Skatoties filmu „Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks”, ko veidojušas režisores Anna Viduleja un Antra Cilinska, pārņem pilnīga pārliecība, ka tā ir par mūsdienām. Viss, kas tur notiek, notiek arī šodien.
Frontāls kopplāns. Ar ieročiem un stekiem bruņotu, aizsargvestēs tērptu zaldātu bars traucas lejā pa platām kāpnēm, lai izdzenātu demonstrantus. Skan brutālas, monotonas bungas un vēl kaut kas brīdinošs, uzvilkts, ļaunu vēstošs. Zaļgani pelēkā orku masa plūst pa kāpnēm, viņu skrējiens ilgi nebeidzas, un ir skaidri zināms, uz kurieni viņi dodas. Pēkšņi kadrā no sāna ieskrien sieviete sarkanā kleitā. Viņa pūlas nostāties zaldātiem ceļā, aizkavēt tos. Zaldātu bars nepārtrauktā straumē turpina ceļu, nelikdamies par sievieti ne zinis. Viņa novelk kurpes, paņem katru savā rokā un paceļ tās izplestas pret zaldātiem, cenšoties nostāvēt pretstraumē. Kā niedrīte vējā, kā krusta zīme, kā… te katrs pats var turpināt, ko viņš tur redz.
Lūk, “dokumentālā publicistika un līdz jutekliskumam novesta tēlainība”[1], kā savā dienasgrāmatā kinovalodas vēlamo mērķi aprakstījis režisors Juris Podnieks. Lūk, Rīgas skola, Herca Franka (Jura pirmā darb-māksl-audzinātāja) skola, lūk, Podnieka filma, lūk, Mēs!
Pasaules pārveidotājs
Pēc divām stundām un septiņām minūtēm ir skaidrs, ka ar šo filmu režisoru tandēma Annas Vidulejas un Antras Cilinskas mērķis ir bijis lielāks. Proti, ne tikai apkopot un kompaktā mākslas darbā iemūžināt latviešu kinorežisora Jura Podnieka personības šķautnes un padarīto, pēc 30 gadiem atdot mūsu paaudzes dokumentālistu parādu Jurim viņa – ekrāna valodā, bet arī “nodibināt Juri”, kā radioraidījumā Piejūras klimats to formulē Anna Viduleja. Nodibināt, iedēstīt sava (un Latvijai izšķiroša) laika tekstūrā, jo ir izaugušas paaudzes, kas tiešā veidā vairs Juri Podnieku nesastapa, bet kuru dzīves, viņiem pat nenojaušot, lielā mērā ietekmēja viņa filmu izraisītais efekts. Pat ja runa būtu tikai par vienu filmu – Vai viegli būt jaunam? (1986). Vai divām – Krustceļš (1990) un Pēcvārds (1991). Bez Jura vadītās kinogrupas nofilmētajiem tankiem Viļņā Latvijas ļaudis nebūtu paspējuši sabūvēt barikādes ap parlamentu un nostāties aizsardzības pozīcijās 1991. gada janvārī. Saslēgties kā Dziesmusvētku korim – plecu pie pleca – un dziedāt dziesmas drosmei un siltumam. Juris Podnieks sajuta, kur tajā brīdī ir jābūt, uzfilmēja un izšāva pasaules ēteros ziņu par padomju tanku uzbrukumu Viļņā. Lai nu kurš, bet Podnieks zināja, kas sekos baltiešu pašnoteikšanās un brīvības centieniem. Viņš jau gadu bija nepārtraukti filmējis Padomju Savienības sabrukšanu visdažādākajos tās nostūros un pazina “zvēra smaku”. Filmā viņš saka: “Es nešaubos, ka (pēc Rumānijas) mums varētu te braukt tanki virsū, un es gribu, lai sabiedriskā doma… lai viņa izveidotos. Man šķiet, ka es to varētu paātrināt.”
Un tas, man šķiet, ir ārkārtīgi būtiski.
Tāpēc mazliet “paceļas uzacis”, kā saka mūsu bijušais premjers, kad pazīstama profesore stāsta, ko piedzīvojusi pēc filmas Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks noskatīšanās. Proti, vēlēdamās dalīties iespaidos ar savu burbuli, kolēģu un draugu grupu, kurā aptuveni trīsdesmitgadnieki – skolotāji, sociālie darbinieki, jauni politiķi, ziniet… nu, kopumā inteliģenti cilvēki –, viņa jautājusi: “Kā jums Podnieks?”
“Un kas ir Podnieks?” esot atjautājis burbulis.
