Kinoskatītāja pieredzes paplašināšanai būtu vērts iepazīt šo fenomenu – kino kolektīva radīts kolektīvais kino. Un nē, tā nav tautoloģija, tas ir īpašs filmu radīšanas veids ar īpašu filozofiju.
Kino veidošana parasti nav viena cilvēka darbs, tas attiecas gan uz spēlfilmām, gan dokumentālajām filmām, gan lielbudžeta grāvējiem, gan studentu filmām. Kino veidošana tradicionāli ir kopdarbs, taču ne absolūtā nozīmē – kopīgs ir rezultāts, bet ne darbs, kas paredz dalījumu pienākumos un atbildībās. Kino ierastā tapšana paredz iekšējas funkcionālas robežas, kas nereti iedibina arī konvencionālas hierarhijas. Platona Valstī, piemēram, katrs ir savai dabai visatbilstošākajā vietā un amatā, jo tikai tā var sasniegt labu dzīvi. Arī labs kino top, īstajiem cilvēkiem darot īstās lietas. Un tas ir labi.
Pavisam citāds ir kopdarbs, kas rodas kino kolektīva darbības rezultātā. Protams, būtu naivi par kino kolektīviem runāt vienveidīgi – vēsturiskie veidošanās cēloņi un mērķi katram atsevišķajam kolektīvam ir bijuši ļoti atšķirīgi; tikpat iespējams, ka to veidošanās iemesli bijuši daudz sarežģītāki, nekā šeit minēts, tomēr šie ir minami kā kino kolektīvu veidošanās paradigmātiski piemēri atbilstoši vienojošajam elementam: metode, ideja, personīgi kontakti. Padomju Kinokus (Dzigu Vertovu, Elizavetu Svilovu un Mihailu Kaufmanu), šķiet, vienoja ideja par kino spēju redzēt (un radīt) citu pasaules pieredzi un caur to – citu pasauli. Black Audio Film Collective tika izveidots ar vienotu mērķi vēstīt par Anglijas multikulturālo pagātni un 80. gadu realitāti. Savukārt Kentucky Fried Theater (plašāk pazīstams ar nosaukumu ZAZ) 70. gados ASV dibināja trīs skolas laika draugi (Džims Ābrahams un brāļi Deivids un Džerijs Cukeri) ar līdzīgu humora izjūtu; vēlāk viņi kopā radīja ievērojamus slap-stick komēdiju žanra paraugus – piemēram, Kailais ierocis / Naked Gun (kopš 1988).
Tomēr arī šādu kopdarbu nebūt nevarētu saukt par absolūti kolektīvu – joprojām tiek saglabāta autorība un nošķirtas funkcionālās lomas. Un arī tas ir labi.
Šajā rakstā pievērsīšos kolektīvajam kino tā galējā izpausmē – kā pilnīgam kopdarbam, kurā jebkuras individuālās tiesības uz autorību vai īpašumu tiek izšķīdinātas.
Iespējams, es te veidoju naivu un ķēpīgu jēdzienisku nošķīrumu starp kolektīvo kinoveidošanu un kinokolektīvu darbību. Ne viss, ko veido kino kolektīvi, ir kolektīvā kino paraugs; bet viss kolektīvais kino ir kino kolektīvu radīts (iekļaujoša attiecība). Iespējams, par kolektivitāti kino būtu jārunā kā par graduālu piemitību – kino darbs ir vairāk vai mazāk kolektīvs. Šādu kino neveido kino kolektīvs klasiskā izpausmē – salikta atsevišķu kinoprofesionāļu kopiena, kuru vienotu metode, ideja, mērķis vai personiskas saistības. Šajā gadījumā filmu veido viena balss un viens prāts, viena roka un viena acs, kolektīvs ķermenis, kas veido kolektīvu autorību.
Viens no spilgtākajiem kolektīvās kino veidošanas paraugiem mūsdienās ir Karrabing Film Collective veidotās filmas, un apjomīgu izlasi (15 nozīmīgākās filmas un vienu jaundarbu, kas pēc maniem aprēķiniem veido apmēram 5 stundas un 40 minūtes intensīvas kino pieredzes) vēl līdz jūlija beigām ir iespējams redzēt karrabingu personālizstādē Brīnumzeme / Wonderland galerijā Haus der Kunst Minhenē, bet nupat minēto jaundarbu līdz 18. jūnijam iespējams redzēt Vīnē, Secesijas galerijā.
