Reiz (sen, sen un tā vairs nav taisnība) ar draugiem jokojām par to, kā Ivars Zviedris taisa dokumentālās filmas – atrod “mazo meža dīvainīti”, nofilmē četros gadalaikos, un filma gatava. Nez kā būtu, ja vajadzētu filmēt par “normāliem cilvēkiem”? Vai tur maz sanāktu jelkāda filma?
Ir pagājis laiks un pasaule ir izvirpuļojusies tādās turbulencēs, ka par normālību kā dzīves normu sapņot ir nepieklājīgi – visticamāk, mēs visi esam kaut drusciņ jokaini. Un arī tie mazie meža dīvainīši dokumentālajās filmās ir palikuši vairāk kā tāda spilgta pazīme kaut kur ap millēniuma miju. Deviantā ģimenīte no Anda Miziša Tārpa (2005), Ivara Zviedra Purva Inta un Ēriks, pie kura jāatnāk ar vienu L-u, Lailas Pakalniņas izgāztuves ļaudis vai Teodors (2006) – tie ir latviešu dokumentālā kino tēli, pie kuriem dežūrējot pietiekami ilgi, filma sanāktu jebkurā gadījumā, pat ja tās aprises nav iepriekš plānotas. Bet ko darīt, ja jāuzņem filma par sportisti, kas ir pilnīgi normāla, turklāt ar izcilības pazīmēm?
Šī fantāzija par “normālību” bija pirmais smadzeņu impulss, kad gatavojos skatīties dokumentālo filmu Patrīcija. Filmas galvenā varone ir Patrīcija Eiduka – ļoti jauna un tikpat talantīga slēpotāja, beidzot vēl viena latviete, kurai pa spēkam uzslēpot līdz sava sporta veida Olimpam. Tātad – nekā dīvaina, normāls cilvēks.
Otrs impulss bija vīzdegunīga bremzīte entuziasmam no šīs filmas sagaidīt kaut ko īpašu – viens režisors ir lībiešu sporta žurnālists Dāvis Ernštreits, bet filmas par sportu mani diezin ko neinteresē (kaut tēvs bija un brālis joprojām ir slēpošanas treneri, un pats kādreiz biju diezgan netizls uz slēpēm). Otra filmas režisore (un arī montāžas režisore) ir Inese Kļava – daudzkārt pierādījusi, ka zina, ko dara, tādēļ skepses bremzīte tiek nedaudz atlaista.
Uzreiz sabojāšu visu intrigu – beigās izrādījās, ka esmu velti snobojis un Patrīcija mani satrieca līdz asarām. Sporta vārdiem runājot, uzkāpa uz viena no pakāpieniem manā personīgajā dokumentālā kino gada pjedestālā.
Tagad patinam 73 minūtes atpakaļ. Es nezinu neko par filmu un tās varoni, filma vienkārši sākas. Uz skriešanas trenažiera lēkšo jauna meitene elpošanas maskā. Viņai pieslēgti daudzi vadiņi, acis urbj neredzamu horizontu. Trenažieris pierimst, meitene saļimst, viņai uzklūp sporta ārste ar asinsspiediena mērītāju. Vairāki cilvēki aprūpē šo meiteni neparastos veidos; šķiet, ka filmēts laboratorijā, kurā izgatavo pusdievus. Šādi kadri varētu mierīgi tikt iemontēti propagandas filmā, ko sūtīt kosmosā, lai parādītu citplanētiešiem, kāda varena suga dzīvo uz planētas Zeme.
Nākamajās minūtēs filmā iezogas dažas sporta ziņu un televīzijas portretfilmu banalitātes – titri ar neko neizsakošiem sacensību nosaukumiem; epizode, kur varone pavisam maziņa, bet jau uz slēpēm. Un tad – bam! Teju pieaugusi, lēkšo ar slēpēm pa smilšainu nogāzi kādu pusgadu pirms sniega. Viņu trenē tētis Ingus, līdzi jūt brālis Valts, klusinātos toņos balsta mamma un, šķiet, vēl lērums brāļu (titros minēti pieci).