Nav jau te nevienam ko pārmest. Laiks galu galā iet uz priekšu, lai gan daži secinājumi tomēr rodas. Visnotaļ ceru, ka Izglītības ministrija jau ir izdomājusi un izplānojusi, kā iepirkt šo filmu ieviešanai vispārizglītojošo skolu un augstskolu programmās, lai līdzās Aspazijai, Ziedonim, Vācietim un Vairai Vīķei-Freibergai mūsu kultūras un vēstures apziņā uz laiku laikiem tiktu nodibināts arī Juris Podnieks. Lai cilvēki būtu noskatījušies viņa filmas un zinātu, ka gan kultūra, gan valsts nepastāv pati par sevi, bet tiek radīta un laiku pa laikam izcīnīta, nosargāta. Proti, ir kādi cilvēki, kas to dara. Filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks parāda, kā.
Portrets, kas pāraug laikmeta eposā
Filma veidota, balstoties uz Jura Podnieka dienasgrāmatu ierakstiem, arhīvu materiāliem, viņa filmām un intervijām, un arī milzīgas mīlestības un aizrautības iedvesmota darba, ko paveicis Annas Vidulejas un Antras Cilinskas izveidotās un vadītās komandas kodols – Gints Bērziņš, Sandra Alksne, Anrijs Krenbergs, Kārlis Auzāns, Egons Dombrovskis un vēl daudzi citi ātri slīdošajos titros. Neaizmirsīsim šai komandai pieskaitīt arī tos, kas arhīvus atraduši varbūt pat kādās pažobelēs un nesuši uz filmu studiju.
Pēc īsas ekspozīcijas filma sākas ar… Jura Podnieka nāvi Zvirgzdu ezerā 1992. gada Jāņos. Patiesībā sākumā pat ne ar nāvi, bet ar pazušanu – jo tiem, kas nav piedzīvojuši un neatceras šīs astoņas meklēšanas dienas, kurām ar cerībām un bažām sekoja līdzi visa Latvija, visi Jura draugi, kolēģi un filmu skatītāji daudzviet ārzemēs, tiem filmas iesākums ir detektīvs.
Paralēli meklēšanai tiek atšķirtas dienasgrāmatas un sākas paša Jura stāstītais, Antras un Annas virzītais stāsts, sākot ar Jura pirmajiem soļiem Rīgas kinostudijā, armiju, kinoinstitūtu. Arī vēlāk filmā, notikumiem mijoties, nāves tēma ik pa laikam atgriežas, un kādā brīdī, kaut kur jau tuvu pie filmas beigām Juris, pacēlis nogurušas, daudz redzējušas acis, saka – viņš esot tai gatavs. Pēc visa piedzīvotā, pēc visām briesmu situācijām, kurās būts un filmēts, pēc apšaudēm, pēc lidojuma helikopterā zem slepkavnieciski draudīga gaļas blāķa, pēc tuvu kolēģu zaudēšanas – viņu tā vairs neuztraucot. Nāve šeit kalpo par zīmi, par atskaites punktu. Proti, šim stāstam ir sākums un ir gals, un ir tik, cik ir laika atvēlētajā nogrieznī. Paldies dievam, ka ir tik daudz.
Pirmā filmas daļa iegruntē Jura kā personības veidošanos, attīstoties un augot gan kā cilvēkam, gan operatoram un režisoram padomju septiņdesmito-astoņdesmito gadu vidē. Skatītājs uzzina, no kurienes viņš nāk, kas ir viņa ģimene, vide, mīlestība. Spēcīgi iezīmējas tēva loma, kas vēlāk pārtop tādā kā trīsvienībā. Jura tēvs – sava laika oficiālā padomju varas propagandas balss Boriss Podnieks, stingrs perfekcionists. Juris pats – huligāns, stilīgs skaistulis, sportists, mākslinieks, līderis, influenceris (plašākā nozīmē, nekā tagad lieto šo vārdu). Vēlāk klāt nāk arī Jura dēls Dāvis, kura līnija filmā netiek izsmeļoši iezīmēta, taču tiek radīta sajūta, cik ļoti nozīmīgs Jurim ir dēls – viņa piedzimšana, audzināšana, sirdsapziņa, turpinājums. Dēls, būdams jau cita, jauna laikmeta bērns, aiziet biznesā – par to gan filmā nekā nav, tikvien kā pati atceros no kādreizējiem fragmentāriem personīgiem kontaktiem.
Filmas otrajā pusē redzam, kā tās harizmātiskā varoņa personība pāraug portreta robežas, saplūst ar darāmo darbu un mākslu, kļūst par vēstnesi. Te notiek brīnums. Pēc pirmās daļas sekojošā otrā nāk ar pavisam svaigas enerģijas vilni, liekot skatītājam it kā pamosties vēlreiz un ar jaunu uzmanību ieskatīties ekrānā. Ar tik tiešām izcilas montāžas palīdzību tiek gan radītas emocijas, gan parādīts, kā pamazām uztrinas laikmeta grieži, kā tie sasinhronizējas ar savu varoni, kurš sākumā vēro, mēģina saprast un tad tālāk jau ratu griež pats, brīžiem intuitīvi aizsteidzoties tam priekšā.
