnes notikumu, priekšstatu, uztveres, atmiņu elementi, kas filmā parādās kā tēli, piemēram, zivis."
Pacelšanās veidota jauktu mediju tehnikā
(filmējums, aplikācija, objektu animācija, tieši apstrādāta filmlenta)
un iedarbojas uz skatītāju caur ritmu, tēliem un darbības tempa kāpinājumu. Stāsta ietvaru veido pirms 12 gadiem uzņemts filmējums ar vīrieti kovboja cepurē, kas pēkšņi saļimst uzartā laukā. Vēlāko laiku filmas centrālais tēls ir melna ādas lelle. Mērķtiecīgā virzībā ekrānā darbojas "sāls, āda, pelni, zeme, dažādi fluīdi, koki, tīģeracs, uguns, māli, vasks, spalvas, muļķu zelts, kristāli, šungīts, taureņi, ragi, vistas kājas; kosmiski izspļāvieni, urbāni un pastorāli artefakti un vēl daudz kas cits no gaisa nokritis", kas Ernesta Ansona skaņas pavadījumā iedarbina skatītāja iztēli un ļauj tai vaļu pār racionālo prātu.
Raganas daba
Filmas pirmais seanss domubiedru lokam notika programmā Eksperimentālā kino vakari filmu teātrī Kino Bize, kur ievadvārdus Signes Birkovas radošajā darbā pirms seansa sacīja filmas producents Jānis Putniņš.
Viņš iezīmēja režisores naratīvi un vizuāli brīvā stila kontekstu, demonstrējot fragmentus no režisores pirmās filmas un darba materiālus (kameru un filmas lentas), demonstrēja arī Lena Laja (Len Lye) un Stena Brekedža (Stan Brakhage) abstraktās animācijas filmas Brīvie radikāļi / Free Radicals (1979) un Pasaulīgo baudu dārzs / The Garden of Earthly Delights (1981). Ikoniskās filmas veidotas uz filmlentas bez fotogrāfiskā starpposma - Lens Lajs ieskrāpējis līnijas uz neapstrādātas 16mm lentas, bet Stens Brekedžs izmantojis gan fotogrāfisko lentu, gan caurspīdīgu filmlentu; viņa darbs sastāv no 3 daļām, tāpat kā Hieronīma Bosa glezna, ar ko animācijas filma veido dialogu, pretnostatot harmoniskajiem dabas tēliem gleznā dramatiskus dabas elementu tuvplānus. Brekedžs pašā cilvēka acs priekšā palielinājumā izkārto ziedus, mušu spārnus, lapas, sēklas, lai to ritmā atklātu, ka cilvēks nav vienīgais dabas veidojums, kas pieredz ciešanas.
Arī abas Signes Birkovas filmas satur kadru pa kadram apstrādātas abstraktas ainas, kas katrā filmā gan veidotas citādi. Apstrādātā lente ir dialogs ar skatītāju – piemēram, raganas sadedzināšanas aina filmās Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze, kam seko termiski izmocīta filmlenta, ļauj pārdzīvojumam iedarboties materiāla līmenī un pārbīda robežas starp objektu un subjektu, priekšstatu par dzīvo un nedzīvo. Kadru pa kadram veidotā realitāte šķiet fiksējam to, kas cilvēka acij ir neredzams, taču šķiet nojaušams kaut kur pašā skatiena perifērijā. Šķiet, ka tajā brīdī pati raganas daba iesūcas filmlentē un tad atgriežas citā sievietē.
Pēc prāta likumiem
"Kad veidoju filmu Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze, es izmantoju 35 mm pozitīvus un negatīvus, kas bija Jāņa Putniņa filmas Varmācības meditācija pārpalikumi vai darba kopijas lentas ar nofilmēto materiālu," stāsta režisore.
Viņa turējusi filmu bļodā ar balinātāju, līdz liela daļa emulsijas slāņa pilnībā nobalināta nost. "Dažreiz es balinot atstāju kādus attēlu fragmentus, bet tikai tā, lai tas nebūtu atpazīstami."
Pēc filmas seansa, atbildot uz jautājumiem, autore atklāja, ka gandrīz ikviens objekts filmās ir viņai personiski nozīmīgs, tāpēc arī Jāņa Putniņa filmas klātbūtne šajos darbos šķiet zīmīgāka par vienkāršu darba materiālu. Varbūt ne uzreiz kā Roberta Raušenberga mākslas darbs Izdzēstais de Kūnings / Erased de Kooning Drawing (1953), kas piecdesmito gadu Ņujorkā tapa, māksliniekam izdzēšot sava priekšteča abstraktā ekspresionisma gleznu, bet tomēr. Saistību starp darbiem pastiprina personālijas, kas parādās lomās abās filmās, noslēpumainība un itin kā kliedzoša centrālo personāžu sadursme ar apkārtējās pasaules nospiedošajiem uzvedības modeļiem (varas pārstāvji, skolas biedri). Varbūt tās ir bezcēloņa sakarības, ko bija meklējis Jāņa Putniņa varonis? Varbūt šīs sakarības neviens tā arī neatrod.
Ir filmas, kur kadru pa kadram uzņemtā daļa un tiešais filmējums neturas kopā un pat traucē skatīšanos, teiksim, smilšu vai uz stikla ar eļļu papildināti attēli, kur daļu mākslinieks veido skatītāja acu priekšā, daļu parāda kā animāciju. Taču Signes Birkovas filmu valoda ir tik spēcīga, ka variēšana starp dažādajiem attēla veidiem bez grūtībām iekļaujas darba kopējā uzbūvē. Lelles kustības, autores roku kustību paātrinājums, vistas kājas – lai cik jocīgi izklausītos, Signes Birkovas darbā katra no šīm lietām ir loģiska un iederīga.
Iespējams, ka šeit sava nozīme ir autores izglītībai filosofijā, kas ļauj veidot noturīgu, nepretrunīgu simbolu sistēmu un darboties tajā.
Jau Hugo Minstenbergs, kura psiholoģiskais pētījums par kino dabu iznāca 1916. gadā, atzīmēja, ka filma (ko gan viņš sauca par fotospēli) drīzāk pakļaujas prāta, nevis ārējās pasaules likumiem. Iespējams, tieši tā ir Signes Birkovas filmu jauda – viņas filmās arī prāta neapzinātā daļa runā ekrānam saprotamā valodā. Un es ļoti ceru, ka režisore turpinās paplašināt savas un latviešu kino valodas mākslinieciskās robežas.
