Vēl līdz 24. februārim mēs katrs varam pielikt plecu, lai pamatīgu soli uz priekšu spertu režisores Signes Baumanes topošā animācijas pilnmetrāžas filma „Mans laulību projekts / My Love Affair With Marriage”. Platformā „Kickstarter” izsludinātā naudas vākšana turklāt paredz milzīgu intrigu – projekts saņems vai nu visu, vai neko. Par procesa niansēm stāsta pati Signe un sūta īpašu videosveicienu Kino Rakstu lasītājiem.
Zane Balčus: - Satraukums, kādu pirms jaunā gada iestāšanās izjūt katrs, kad tiek skaitīti tobrīd maģiskie skaitļi “desmit, deviņi, astoņi…”, kamēr beidzot pēc vieninieka raujam vaļā šampanieti, - tas viss ir nieks, salīdzinājumā ar izjūtām, kuras piedzīvo Kickstarter kampaņas dalībnieki, tuvojoties procesa noslēgumam. Šajā gadījumā – animācijas režisore Signe Baumane, kura jau otro reizi ar šīs platformas palīdzību vāc finansējumu savai pilnmetrāžas filmai. Brīdī, kad šī intervija sasniedz lasītājus, filma Mans laulību projekts ir savākusi apmēram trešo daļu no kampaņā ieplānotā finansējuma, tajā šobrīd līdzdalīgi bijuši jau 476 cilvēki. Kampaņas noslēgums strauji tuvojas – 24. februārī tai tiks pielikts punkts. Mierīgāki brīži mijoties ar lielu sasprindzinājumu, skype sarunā no pelēkā ziemā slīgstošās Ņujorkas stāsta Signe, jo projekts var nesaņemt neko, ja nesasniedz pašu noteikto naudas summu.
Kad tapa Signes pirmā pilnmetrāžas animācija Akmeņi manās kabatās, es arī saņēmu ziņu par Kickstarter kampaņu, jo jau kādu laiku esmu viņas kontaktu sarakstā un varu sekot līdzi Signes aktivitātēm. Mani uzrunāja Akmeņu... ideja, un es kļuvu par filmas atbalstītāju. Man patīk apziņa, ka es arī esmu bijusi līdzdalīga filmas tapšanā, ka esmu daļa no cilvēku grupas, kam šķiet svarīgas Signes veidotās filmas. Un tagad? Kamēr jūs lasīsiet interviju, es apmeklēšu Kickstarter lapu.
Tiem, kas nezina, pastāsti, lūdzu, par ko ir tava jaunā filma.
Signe Baumane: - Īsumā es parasti saku – tur Bioloģija un Romantiskā Mīlestība plēšas par to, kura kontrolēs vienu bezpalīdzīgu sievieti ar lielu vēlmi būt mīlētai un precēties. Bet filma ir vairākos līmeņos. Stāsta līmenī tā ir par sievieti, par jaunu meiteni – kā viņa izaug, veidojas, izprot sevi kā sievieti. Starp citu, tas balstīts manā personīgajā pieredzē, tā ka lielākā filmas darbības daļa notiek Latvijā. Un tad viņa iemīlas un nodarbojas ar precēšanos un šķiršanos. Tas ir sievietes ceļš, dzīves piedzīvojums – kāpēc mēs precamies, kāpēc iemīlamies, tas ir atvērts mīlas stāsts, kurā nav viss skaidri pateikts, bet kurā tu pats sevi atklāj.
Otrs līmenis ir par to, kas notiek bioloģiski tad, kad tu iemīlies. Kādi neirotransmiteri, kādas ķīmiskās daļiņas liek tev justies zināmā veidā un noskaņās. Man tas likās ļoti, ļoti interesanti. Un vēl ir tas spiediens, ar kādu iedarbojas sabiedrība, mīlestību liekot Dieva vietā. Filmā šo sabiedrības spiedienu pārstāv dziedošas mitoloģiskās sirēnas, kuras ir kā popdziedātājas.
