Tā ir mana sena pārliecība – pasaulē ir miljoniem filmu, un papildināt šo astronomisko skaitli ar vēl vienu vienību ir vērts tikai tad, ja tu vari pateikt kaut ko nedzirdētu. Režisorei Lindai Oltei, scenārija autoram Arno Jundzem un operatoram Andrim Priedītim filmā "Janis Rozentāls. Septiņi", kas piektdien, 23. septembrī, piedzīvo pirmizrādi LTV ēterā, tas ir izdevies, un ne tikai ar to, ka septiņiem filmas tēliem pielīmētas ūsas.
Protams, ir visai droši prognozējams, ka tieši šīs ūsas, ko filmas kadros nēsā seši mākslinieki un pat viena māksliniece, kļūs par filmas atpazīstamības zīmi – cilvēks varbūt nekādu Jani Rozentālu nekad mūžā nebūs dzirdējis, tomēr zinās teikt vai vismaz ieinteresēsies par „to filmu, kur tiem džekiem visiem vienādas ūsas pielīmētas”.
Un tikpat droši prognozējams, ka tās pašas ūsas kļūs par zināmu apgrūtinājumu filmai, ja neviens vairs ne par ko citu nerunās – lūk, arī es jau te kādu laiku ņemos ar ūsām, tā vietā, lai runātu par filmas kinematogrāfiskajām kvalitātēm.
Tomēr, noslēdzot tēmu, jāsaka – šis drosmīgi lietotais rekvizīts vai, precīzāk, grima elements uzskatāmi un ietilpīgi simbolizē to brīvības pakāpi, ar kādu filmas autori ķērušies pie šķietami garlaicīgā žanra „klasiķa biogrāfija”.
Atceries Elzu
Tas gan attiecībā uz konkrēto autoru tandēmu nav nekāds brīnums, ja atceramies, ka Lindas Oltes un Arno Jundzes iepriekšējais darbs, filma Jānis. Elza. Mīlas grāmata šobrīd kopā ar Jāņa Putniņa dokumentālo filmu Degošais ir līderi nomināciju skaita ziņā Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvām nominēto pilnmetrāžas dokumentālo filmu sarakstā. Ieskatoties uzmanīgāk, gan pamanīsiet, ka divas no sešām nominācijām saņemtas „spēlfilmu kategorijās” – Labākā aktrise (Madara Botmane Elzas lomā) un Labākais kostīmu mākslinieks (Līga Krāsone), tomēr arī tas nepavisam vairs nav pārsteigums ne pasaules, ne Latvijas dokumentālā kino kontekstā.
Patiesībā jau arī Latvijā labu laiku Ilona Brūvere vairs nav vienīgā režisore, kas dokumentālā žanra darbus būvē kā vairāk vai mazāk krāšņus un kostimētus inscenējumus, tomēr nepārvēršot tos butaforiju feijerverkā, bet saglabājot sajūtu par tiešām dokumentālu laikmeta liecību,
tikai daudz brīvāku un līdz ar to dzīvāku, nekā to spēj vēsturiski nevainojamie, bet visbiežāk stīvi nedzīvie arhīva kadri, statiskās fotogrāfijas un dokumenti.
Tā tas bija arī ar filmu Jānis. Elza. Mīlas grāmata – 2015. gadā, kad valstiski stimulētais Raiņa un Aspazijas jubileju trakums sita augstu vilni un tikai galīgs bremze nebija uzčabinājis nevienu projektiņu par Lielajiem dzejniekiem, Lindas Oltes un Arno Jundzes skatījums izcēlās ar nemākslotu mūsdienīgumu un kinematogrāfisku vieglumu.
Obligātā literatūra
Līdzīgs mūsdienīgums un vieglums staro no filmas Janis Rozentāls. Septiņi, kas eleganti tiek galā ar formālo uzdevumu „atzīmēt klasiķa jubileju”. Protams, tur nav nekādu revolucionāru un no jauna izpētītu atklājumu gleznotāja biogrāfijā – vismaz man kā rozentāļu absolventei, kam savulaik skolas patrona dzīvesstāstu galvā iedzina Antona Stankeviča grāmata Pēc pirmajiem cīruļiem sērijā Ievērojamu cilvēku dzīve, un stāsts par lielsaimnieka Putras jauno karieti, kuras
baltos dēļus mazais Janis apzīmēja ar ogli un par to dabūja no tēva pa kaklu, bet no saimnieka motivāciju kļūt par mākslinieku,
likās noteikti izdomāts, jo „pārāk skaists (t.i., didaktisks), lai būtu ticams”.
Tātad no faktoloģiskā viedokļa filma ir gluži klasiska un prognozējama, taisni vai skolu programmām varētu ieteikt kā „obligāto literatūru”, tikai varbūt neseno tikumības skandālu gaismā maz vairs palicis skolotāju, kas uzdrīkstētos klasei demonstrēt uz ekrāna sievieti ar ūsām... Tas (jau minētā radošā brīvība un ūsu pielīmēšanas simbolizētā abstrahēšanās no tradīcijas un realitātes) tad arī pasargā Lindas Oltes un Arno Jundzes filmu no iekļūšanas garlaicīgajā „praktiski pielietojamo filmu” kategorijā un ļauj runāt par to kā par aizraujošu piedzīvojumu.
