Gudru autoru talantīgi un radoši veidotiem darbiem vienmēr iespējamas neskaitāmas interpretācijas, par kurām interesanti parunāties ar citiem, kas filmu jau redzējuši, un pievienot arī savējo.
Ievadam un brīdinājumam
Brīdī, kad top šis teksts, režisores Gretas Gervigas režisētās Bārbijas finansiālie ieņēmumi ir sasnieguši 1,3 miljardus dolāru un tā kļuvusi par visu laiku pelnošāko Warner Bros. produktu ne tikai ASV, bet arī globāli – un tas nebūs mazsvarīgi arī šī raksta kontekstā.
Otra svarīga lieta, kas noteikti jāpiemin jau sākumā, – šis teksts satur spoilerus. Arī tāpēc, ka tapis kā apcere par man interesantiem un būtiskiem filmas aspektiem, par kuriem gribu parunāt ar auditoriju, kas filmu jau noskatījusies, – galu galā, kinoteātru repertuārā tā ir jau no 21. jūlija! Kopš tā laika par Bārbiju tapis arī milzums dažāda žanra un dziļuma tekstu un podkāstu, sastādīti Barbijā izmantotu referenču un atsauču saraksti (pašas Gervigas autorizētais saraksts ir ŠEIT), tīmekļvietne YouTube šobrīd burtiski caurausta dažādas kvalitātes kinoentuziastu veidotiem video-blogiem, kuros varam gan uzzināt Bārbijlelles vēsturi, gan meklēt Lieldienu olas[1] Gervigas Bārbijā, gan izstrīdēties par filmas feministiskā diskursa dziļumu vai seklumu.
Nē, tas nepārsteidz, jo gudru autoru talantīgi un radoši veidotiem darbiem vienmēr ir neskaitāmas interpretācijas, un tieši tāds darbs, manuprāt, ir vizuāli krāšņie, visos profesionālajos aspektos virtuozi darinātie un saturiski kārtu kārtām un atsauču atsaucēm blīvi samargotie (pun intended) slavenās lelles Bārbijas piedzīvojumi, ko veidojusi režisore Greta Gerviga un viņas scenārija līdzautors Noa Baumbahs (kura režisētajām intelektuālajām indie filmām scenāriju līdzautore vēl nesenā pagātnē bija aktrise Greta Gerviga).
Es Gervigas filmu redzu kā savdabīgu pastišu, kurā ar profesionālu vieglumu sablendēti veikli dialogi un jociņi-spociņi, asprātīgas parodijas, klišejas, atraktīvi izspēlēti kino citāti un trāpīgi komentāri gan par Amerikas kultūru un Holivudas vēsturi, gan atsevišķu aktieru filmogrāfiju (par to raksta arī Marta Elīna Martinsone savā recenzijā portālā Satori Vai es neesmu seksīgs, kad esmu savās jūtiņās?), vai kā palimpsestu, zem kura pasteļtoņos ieturētās, estētiski nevainojamās glazūras slēpjas daudzas dziļākas, neskaidras, reizēm savstarpēji pretrunīgas un tik vienkāršoti nenolasāmas kārtas. Tāpēc arī nevaru atturēties, daudzajām filmas interpretācijām nepievienojot vēl vienu – savējo!
Mazliet vēstures
Man nekad nav bijusi Bārbija, vēl vairāk – man nav bijis pat sapņa par Bārbiju, jo aiz dzelzs priekškara vienā sestdaļā zemeslodes nobēdzinātam bērnam tāds nemaz nevarēja būt. Bet es diezgan labi spēju saprast sentimentu, kāds filmā piemīt Glorijai (Amerika Ferera) – Bārbijas “oficiālās saimnieces”, tagad pusaudzību sasniegušās Sašas (Ariana Grīnblate) mammai. Glorijai Bārbija ir nozīmējusi un vēl joprojām nozīmē daudz vairāk nekā Sašai, tipiskai Z paaudzes pārstāvei, kuru vairs nespēj uzrunāt Bārbijpasaules naivi rozā piedāvājums “tu vari būt jebkas, ko vien vēlies” (you can be anything you dreamed of ) – jo viņa savos padsmit gados ir pietiekami labi informēta, ka pasaule ir nevienlīdzīga, klimata pārmaiņas ir realitāte un pārraut nabadzības loku pašu spēkiem daudzām sociālajām grupām ir neiespējami.