Jau filmas sākumā parādās kods / metafora – Podnieks skrien kopā ar sportisti sacensībās, viņu filmēdams. Viņš, ar visu smago kameru un vēl bateriju somā, skrien tikpat ātri kā sportiste un vēl ātrāk, jo viņam jau jāpaspēj nofilmēt arī no priekšas…
Tā laikmets un varonis savstarpēji viens otru apsteidz, uzlādē, un izveidojas enerģijas lādiņš, ko neviena skola un neviena teorija nevar iemācīt, bet ko skatītājs redz un jūt. Varonis aizvien skaidrāk saskata, kā var ietekmēt laikmetu un līdzcilvēku apziņu, bet laikmets savukārt redz, kuru varoni par savu izvēlēties. Šajā gadījumā – to, kurš, filmējot spēj atslēgt prātu un paļauties uz intuīciju, uz instinktu. Jura Podnieka kolēģis un laikabiedrs Viktors Kosakovskis apgalvo[2], ka šāda spēja režisoram esot obligāta – filmēšanas brīdī jāatslēdz prāts, lai materiāls “nepārvērstos kaut kādā morālistiskā bla, bla, bla, par ko kauns pat domāt”. Domāt vajag pirms un pēc, bet ne filmēšanas laikā, jo tad atveras tā īpašā jutība, kas liek izšķirošajā brīdī pagriezties, pacelt kameru un nospiest pogu. No miera laika skatpunkta raugoties, šķiet – tikai atslēgta prāta stāvoklī un uz kurāžas pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas, kurā nošauti tavi tuvākie kolēģi, var aizbraukt pa taisno uz ienaidnieka midzeni, lai ar ieslēgtu kameru ierastos pie omonieša un tuvplānā noprasītu: “Vai tu šāvi?”
Ir jau vēl arī drosme un draudzība. Tās šajā filmā var labi redzēt un sajust.
Man šķiet, režisores meistarīgi nobalansē uz robežas – par spīti tam, ka, kompakti kompilējot dienasgrāmatu tekstus, to izvilkumi brīžiem izskatās pēc patētiskiem saukļiem, piemēram, “Meklēt augstāko temperatūru visā!”, “Mana valoda ir ekrāns – veids, kādā varu sarunāties ar cilvēkiem!” Uz robežas, kad būtu jau par daudz. Kā viņas to dara? Nu, piemēram, tūlīt pēc tam iemontējot Juri, kurš, filmējot Strēlnieku zvaigznāju, omulīgi uzgriež um-pa-pā ar apaļīgo strēlnieka kundzi zaļumballē un aizrautīgi izprašņā viņu par dzīvi. Pa vidu starp abiem rēgojas iesprausta mikrofona galva (tajos laikos pats neuzkrītošākais risinājums), un Juri tiešām tas interesē.
Vai arī viņš aiziet pie stīvā uzvalkā tērpta partijas vai komjaunatnes funkcionāra: “Sakiet, vai jūs esat gatavs ar seju ielikties strautā, lai nākamās paaudzes jums kā pa tiltiņu pārietu pāri?”
Kopsakarības
Filmas noslēguma daļā pārņem pilnīga pārliecība, ka tā ir par mūsdienām. Viss, kas tur notiek, notiek arī šodien, kaut patiesībā ar 30+ gadu distanci (paldies Dievam, ka šoreiz vēl varam to vērot no pagaidām droša attāluma), un Juris to jau ir uzfilmējis, komentējis un parādījis kopsakarībās. Atgādinājis, ka vajag pazīt „zvēra smaku” un nedrīkst skatīties šauri tikai zem savām kājām, tikai savā pagalmā. Filmā viņš saka: “Man vienmēr ir bijis svarīgi, kas notiek citur. Vienalga, vai tā būtu Gruzija, Moldāvija vai Armēnija jeb vispār vēl tālāk… Var ņemt un meklēt kaut kādas kopsakarības. Un tās kopsakarības ir tik šaušalīgas, ka ar tām man vieglāk saprast, kas notiek pie mums.”
Vēl viņš saka: ”Koncentrēties tikai uz centra rajonu, tikai uz Latviju ir kļūda. Būtiski ir dibināt tiltus starp šo pamodušos cilvēku grupām.” Un vēl viņš saka – ar savām filmām mēģinot likt cilvēkiem padomāt: “Kas mēs esam? Kas mēs esam par kori?”
Man šķiet ļoti būtiski tas, ko Antra un Anna panāk ar savu filmu. Proti, to noskatoties, nākas nopietni pavaicāt sev un līdzcilvēkiem – kāds koris tad mēs šodien esam?
