25. novembrī no pl. 22:00 LTV 7 programmā “Latvijas jaunie režisori” divas Latvijas Kultūras akadēmijas studentu filmas – jauniešu mīlas trīsstūris un kara priekšnojautas Jāņa Ābeles spēles īsfilmā “Augstāk par zemi” un provocējošais modelis Jaroslavs Mārtiņa Jurēvica dokumentālajā īsfilmā “Androgīns”. Filmas recenzē apvienības “Short Riga” kuratore Agnese Logina.
22:00 Augstāk par zemi
režisors Jānis Ābele, LKA, 2014, spēles īsfilma, 28’
Aprakstot filmu Augstāk par zemi, šķiet svarīgi piezīmēt, ka filma tika izrādīta SHORT RIGA Baltijas studentu īsfilmu konkursā programmā Divi puiši, viena meitene – pats programmas nosaukums jau iezīmē vienu no īsfilmas tēmām, bet otra tēma šajā īsfilmā ir kara klātbūtne.
Augstāk par zemi ir dažādos aspektos interesanta, bet tajā pašā laikā diezgan neviendabīga filma – vairākas ļoti spēcīgas ainas sadzīvo ar tādām, kuras labāk būtu bijis atstāt aiz kadra. Piemēram, pats mīlas trijstūris neliekas diez ko pārliecinošs – Jēkabs, Rihards un Linda šķiet vienkārši labi draugi. Viņi gan visi trīs pavada laiku kopā ainās, kas paliek atmiņā un izceļas, – gan ballītes, gan pīppauze uz tilta, gan filmas beigu aina ar kara lidmašīnām virs pilsētas -, taču neviena no šīm ainām, kaut arī cenšas, nerada pārliecinošu iespaidu, ka jauniešu starpā ir auglīga vide mīlas trijstūrim. Savukārt starp ainām, kuras būtu labāk bijis atstāt aiz kadra, jāmin, piemēram, tā, kur Jēkabs iekrīt Daugavā – izņemot to, ka izskatās ļoti interesanti, tas neko daudz filmas attīstībai nedod, un filmas kopējais garums nešķiet līdz galam attaisnots.
Ir svarīgi, ka studentu filmās bieži novērojama interese iemūžināt šī laika un vides atmosfēru, un tas ir visnotaļ svētīgs darbs.
Aina, kurā Edgars Šubrovskis spēlē ģitāru un dzied ballītē, jau kļuvusi par laika liecību, ko cita veida kino darbi nemaz necenstos fiksēt.
Jāpiebilst, ka ansambļa Manta dziesmai K13, kas tiek izmantota filmas skaņu celiņā, režisors Jānis Ābele izveidojis arī videoklipu, kas sastāv no filmas ainām un īpaši uzņemta materiāla, kurā redzams, kā pati grupa un filmas varonis Matīss (Laimonis Juris G.) uzstājas uz Dailes teātra jumta.
Diemžēl jāatzīst, ka filmas Augstāk par zemi vide ir pārliecinošāka par filmā attēlotajiem notikumiem. Kā tēli Rihards, Jēkabs un Linda arī pēc 28 filmas minūtēm nav īpaši attīstījušies, viņiem trūkst personības iezīmju, iespējams, arī tāpēc, ka vide – Rīga, pavasaris, bohēmiskas ballītes – ir daudz interesantāka par galvenajiem varoņiem. Kara tuvošanās pilsētai no šā brīža pozīcijām liekas mazliet samākslota, tomēr 2014. gada pavasarī nudien likās, ka karš ir mums nepiedodami tuvu, tāpēc tas, ka režisors izvēlējies šādu sižeta pavērsienu, arī ir svarīga laika liecība.