Jā, lellei Bārbijai (lai arī tā laika gaitā ir profesionalizējusies – viņa ir ārste, policiste, pilote, prezidente un “viss, kas vien vēlies”) šobrīd nav viegli patikt paaudzei, kas augusi informācijas pārpilnībā, un konkurēt ar virtuālās realitātes piedāvājumiem, datorspēlēm, tiktoku un sociālo tīklu influencerēm (tas esot arī viens no iemesliem, kādēļ kompānija Mattel ieguldījusi līdzekļus šī blokbāstera ražošanā), tāpēc
Bārbija, kā izteicās kāda Z paaudzes meitas mamma, – „tā jau vairāk tāda mammu lelle”, un man gribas viņai piekrist.
1959. gadā dzimusī Bārbija ir mammu lelle, kas pirmā piedāvāja mazām meitenēm ne tikai mammas vai aprūpētājas lomu[2] (tas skaidri tiek pieteikts jau Bārbijas pirmajos kadros, ironiski parodējot klasiķa Stenlija Kubrika 2001: Kosmosa odiseju), bet kaut vai šķietamu izvēli starp dažādiem savas nākamās pieaugušas sievietes dzīves modeļiem. Bārbija bija pirmā lelle ar krūtīm (tiesa, būtu godīgi tomēr piebilst, ka šajā ziņā Bārbijai bija priekšgājēja, vācu komiksu iedvesmotā Lilī, kura 1964. gadā kapitulēja Bārbijas priekšā), kas piedāvāja rotaļniekiem gan pilnīgi jaunas taktilas sajūtas, gan sapni par īstas, pieaugušas sievietes dzīvi. Tiesa, diezgan daudz ko Bārbija meitenēm arī noklusēja.
Par to Bārbijzemē nerunā
Feminisma literatūras teorijā nozīmīgajā Sandras Gilbertas un Sjūzenas Gubaras monogrāfijā Ārprātīgā sieviete bēniņos / The Madwoman in the Attic (1979)[3], kurā analizēta 19. gadsimta angliski rakstošu sieviešu daiļrade mijiedarbībā ar patriarhālās sabiedrības domāšanas un uztveres modeļiem, parādās vairāki bieži izmantoti tēli un metaforas, caur kuriem autores izspēlē un sublimē savu pretošanos patriarhijas diktātam. Piemēram, ārprātīgā sieviete vai briesmonis – atrodoties ārpus tradicionālajiem priekšstatiem par sievišķību, tie vienlaikus ir gan izstumti no sabiedrības, gan leģitīmi atbrīvoti no tās uzspiestajām normām un priekšstatiem. Tādas kā “ārprātīgās sievietes bēniņos” patriarhālās sabiedrības skatienam pilnīgi noteikti šķitušas arī pirmās sufražistes, otrā viļņa feministes, kas “dedzināja krūšturus”, mākslinieces un sociālo kustību aktīvistes, kuras uzdrīkstējušās ņemt vārdu bez autoritāšu akcepta un runāt to, ko pašas jūt un domā.
Bārbijzemē šo lomu izpilda Jocīgā Bārbija (Keita Makinona, pazīstama arī kā Saturday Night Live komiķe), vizuāli iezīmēta un no leļļu sabiedrības izstumta būtne, ar kuru viņa īpašniece ir spēlējusies pārāk stipri – ļoti ambivalents un obskūrs koncepts, kas filmas redzamajā daļā vien viegli ieskicēts, par tā variācijām ļaujot domāt skatītājiem pašiem.
