Režisors laimīgs, jo saņēmis savai filmai balvu kādas mazpazīstamas Eiropas galvaspilsētas X neatkarīgajā kinofestivālā Y? Piedod, mīļais, bet visticamāk tas nenozīmē pilnīgi neko. Neeksistējoši, krāpnieciski un pseido-festivāli veikli darbojas industrijas ēnas pusē, tinot ap pirkstu kinoveidotājus, kropļojot industriju, novazājot titulu „festivāls” un vēl pamatīgi „uzvāroties”.
Šis varētu būt kriminālraidījuma speciālizlaidums par organizēto noziedzību kino industrijā. Ieskats speciālizlaiduma sižetos. Vispirms – īss ekskurss neīsto festivālu identificēšanā. Tad – stāsts par autores pieredzi, izejot praksi pseidofestivālā, divus jocīgus pasākumus apmeklējot un sazinoties ar pāris blēžiem. Iztaujāti arī Latvijas filmu veidotāji par dalību kādā apšaubāmā Prāgas festivālā. Tālāk – nīderlandiešu žurnālista Cēzara Majoranas liecība, teju ar detektīva sparu atmaskojot krāpnieciskos festivālus. Visbeidzot – Latvijā atklāti četri mazpazīstami festivāli, kurus nezina neviens no iztaujātajiem Latvijas kino profesionāļiem.
Kā atpazīt?
Festivālu pasaules koordinēšanas monopols šobrīd pieder vietnei ar nosaukumu FilmFreeway (turpmāk tekstā – FFW); spēcīgākais platformas konkurents bijis Withoutabox, kas 2019. gadā pārtrauca darbību. FFW ir lielākā kinoindustrijas platforma – filmu veidotāji caur to piesaka savas filmas festivāliem, bet festivāli te izvieto savus profilus, caur platformu organizējot gan pieteikšanās, gan filmu atlases procesu. Pašlaik platforma uzrāda 13 029 reģistrētus festivālus.
Virtuāli pastaigājot pa FFW ārēm un pamazām sākot uzost pazīmes, kas raksturo acīmredzami krāpnieciskus festivālus, atklājas kas līdzīgs deep web – biedējoši komiska paralēlā pasaule ar kinofestivāliem, kuri pasniedz zelta, sudraba vai bronzas pīles, sludina Napoleona imperiālisma atdzimšanu, izdomā režisoru vārdus un ir pārlieku dāsni, ik mēnesi solot balvu birumu un triecienveida ierotēšanu industrijā.
Atpazīšanas pazīmes? Neskaitāmas un smieklīgi sīkumainas nomināciju kategorijas, pārspīlēti ilgs pieteikšanās periods, neviena industrijas vārtsarga (nav žurnālistu, izplatītāju, producentu klātbūtnes), nekādu publisku seansu, trūkst informācijas par žūriju un festivāla komandu, nepilnīgs vai neesošs iepriekšējo gadu apbalvojumu arhīvs, nosaukumā un citos materiālos pārspīlēti biežs uzsvars uz „apbalvošanu” (awards), informatīvi nabadzīga, plakātiska, amatieriska mājaslapa. Arī apbalvojumi ir nožēlojami – parasti sola diplomu, bet alkatīgākie bieži piedāvā nopirkt balvas statueti.
Sērfošana pa šo deep web norāda uz vēl citiem raksturlielumiem. Piemēram, nedraudzīgums. Nekait palasīt festivālu noteikumus – vismaz tie feiki[1], kas tos publicē, ir parūpējušies par savas ādas glābšanu un kinoveidotāja nostādīšanu muļķa lomā. Paredzot, ka tomēr kāds varētu arī sūdzēties, viņi atrakstās no jelkādas atbildības, piešķirot sev visas brīvības. Daži no noteikumos atrunātajiem negodprātīgajiem punktiem – nekādu naudas atmaksu, festivāls ir tiesīgs ar filmu darīt visu iespējamo visos iespējamos kanālos, festivāls neiesaistīsies tiesu darbos, festivālam nav obligāti jāsniedz atbilde par filmas atlasīšanu vai izrādīšanu, nav paredzēts budžets viesu servisam un autortiesībām.