Manas iedomas par filmas varoņu normālību ātri gaist. Lai arī vizuāli Eiduku ģimeni varētu raksturot kā “ļaudis no kaimiņmājas”, tomēr jau filmas pirmajās ainās ir tik daudz neikdienišķā. Patrīcija svilina ķermeņa resursus ziemeļnieciskas sarmas apvilktā ainavā, traukdamās ar slēpēm pārcilvēciskā ātrumā. Pēc finiša viņa ļogās uz kolapsa robežas. Viņu uz ģērbtuvēm stutēdams pavada tētis, pa ceļam pārmijot dažus vārdus ar pretimnācēju, kurš ikdienišķi paziņo, ka viņa Olga gan esot izrubījusies nemaņā uzreiz pēc finiša. Kamēr Patrīcija, sāpēs kunkstēdama, pie radiatora atsilda pārsalušos pirkstus, brālis telefonā seko sacensību rezultātu plūsmai. Pirkstu sāpes uz mirkli pagaist, kad Patrīcija uzzina, ka par vienu (!!!) sekundi apsteigusi kādu igaunieti. Un pavisam viņa atplaukst uzzinot, ka ierindojusies 11. vietā! Pasakiet – vai normāliem cilvēkiem sekunde šurp vai turp ko maina?
Vai cilvēks parastais būtu sajūsmā par 11. vietu jebkurā no dzīves disciplīnām?!
No šī brīža saprotu, ka filma notiks ļoti specifiskā un nišīgā teritorijā, tāpēc manas kritiskās vērtēšanas maņas definē jaunu nolūku. Ja šī filma spēs aizbēgt no sporta tēmas pašpietiekamības (sports ir labs, sportisti ir varoņi; par spīti grūtībām, beigās pienāk uzvara) un atklās kādu vispārinājumu par to, kā ir būt cilvēkam, – uzskatīšu to par veiksmi.
Cerīgi ātri filmā izgaismojas tās patiesā virstēma. Stāsts ir par ģimeni un jaunas sievietes pieaugšanu. Mēs neuzzinām, kādus savus nepiepildītos sapņus kompensē tēvs Ingus un brālis Valts, investējot Patrīcijas sportistes būšanā tik daudz darba un rūpju. Varbūt viņi vienkārši ir gana pieredzējuši, lai atpazītu, kuram ģimenē ir visvairāk talanta.
Pēkšņi uzrodas jauns tēviņš – Patrīcijas boifrends Uldis, kurš, paldies Dievam, izrādās gan prātīgs, gan sportisks. Tētim patīkot. Šeit drāmas nebūs.
Interesanti, ka šādā sportistu ģimenes attēlojumā savstarpējo attiecību dinamika ir sakāpināta un tādēļ skaidrāka. Šķiet – katrs zina, kas viņš ir, un ir mierā ar to. Tēvs ir treneris, brālis – šī pienākuma mantotājs (diemžēl šis apstāklis aktualizējas jau filmas laikā), Patrīcija – atlētisks darba rūķis, kas pārcilvēciski dragā uz nospraustiem mērķiem, kaut jau agrā jaunībā apzinās, ka profesionālam sportistam ir īss derīguma termiņš. Māte ir kluss aizkulišu motoriņš, kas gan baro, gan ģērbj, gan jūt meitai līdzi tik stipri, ka ir gatava tai zvanīt jau dažas sekundes pēc viņas olimpiskā finiša. Ģimenes struktūra filmā ir skaidra kā sviedru lāse. Iespējams, tas ir montāžas režisores nopelns, bet gribas ticēt, ka tādā nodarbē kā sports ir spēkā cilvēcisko īpašību, tātad arī to diktēto sociālo lomu pārspīlējums, kas stipri samazina dzīves pelēko pustoņu daudzveidību. Šie sportisti ir kā mītu varoņi – ir mērķis, un ir sarežģījums, kas vai nu nokauj, vai paceļ tuvāk debesīm. Par laimi, arī filmas struktūra ir tikpat skaidra un vienkārša.
Vienā no filmas aizkustinošākajām ainām tēvs Ingus lej no termosa pudelītē zeltainu šķidrumu un silda to plaukstās, gaidot, kad garām slēpos Patrīcija. Visas filmas metafora puslitra PET pudelītē – sirdssiltums, rūpes, laba gribēšana un kaut kā īpaša gaidīšana. Še, padzeries! Bet Patrīcija pudelīti nepaņem. Kamera paliek uz tēva seju, kurā redzams Monas Lizas cienīgs kompleksu emociju kokteilis – mīlestība, maza vilšanās par meitas izvēli, pārgalvīgas kļūdas atpazīšana un piedošana reizē. Otrs aplis – tas pats. Mēs redzam, ka pagaidām tēvs labāk zina šī šķidruma pieņemšanas nozīmi, bet meitai neko nesaka. Arī tad, kad viņa saļimst uzreiz aiz finiša.
