Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS šogad pulcēs skatītājus jau 28. reizi, izrādot jaunus, sociāli nozīmīgus, mākslinieciski augstvērtīgus un arī eksperimentālus kinodarbus. Festivāls uzsver, ka īsfilma nav tikai mēģinājums pirms “lielā kino” uzņemšanas, bet arī apzināts virziens, kurā māksliniekam ir vaļa doties. Kino Rakstu sarunā piedalās festivāla programmas direktore Laima Graždanoviča un Baltijas īsfilmu programmu kuratore Astra Zoldnere, sarunu vada Ieva Augstkalna.
Ieva: – Kad uzrunāju Laimu un teicu, ka Kino Raksti labprāt veidotu sarunu par festivālu 2ANNAS, jautāju viņai, kurš vai kura varētu būt trešais sarunas dalībnieks. Man šķita, ka stāsts, kas jūs abas vieno festivāla kontekstā, ir gana nozīmīgs, lai saprastu kaut kādu pēctecību un festivāla attīstību pēdējo gadu laikā. Tāpēc likumsakarīgi, ka šī saruna no manas puses sākas ar jautājumu – kā festivāls 2ANNAS saveda jūs kopā?
Astra: – 2015. gadā festivāla direktors Viesturs Graždanovičs piedāvāja man kļūt par festivāla programmas direktori. Mainījās komanda, un es pārņēmu 2ANNU māksliniecisko vadību, bet Laima pieteicās asistēt brīvprātīgās statusā. Strādājām kopā vairākus gadus, līdz es sapratu, ka man vairāk jāpievēršas saviem radošajiem darbiem un doktorantūrai, un piedāvāju Laimai pārņemt 2ANNU māksliniecisko vadību. Tas likās ļoti organiski, jo mums bija līdzīga vīzija par festivāla attīstību. Festivāla direktors Viesturs akceptēja manu priekšlikumu, un Laima pārņēma festivāla radošos grožus.
Domāju, ka neesmu vienīgā, kuru visus šos gadus urdījis jautājums par festivāla nosaukumu. Ko tas nozīmē?
Laima: – Patiesībā ārzemēs ļoti bieži uzdod šo jautājumu, jo intriga ir. Nosaukumam ir divas versijas un, iespējams, Viesturs vēlētos atklāt tikai vienu no tām. 2ANNAS apvieno divas pasaules, divas mākslas plūsmas. No vienas puses – eksperimentālo, jaunās valodas meklējumus, no otras – klasisko, tradicionālo, arī kinovēstures devumu. Un viena interesanta nianse – festivāls radās Annas ielā 2.
Īsfilmu festivāls 2ANNAS kaut kādā mērā sevī jau iekodē jautājumu par īsfilmām kopumā. Kāda ir to nozīme industrijas kontekstā, un kā tas laika gaitā ir mainījies?
Astra: – Jāatceras, ka kinovēsturē pirmās filmas arī bija īsfilmas, jo kinolentas garums bija limitēts un īsfilmas formāts bija vienīgais iespējamais. Ar laiku, kinematogrāfijai komercializējoties, sāka dominēt ideja par aptuveni 90 minūtes garu filmu, kura balstās trīs cēlienu struktūrā; šis princips ir aizņemts no teātra. Manuprāt, filmas garumam nevajadzētu būt tik standartizētam – ir stāsti, kuri stāstāmi divās stundās, ir stāsti, kuri stāstāmi divās minūtēs, un ir stāsti, kuriem nepieciešamas pat desmit stundas. Piemēram, literatūrā neviens neprasa – kāpēc stāsts nav romāns?
2ANNAS savā programmā iekļauj ne tikai īsfilmas, bet arī vidējā garuma filmas – no 30 līdz 60 minūtēm. Mēs iestājamies par radošo brīvību, nevis vienu konkrētu filmu garuma standartu.
Pasaulē īsfilmas kļūst arvien populārākas, top arī jauni īsfilmu festivāli. Man vienmēr liekas mazliet smieklīgi, ja cilvēki saka – mums Latvijā ir Riga IFF un 2ANNAS, kas izrāda īsfilmas; nav tā kā par daudz vienai pilsētai? Es domāju – tas ir par maz! Dzīvoju Berlīnē, un šeit iespēju skatīties īsfilmas ir stipri vairāk. Man liekas, ka jaunā paaudze, ko mēs redzam arī 2ANNĀS, ir daudz atvērtāka šim formātam. Atļaušos teikt, ka 90 minūšu klasiskā filma pārstāv samērā konservatīvu ideju par kino. 2ANNAS piedāvā iepazīties ar atšķirīgiem formātiem, kas reprezentē radošo un progresīvo.