Bildes no šiem festivāliem atgādina Getty Images attēlu bibliotēku; dažreiz tie ir arī bezkaunīgi dziļviltojumi (deepfake). Jo šikākas bildes ievietotas festivāla FFW galerijā, jo neīstāks tas ir. Ekrāns + kino zāle + ancukos tērpti cilvēki ar diplomiem rokās ir klasiska formula, lai notušētu industrijas un preses viesu trūkumu un jebkuru kinozāli uzdotu par festivāla norises vietu. Principā visa vizuālā identitāte šķiet kā no tūrisma firmas palienēta (Eifeļi, karogu krāsas u. tml.) vai tūkstošgades sākuma Wordā pieejamajos fontos uzrakstīta.
Blēži ar pompu sacer jebkuru informāciju par savu festivālu, bet visemocionālākās ir apbalvoto režisoru liecības un apgalvojumi par būšanu „kinoveidotāju festivālam” (filmmaker’s festival). Jo neviena cita, izņemot režisorus, šajos pseidoseansos nav. (Gan es, gan Cēzars Majorana pārbaudījām; novērojumi – raksta vidusdaļā.)
Jāuzmanās ar kvalitātes birkām. Lērumam blēžu FFW ir piekabināta atruna „IMDB qualifying film festival” vai „zelta statuss”, kuru var iegūt tikai ar pāris klikšķiem. Šīs nozīmes, lai cik aizdomīgas, iztur faktu pārbaudi, bet uzticību festivālam nerada. Krāpnieki nevar dabūt nekādu citu industrijā atzītu kvalitātes zīmogu, tad kādēļ gan nesaklikšķināt attiecīgās pogas IMDB un FFW un neiegūt kaut ko vismaz līdzīgu?
FFW īsti netiek galā ar krāpnieku saukšanu pie atbildības (par to vēlāk), bet vismaz ir radījuši mazu pogu, kas ļauj redzēt, no kurām valstīm tiek pārvaldīts festivāla profils (poga jautājuma zīmes veidā atrodama jebkura festivāla profila labajā pusē pie Transparency). Ja norādītas vairākas valstis un vēl dažādos kontinentos, jāpiesargās, tomēr skaidrības labad jāpiebilst, ka arī daži leģitīmi festivāli mēdz tikt pārvaldīti no vairākām valstīm.
Mazpazīstama festivāla rīkošana kādā šikā un vēsturiskā kinoteātrī var kalpot kā vēl viena pazīme. Uzrakstīju diviem Parīzes kinoteātriem, kurus šaubīgi festivāli norādījuši kā savu norises vietu; atbildēja Club de l’Etoile kinoteātris Elizejas laukos – The Festival Napoleon pasākuma vieta. „Vai tādā un tādā datumā jūsu kinoteātris uzņēma konkrēto festivālu?” jautāju es. „Jā,” atbildēja par pasākumiem atbildīgais Dimitrijs Margērs, rakstot, ka šis neesot klasisks filmu festivāls, drīzāk konferenču un meistarklašu pasākums ar vienu vēsturiskā mantojuma filmas seansu. „Turklāt runa nav par mūsu kinoteātra programmu, bet gan par telpas īri,” uzsvēra Margērs.
Lūk, telpu īre (Elizejas laukos!) un „konferenču festivāls”. Kā vēlāk izrādīsies manā eksperimentā, norises vietu darbinieki (kinoteātra kasieris un DVD veikala darbinieks) ne vienmēr ir lietas kursā par šādu īrnieku klātbūtni viņu maiņas laikā. Šos pasākumus arī neiekļauj kinoteātra repertuārā un iebīda vai nu pirms vai pēc oficiālā darba laika.
Kāda viltvāržiem interese radīt neīstus un pseidofestivālus? Viegla nauda, ekspluatējot filmu veidotāju loģisko vēlmi izplatīt un parādīt savu filmu. Nav mazsvarīgi, ka zem festivāla titula var slēpt arī politiskus iemeslus un korumpētus naudas atmazgāšanas veidus (piemēram, minētais Napoleona festivāls ir visai specifisks imperiālismu godinošs pasākums – festivāla goda viesis ir kāds Princis Joakims Murā (Murat), "mūsdienu aristokrāts" un attāls imperatora radinieks, kurš Instagram video stāsta, ka Napoleons ir labākais cilvēces radītais antidepresants un princis nevarot iedomāties pasauli bez viņa; ka iekļaujošāku franču valodu rada krimināli prāti un šai pasaules impērijas valodai jāpaliek neskartai).