Nezinu, kā tev, bet man, kad es augu, popdziesmas vienmēr dziedāja par mīlestību – skumjas dziesmas par mīlestību, priecīgas dziesmas par mīlestību, bet mīlestība vienmēr ir tā, par ko dziesmās dzied. Un tad tev liekas, ka iemīlēties un mīlēt ir pats svarīgākais dzīves uzdevums. Bieži vien cilvēki saka, es pat vēl tagad esmu dzirdējusi, kad, piemēram, kāds cilvēks nomirst jauns, – vai, vai, cik žēl, viņš pat vēl nebija piedzīvojis mīlestību! Tas rāda, ka sabiedrībā mīlestība tiek uzskatīta par vērtību. Un man tas likās ļoti interesanti, kā savienot stāstā šo sabiedrības uzskatu ar sievietes pašas sajūtām, viņas ķermeņa bioloģisko reakciju. Turklāt animācija ir unikāls mākslas veids, kurā var parādīt visādas neredzamās lietas; Bioloģija filmā ir tēls, kas runā par šiem procesiem.
Kā tu rakstīji filmas scenāriju?
Akmeņus es savulaik uzrakstīju burtiski piecās nedēļās – sāku rakstīt, un tas vienkārši izlija ārā, un tad mēs to slīpējām astoņus mēnešus.
Šajā filmā ir citādāk, jo nav manas balss, mums ir trīsdesmit tēli un viņi mijiedarbojas cits ar citu. Tas bija izaicinājums – kā uzrakstīt šādu scenāriju.
Piemēram, filmas galvenā varone Zelma apprecas ar puisi, un izrādās, ka viņam ir atkarība no alkohola. Mēs jau visi zinām, cik garlaicīga ir alkoholiķa vai narkomāna dzīve, tur nav drāmas. Cilvēkam baigi vajag iedzert, viņš iedzer un nomierinās... vai kaut kā tamlīdzīgi; dramatiski tur nav nekā interesanta, viņi ir mazliet kā roboti. Tātad scenārijam tas nav īpaši interesanti, man vajadzēja atrast – un tas bija ļoti grūti! -, kā šo tēlu, šo vīrieti padarīt cilvēcīgu un interesantu, kā viņa problēmu padarīt simpātisku. Ja tu nejūti līdzi tēlam, ja tēls nav sarežģīts un komplekss, un top par karikatūru, tad tas nav interesanti.
Scenārijs tāpēc tapa ļoti ilgi, paralēli es vēl arī pētīju neirobioloģiju.
Un beidzot tu esi nonākusi līdz Kickstarter kampaņai filmas finansējuma piesaistīšanai.
Ja tu kādu cilvēku ļoti mīli un vēli viņam visu to labāko, tad noteikti viņu apturi, lai viņš vai viņa netaisītu Kickstarter kampaņu, jo tas nav pats vieglākais naudas vākšanas ceļš. Tas ir sarežģīts un ļoti intensīvs periods. No vienas puses, man patīk tik ātri sākt kontaktēt ar potenciālajiem skatītājiem, man patīk, ka ir cilvēki, kas tic tēmai, tic man, tic šim darbam, šai filmai, kas vēl top, un atbalsts uzliek pienākumu man. Mēdz teikt, ka tikai viens procents no cilvēkiem, ar kuriem tu kontaktējies, iedos tev drusku naudas... tad cik cilvēku man jāsakontaktē, lai savāktu to summu?
Es strādāju lielākoties ļoti mazā grupā, ikdienā kontaktējos ar ļoti maz cilvēkiem, bet tagad, Kickstarter kampaņas laikā, man ir kontakts vismaz ar kādiem 500 līdz 800 cilvēkiem katru dienu! Es izsūtu e-pastus, tad ir feisbuks, tad twitter, ir zvani, nāk cilvēki uz studiju. Un tas ir ļoti daudz, jo jāpatur viss galvā. Tajā pašā laikā šo cilvēku atsaucība un entuziasms iedrošina un liek domāt par to, ka filmai ir skatītāji, ir auditorija, kura tad, kad filma būs pabeigta, to arī skatīsies.