Laima: – Apšaubīt īsfilmu nepieciešamību būtu tāpat, kā apstrīdēt dzejoli par to, ka tam ir pārāk maz burtu, – pilnīgs absurds. Pateicoties tehnoloģijām, kino skatīšanās un filmu veidošana mūsdienās ir daudz pieejamāka, jauniešiem ir iespēja veidot īsformāta darbus un tas arī padara viņus atvērtākus dažādām iespējām un vēlmei eksperimentēt.
Piekrītu Astrai, ka šis formāts kļūst arvien populārāks, festivālu kļūst vairāk un iezīmējas daudzveidība. Jūtama atšķirība ir īsfilmu ne-komercialitāte, radošums un sajūta, ka kino veidotāji šeit ir tuvāk tādam kā radošajam pirmavotam.
Vai ir arī kāds filmas garuma minimums?
Astra: – 2018. gada fokusa programmā Revolucionāri bija režisora Malkolma Sazerlenda animācijas filma Sarkanā laukuma protests / Red Square (2012), filmas garums – 11 sekundes.
Laima: – Var būt pat tikai sekundi gara filma, arī pikseļa noraustīšanos ekrānā attiecīgā kontekstā var saukt par īsfilmu. Vairāki festivāli veltīti filmām, kas iekļaujas konkrētā garumā, piemēram, vienu minūti garas filmas ir pat vesels žanrs. Par TikTok specifiku mēs varam diskutēt, bet man tomēr šķiet ļoti interesanti, ko cilvēki tur dara, un ir profili, kas dalās ar piecu sekunžu stāstiem. Man liekas brīžiem pat ģeniāli, ka stāstu var izstāstīt piecās sekundēs.
Nezinu, vai piekritīsiet, bet man šķiet, ka līdz ar tehnisko pieejamību, ko minēja Laima, arī filmu skatīšanās paradumi ir mainījušies. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ īsfilmas jaunajā paaudzē kļuvušas daudz populārākas un ejošākas.
Laima: – Es varbūt mazliet apšaubītu to, ka īsmetrāžu skatīšanās ir ejošāka nekā pilnmetrāžas, ja nu vienīgi soctīklos. Pamata jautājums ir uzmanības noturēšanas spēja, un plašākā mērogā man tomēr šķiet, ka jauns, bet pieredzējis skatītājs joprojām spēj noturēt uzmanību ilglaicīgi.
Astra: – Ne vienmēr īsfilma prasa mazāku uzmanības koncentrāciju kā pilnmetrāžas filma. Protams, ātri samontētā Holivudas blokbāsterā, kur visu laiku šauj un kaujas, skatītāja uzmanība tiek pastiprināti nodarbināta bez viņa paša iesaistīšanās. Tajā pašā laikā ir lēnas īsfilmas – kā Herca Franka Vecāks par desmit minūtēm (1978), kur visa filma balstīta vienā kadrā. Skatītājam ir jākoncentrē uzmanība, lai noskatītos filmu no sākuma līdz beigām.
Laima: – Kuratoru veidotās īsfilmu programmās parasti tiek iekļautas vidēji piecas filmas, un to noskatīšanās reizēm prasa daudz lielāku intelektuālo iesaisti.
Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir kuratoram īsfilmu festivālā? Tā ir citāda nekā lielo formātu festivālā?
Laima: – Viena lieta, ko varu teikt par kuratora nozīmi īsfilmu festivāla kontekstā, ir tas, ka
kurators ar savu darbu var filmu vai nu pacelt, vai iznīcināt.
Tas, kā filmas tiek kombinētas un prezentētas šajos kuratora veidotajos filmu kopumos, dod katram darbam lielu spēku vai arī, tieši otrādi, var vienkārši pazudināt. Kuratoram patiešām ir milzīga nozīme.
Astra: – Protams, kuratori un festivālu direktori, dažkārt abi vienā personā, veido festivāla seju. Ir festivāli, kuri gadiem ietur vienotu stilistiku, izrāda konkrētam žanram, garumam vai tēmu lokam atbilstošas filmas. Kuratori lielā mērā veido festivāla atpazīstamību un piedalās skatītāja gaidu konstruēšanā. Vācijā pavisam nesen aktuāla bija diskusija par Berlīnes kinofestivāla vadības maiņu un, protams, katru reizi, kad mainās mākslinieciskais vadītājs vai festivāla direktors, jaunais nereti piesaista citus kuratorus, ar kuriem vēlas sadarboties. Rezultātā tiek pieņemti konkrēti mākslinieciski un politiski lēmumi.