Visbeidzot, tā kā pandēmijas laikā daudzi festivāli pārgāja uz hibrīdformām, viltvārži var racionāli attaisnot savu klātbūtni tikai tīmeklī. Ja visi gali trūkst, tad ķeksīša pēc var noorganizēt fiktīvu ikgadējo laureātu filmu seansu.
Kā es izgāju praksi pseidofestivālā
Un nu pievēršos personiskajai pieredzei – izrādās, esmu izgājusi praksi pseidofestivālā. Uz diviem pasākumiem arī aizgāju. Tikmēr mans avatars – producents un sinefils Sergejs – uzrakstīja dažiem šarlatāniem.
Kad pirms pāris gadiem līdzcilvēkiem stāstīju, ka strādāju praksē kādā „neatkarīgo filmu festivālā” Parīzē, visi kā viens, jo īpaši kino industrijā strādājošie, raustīja plecus. Sak, pirmā dzirdēšana. Tam vajadzēja būt man pirmajam sarkanajam brīdinājuma karogam. Par naivumu bargi nenosodiet – toreiz ātri vajadzēja atrast un nokārtot Erasmus absolventa praksi, un kāds bija teicis, ka tāds un tāds festivāls atplestām rokām uzņem praktikantus visa gada garumā. Tam vajadzēja būt otrajam sarkanajam karodziņam. Ar laika distanci skatoties, arī veids, kā festivāla prezidents bīdīja lietas, bija aizdomīgs. Trešais signāls.
Vismaz tagad varu dalīties atmiņās par to, kā un cik viltīgi pseidofestivāli būvē savu ticamības fasādi. Dažādu iemeslu dēļ festivāla nosaukumu neminēšu, bet, ja kāds man uzjautās personīgi, varbūt pateikšu. Festivāls notiek katra gada aprīlī, strādāt viņu birojā sāku vasarā. Festivālam bija īsta adrese (publiski nenorādīta) un maza telpa, kurā satilpināt teju duci stažieru pat festivāla nesezonā. Erasmus praksē apstiprināja visus, daudz un regulāri.
Neīsts likās daudz kas no tā, kas bija jādara, lai nodrošinātu iespaidu par festivāla autentiskumu. Piemēram, jārada tāds sociālo mediju saturs, kas būtu zem katra sevi cienoša festivāla līmeņa, – bloga ieraksti un videorullīši par Parīzes leģendārākajiem kinoteātriem (pasaulē jau tā ir simtiem šādu rakstu), trivia par kino klasiku, tizli video par praktikantu ikdienu, vēl tizlāki video à la „praktikantu izdzīvošanas gids”. Vistizlākie video, lai „atraktīvā un asprātīgā” manierē paziņotu, ka pieteikšanās festivālam ir atvērta. Ko?! Jau vasarā? Festivāls taču ir pēc desmit mēnešiem!
Jā, ir tāda lieta kā „early birds submission”, bet šis bija smieklīgi ērlī – lai sāktu iekasēt naudu pēc iespējas ātrāk.
Dažos nejēdzīgajos video piedalījos aizkadrā, vismaz apgūstot montēšanas pamatus, tomēr pārsvarā aizpildīju ar tekstu saistītas pozīcijas – ikmēneša i-vēstuli, mājaslapas uzturēšanu un bloga ierakstus. Kāpēc festivālam vajag blogu? Nu labi, vajag. Bet kāpēc tādu? Nu, labi, nesūdzos – tādā veidā varēju vingrināt rakstīšanu divās valodās, un neviens mani īpaši netramdīja.