Kas ir šie cilvēki, kas ar tevi kontaktē kampaņas ietvaros?
Ir bijuši vairāki raksti animācijas blogos un žurnālos, arī sociālajos tīklos izsludināts, ir mana personīgā mājas lapa. Nav jau arī tā, ka es būtu pirmo dienu filmu industrijā, tā ka ir cilvēku grupa ap mani. Bet principā informācija izplūst ļoti lēnām, es mazliet esmu par to pat pārsteigta.
Lai gan nevajadzētu būt pārsteigtai, jo mēs sākām kampaņu pāris dienas pēc tam, kad Tramps tika inaugurēts un bija tie lielie protesti, es arī braucu uz Vašingtonu protestēt.
No turienes atgriezāmies svētdien, pirmdien visi ar šausmām skatījās, ko nu viņš tur sāka parakstīt, un otrdien mēs sākām kampaņu. Bet tajā laikā nevienu neinteresēja nekas cits, kā tikai politika, nebija nemaz iespējams iespraukties sociālajos medijos ar kādu sarunu par mākslu.
Vai tagad situācija ir mainījusies?
Jā, jā, pēdējās piecas dienas [saruna notika 11. februārī. – Z.B.] es jūtu, ka tas ir mainījies, ka cilvēki tagad saka – jā, Tramps ir zaudējis imigrācijas spēli, ir mazliet atvēsināts un piebremzē. Un cilvēki tagad saka – tā, par ko mēs tagad raizēsimies? Tagad raizēsimies par mākslu!
Bet mēs zaudējām pirmās desmit dienas, kas noteikti aizgāja kā akmens purvā – mēs metām akmeņus, un katru reizi tie purvā pazuda.
Kampaņas sākuma datumu nav iespējams mainīt?
Tādi ir spēles noteikumi. Lai gan man liekas – jebkurš laiks var būt slikts. Ja mēs sāktu tagad, varbūt vēl kaut kas gadītos, tu nekad nevari paredzēt, kas būs un kā viss izveidosies. Bet, godīgi sakot, man liekas, ka viss būs kārtībā – mēs pa visiem kopā savāksim šo summu.
Es vēl gribu pateikt par politiku un mākslu – Amerikā ir tāds fonds The National Endowment for the Arts, vienīgais federālais fonds, kas atbalsta mākslu. Nezinu, vai tas ir viens no izdomātiem faktiem, vai tomēr īstajiem faktiem, bet runā, ka šī fonda gada budžets ir tāds pats, kā summa, kas nepieciešama, lai pāris dienas apsargātu Melāniju Trampu viņas dzīvoklī Ņujorkā, jo viņa negrib dzīvot kopā ar savu vīru Vašingtonā. Šis salīdzinājums par to, kas tiek tērēts šiem bagātajiem un privileģētajiem cilvēkiem, un kas tiek dots mākslai, parāda, kādas ir prioritātes šajā valstī. Tāpēc arī Kickstarter ir viens no veidiem, kā mākslinieki var atbalstīt savus projektus. Mākslas un filmu projekti gan bieži vien nesavāc prasīto summu, labāk veicas produktiem – aplikācijām vai vēl kam citam.
Un ir nosacījums – vai nu visu summu, vai neko.
Ja tev viens dolārs pietrūkst, tad viss, nesaņem neko. Es esmu kampaņas aizsācēja, un Stērdžiss [[1]] ir partneris, mēs abi divi nedrīkstam ne grasi ielikt, jo tad mūs diskvalificēs.
Tā ka, ja mums pienāk tāds brīdis, kad ir palikušas divas minūtes līdz beigām un pietrūkst divi dolāri, mēs paši tos ielikt nevaram – mums jāzvana tev.
Piezvaniet!
(Abas smejamies.)
No praktiskās puses skatoties – kas jādara, lai šādu kampaņu uzsāktu? Tas ir vienkārši?