Laima: – Tāpat kā kinematogrāfijā viena no būtiskākajām lietām ir skatiens, tā arī kurators rada festivāla skatienu un vēstījumu. Jā, ir festivāli, kas tam pievērš mazāk uzmanības, bet ir arī tādi, kas tomēr mēģina radīt savu festivāla valodu. Man liekas, 2ANNAS ir viens no šādiem festivāliem.
Atceros, ka pērnā gada rudenī festivāla Patriarha rudens ietvaros diskusiju izvērsa jautājums par vidējā garuma filmām. Cik viegli vai grūti kuratoram tās integrēt filmu programmā?
Astra: – Problēma ir, ka daudzi festivāli vispār nepieņem vidējā garuma filmas. Ir festivāli, kas skaidri definējuši, ka īsfilmas garums ir līdz 30 minūtēm, tātad, ja tu esi uztaisījis 32 minūtes garu filmu – sorry… Tomēr, pat ja filma ir 30 minūtes gara un balansē uz īsfilmu garuma robežas, to ir grūtāk izplatīt nekā 10 minūšu īsfilmu. Ja kurators redz, ka festivālam iesniegts ļoti daudz labu filmu un ir jāizvēlas, vai programmā iekļaut trīs 10 minūšu filmas vai vienu pusstundas garumā... Bieži vien tiek pieņemts lēmums par labu vairākām īsajām.
Laima: – Tāpēc vislabāk ir šādas vidēja garuma filmas apkopot atsevišķā programmā. No festivāla viedokļa varu teikt, ka vidēja garuma filmas tomēr ir retums. Tajā filmu kopumā, kuras izrādām mēs, tiešām var atrast unikālus darbus. Protams, tas ir grūts formāts, bet vienlaikus pastāv diezgan liela iespējamība, ka šīs filmas nekur citur nebūs redzētas.
Es domāju, vairumā gadījumu skatītājs ar īsfilmām sastopas tieši festivālu ietvaros, taču mani vienmēr interesējis jautājums, vai kinoteātris varētu būt piemērota tikšanās vieta, ja to pozicionētu tieši kā īsfilmu kinoteātri. Varbūt esat dzirdējušas par tādu praksi ārzemēs?
Laima: – Neesmu dzirdējusi par kinoteātri, bet zinu, ka Latvijā bijuši vairāki mēģinājumi rādīt īsfilmas komerciālos kinoteātros gan pirms seansiem, gan arī atsevišķos īsfilmu seansos. Tomēr kāpēc lai kāda konkrēta telpa nevarētu būt veltīta tieši īsfilmām? Tas tiešām būtu brīnišķīgi.
Astra: – Es gan gribu piebilst, ka kinoteātris nav vienīgā iespējamā izrādīšanas vieta. Īsfilmas tiek rādītas arī mākslas galerijās, jo īpaši eksperimentālās īsfilmas un videomākslas darbi. Piemēram, starptautiski atzītā kanādiešu māksliniece un animācijas režisore Alisi Telenguta aktīvi izrāda savas filmas gan kinofestivālos, gan mākslas galerijās. Ir videomākslinieki, kuri koncentrējas tikai uz mākslas galerijām.
Laima: – Zinu, ka Ķīnā bija doma taisīt īsfilmu kafejnīcu tīklu, bet tas laikam neizdevās.
Man nesen Kino Rakstos bija saruna ar jaunajiem kinoprofesionāļiem, un viņi stāstīja, ka problēmas pēc augstskolas absolvēšanas sagādā tieši filmu izplatīšana – viņi īsti nezina, kā to darīt. Tāpēc es arī jautāju par kinoteātriem, jo, šķiet, šajā problēmaspektā slēpjas kaut kādā mērā iesīkstējis uzskats, ka īsfilmas veido ne no kā, finansējumu tām nevajag un maksāt par tām arī ne. Bet tās taču ir pilnīgas muļķības, jo ir režisori, kas visu mūžu taisa tikai īsfilmas.
Astra: – Jā, īpaši animācijas režisori. Ir daudz tādu, kas nekad arī netaisīs kaut ko citu, viņi ir uzticīgi šim formātam.
