No 28. marta līdz 3. aprīlim „Happy Art Museum” telpās (tirdzniecības centra „Galerija Rīga” 7. stāvā) notiek 18. kinoforums „Un Vārds tapa filma”, programmā desmit filmas, kas dažādos kinofestivālos saņēmušas Ekumēniskās žūrijas balvas. Cilvēku dramatiskie likteņi, ilgas un cerības, pasaules konfliktu balsis un atbalsis.
Ekumēniskā žūrija strādā gandrīz katrā nopietnā festivālā, to veido starptautiskas, starpkonfesionālas institūcijas Interfilm pārstāvji un katoļu O.C.I.C. (International Catholic Organization for Cinema and Audiovisual) biedri, kas vērtē filmas gan saskaņā ar Svētajiem rakstiem, gan – ar tajās pausto vēstījumu, uzdotajiem ētiskajiem un morāles jautājumiem.
Foruma Un Vārds tapa filma atklāšanas seanss (pirmdien, 28.03., plkst. 18.00) piedāvā atšķirīgu skatījumu uz Evanģēlija stāstu alžīriešu / franču filmā Jūdas stāsts / Histoire de Judas (2015, režisors Rabah Ameur-Zaïmeche) „Visu laiku lielākais stāsts” tajā pasniegts no Jūdas perspektīves, un viņš tolaik bija tāds pats Romas iekarotāju varas upuris kā Jēzus. Šis ir savdabīgs aicinājums bez aizspriedumiem pievērst uzmanību arī vēstures marginālajām parādībām, cilvēkiem, grupām, tautām – ar mājieniem uz šodienas politiskajiem notikumiem. Filmas sākumā Jūda, viens no Jēzus mīļākajiem mācekļiem, nes uz savas muguras Jēzu no kalna lejā. Kad Jūda apstrīd romiešu spiegu, „Rakstu mācītāju”, fiksēto Jēzus darbību, tas gandrīz maksā viņam dzīvību. Jēzus iet tālāk savu ceļu... iestājoties, pat upurējot sevi par taisnīgumu. Vēl viena variācija par mūžīgo tēmu – lai veidotu labāku nākotni.
Filmas stilistika tuvāka Pazolini Mateja evanģēlija skarbajai vienkāršībai, nekā Aranofska Noasa un Skota Exodus krāšņumam un populārajiem Jēzus „sandaļu eposiem”. Alžīriešu izcelsmes Francijā dzīvojošais režisors to uzņēmis ar minimāliem dialogiem, zemnieku un ganu vidē, Alžīrijas kalnos un nogāzēs, savukārt epizodes ar Pilātu filmētas antīko piļu drupās. Romiešus atveido francūži, jūdus – arābi; romieši notiesā Jēzu kā harizmātisku dumpinieku. Noslēgta stāsta vietā – zināms fragmentārisms (smejoši bērni var pievienoties Jēzus mācekļiem), detaļas (tirgoņu padzīšana no tempļa – sadauzītie būri, kuros tika piedāvāti sīkie dzīvnieki), seju tuvplāni, augumu plastika, kustību dinamika, dabas varenība, Evanģēlija izlaidumi un daži jaunievedumi – tas viss var gan mulsināt, gan suģestēt. Jūda – nodevējs ticis Rakstos it kā apiets, un tieši šis apstāklis izprovocējis režisoru uz šo savdabīgo Evanģēlija revīziju. Aktuālais, politiskais vēstījums drīzāk vērsts pret turēšanos pie dogmām, kas, režisoraprāt, jau nesušas pārāk daudz upuru Austrumos un Rietumos. Labāk nesīsim viens otru... kā Jūda Jēzu. Atgādina kinoforumā Un Vārds tapa filma agrāk rādīto vācu režisora Varnekes filmu Nesiet cits cita nastas – 1988. gadā VDR uzņemto un aizliegto darbu. Filma Jūdas stāsts saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu Berlīnē (Forums)
Igauņu / gruzīnu filma Mandarīni / Mandariinid (29. martā) atskatās uz Gruzijas kara rūgto pieredzi, kas tomēr neļauj galvenajam varonim (Lembits Ulfsaks) zaudēt cilvēcību. Pēc pēkšņas apšaudes viņš uzņem pie sevis divus ievainotos, kas izrādās no pretējām nometnēm, taču viesmīlības likums liedz izrēķināties ar ienaidnieku, kamēr tu atrodies viņa mājās. Kā daudzos šodienas karos, arī tolaik, 90. gados, Gruzijas un Abhāzijas konfliktā iesaistīta arī trešā puse... Filmai 11 balvas dažādos festivālos, nominēta Zelta Globusam un Oskaram kā labākā ārzemju filma.