22:30 Androgīns
režisors Mārtiņš Jurēvics, LKA, 2014, dokumentāla īsfilma, 23’
Mārtiņa Jurēvica dokumentālā filma Androgīns stāsta par modeli Jaroslavu Barišņikovu, kurš savā neilgajā modeļa karjerā jau ticis ievērots, galvenokārt tāpēc, ka vizuālajā tēlā spēlējas ar dzimumiem un tiem piesaistītajām lomām. Dokumentālā filma seko Jaroslavam filmēšanā, darbā un pastaigā gar jūru, kuras laikā Jaroslavs atbild uz skatītājam nedzirdamiem jautājumiem, kas palīdz izskaidrot viņa pieeju dzīvei un darbam.
Jaroslava karjera un masu mediju reakcija uz viņa tēlu atspoguļo arī to, kādas problēmas Latvijā ir ar izpratni par dažādiem dzimtes jautājumiem. Citos gadījumos šis aspekts paliktu ārpus kadra – galu galā arī citi iepriekš apskatīto dokumentālo filmu varoņi ir provocējuši sabiedrību ar dažādiem izlēcieniem ārpus ierastā -, bet filmā Androgīns sabiedrības neizpratne un neinformētība iezogas arī kadrā. Filmas sākuma daļā kamera seko līdzi tam, kā Jaroslavs brauc uz kādu filmēšanu skolā. Starp komiskiem kadriem, kur Jaroslavs skolas kafejnīcā un gaiteņos izskatās vēl neparastāk nekā modes vidē, pati filmēšanās šķiet pietiekami normāla, līdz brīdim, kad Androgīns parāda uzfilmēto materiālu – izteikti dezinformējošu reklāmu par nepieciešamību piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, lai nepieļautu, ka skolās tiek veidotas īpašas seksuālo minoritāšu klases. No Jaroslava attieksmes filmēšanas laikā var noprast, ka viņš īsti nezina, kur filmējas, bet filmas Androgīns iezīmētais Jaroslava tēls liek domāt, ka, godīgi sakot, viņu īpaši neuztrauktu arī tas, ja viņš zinātu, ka piedalās dezinformējoša materiāla veidošanā.
Jaroslavs, ko redzam uz ekrāna, ir visnotaļ pretrunīgs tēls. Viņš nenoliedzami tiek attēlots kā stiprs cilvēks, kurš galu galā jau savā pagaidām vēl īsajā mūžā ir piedzīvojis daudz negāciju – tās viņu nav salauzušas, bet mazliet apbružājušas gan. Jaroslavs rada nihilista iespaidu, bet tai pašā laikā nevar noliegt, ka viņam citu uzmanība un tolerance ir ļoti svarīga. Šāda pretrunīga attieksme viņu padara ļoti cilvēcīgu un saprotamu –
Jaroslavs netiek parādīts kā pabeigts, iekonservēts tēls, varonis ir nemitīgā attīstības procesā.
Galvenie iebildumi pret filmu Androgīns rodas saistībā ar ainām, kurās Jaroslavs staigā gar jūru, runājot ar filmas režisoru, kuru mēs dzirdam tikai vienu reizi – visi pārējie jautājumi un komentāri palikuši aiz kadra. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad būtu gribējies mazliet vairāk režisora klātbūtnes uz ekrāna, jo kādā brīdī Jaroslavs viens pats sevī vairs nešķiet tik saistošs. Nav runa par to, ka viņš nevarētu viens pats aizpildīt visu ekrāna telpu, stāstot par savu pieredzi un dzīves uzskatiem, jo Jaroslavs ir tiešām fascinējošs tēls, kas notur uzmanību, provocē un izsauc dažāda veida emocijas. Taču šajā filmas brīdī ir jau izveidojies aptuvens priekšstats par to, kāds ir viņš pats par sevi, un tēla dziļākai atklāšanai būtu interesanti redzēt, kāds Jaroslavs ir mijiedarbībā ar citiem. Taču to citu, ar kuriem viņam sarunāties, uz ekrāna nav pietiekami daudz, un īpaši pietrūkst paša režisora kā pretspara Jaroslava izaicinošajai, bet vienlaikus neviltotajai attieksmei.