Ja tāds kinoteātris tiktu nodibināts, tā uzstādījums no vadītāja prasītu tādu kā kuratora lomas uzņemšanos 24/7. Piemēram, filmas tur grieztos visu laiku un skatītāji varētu nākt iekšā un iet ārā, kad vien vēlētos, līdzīgi kā agrīnā kino laikā. Varbūt šāda prakse varētu tuvināt īsfilmas un cita veida auditoriju.
Astra: – Tas būtu līdzīgi kā galerijā – tur arī bieži skatītājs ienāk un nezina, vai ir jau filmas beigas, vai sākums. Tur var filmas skatīties arī no vidus.
Laima: – Tas ir mazliet citādāks kontakts ar skatītāju, un daudzi mākslinieki tieši šī iemesla dēļ nepiekrīt savus darbus izrādīt galerijās. Citi savukārt apzināti veido savas filmas, ņemot vērā šādas skatīšanās pieredzes nianses.
Vai kinoteātris varētu būt mūsu lielās problēmas atslēga, kas ļautu cilvēkiem pēkšņi saskatīt jēgu īsfilmām Latvijā? Tas ir labs jautājums.
Astra: – Eiropā māksla un kino pārsvarā tiek subsidēta no valsts līdzekļiem. Jā, protams, ir komerciāli veiksmīgas filmas, bet tādu nav vairākums. Arī citi mākslas veidi, kā teātris un laikmetīgā māksla, spēj izdzīvot tieši tāpēc, ka valsts tam piešķir līdzekļus.
Laima: – Beigu beigās problēma, man liekas, nav tajā, ka mums būtu par maz komerciālu īsfilmu, bet gan tieši tas, ka
mums kā valstij vajadzētu stāvēt aiz īsfilmām un novērtēt tās kā neatkarīgu mākslas veidu.
Tad mēs atgriežamies pie cita jautājuma, kas jau izskanējis varbūt ne tieši īsfilmu kontekstā – proti, kopumā pēdējos gados nav ticis izstrādāts ilgtermiņa plāns kultūrpolitikā. Varbūt tuvākajā laikā tas varētu mainīties, bet pietiekami ilgu laiku politiskajiem spēlētājiem, manuprāt, nav bijusi ne izpratne, ne arī vēlēšanās saprast kino kā procesu.
Astra: – Daudzi uzskata, ka īsfilma ir tāds kā treniņš, pieteikums pilnmetrāžai; ja esi uztaisījis labu īsfilmu, tas ir garants arī veiksmīgai pilnmetrāžas filmai. Festivāls 2ANNAS tomēr iestājas par ko citu un mēģina mainīt šo domāšanas paradigmu. Mēs domājam, ka mākslinieks drīkst visu mūžu taisīt īsfilmas, drīkst arī izdomāt taisīt divas stundas garu filmu un pēc tam atkal divu minūšu. Latvijas kontekstā Laila Pakalniņa ir ļoti labs piemērs – viņas filmas ir dažādā garumā, viņa strādā dažādos formātos, turklāt ne tikai spēles kino, bet arī dokumentālajā. Vienkārši ir tādas idejas, kas nav piemērotas lielākam formātam ne kinovalodas, ne stāsta veidošanas kontekstā.
Laima: – Viena no tendencēm, kas man šķiet pat diezgan bīstama, ir tā, ka studenti un jaunie kinoprofesionāļi Latvijā izjūt milzīgu spiedienu veidot pilnmetrāžas filmas. Reizēm mēs varam novērot, ka jaunie autori cieš neveiksmi pilnmetrāžas formātā, lai gan, ja vien būtu pieejams finansējums, viņi varētu strādāt īsmetrāžā, kur būtu reālas iespējas praktizēties un eksperimentēt, arī kļūdīties.
Astra: – Šogad mēs programmā Psihedēliskais prāts iekļāvām Ivara Tontegodes filmu Apsēstība (2009) – tā bija ļoti veiksmīga īsfilma, kura saņēma arī Lielā Kristapa apbalvojumu. Pēc tam viņš no tās uztaisīja pilnmetrāžas filmu Sēņotāji (2013), kura, manuprāt, tomēr bija mazāk veiksmīga. Tas ir labs piemērs, ka īsfilma vai šajā gadījumā vidēja garuma filma var strādāt labāk nekā pilnmetrāžas filma.
Laima: – Piekrītu. Šis papildu spiediens, kas absolūti nav vajadzīgs, kaut kādā mērā vienkārši nogalina ideju par radošumu un mākslinieka brīvību.