Vai mēs skatījāmies pieteiktās filmas? Jā. Vienu reizi kādu stundu ar nedalītu uzmanību, jo aptrūkās ideju tizlajiem video. Un vienu reizi fonā, jo bija pārāk karsts, lai imitētu citu darbību. Tas arī viss. Prezidents abas reizes uz ekrānu paskatījās labi ja ar acs kaktiņu. Bija gan veselas kastes ar USB cietajiem diskiem par katru festivāla laidienu. Vai tas apliecina autentiskumu? Diezin vai, jo filmas, piedodiet, bija apšaubāmā kvalitātē un neveikli holivudiskas. Es tā arī nepieredzēju konkrēto festivālu aprīlī, bet, pārskatot citu gadu festivāla rullīšus, radās iespaids, ka filmas atlasa, komandai pārmērīgi neiesvīstot par kvalitāti un festivāla standartiem. „Ai, gan jau derēs!”
Starp citu, ne jau velti konkrētais festivāls un citi līdzinieki komunikācijā uzsver to, ka meklē pašu autoru producētas „neatkarīgās filmas” – jebkurš profesionāls producents pa gabalu saostu šāda festivāla neprofesionalitāti, kamēr jaunie filmu veidotāji degsmes un pieredzes trūkuma dēļ var nesaskatīt brīdinājuma signālus.
Visu orķestrēja festivāla Prezidents, diezgan glums tips; vēl glumāks – saskarsmē ar atsevišķām praktikantēm. Prezidents, kam dzimtā valoda ir angļu, ne reizi nepārbaudīja manus angļu mēlē rakstītos tekstus, lai gan viņam tak nebūtu bijis grūti pārlaist acis, vai kaut kur kāda prepozīcija varbūt ir nevietā. Bet nē, bija aizņemts. Ar ko? Tagad atskatoties, noprotu, ka viņš vienkārši kruķīja biznesu – dibināja māsasfestivālu Āzijā, vadīja audiovizuālās tehnikas nomas firmu un bieži braukāja apkārt. Arvien vairāk rokoties, atklājas, ka slideno festivālu vadībā nereti ir šādi Eiropas metropolēs iedzīvojušies ārzemju kungi / prezidenti, kuru paspārnē ir vesels tīklojums.
Ielūkojoties festivāla kategoriju skaitā un izcenojumos, izdarīju elementāras hipotētiskās kalkulācijas. Tātad – 14 balvu kategorijas. Standarta pieteikšanās maksa „early birds” posmam (uzsākts jau 30. aprīlī, veselu gadu pirms festivāla; pieteikšanās vispār ilgst līdz pat nākamā gada marta beigām) svārstās no 20 līdz 90 eiro (vai 110 eiro, ja divās atsevišķās kategorijās filmu piesaka producējošā kompānija). Ja pieņemam, ka šajā lētākajā periodā tiek pieteiktas kaut vai tikai desmit filmas katrā kategorijā (tikai indivīdiem, producentu pieteikumus neskaitot), sanāk 140 pieteikumi un 7300 eiro.
Salīdzinājumam – leģitīmi festivāli ar krietni mazāku balvu kategoriju skaitu ir krietni lētāki un diez vai paši nopelnītu tik daudz par nieka 140 pieteikumiem. Piemēram, pieteikt filmu Riga IFF un 2ANNAS nemaksā neko vai maksimums 10 eiro (tas atkarīgs no kategorijas un pieteikšanas perioda). Platformā FFW izcenojumi viegli pārskatāmi katra festivāla profila sadaļā Categories & Fees.
Kā es apmeklēju aizdomīgu festivālu pasākumus
Nomedīt informāciju par šādu festivālu retajiem klātienes seansiem nemaz nav tik viegli, bet, zinot, ko attiecīgajā periodā meklēt, sociālajos tīklos vai FFW var atrast skopu pasākuma informāciju. Tādā veidā es jūnijā devos uz diviem pasākumiem Parīzē, vienu no tiem rīkoja manas prakses vietas festivāls. Pasākuma nosaukums – „apbalvoto filmu seanss”, vieta – kāds kompaktdisku veikals Parīzes centrā. Bailēs, ka Prezidents mani atpazīs, uzvilku sūnu zaļu bereti un savas tumšākās saulesbrilles, sākumā ieturēju distanci, cerot, ka pasākums būs fiktīvs. Nē, tas notika. Tiesa, kā skumjš joks. Pie veikala ieejas uzstādīts festivāla baneris (kurš gan nevar nopirkt baneri?). Pie banera – pieci seši praktikanti, tērpti festivāla t-kreklos (T-bode?). Veikalam bija jāslēdzas pirms pusstundas.