Tas ir absolūti vienkārši. Tu izveido savu profilu, ievadi informāciju, kredītkartes datus, ko var verificēt. Ja tu esi īsts cilvēks un tev ir sava kredītkarte, tu vari šādu kampaņu uzsākt kaut vai šodien. Jāpievieno video – viņiem īsti nepatīk, ja nav video, tad var būt grūtības lapu apstiprināt -, jāieliek informācija par sevi, par balvām, ko saņems atbalstītāji par savu naudu, un uz priekšu!
Jautājums ir, kā tu izplati informāciju par savu kampaņu – kurš par to uzzina un kurš ir gatavs atbalstīt. Ļoti svarīgi ir tas, ka tu pats esi savā video, tev ir jāizstāsta, kāpēc tev šis projekts ir svarīgs, jo, ja tev tas ir svarīgs, tad varbūt tu vari pārliecināt kādus citus cilvēkus, lai viņiem arī tas ir svarīgi.
Tas ir kā tāds publisks pičings.
Jā, tas ir publisks pičings. Ir jāskatās acīs publikai un jāskaidro, kāpēc viņiem tev jādod nauda, un lūdz viņiem tieši. Tas prasa no manis daudz, es strādāju 16 stundas dienā, izplatot šo ziņu. Bet tajā pašā laikā arī es ticu, ka – ja tu dzīvo tā viens pats un domā „es te pats taisīšu savu filmu”, tad kaut kas nav labi.
Šī kampaņa tevi izgrūž ārā no komforta zonas un iegrūž aukstajā putenī, un tev ir jāvāc sniega pārslas viena pie otras un jāsaglabā.
Sistēma ir tāda, ka atbalstītājiem nauda no kredītkartes netiek noņemta tikmēr, kamēr kampaņa nav beigusies. Un, ja tu neesi labi izturējies pret šiem cilvēkiem trīsdesmit dienu laikā, kamēr kampaņa notiek, dažreiz viņi sadusmojas un saka – man nepatīk, ka tu man sūti tik daudz e-pastus, man nepatīk, ka tu nepieminēji mani feisbukā! -, un viņi var paņemt savu naudu atpakaļ. Tā ka nauda nav garantēta. Es ar šausmām domāju, ka var kāds paņemt savus simts dolārus piecas minūtes pirms kampaņas beigām, naktīs nevaru gulēt no tā. Bet tas tev iemāca, ka tu piešķir citiem cilvēkiem vērtību, tu iedod viņiem varu pār sevi, un tev jābūt gatavam to pieņemt. No vienas puses, varētu teikt – varbūt tas ir slikti, ka viņiem ir vara pār tevi. Bet no otras puses – nu, protams, ka viņiem ir vara, viņiem ir vērtība! Es kā mākslinieks nedrīkstu teikt „Es esmu labāka kā citi cilvēki!” -, es neesmu, mēs esam visi kopā savīti vienā mezglā. Un ar šo projektu, ar Kickstarter palīdzību tas tiek apliecināts. Mēs visi esam līdzvērtīgi, man nav svarīgi, vai tie ir 10 dolāri vai 100 dolāri, mēs visi esam kopā un strādājam, lai šis projekts taptu. Tas varbūt izklausās gaisā pasisti, bet tā es jūtos.
Man patīk, ka šī kampaņa man iemāca pazemību, nevis iemāca, bet atgādina to. Pēc Akmeņiem manās kabatās es domāju – būtu baigi labi, ja es varētu tā pacilāti, nošķirti no citiem cilvēkiem kaut ko taisīt, kā atzīta māksliniece strādāt. Bet tad tu sāc taisīt Kickstarter kampaņu un saproti, ka – ne nu labāka, ne pacilātāka, tāds pats cilvēks kā pārējie.
Šajā kampaņā sasniedzamā summa ir trīs reizes lielāka nekā Akmeņos. No kā tas atkarīgs? Esat kļuvuši drosmīgāki Kickstarter platformā, vai filmai izmaksas lielākas?