Ārprātīgās sievietes kategorijai pietuvojas arī vizuāli nevainojamā Margo Robijas Stereotipiskā Bārbija brīdī, kad kārtējās lieliskākās dienas kārtējās lieliskākās meiteņu ballītes vidū pēkšņi pajautā: “Vai jūs kādreiz esat iedomājušies par miršanu?” (Un tieši par “miršanu”, nevis “nāvi”, tātad – par procesu, nevis faktu.) Nē, tas nav vienkārši sociāli neveikls paklupiens, tā ir liktenīga un dzīvi mainoša izgāšanās, jo Bārbijzemē par nāvi nedomā neviens, un nevis tāpēc, ka leļļu mazajām, smukajām, tukšajām galviņām trūkst kapacitātes tādām lielām domām, bet tādēļ, ka nāve uz lellēm neattiecas – viņas nevar nomirt, jo, kā formulēja Martins Heidegers savā darbā Esamība un laiks, “mirstīgs ir tikai cilvēks” – tikai cilvēks, atšķirībā no dzīvnieka, ir spējīgs “piedzīvot nāvi”, un tikai sava galīguma neizbēgamības apzināšanās viņu padara gatavu apzinātai dzīvei.
Saskārusies ar šo atklāsmi (vai pagaidām vēl tikai atklāsmes pieskārienu), arī Margo Robijas Bārbija kļūst par bārbiarhālās (es arī darinu vārdus filmas stilistikā) sabiedrības izstumto, viņa vairs nav rotaļu lellīte, bet nav arī cilvēks – jo lūk, Bārbija gan ir pirmā lelle ar krūtīm, tomēr bez dzimumorgāniem. Tas filmā tiek uzsvērts vairākkārt – vispirms jau pašā filmas sākumā, ballītes ainā, kad
uz Kena vēlmi palikt pie Bārbijas pa nakti viņa reaģē ar patiesu pārsteigumu: “Kāpēc? Lai darītu ko?”
Un pēc tam vēlreiz, tiešā tekstā, jau reālās pasaules epizodē brutālajiem strādniekpuišiem – catcalleriem[4] Bārbija paziņo, ka viņai nav vagīnas (interesanti, ka dzimumdaudzveidīgajā reālajā pasaulē (vai vismaz tās daļā – Losandželosā) tas nostrādā ļoti mērķēti. Savukārt apliecinājums Bārbijas transformācijai, sava sievišķā ķermeņa apzināšanās un atzīšana ir filmas fināls – ieplānotā vizīte pie ginekologa.
Cik svarīgi būt cilvēkam
Kā jau minēju, par Bārbiju izskanējuši ļoti daudzi viedokļi un arī gana daudzas vilšanās, un visdaudzākās vilšanās saistās tieši ar gaidām uz filmas feministisko vēstījumu. Uz to auditoriju gatavo gan Gretas Gervigas reputācija, gan – jā, šķietami vienīgā loģiskā atbilde uz jautājumu “Kādēļ šodien, 2023. gadā, mums vajag pasaciņu pieaugušajiem par blondu lelli rozā kleitiņās?” Protams, lai runātu par sieviešu jautājumu! Vispār jau Bārbijas gadījumā man nekas nav pretī arī pret tādiem argumentiem kā “C’mon, tā taču ir tikai filma! Turklāt komēdijas un fantasy žanrā, turklāt Holivudus lielbudžets ar skaidriem biznesa uzstādījumiem – aptvert maksimāli lielu auditoriju –, neprasiet no tās visu… vai vismaz par daudz!” Tomēr manā lasījumā šis stāsts krietni pārsniedz gan Holivudas blokbāstera, gan Mattel pasūtinājuma robežas, filma apspēlē daudzus feminisma aktuālos jautājumus, tomēr tās feministiskais diskurss nevar tikt skatīts atrauti no universālā stāsta par cilvēka tapšanas konceptu – un tā bijusi filmas konstrukcijas centrālā ass arī režisorei Gretai Gervigai.