Mans pavadonis iegāja izlūkos. Viņa atstāsts – neskaitot praktikantus, seansu apmeklēja uz vienas rokas pirkstiem skaitāms skatītāju loks, un tie paši drīzāk ieklīduši veikalā, nevis speciāli nākuši uz seansu. Seanss no datora tika projicēts uz balta palaga. Prezidents praktikantiem sniedza kaislīgu runu par šī notikuma un festivāla nozīmību; arī manā darba laikā Prezidents centās mūs visādi motivēt, lai aizmālētu acis un nedotu iemeslu bažām par festivāla kredibilitāti. Visbeidzot, CD/DVD veikala darbiniekiem nebija skaidras nojausmas par to, kas notiek viņu darbavietā. Tomēr soctīklu atskats uz pasākumu rāda pavisam citu ainu – seanss izskatās labi apmeklēts un jautrs, lai gan, ar bereti vērojot no malas, tas drīzāk šķita kā parodija par festivālu izbraukuma seansiem.
Bez beretes apmeklēju kāda Cine Paris Film Festival seansu kinoteātrī pie Luksemburgas dārziem – atkal jau dārga norises vieta. Konkurss notiekot katru mēnesi (!), bet viena diena gadā atvēlēta publiskam seansam, kurš patiesībā nebija nemaz tik publisks. Ierodoties kinoteātrī ar apzinātu nokavēšanos, kasierim teicu, ka vēlos tikt uz seansu. Izrādās, neesot pieejams visiem – bijis iepriekš jāpiesakās pie festivāla komandas. Spēlēju savu lomu, sakot, ka nāku profesionālos nolūkos un festivālu seansiem pēc idejas jābūt pieejamiem visiem, ja vien tas nav Kannu festivāls.
Tiku iekšā kādas briesmīgas dokumentālas filmas vidū – nejēdzīgi dramatiska, emocionāla mūzika, vecmodīga montāža un „runājošo galvu” intervēšanas maniere. Tālāk sekoja tikpat jocīgi filmu rullīši – laureāti „labākā treilera” kategorijā. Gaismām ieslēdzoties, sapratu, ka zālē esam vien desmit cilvēki, un tad sākās absurdākais – apbalvošana. Festivāla prezidents, arī ārzemnieks, piecēlās kājās un sāka saukt vārdus, turot rokās A4 formāta diplomu kaudzīti. Biju vienīgais cilvēks no malas – zālē atradās tikai apbalvoto filmu autori un viņu pavadones /-ņi. Kāds režisors bija pat no ASV atceļojis, cits – uzvalkā un no Itālijas. Saņēmuši diplomus, daži ieteicās – žēl, ka seanss nav bijis apmeklēts. Uz to prezidents atbildēja: „Bija paredzēts lielāks apmeklējums, bet nepaveicās – ir taču svētdienas rīts…” Bet es taču zinu, ka tikai kasiera laipnības dēļ tiku iekšā un šīs žēlabas ir nekaunīgi meli.