Īsti mākslinieki
Pirmkārt, konceptuāli izšķirošs ir bijis lēmums iesaistīt filmā īstus māksliniekus, kuri patiesībā nemaz pat netēlo Jani Rozentālu dažādos dzīves periodos, vienkārši ir kadrā paši ar savu tēlu un to pieredzes un atpazīstamības bagāžu, kas tiem nāk līdzi daudzmaz zinoša skatītāja uztverē.
Piemēram, droši vien ne ar kādiem aktiermākslas līdzekļiem nebūtu panākams tas amizantais efekts, ko rada pazīstamā „mākslas huligāna” Kristiana Brektes uzmākšanās Saldus meitenēm ar piedāvājumiem pozēt kailām. Protams, piedāvājums tiek izteikts apzināti pavirši un vulgāri, lai, pasarg-dies, kāda brīvdomīgāka pusaudze neiedomātos piekrist un tā neizjauktu filmai vajadzīgo noskaņu, turklāt tiem, kas Kristianu Brekti nepazīst vaigā, viņa huligānismu demonstrē melnais paltraks ar spico kapuci – un rezultātā precīzi radīta sajūta par to situāciju, kādā pēc mākslas augstskolas absolvēšanas nonāca jaunais gleznotājs Rozentāls, atgriežoties dzimtajā provinces mazpilsētā. Neskaidras nodarbošanās dīvainis, kurš uzbāžas sievietēm ar nepiedienīgiem piedāvājumiem, saņem pašsaprotamus atteikumus un pamazām nonāk frustrācijā, nespējot ārēju apstākļu dēļ realizēt savu radošo būtību un sūtību.
Tāpat ļoti svarīgs filmai, man šķiet, ir fakts, ka Ritums Ivanovs Pēterburgā (ar uzrakstu “Latvietis” uz krūtīm, bet tas varbūt nav tik svarīgi) zīmē pa īstam, ejot ar skiču albumiņu pa Rozentāla pēdām – tas ir pareizais domu gājiens, risinot problēmu, ka tēliem ir kaut kā jādažādo sava eksistence kadrā, nepietiek domīgi klīst pa ielām un izstaigāt nedaudzās Rozentāla memoriālās vietas. Un labi, ka režisore šiem tēliem liek darboties nevis kā aktieriem, bet kā māksliniekiem, kas viņi patiesībā ir, - un es ļoti ceru (lai gan neesmu par to neko dzirdējusi), ka fotofilmu attīstīšana vannītēs pie sarkanās gaismas ir patiešām Katrīnas Luīzes Avotiņas aizraušanās, nevis tēlojums.
Protams, kinematogrāfiski izsmalcinātam skatītājam droši vien nav viegli, skatoties filmu, savā apziņā “izslēgt skaņu” vai arī samierināties ar faktu, ka TV filmu žanrs nu reiz vienkārši pēc definīcijas pieprasa diktora aizkadra tekstu, kas visu skaidri izstāsta žurnālistu folklorā slavenajai “tantei Bauskā”. Tomēr, ja skaņu izslēgt neizdodas, nav liela nelaime, jo Arno Jundzes sacerētais “Jaņa Rozentāla teksts” ir dzīvs un jauneklīgs – bez patētiskām frāzītēm, toties ar dažu labu dauzonīgu izlēcienu, kas ļoti piestāv šai filmai. Turklāt arī teksta kombinācija ar attēlu vietām uzdzirksteļo lieliski ironiskā komplektā – kā Līvu laukuma dzintarbildīšu ražotāji, kas ilustrē Rozentāla sūkstīšanos par pīļu dīķi Latvijas vietējā mākslā.
Tāpat atspirdzinoša ir ideja gados vecāko filmas dalībnieku, gleznotāju Kristapu Zariņu, novietot nevis filmas beigās, sekojot Rozentāla loģiskajai novecošanai, bet uzdot par zaļknābi Žanno, kurš padsmitnieka vecumā ierodas no laukiem metropolē Rīgā un mulst, nonācis dāmu veļas paradīzē.
100 gramu atspēriens
Filmas pirmizrāde notika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā starp Jaņa Rozentāla gleznām; svinīgajās runās izskanēja atgādinājums, ka tieši šajās dienās aprit 11 gadi kopš zīmola 100g kultūras parādīšanās LTV, un pieļāvums, ka šis zīmols kalpojis par simbolisku atspēriena punktu Latvijas televīzijas Kultūras raidījumu redakcijai, kas šobrīd sasniegusi atzīstamu vērienu ne tikai TV raidījumu, bet arī dokumentālo filmu producēšanā (producente un redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle – sic!).
Taisnība ir, LTV producētās dokumentālās filmas arvien biežāk parādās arī Nacionālā filmu festivāla uzmanības lokā, un nav nemaz tik vienkārši izvērtēt, kas būtu pareizāk – radīt tām savu tusējamo aizgaldiņu atsevišķas nominācijas veidolā (Labākā TV dokumentālā filma), kā tas bija pagājušajā gadā, vai arī laist kopīgā konkurencē ar reizēm pat pārāk pašapzinīgo “lielo kino”.
Jo arvien biežāk novērojama parādība – rūpes par to, lai filma būtu saprotama un pieejama skatītājam, talantīgus “film-meikerus” nevis sastindzina un ierobežo (kā to pašaizsardzības nolūkos mēdz sludināt “lielo filmu” autori), bet izaicina uz varoņdarbiem vai vismaz interesantām un uzmanības vērtām filmām, kā tas noticis arī šoreiz.