Mēs šīs klusinātās un intīmās nianses nekad nepamanītu sporta sacensību kņadā, ja nebūtu ļoti precīzas motivācijas operatoru (veseli septiņi) un režisoru izvēlēs. Kameras darbā dominē dzīva cilvēka klātbūtnes skatpunkts – nekādas atsvešinātās teleobjektīvu nosacītības un smukumkadriņu! Stāstniecības līnijas ir pārliecinoši vilktas. Mēs iesēžamies filmas stāstā ar interesi dzīvot līdzi pat tad, ja par šo varoni neko iepriekš neesam zinājuši. Ainu izvēles neved sānceļos prom no filmas virstēmas iztirzājuma. Šāda amatnieciska tīrība no tiesas bagātina filmu, jo filmas autori visās situācijās ir palikuši konsekventi vēlmē parādīt, kas notiek ar cilvēku, nevis rādīt viņa sociālo lomu. Māte meitai piespēlē trīs spilvenus, ko izvēlēties pirms ceļa uz treniņnometni. Brālis glauda un berzē māsas pārsalušos pirkstus. Meita paļaujas uz tēva padomu un runā ar viņu, lai spoguļotu visas savas šaubas – viņa pat ļauj tēvam attālināti komentēt treniņu procesu, kaut treneris ir cits. Draugs pārlej moča karburatoru, un meitene to iestumj tik atlētiski kā kāds bobslejists.
Šis viss silda filmas plūdumu un ļauj mums justies kā savējiem filmas straumē, kas ieved dziļi aiz oderes neparastajā sporta pasaulē. Jā, filma mierīgi varētu iztikt bez neizteiksmīgajiem muzikālajiem ietonējumiem, kas par varītēm cenšas pasvītrot to, ko jau tāpat jūtam. Filma mierīgi ritētu arī bez TV stila titriem, kas paskaidro – tāds un šitāds čempionāts. Nav būtiski, jo filmā ir pats galvenais, ko alkstam no kino, – stāsts! Un ceļojums pasaulē, kurā iepriekš nav būts.
Filmas dramatisko lūzuma punktu iezīmē kāds notikums, kas ir / bija / būs neizbēgama jebkuras cilvēka dzīves sastāvdaļa. Brīdis, kad vairs nav kam pajautāt – vilkt vesti vai nevilkt? Vai vajag riskēt apsaldēties un saslimt, vai labāk pasaudzēt sevi? Vai es pati mācēšu iestrādāt parafīnu slēpju apakšās? Patrīcija uzdod šos jautājumus dažādiem vīriešiem savā tuvumā, bet viņi visi signalizē – turpmāk tev nāksies izlemt pašai! Dažs pat ir tik vīzdegunīgi strups pret jauno sievieti, ka normālā pasaulē būtu pelnījis pa rīkli no visiem pieciem Eiduku brāļiem un no pašas Patrīcijas jo īpaši, manuprāt.
Tomēr vērot Patrīciju šajā filmā attēlotajā sāpīgajā iniciācijā ir ļoti tīkami un piepildoši, jo skaidri atklājas sporta ideja un tas, ko sports dod cilvēka dvēselei, – tas tevi no ļurkanas sniegpārsliņas iztēš par lietaskoku, kuru nevar apgāzt pat vētrains sānvējš, kāds pūta Pekinas olimpisko spēļu slēpojienā. Arī šeit trases malā mīņājas kāds vīrietis ar plaukstās sildītu pudelīti, gaidot, kad garām slēpos Patrīcija. Vai šoreiz viņai būs tā sekunde vairāk laika un kripata mazāk jauneklīgās iedomības, lai pieņemtu šo velti no cilvēka, kurš grib tikai to labāko? Tas ir jautājums, ar kuru azotē jebkurš skatītājs var mierīgi dzīvot tālāk arī aiz šīs izcilās filmas beigām.