Lelles vai citas mākslīgi radītas būtnes atdzīvošanās, caur iniciācijas procesu konvertēšanās cilvēcībā un konflikts ar savu Radītāju – šis naratīvs ir ļoti izplatīts un sens, pazīstams jau no folkloras, mītiem un Vecās derības. Apzinātības skartā Bārbija (un Kens, kurš neko neapjauš, izņemot to, ka viņš eksistē tikai Bārbijas skatienā, – kā man patīk šis mazais, jaukais dzimtes stereotipu reverss!) šo iniciācijas procesu pāriešanai jaunā statusā, jaunā grupā iziet reālajā pasaulē, uz kurieni dodas cauri īsam ekskursam kinovēsturē – mazās, spilgtās ceļojuma ainiņas ar kuģi viļņos, raķeti debesīs, bezgalīgiem tulpju laukiem ir tapušas analogi, reālās zīmētās dekorācijās un ar mehāniskiem palīglīdzekļiem – kā sveiciens un cieņas apliecinājums mēmā kino burvjiem, piemēram, kinoefektu iluzionistam Žoržam Meljesam.
No daudzajām atsaucēm, ko filmā ievijuši sinefīli Gerviga un Baumbahs, vēl gribu pieminēt Holivudas mūziklu zelta klasiku, Viktora Fleminga Oza zemes burvi (1939), kura krāšņās studijas dekorācijas, tostarp dzeltenais bruģis, kas iezīmēja ceļotāju transformējošās pieredzes ceļu no melnbaltās un ķibelēm pilnās realitātes uz brīnumu un fantāziju pasauli (Bārbijas gadījumā gan vice versa), iedvesmojušas Bārbijas scenogrāfiju. Pēc šo fantāziju “nereālā dzīvīguma” reālā pasaule – 21. gadsimta sākumā kādā Kalifornijas pludmalē – kļūst divtik fiziski sajūtama, tās trokšņi, cilvēku balsis, saules gaismu rotaļas, vēja pūsmas un krunciņas autobusa pieturā nejauši satiktas sievietes sejā iegūst gan hiperreālu, gan gluži metafizisku starojumu.
Bārbijas iniciācijas ceļa sākumā Jocīgā Bārbija ir devusi viņai ļoti konkrētu uzdevumu – sakontaktēt ar savu Īpašnieku (jeb Radītāju), respektīvi, būtni, kuras rotaļlieta Bārbija ir reālajā pasaulē. Caur šo uzdevumu filmā tiek izspēlēts
vēl viens universāls motīvs, bieži izmantots arī feministiskajā mākslā – dubultnieka motīvs.
Ar dubultnieka starpniecību var tikt iedota balss apslēptām jūtām, formulētas neskaidras domas, šaubas, skaļi var tikt verbalizēts kauns vai bailes. Ceļā uz satikšanos ar savu dubultnieku Bārbija, piedzīvojot vēl nelielu intrigu ar Bārbijas īpašnieču, mammas un meitas rokādi, tieši šajā posmā iziet ārpus kontroles (“Šī lelle jādabū atpakaļ kastē!”) un uzsāk apzinātu transformēšanās ceļu uz būtni “kurai ir tikai vienas beigas”.
“Cilvēkiem ir vienas beigas, idejas dzīvo mūžīgi,” tā filmā saka Rutas Hendleres, lelles Bārbijas radītājas tēls. Laiks rādīs, cik ilgi dzīvos Bārbijā blīvi sapakotās filozofiskās un kinematogrāfiskās idejas – manuprāt, tur to ir ne mazums. Ne velti filma ne tikai pārspēj peļņas rekordus, bet jau arī kritiķu skatījumā tiek iezīmēta starp 21. gadsimta svarīgākajiem kinodarbiem. Taču, kā savā recenzijā ironiski piezīmēja Dita Rietuma, kopumā jau Holivudā (un pasaulē) nekas nav mainījies, vien sievietēm atļauts paspēlēties ar lellēm. Tomēr divām no viņām, režisorei Gretai un producentei Margo, tas ļāvis nopelnīt vīrieša cienīgas algas – un tas ir labi. Savukārt kādā Rīgas kinoteātrī pēc filmas seansa pilnā zālē daži skatītāji – pārsvarā jaunas sievietes, bet arī kāds puisis ar rozā šalli ap kaklu – pēc filmas beigām piecēlās kājās un aplaudēja. Acīmredzot, jutās ne tikai filmas uzrunāti, bet arī pārstāvēti – un tas ir vēl labāk.