Azerbaidžāņu Nabata / Nabat (31. martā) ir monumentāla kinopoēma par vienkāršas sievietes sīksto turēšanos pie savas dzimtās zemes. Lieliska aktrise titullomā, kalnu ainas, kaukāziešu ciemata lietu pasaule veido līdzību par reālu un reizē simbolisku ceļu uz pamestību, vientulību un... nāvi. Kad Nabata savām rokām izrakusi kapu mirušajam vīram, aizgājušā dēla istabā pie sienas palikusi tikai pazīstamā Če bilde – viņš visus sauca karā. Filmas darbība notiek kara draudu ēnā, mazā azerbaidžāņu kalnu ciemā, kuru vairums tā iedzīvotāju jau pametuši. Taču Nabata paliek – par garīgās pretestības zīmi viņa katru vakaru rūpējas, lai ciemā degtu ugunis un nezustu cerība. Kad krīt pirmās sniega pārslas, Nabata sēž viena savā mājā, un tikai tad kareivji ieņem viņas ciemu...
Vairums filmas epizožu uzņemtas reālajā darbības laikā, ar krānā iekārtu kameru – garie kadri paceļ vareno Kaukāza skaistumu ikonogrāfijas augstumos. Kaut filmā nav tiešu reliģisku strāvojumu, tās miers, meditatīvais, garīgais raksturs darbojas kā spēcīga estētiska līdzība ar Beketa parabolu un Mālera Dziesmas par zemi emocionālo spēku. Ekumēniskās žūrijas balva Manheimā.
Krievu Korekcijas klase / Класс коррекции (1. aprīlī) ir filma par pirmo mīlestību, uzticību un nodevību. Rādot šīs klases audzēkņu komplicētās attiecības, tā apelē pie mūsu humānisma, vēstot par grūtībām, ar kādām saskaras skolēni ar fiziskām vai garīgām problēmām. Pētot tā dēvētās korekcijas klases, filmas veidotāji atklājuši, ka tās vairāk līdzinās labošanas iestādēm, nekā vietai, kurai vajadzētu nolīdzināt bērnam ceļu uz normālu skolas dzīvi. Sabiedrībai un sistēmai nav ne mazākā entuziasma kaut ko mainīt un uzlabot... Ļoti labi jaunie aktieri un iejūtīga kamera ļauj izvairīties no viendimensionālas pozīcijas – te nav tikai sliktie un viņu upuri, process ir sarežģītāks.
Filma ir režisora Ivana Tverdovska debija, tā tapusi pēc Sanktpēterburgas bērnu psiholoģes Jekaterinas Murašovas romāna un sākumā bijusi iecerēta kā dokumentālais kino (nu gluži kā mūsu Andra Gaujas Izlaiduma gads!).
Jaunais režisors (26 gadi) vēlējās parādīt atšķirīgo, citādāko, ekskluzīvo bērnu situāciju ne ar pieaugušo, bet gan pašu bērnu acīm. Galveno lomu atveidotāji tomēr izvēlēti no Kirila Serebrjakova studijas audzēkņiem, bet saskarsme ar reālajiem skolēniem palīdzējusi jaunajiem aktieriem izprast situāciju. Scenārijā nebija nekādu dialogu – tā režisors varēja panākt katra varoņa individuālo, personīgo reakciju uz doto situāciju. Ekumēniskās žūrijas balva Kotbusā.