Šobrīd festivāls ir papildinājis savu mājaslapu ar informāciju par komandu un sadaļu „about”, kas, ja vien atmiņa mani neviļ, tā nebija, kad vasaras sākumā pētīju viņu nepilnīgo mājaslapu. Kontaktos minēta vien kāda Berlīnes firma Cineberg group – korporatīvo pasākumu PR un audiovizuālo pakalpojumu uzņēmums, kuru var savienot ar vēl diviem ikmēneša festivāliem – Berlin Indie Film Festival un Brussels Capital Film Festival. Festivāla Cine Paris žūrija ir Cineberg grupas darbinieki…
Kā Sergejs Boļšakovs sazinājās ar aizdomīgiem festivāliem Francijā
Izdomāju sev vārdu un uzvārdu, kurš tīmekļa meklētājā būtu atrodams, bet nebūtu iespējams noteikt, kurš no daudzajiem Sergejiem Boļšakoviem ir „īstais”, un sāku pētīt feiku pasauli. Vispirms Sergejs uzrakstīja uz Fest Regards – tīklojumu, kura paspārnē ir festivāli ar nekādi neskanošām burtu kombinācijām ARFF (Around International Film Festival) un WSXA (WSXA International Film Awards). ARFF ietvaros esot Amsterdamas, Berlīnes, Barselonas un Parīzes sadaļas, kamēr WSXA – Berlīne, Barselona un Parīze. Vienīgajam norādītajam info@... e-pastam Sergejs uzrakstīja, taujājot par neskaidrībām ap 15. jūnija apbalvošanas pasākumu – FFW bija norādīta cena $45 un $25 studentiem (par Spotlight Interview Pack). Sergejs gribēja uzzināt kaut ko vairāk par pasākumu, tā cenu politiku un norises vietu. Info pasts atbildēja, ka šis esot tiešsaistes pasākums, kura mērķis ir sekmēt nominēto filmu veidotāju atpazīstamību sociālajos tīklos. „Labi,” atbildēja Sergejs, beigās it kā starp citu daloties pārdomās: „Tomēr, ja reiz tas ir tikai tiešsaistes seanss, vai tiešām filmu veidotāji sasniedz festivāla solīto plašo publiku un industrijas darbiniekus?” Atbilde šādai maigai provokācijai nesekoja.
Sergejs iepazinās arī ar Paris Play Film Festival oficiālo wordpress mājaslapu un dažus nejauši izvēlētus maija mēneša apbalvotos darbus un autorus iekopēja pārlūka meklētājā. Tavu brīnumu! – pilnīgi nekādu meklēšanas rezultātu! Neatrodot absolūti neko par Bruno Zentavi – iespējams, neeksistējošu uzvarētāju „labākā režisora” kategorijā – un viņa filmu Skalpeļa dienasgrāmata / Scalpel Diary, Sergejs aizpildīja saziņas formu, uzdodoties par Bruno radošo partneri skalpeļu projektā un apgalvojot, ka Bruno deleģējis Sergeju saņemt savu labākās režijas balvu. Atbilde no festivāla vēl nav saņemta… Vai nu Bruno tiešām ir īsts un paspējis liecināt, ka viņam nekāda radošā partnera Sergeja nav, vai arī Paris Play festivāls saprata, ka tiek ķerti uz muļķi.
Vēlāk, jau kā Līga, sazinājos ar Tomasu (vārds mainīts) – kādu īstu Paris Play festivāla laureātu. Režisors atbildēja, ka festivālam pieteiktā filma ir viņa kursa darbs un viņš to pieteicis, „jo bija lēti. Pēc tam saņēmu apstiprinājumu, ka filma ir atlasīta, bet nebija nekāda seansa, un man šķita, ka viss grozās tikai ap finansējumu. Katru mēnesi ir jāmaksā dalības maksa, neko nesaņemot pretī. Kad biju aizsūtījis savu filmu, viņi atbildēja, ka esmu uzvarējis, un tas arī viss. Mazliet dīvaini. Nedomāju, ka šo festivālu patiešām var saukt par festivālu.” Divas reizes sarakstē vārds „festivāls” tika likts pēdiņās.
Paris Play festivālā pieteikums Tomasa kategorijai maksā no 22 līdz 30 dolāriem. Vai tas ir lēti? Varbūt. Viltus festivāli gan mudina vienu filmu pieteikt vairākās kategorijās, maksājot par katru atsevišķi.
Visbeidzot piedzīvojumu meklētājs Sergejs pieteicās uz preses akreditāciju jau publiski apšaubītajā Cannes World Film Festival (par šo pseidofestivālu un viņu līdzinieku praksi dažādos veidos bezkaunīgi izlocīt Kannu kinofestivāla vārdu rakstīts izdevuma TheVibes.com rakstā How to spot a phony film festival). Atrakstīja preses sekretāre, kura ziņas sākumā pieteica, ka raksta festivāla vārdā, bet pārstāv komunikācijas aģentūru VCOMK. Oho! – piesaistījuši PR servisu no malas! Prasīja Sergeja preses karti, lai apstiprinātu akreditācijas pieteikumu, un rakstīja franciski, lai gan Sergejs akreditācijas anketu aizpildīja kā starptautisks viesis un angļu valodā. Var tikai spekulēt, kādēļ prasīja preses karti. Bailēs no žurnālista leģitimitātes? Imitējot autentiskumu? Varbūt pieaicinātā komunikācijas speciāliste vienkārši labi dara savu darbu.