Šajā rakstā caur Karrabing Film Collective filmu analīzi ceru pietuvoties kolektīvā kino fenomenam, izvērtējot, cik plaša un dažāda ir karrabingu filmu kolektivitāte, aptverot visu kinodarbu no tapšanas pirmsākumiem (un pat pirms) līdz skatīšanās pieredzei. Lai arī kolektīvais kino noteikti nav homogēns vienums, tomēr ticu, ka rakstā lasāmās atziņas tiecas piedāvāt kādus vairāk vai mazāk universālus kritērijus, kas varētu raksturot kolektīvo kino pašu par sevi.
Būtiska piebilde - par interpretācijām
Saprotamu iemeslu dēļ es rakstu kā nezinošs rietumnieks, kas tikko atvēris acis. Līdzīgas sajūtas parādās, arī iepazīstoties ar kuratoru veidotajiem ievadošajiem tekstiem Haus der Kunst galerijā Minhenē un Secesijā Vīnē. Salīdzinot abus aprakstus un apzinot to neticami atšķirīgās interpretācijas un skaidrojumus, atklājas, ka -ismi un citas rietumnieciskas klasifikācijas tik dziļi un atšķirīgi izveidojušas rietumniecisko racionalitāti, ka nekur tālāk par puspatiesībām par karrabingu kino mēs nevaram tikt. Atšķirīgais kārtējo reizi ir ticis pakļauts rietumnieciskai kastrācijai, padarot to rietumnieka prātam pieejamāku un pozicionējot to noteiktā diskursā, bet atsakoties no brīnišķīgi nesaprotamā.
Nepieklājīgi tieši un klaji šī tieksme uzrādās salīdzinājumā – katra no galerijām piedāvā krasi atšķirīgu karrabingu kino darbu vēstījumu interpretāciju, atbilstoši galerijas pašas ideoloģiskajām ievirzēm.
Uzskatāms piemērs ir krasi atšķirīgās karrabingu nosaukuma interpretācijas kuratoriālajos tekstos –
Minhenē var izlasīt, ka karrabing nozīmē potencialitāti, proti, iespēju kļūt par kaut ko[1], savukārt Vīnē iespējams uzzināt, ka tas apzīmē jūras atkāpšanos un iespēju iegūt pārtiku.[2] Tiesa, valoda ir daudznozīmīga un mākslas darbi piedāvā interpretatīvu bagātību. Tomēr atšķirīgajos skaidrojumos (un īpaši faktā, ka izvēlēts viens no skaidrojumiem) atklājas atšķirīgi mākslas institūciju un rietumnieku kuratoru likti uzsvari – uz Karrabing Film Collective kā politisku, revolucionāru kustību vai drīzāk tuvību dabai. Bez šaubām, filmās tas viss jau ir, kuratori nemelo, viņi dara savu darbu. Tomēr rezultātā būtiski tiek izmainīts un atņemts Atšķirīgais.
Tāpat arī šajā rakstā eksotizācija ir neizbēgama un par to es lūdzu jūsu piedošanu. Es centos iespējami daudz lasīt un sadzirdēt, ko saka paši karrabingi, nevis izteikt vērtējumus. Vērtējiet paši, ja jums tā tīk!
Bēgums un kopīgais atšķirīgajā
Karrabing Film Collective ir viena no apvienības Karrabing Indigenous Corporation darbības formām.[3] Karrabingus veido vairāk nekā 50 dažāda vecuma dalībnieki, no kuriem visi (izņemot vienu – amerikāņu antropoloģi Elizabeti Povinelli) ir Austrālijas ziemeļu krasta (galvenokārt Beljuenas apgabala) pamatiedzīvotāji.[4] Kā intervijā stāsta Povinelli: “Karrabingi nav vieta vai tauta. Karrabing (no emmiyangal valodas, kurā runā vairums karrabingu) apzīmē stāvokli, kad plašās piekrastes plūdmaiņas ir zemākajā punktā [t. i., bēgumu], un ir pretstatāms karrakal, kad plūdmaiņas ir visaugstākajā punktā [t. i., paisums]. Tas izsaka esošo atšķirību lauku kā vienību, kas potenciāli vienmēr ir bijusi.”[5] Karrabingi ir fragmentēta kopiena gan reliģiski[6], gan valodiski[7], teritoriāli un piederības ziņā, viņiem nepiemīt tautai vai klanam raksturīgā viendabība. To veido vairākas nelielas kopienas – klani –, kas ir savstarpēji radnieciski saistītas, taču tā nav tieša, bet gan senču mediēta radniecība un ir cieši saistīta ar karrabingiem raksturīgo dzīvoto mitoloģiju. Karrabingu apvienības radošā darbība aizsākas ap 2007. gadu. Šo gadu laikā viņi iemantojuši atpazīstamību kā Amerikā un Austrālijā, tā Eiropā, un 2017. gadā festivāla Homo Novus ietvaros viņu filmas līdz ar Elizabetes Povinelli lekciju bija redzamas arī Latvijā.