Norvēģu 1001 grams / 1001 gram (arī 1. aprīlī) stāsta par jūtu atdzimšanu kādas jaunas zinātnieces stingri sasvērtajā dzīvē. Filmas varones Marijas dzīve izmainās pēc viņas tēva aiziešanas mūžībā. Ar līdzšinējo skaitļu un mēru pasauli vairs nepietiek, dzimušas ilgas pēc kaut kā, kas slēpjas aiz racionālā... Interfilm balva Ziemeļvalstu kinodienās Lībekā
Igauņu Caurvējā / Risttules / In the Crosswind (2. aprīlī) ir izteiksmīgs rekviēms PSRS deportācijās cietušajiem cilvēkiem. Igauniete Erna vēstulēs ieslodzītajam vīram apraksta savu ciešanu ceļu uz Sibīriju. Ar oriģinālu attēla tehnoloģiju (stop motion), tekstu un mūziku radīta īpaša ciešanu un sāpju kontemplācija, kas parāda arī to, kā vistraģiskākajās situācijās iespējams saglabāt cilvēcisko cieņu un cerības. Ekumēniskās žūrijas balva Varšavā.
Japāņu Nostaļģijas zemesrags / Cape Nostalgia (arī 2. aprīlī) līdzās nostalģijai paver arī jaunus radošos un jūtu apvāršņus. Filmas autori ar vieglu humoru un pat zināmu jautrību runā par zaudējumiem, mīlestību un draudzību kādā mākslinieku komūnā. Lieliski un stilistiski smalki veidotais darbs tomēr nav tikai nostalģisks, tajā ir arī spēcīgs dzīves apliecinājums. Ekumēniskās žūrijas balva Monreālā.
Amerikāņu Neds Raifls / Ned Rifle (3. aprīlī) ir underground kulta režisora Hela Hartleja triloģijas pēdējā daļa, kas oriģinālā kinovalodā reflektē par labo un ļauno cilvēkā (ieteicams noskatīties arī abas pirmās triloģijas daļas Henry Fool un Fay Grim). Pēc rafinēta scenārija neordinārā kinovalodā uzņemtā filma ir drāma un komēdija, arī – filozofiska refleksija par labo un ļauno cilvēkā. Savās sarunās ar Dievu Neds jūtas kā Viņa instruments, un droši skatīties pagātnei acīs nozīmē to neatkārtot. Ekumēniskās žūrijas balva Berlīnē (Panorāma).
Šveiciešu Salauztais klusums / Broken Silence (3. aprīlī) šogad ir vienīgā agrāk tapusī (1995. gadā uzņemta) un jau reiz kinoforumā rādītā filma – kāda kartēziešu mūka ceļojums uz Indonēziju, Ņujorku, pie sevis un... Dieva. Pēc 25 gadu meditācijām viņam nākas lauzt savu klusēšanu vairākās šā vārda nozīmēs.
Kā jau katru gadu, programmā iekļauts jaunākais no latviešu kino devuma – Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija (30. martā) Meditatīvā un skaudrā apcere par ļaunuma dabu un tā iespaidu uz cilvēku, darbībai risinoties uz 1. Pasaules kara fona nomaļā lauku sanatorijā, raisījusi aktīvu domu un viedokļu apmaiņu (piemēram, skat. piecas recenzijas portālā kinoraksti.lv!) Kara ārstu, kas nonāk šajā sanatorijā, atveido pazīstamais vācu aktieris Ulrihs Matess.
Pēc filmām katrā seansā – diskusijas teologu, mācītāju, žurnālistu un kritiķu vadībā.
Kinoforumu Un Vārds tapa filma atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, to organizē nodibinājums Luterāņu stunda sadarbībā ar starptautisko starpkonfesionālo institūciju Interfilm, Happy Art Museum un Eirokinoklubu.
Ieeja par ziedojumiem.