Es negribu taisīt vienu un to pašu filmu, ar savu balsi kā Akmeņos..., jo tā ir lētāk.
Man gribas sevi izaicināt, taisīt kaut ko citu. Mēs aprēķinājām budžetu – vispirms mums jāieraksta filmas audio celiņš, mūzika jāsaraksta, aktieri jānoalgo. Filmā piekritis piedalīties aktieris Metjū Modins [[2]]. Lai ierakstītu trīsdesmit Ņujorkas aktierus, pati mazākā summa ir 66 tūkstoši, vēl mums ir jāmaksā komponistam – viņam arī ir kaut kas jāēd, tie ir tūkstoši divdesmit. Un tad ir ierakstu studija, tās ir vairākas dienas, pat nedēļas.
Viena mitoloģisko sirēnu dziesma filmai jau ierakstīta, komponists Kristians Sensini:
Vēl pa to starpu 10 procentus paņem Kickstarter, vēl mums ir balvas jāizsūta. Teiksim, filmai Akmeņi manās kabatās mēs savācām 50 tūkstošus, bet no tiem četrarpus aizgāja, lai izsūtītu balvas. Tā ka tu it kā savāc lielu summu, bet visa nauda neaiziet filmai.
Pastāsti, lūdzu, par Akmeņu atbalstītājiem! Varbūt bija arī no kādām negaidītām pasaules vietām?
Pārsteigums bija no Turcijas daži, no Grieķijas. Nu, protams, no Eiropas, no Japānas, no Dienvidkorejas, no Kanādas... Un no Latvijas bija ļoti daudz cilvēku. Precīzu skaitli tagad nevaru pateikt, bet bija ap simtu piecdesmit vai pat divsimt, ar nelielām summām. Un viņi raksta man – es esmu iedevis piecus dolārus, un par saviem pieciem dolāriem es gribu redzēt filmu latviešu valodā! Man tādu plānu absolūti nebija, šo filmu tulkot latviski, jo tā ir manas ģimenes vēsture, un es negribēju, ka mana ģimene šo filmu redz. Ja nebūtu šīs kampaņas, tad filma nebūtu latviski tulkota. Tu redzi, atbalstītājiem ir vara pār mani un to, kas notiks ar filmu.
Gan jau arī šī filma būs jātulko latviski!
Tas ir zvaigznēs ierakstīts. Bet es tā ļoti ceru.
Vai atšķiras darbs pie pilnmetrāžas vai īsmetrāžas filmas?
Tā ir milzīga starpība. Ar īsmetrāžām ir tā, ka – izskrien kaut vai uz tualeti, iešaujas prātā ideja, tu atskrien atpakaļ – šņak-šņak-šņak, un pēc piecām dienām gatavs! Es esmu diezgan impulsīva, man patīk ātri kaut ko uzzīmēt un tad ieraudzīt to kustamies. Bet pilnmetrāžas filma ir nopietni jāplāno, ir daudz iesaistīto cilvēku, tas nevar būt tikai impulsīvs un mentāls process, šeit vairāk vajadzīgs laiks un nauda. Tā ir galvenā atšķirība. Es labprāt atgrieztos īsfilmu formātā, jo tas ir tas, ko es pārzinu, bet mani intriģē pilnmetrāža, jo es jūtu, ka tas ir mans formāts – ka es varu izstāstīt stāstu, turēt auditoriju 90 minūtes. Tas ir izaicinājums manām stāstnieka spējām. Es gribētu uztaisīt vēl vismaz kādas trīs pilnmetrāžas, man ir domas, kādas nākamās tēmas es gribētu. Šī laulību tēma man ir ļoti svarīga. Arī tas, kas mēs esam kā sievietes, kas mūs padara par sievietēm, tā arī ir interesanta tēma.
Pastāsti, kādā tehnikā veidosi filmu?