Sarakste noklusa, bet Kannu pasaules kinofestivāla Instagram profils ziņo par grandiozu un muzikālu ikgadējo apbalvošanas vakaru. Un par ko ne? Šādi festivāli sarauš pieklājīgas summas ar visdažādākajiem paņēmieniem – piemēram, arī šis „Kannu pasaules” kinofestivāls pretimnākoši piedāvā laureātiem nopirkt savu nopelnīto zelta laumiņas statuju!
Ietaupa arī uz viesu servisu – ja filma ir atlasīta, vari braukt uz festivālu, bet ceļa un dzīvošanas izmaksas būs jāsedz paša spēkiem. Festivālu „biežo jautājumu” sadaļas ar veikliem argumentiem izvairās no izmaksu segšanas, aizbildinot, ka vismaz cenšas atrast izdevīgākos atlaižu kodus partneru viesnīcās. Kāda Austrālijas režisore Klēra Harisa izdevumam The Hollywood Reporter izstāstījusi savu pieredzi, piesakot filmu un apmeklējot Nice International Film Festival, kurš viņu nemitīgi bombardējis ar ziņām par arvien pieaugošajām Nicas un apbalvošanas ceremonijas apmeklējuma izmaksām. Arī šis ir vesels festivālu tīklojums, kura cenrādis un tā pozīcijas ir klaji bezkaunīgas.
Kā latvieši pieteicās vai nepieteicās kādam Prāgas festivālam
Kāda Honkongas medija detektīvcienīgā izpēte par Ķīnas propagandas filmas gaitām neeksistējošā Prāgas kinofestivālā (Prague Film Festival) noveda mani pie latviešu kinoveidotājiem, kuri pieteikuši savus darbus kādam citam aizdomīgam Prāgas festivālam – Prague International Film Awards. Jaunās režisores Lauras (vārds mainīts) filma arī reiz bijusi iekļauta šī Prāgas festivāla oficiālajā atlasē. Laura, pārsteigta par manu ziņu, sakās, ka nav pieteikusi filmu šim festivālam, bet pārbaudīs e-pastus – to esot kaudzēm. „Negribu sameloties, bet es tiešām neatceros. Varbūt viņi man rakstīja, bet es saņemu pārāk daudz ziņu no dažādiem festivāliem.” Prāgas festivāla noteikumos ir teikts – filmas pieteikšana šim festivālam nozīmē automātiski piekrist, ka „mūsu partnerfestivāli varēs jums nosūtīt piedāvājumu pieteikties arī viņu festivālam”. Arī franču režisors Dāvids (vārds mainīts) liecināja – kopš viņš pirmoreiz pieteicis savu īsfilmu, lavīnveidīgi sākušas nākt ziņas no ērmīgiem festivāliem Indijā, aicinot viņu pieteikt savu filmu „arī pie mums”.
(Faktu pārbaudei pieaicinātais Goa dzīvojošais režisors, kurš vēlējās palikt anonīms, liecināja: „Man neizskatās, ka šis ir kas leģitīms. Labākajā gadījumā šī ir kāda ķēdes ziņa no tiešsaistes festivāliem, kurus organizē visādi āksti. Un ziņā norādītā Goa festivāla mājaslapa ir videospēļu lapa.”)
Vēl kāds Latvijas projekts Prāgas festivālā ir plūcis laurus – seriāls Viss norm (2021) tika atzīts par labāko WEB/TV seriālu. Režisors Alberts Viegliņš ir atvērts sarunai. „Manuprāt, tā ir naivu kinoveidotāju čakarēšana. Tomēr vismaz neliels ieguvums no šī visa ir – ja ir plāns bīdīt tālāk franšīzi, tad IMDb ierakstītas balvas padara filmas profilu nedaudz smagāku,” saka režisors.