Tomēr filmas nav vienīgais un varbūt ne būtiskākais šīs kopienas pastāvēšanas mērķis.
“Vairums karrabingu, vismaz šobrīd, ir ieinteresēti ne tik daudz radīt mākslu, drīzāk izmantot kino, medijus un mākslu kā rīku, lai izmainītu pasauli,”[8] 2015. gadā intervijā stāsta Povinelli. Spriežot pēc Karrabing Film Collective jaundarba Nakts zveja ar senčiem / Night Fishing with Ancestors, kas pirmizrādi piedzīvoja maijā vienlaikus Minhenē un Vīnē, arī šobrīd nekas nav mainījies. “Nedomājiet, ka tas [t.i., koloniālisms] šodien nenotiek. Tas joprojām notiek,” saka viena no filmas dalībniecēm, norādot uz nepārtraukto pārrakšanu un piesārņošanu, kas notiek pirmiedzīvotājiem juridiski atdotajās un piederošajās, bet birokrātiski nepieejamajās zemēs un ūdeņos, kur nodarbojas ar rūpniecību un iegūst derīgos izrakteņus (šobrīd visaktīvākā ir litija ieguve sauszemē un izrakteņu ieguve okeānā). Nakts zveja ir perlokutīva zīme – izmaiņa, kam jānotiek uztvērējā un, kā plaukstai sildot plaukstu, jāizmaina pasaule.
Sapņojumu reālijas
Karrabing Film Collective veidotās filmas ir kolektīvā kino paraugi vairāku iemeslu dēļ. Tās veidotas vienā stilistikā un vienotā eksperimentālā tehnikā. Pētnieki, kuratori un citi aprakstītāji karrabingu kolektīvā kino žanram devuši dažādus nosaukumus: improvizētais reālisms, faktionālisms, taču visi šie -ismi ir defektīvi būtiski rietumnieciskā veidā – tie ir mēģinājumi dihotomiski nošķirt, kategorizēt, iesavināt un tādā veidā iznīcināt Atšķirīgo. Karrabingu realitāte ir krasi atšķirīga no rietumnieciska tās pašas pasaules redzējuma. Tāpēc – bez padziļinātas izpratnes par šo rietumniekam nepieejamo realitāti – lietot tādas klasifikācijas, kā dokumentālais kino vai spēlfilma u. c., ir ne tikai lieki, bet neciešami aplami. “Mūsu veidotās filmas nav nedz izdomātas (fiction), nedz reālas (nonfiction).[9] Tās uzrodas un atkal nogrimst dzīvēs, ko mēs šobrīd dzīvojam kopā ar mūsu sapņojumiem,”[10] tā par filmām saka paši veidotāji.
Jāpiebilst, ka sapņojumi karrabingiem nav apšaubāma patiesīguma iztēles augļi, bet gan dzīvotā mitoloģija – laiktelpa, kurā savienojas karrabingi, viņu senči un viņu zeme. Tas ir jebkurš laiks un jebkura vieta, kas tiek radīti caur apkārtējo pasauli skaidrojošiem stāstiem. Līdz ar to karrabingu naratīvi nenošķirami sapludina ikdienas dzīvi kopā ar senčiem, koloniālās vēstures faktoloģiskas un mitoloģiskas notikušas un nenotikušas patiesības, ziņu sižetus, arhīvu materiālus un vēsturiskajiem notikumiem pilnīgi pretējas interpretācijas. “Tie nav stāsti eiropeiskā nozīmē, kas nošķir vēsturiskus faktus un mītus, izmantojot vārdu mīts, lai atmestu mūsu izpratni par mūsu zemi,”[11] saka Karrabing Film Collective pārstāvji.