Akmeņos es jau šīs divas tehnikas izmantoju – zīmēto animāciju un papjē-mašē –, bet jutu, ka šajā mākslinieciskajā risinājumā ir daudz vairāk iespēju, nekā biju pratusi izmantot. Es gribētu šīs iespējas izmantot daudz vairāk, sasniegt maksimumu, kā filmu iespējams padarīt vizuāli interesantu.
Pieņemsim, ka tagad šeit, Kino Rakstos, tev ir jānopičo sava filma, lai motivētu lasītājus piedalīties kampaņā. Ko tu teiktu, kāpēc viņiem būtu tava filma jāatbalsta?
Tas ir ļoti labs jautājums. Pirmkārt, filma atspoguļo noteiktu laika periodu – no 1970. gada līdz Padomju Savienības sabrukšanai un vēl pāris gadus pēc tam. Šis periods varbūt nav mums pats mīļākais, arī man pašai ne. Jā, es tad augu un veidojos kā cilvēks, bet, kad es atceros padomju laikus, man ne īpaši silti un mīļi paliek. Tomēr tas ir interesants periods, jo tad valdīja autoritatīvs režīms, un man šķiet, ka demokrātiskā sabiedrība, arī Amerikā, no šādas autoritatīvas attieksmes nekur tālu nav aizgājusi. Ja tu gribi būt sieviete, tev obligāti jāuzvedas tieši tā, kā pieņemts; ja tu atšķiries, tad tu neesi ne populāra, ne pieņemta, ne mīlēta.
Un šis autoritatīvais mīlestības kliedziens – mīlestība ir pats svarīgākais sievietes dzīvē, un apprecēties ir kā dzīves kronis! Tā ir kā direktīva šajā sabiedrībā, un tieši tāpēc man šī filma liekas ļoti interesanta. Tad, kad Padomju Savienība sabrūk, pēkšņi atveras durvis un galvenā varone no austrumiem ierauga cilvēku otrā pusē, bet izrādās, ka ir kultūru atšķirības, par ko viņa pat nenojauš. Viņa domā – mēs esam divi cilvēki, divas bioloģiskas būtnes, un mēs viens otru mīlam. Bet izrādās, ka atšķirības ir milzīgas, un rodas neizpratne vienam par otru, neizdodas pārvarēt atšķirīgo.
Man liekas, šis jautājums – kas tu esi kā sieviete un kāpēc tu dari zināmas lietas, lai būtu sieviete –, tas ir tāds interesants jautājums, kas nav Latvijas filmās daudz pētīts. Vienmēr filmās tiek pētīti vīriešu piedzīvojumi un vīriešu pārdzīvojumi, vēl kādas citas tēmas, bet ne no sievietes skatpunkta – kā sieviete redz mīlestību, pasauli, kāds ir spiediens uz sievieti no sabiedrības puses. Man liekas, tā ir interesanta tēma tieši latviešiem un latviešu sievietēm.
Bet es nezinu, vai šis iznāca tāds ļoti seksīgs pičings. Varētu teikt, ka iemesls, kāpēc latviešiem jāatbalsta filma, ir – tajā ir daudz dziesmu. Es nopietni to saku – filma izklaidē un māca. Filma ļauj ar vienu aci ieskatīties bioloģijā, bet ar otru aci turas pie dziesmām, pie šīs mitoloģijas, pie mīlestības romantikas. Tur ir gan romantiskais plīvurs, gan patiesība, un tu vari izvēlēties, uz ko tu skatīsies.
Iespēja uzzināt visu par projekta tapšanas gaitu un piedalīties Signes Baumanes topošās pilnmetrāžas filmas kampaņā platformā Kickstarter - ŠEIT.
Signes sveiciens Kino Rakstu lasītājiem:
Dažas Signes Baumanes īsfilmas:
Pupu mizas par seksu / Teat Beat of Sex (2007, 4 min)
https://vimeo.com/13605859
Dzimšana / Birth (2009, 12 min)
https://vimeo.com/24837094
Tarzāns / Tarzan (2014, 3 min)
https://vimeo.com/87424896