Atgriežoties pie festivāla 2ANNAS – kas, jūsuprāt, šo gadu laikā izkristalizējies kā nemainīga festivāla vērtība?
Laima: – Man liekas, festivāla nemainīgākā vērtība ir Viesturs. Bet pamatvērtība ir tas, par ko jau runājām, – iespēja dot platformu un telpu inovatīvam, kvalitatīvam, arī eksperimentālam un brīvam kino. Es domāju, tas noteikti nav mainījies kopš pašiem festivāla pirmssākumiem, īpaši ņemot vērā, ka festivāls piedzima relatīvi neilgi pēc neatkarības atgūšanas un kalpoja kā platforma amatieriem un eksperimentālā kino veidotājiem Latvijā. Lai gan festivāls gadu gaitā ir izaudzis un kļuvis arī starptautiski atzīts (zināmā mērā varbūt pat vairāk nekā lokāli), man šķiet, ka šī ir viena no lietām, kas tiešām ir palikusi absolūti nemainīga. Un ar to es ārkārtīgi lepojos.
Astra: – Es domāju, festivāls jau no pašiem pirmsākumiem centies eksperimentēt ne tikai ar izrādīto filmu saturu, bet arī ar veidiem, kā rādīt kino. Piemēram, 2ANNAS rādījušas filmas dažādās nestandarta vietās – botāniskajā dārzā vai peldbaseinā. Pagājušā gada atklāšanas ceremonijā bija performance, kur kino tika projicēts uz cilvēku ķermeņiem. 2ANNAS paplašina ekrāna nozīmi, bieži izejot ārpus ierastās izpratnes par kino.
Laima: – Tas sasaucas ar to, ko es šobrīd vairāk cenšos izgaismot, veidojot festivālu, – proti, starpdisciplinaritāte. Kino ir kā logs uz komunikāciju ar daudzām un dažādām pasaulēm un nozarēm. Mēs apzināti laužam līdz šim nospraustās robežas ne tikai radošajā izpausmē, bet arī industrijas iekšienē. Piemēram, šogad man ir patiess prieks, ka festivāla industrijas dienu tēma ir Apziņas labirinti; es pat mazliet baidījos, ka Nacionālais Kino centrs nenoticēs tik eksperimentālai programmai, bet noticēja. Un tas ir super! Paldies viņiem par to.
Man šķiet, šī starpdisciplinaritāte, vismaz Latvijas mērogā, būtu jāveicina ne tikai festivālos, bet varbūt pat akadēmiskā līmenī, un es nedomāju tikai pētījumus. Dažkārt šķiet, ka kultūras nozare vispār ir pārāk sadrumstalota. No šī viedokļa raugoties, festivāls 2ANNAS uzņemas ne to vieglāko darbu.
Astra: – Starpdisciplināri pasākumi aizvien vairāk notiek gan akadēmiskajā vidē, gan arī dažādās citās vietās – piemēram, festivālos. Mēs redzam to kā vienu no 2ANNU uzdevumiem, arī festivāla fokusa programmas nereti tiek veidotas, pamatojoties uz starpdisciplināriem pētījumiem.
Laima: – Šī pētniecība ir daļa no festivāla. Liela daļa cilvēku, kas iesaistīti festivāla tapšanā, ir akadēmiski izglītoti un mēs visi darām to, kas mūs patiesi arī interesē. Tas ir ļoti būtiski.
Un vēl viena lieta, ko, man liekas, ir svarīgi pieminēt, –
mēs esam salīdzinoši neliels festivāls, un tas mums dod ļoti daudz brīvības.
Mēs varam festivāla kontekstā izdarīt zināmus lēmumus, ko, piemēram, salīdzinoši milzīgais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls vienkārši fiziski nevar tik ātri izgrozīt. Īpaši pēdējos divos gados esmu par to daudz domājusi, lai rastu iespēju izmantot šo pazemes spēku, ieviešot dažādas lietas, kas citādi vienkārši nebūtu iespējamas. Viena no tām ir jaunā festivāla sadaļa Tīri kvīrs, kas Latvijas mērogā ir unikāls notikums. Lietuvā un Igaunijā šādas sadaļas vai festivāli pastāv jau gadiem, un arī mēs virzāmies uz to, lai tas kļūtu par pastāvīgu parādību Latvijas kinovidē.