No šī saprotamo kategoriju un ierasto pretrunu nolieguma izriet arī Karrabing Film Collective raksturīgā vizuālā valoda. Tā ir spilgta, slāņaina un bezgalīgi dziļa, kartējot citu virs cita vienlaicīgi un savstarpēji saistīti pastāvošos laikus un skatupunktus, tajā pašā laikā signalizējot to atšķirības ar dažādiem pēcapstrādes paņēmieniem, kombinējot melnbaltus un spilgti krāsainus kadrus, dažādus kadrējuma leņķus, nevienmērīgu pārklāšanos un caurredzamību.
Skatītājam karrabingu kino veidošanas tehnikas varētu likties rotaļīgas un vienkāršas, varbūt pat paviršas.
Dažu, īpaši sākuma perioda filmu veidošanā pēc karrabingu vēlmes tika iesaistīti profesionāli kinodarbinieki, operatori un montāžas režisori, tomēr vairums filmu tapuši ar minimālu tehnisko nodrošinājumu (pārsvarā uzņemti ar iPhone) un nenotušējot patiesības, ko profesionālā un komerciālā kino uzskatītu par neveiklībām un pat kļūdām (piemēram, kadru nepārtrauktības trūkumu). Tas ir filmas veidotāju apzināts lēmums, kas tiešā veidā atklāj un vērš starptautiskās, neredzošās rietumu sabiedrības (arī manu) uzmanību uz karrabingu ikdienas skarbumu, tostarp atšķirīgo attieksmi pret pirmiedzīvotājiem no valsts pārvaldes puses, kas bieži rezultējas sarežģītos dzīves apstākļos. Ja salūst mašīna vai telefons, kas parādās filmā, tas tiek aizstāts ar kādu citu, līdzīgu mašīnu vai telefonu. Ja kāds no aktieriem tiek apcietināts vai nomirst[12], tas tiek iekļauts filmā.[13]
“… no savas dzīves un savas zemes....”
Vēl viena absolūta kopdarba liecība ir tas, ka karrabingu filmas veidotas horizontālā saistījumā, kas nenoliedz atšķirības, bet iekļauj tās kopdarbā, tādējādi veidojot vienotu, bet iekšēji bezgalīgi dažādu karrabingu autorību. Atšķirībā no citiem kino un arī citu mākslu kolektīviem karrabingu filmas tiek parakstītas, titros iekļaujot katra dalībnieka vārdu, nevis vispārīgo apzīmējumu Karrabing Film Collective. Tādējādi titri atklājas kā vēl viena platforma, kas dod iespēju reflektēt par karrabingu iekšējām un ārējām attiecībām.
Titri ataino karrabingiem raksturīgo filmu veidošanas metodi: vienkārša sižetiska ideja, ko izdomā kāds no karrabingiem vai vairāki kopā – neatkarīgi no vecuma vai sociālā statusa (piemēram, filmas Ģimene un zombijs idejas autori bija bērni) –, tiek apaudzēta ar dažādiem stāstiem un paralēliem naratīviem, ko papildina citi dalībnieki. Katra dalībnieka iesaiste ir brīvprātīga un notiek tādā apmērā un formā, kādā viņš vai viņa to vēlas – jebkurš var būt jebkas. Tādējādi no filmu veidošanas procesa tiek izslēgta hierarhija: lomas un funkcijas ir plūstošas un mainās ne vien no filmas uz filmu, bet arī vienas filmas tapšanas ietvaros. Nereti pašā filmā tiek iekļauti metanaratīvi par uzņemšanas procesu, piemēram, dokumentēti strīdi un diskusijas, kas veido filmas saturu un vēl vairāk saduļķo robežas starp dokumentālo un fikcionālo. Karrabingu attieksmes pret tematizēto jautājumu mēdz būt ļoti dažādas, taču tām visām ir vieta veidotajās filmās, tāpat kā katram karrabingam kolektīvā ir vieta un tiesības uz savu atšķirību.