Skaidrs, ka visu nepieciešamo par festivālu interesenti var uzzināt mājaslapā, bet kas, jūsuprāt, šāgada 2ANNAS padarīs citādākas?
Laima: – Es gribētu teikt – katrs festivāls ir inovatīvs, jo katru gadu mēs veidojam citu fokusa programmu, meklējot atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Tā nav ierasta festivālu prakse – katru gadu izvirzīt citu tēmu un tās ietvaros izrādīt piecus, dažkārt pat vairāk, neatkarīgus mākslas darbus, kā varam nodēvēt kuratoru veidotās filmu programmas; ar to mēs katru gadu izceļamies gan Latvijas mērogā, gan plašākā kontekstā. 90% no šīm programmām patiešām nebūs vairs iespējams redzēt šādā salikumā.
Ja runājam par šāgada festivāla jaunumiem, tad jau minētais Tīri kvīrs ir kaut kas unikāls. Tāpat arī industrijas dienu kontekstā esam sākuši iet eksperimentālāku ceļu. Viens no maniem uzstādījumiem šogad bija vērsts uz industrijas dienu organizatoru komandu – es gribēju, lai viņi jūtas radoši ekspresīvi un priecīgi par to, ko dara. Šāgada festivāla tēma ir Prāts, tāpēc man likās, ka radošumam ir jābūt tādai kā atslēgai, un es domāju, ka to arī tiešām var nolasīt. Turklāt prāts iekļauj arī tādu kā pašrefleksijas faktoru, tēma mums sniedz vēl papildus iespēju reflektēt un mēģināt saprast mūsu festivāla iekšējos mehānismus.
Domājot par Baltijas konkursa programmu, gribas tomēr jautāt, kā izskatās latviešu īsfilmas blakus Igaunijā vai Lietuvā veidotajām?
Astra: – Katru gadu pieteikumu skaits atšķiras. Ir bijuši gadi, kad tiek iesūtītas ļoti daudz labas igauņu īsfilmas, tad ir jāpacīnās, lai programmā iekļautu arī kaut ko tikpat labu no Latvijas vai Lietuvas. Pēdējos gados augusi visu Baltijas valstu īsfilmu kvalitāte, Latvija uz kaimiņu fona izskatās ļoti labi.
Man prieks, ka arī starptautiski atzīti režisori 2ANNĀS atgriežas ar savām filmām atkal un atkal. Šogad mums nav Lailas Pakalniņas īsfilmu, toties 2ANNU programmā ir atkal iekļauts Uģa Oltes darbs.
Tāpat labi, ka režisori veido filmas, izmantojot dažādus paņēmienus – piemēram, balstot savas filmas personiskā pieredzē, vai arī stāsta uzbūvē izmantojot dažādas intervijas par konkrētu tēmu. No personiskās pieredzes stāstiem gribētu izcelt Armanda Zača Resistance is futile un Emīlijas Karetņikovas filmu Mana bērnības ķermeņa atzīšanās, kur tiek variēts ar spēles un dokumentālā kino elementiem. Ir arī veidi, kurā latviešu kino veidotāji varētu darboties vēl aktīvāk – piemēram, veidojot dokumentālās animācijas filmas.
Kur jūs redzat festivālu pēc pieciem, desmit, varbūt 20 gadiem?
Laima: – Šajā jautājumā nedrīkst jokot – vārdi materializējas. Ir skaidrs, ka mēs noteikti saglabāsim pētniecisko ziņkāri un māksliniecisko brīvību, kas mums jau ir. Un es domāju, ka 2ANNĀM nav jābūt gigantiskam festivālam. 2ANNAS ir eksperimenta un brīvības dzinējspēks, kas turpinās augt kvalitātē gan lokāli, gan starptautiski.
Astra: – Jā, līdzko festivāls kļūst pārāk liels, tam zūd šarms. Tas arī būtu tas, ko novēlētu es, – no vienas puses, kļūt redzamākiem, bet, no otras puses, nekomercializēties, saglabājot personīgumu.
Laima: – Šis tiešām ir festivāls, kur katram cilvēkam rūp tas, ko darām. Tādēļ arī šīs programmas ir mūsu personīgie vēstījumi, mākslas darbi. To ir svarīgi turpināt. Un vēl vienu lietu es noteikti festivālam novēlu – turpināt būt vēl drosmīgākiem. Apziņa, ka mēs, veicinot refleksiju un komunikāciju, uzņemamies sociālo atbildību un spējam ietekmēt vidi sev apkārt, ir ārkārtīgi būtiska.