Tas tomēr nenozīmē, ka karrabingu viedokļu atšķirības jebkādā veidā traucē viņu iedibinātās autorības vienotībai, kuras pamatā ir karrabingu, viņu zemes un senču savstarpējā identitāte. Karrabingu filmas nav viņu, bet viņu zemes un senču filmas. Tās balstās tajā, ko atklāj zeme un tās iepazīšana, satikšanās ar senčiem un pārmantotie stāsti. “Mēs veidojam savas filmas no savas dzīves un savas zemes savai dzīvei un zemei. Mūsu zemes stāsti ir mūsu ķermeņos un ceļo no paaudzes uz paaudzi,”[14] saka karrabingi. Karrabingi ir šo stāstu nesēji, taču tā ir kopīga – nevis atsevišķa – identitāte un balss. Karrabingu, senču un viņu zemes identitāte ir tik dziļa, ka, piemēram, filmas Nakts zveja ar senčiem gadījumā pati filmas ideja tiek pieņemta kā dzimusi vēl ilgi pirms šīs karrabingu paaudzes un lēnām pārtapusi stāstos, kas materializējušies filmā. Zemes iepazīšana un skaidrošana ir katras filmas pamatā. Tādā veidā karrabingu veidotās filmas ir tikai vēl viens viņu zemes auglis, un katrs no karrabingiem ir zemes un senču rupors.
Tomēr pats būtiskākais kolektivitātes elements ir karrabingu filmu auditorija.
Karrabingu filmas tiek veidotas viņu zemei, senčiem un viņiem pašiem. Protams, arī plašāka rezonanse, kas vērsta uz pamatiedzīvotāju tiesību, atšķirību un problēmu atzīšanu un atpazīšanu, ir būtisks karrabingu kopienas darbības dzinulis. Turklāt arī finansiālu apsvērumu dēļ starptautiska atpazīstamība karrabingiem ir ne tikai interesanta, bet arī svarīga un nepieciešama. Līdz ar to apgalvot, ka karrabingu kino netiek veidots ārpusniekiem, būtu neprecīzi (zinot, ka Karrabing Film Collective veido arī pasūtījumu darbus rietumu mākslas galerijām, tā teikt nozīmētu vienkārši melot). Taču galvenokārt filmas tiek veidotas ar mērķi, kas vērsts uz karrabingu zemes un kultūras saglabāšanu, uz pirmiedzīvotāju pašsaglabāšanos. “Tas ir pats svarīgākais. Piecelties un iet pieskatīt savu zemi. (..) Būt nākotnes senčiem,”[15] saka karrabingi.
Tas ietver arī filmas – tās ir zīmes un liecības tālākām paaudzēm, kas palīdzēs saprast savu zemi un tās stāstus, ārpus rietumnieciskām kartēšanas sistēmām un uztieptiem zemes sadalījumiem, iepazīt mantoto zemi un senču klātbūtni. Filmu uzņemšana ir viens no veidiem, kā karrabingi savu zemi kopj un aprauga, atgriežoties pie tās tādā veidā, kādā to darīja viņu senči, un tādējādi atdzīvinot zemi un senču liecības. “Kad mēs veidojam filmas, tie kļūst vairāk dzīvi, jo tie vairs nav greizsirdīgi, vairs nav dusmīgi,”[16] filmas ir veids, kādā izrādīt savai zemei rūpes, pēc kurām tā alkst.
“Es jums stāstu šos stāstus, lai tad, kad jūs būsiet veci, jūs varētu tos stāstīt saviem bērniem,” saka viena no filmas Nakts zveja ar senčiem dalībniecēm. Šī attieksme ir jūtama viscaur Karrabing Film Collective radošajai darbībai – tās ir filmas, kuras būtu tikpat vērtīgas, ja neviens cits, izņemot pašus veidotājus, tās neskatītos. Pats to tapšanas process, kas sniedz platformu dalīties ar saprasto un vaicāt par nesaprotamo, padara filmu par tūlītēju vērtību kā iemesls, lai sanāktu kopā, un cēlonis būtiskām sociālpolitiskām un kultūrkritiskām diskusijām, kas nav pakļautas juridiskajām u. c. valstiskajām sistēmām. Tā ir iespēja nodot zināšanas tālāk, iesaistīt, piesaistīt un izglītot jauniešus dzīves formās, kas raksturīgas karrabingiem, iemācīt cieņu un mīlestību pret savu zemi, ko patiesībā šajā antropocēna laikmetā derētu pamācīties mums visiem.