Viss norm producents Kristians Alhimionoks pastāstīja par pieteikšanās procesu. Izveidojuši seriāla profilu FFW, tālāk skatījušies, kur pieņem seriālus. Pieteikuši Prāgas festivālam. Neesot bijis nekāda uzaicinājuma piedalīties klātienes festivālā, par uzvaru attiecīgajā kategorijā uzzinājuši no FFW. „Nebija nekādas komunikācijas ar pašu festivālu, jo vienkārši nosūtījām pieteikumu caur mājaslapu. Tas maksāja 7.23 EUR,” stāsta Alhimionoks. Seriālu pieteikuši tāpēc, lai to redzētu plašāka publika un industrijas cilvēki.
Nu loģiski – dārgi jau nav, kāpēc gan nepieteikt? Un tad jāiedomājas simtiem kinoveidotāju, kuri nodomā tāpat un arī iemaksā savus septiņus eiro…
Kā Cēzars pētīja krāpnieciskos festivālus
Pērn nīderlandiešu kinožurnālists Cēzars Majorana trīs epizodēs raidierakstā Piektajā rindā / Op de vijfde rij stāstīja par saviem atklājumiem un pieredzi, pētot feikus un apmeklējot Amsterdamas Starptautisko kinofestivālu.
Sarunā ar Kino Rakstiem Majorana atklāja vairāk par pētījuma gaitu. Viņa pirmās aizdomas par Amsterdamas festivālu radās, ievērojot biežo nosaukuma maiņu – trīs reizes trīs mēnešu laikā. Otrā pazīme – neviens no aptaujātajiem Nīderlandes industrijas darbiniekiem par tādu nebija neko dzirdējis. Trešā – neiespējamas kalkulācijas. Saskaitot, ka ikmēneša festivāla laidiens apbalvo filmas gandrīz 73 kategorijās, Majorana rēķinājis – pat piesakot tikai 10 īsfilmas katrā kategorijā, komisija noslīktu darba apjomā. Un tās nemaz nav īsfilmas.
Aizgājis uz festivāla publisko seansu. Pieredze līdzīga manējai, apmeklējot iepriekš aprakstītos pasākumus – skumji un nabadzīgi tehniskajā, kvalitatīvajā un atmosfēras ziņā. „Izdrukātajos PDF diplomos dažreiz pat vārdi bija kļūdaini uzrakstīti,” atceras Majorana. „Kas, pie velna, tikko notika?!” – tā viņš raksturo visas savas komandas sajūtas, pasākumam beidzoties.
Esot parunājis ar festivāla darbiniekiem – visi kā viens brīvprātīgie. „Šie cilvēki slēpa savu identitāti, nosaucot viltus vārdus vai nepasakot uzvārdu, sauca arī neīstas e-pasta adreses.” Pēc pasākuma viņš esot konfrontējis festivālu, rakstot, ka grasās publiskot pierādījumus, bet piedāvājis arī glābšanas riņķi, ierosinot festivālam sniegt savu versiju par notikušo. „Saņēmu ļoti dusmīgu atbildes vēstuli ar draudiem – ja es izlemšu publicēt šo materiālu, mēs vairs nevarēsim būt draugi. Tā bija tik jocīga atbilde, bet es to attaisnoju ar faktu, ka varbūt viņu angļu valoda nav labākajā līmenī.”
Cēzara „sudraba lode” bija pierādījums, ka festivāls pat neskatās pieteiktos darbus.
Viņš iesniedzis raidieraksta audiofailu ar melnu ekrānu, ievadā izsakot kaut ko tādu, ko krāpniecisks festivāls neignorētu, – skarbu lūgumu noskatīties līdz galam viņa filmu, kas draud atmaskot Amsterdamas festivāla manipulācijas. Beigās bija pievienojis arī savu kontaktinformāciju, lai festivāls var viņu sasniegt, ja vēstījums ir uztverts. Nevienas ziņas.
Majorana piemin rumāņu kolēģi Flāviju Dimu, kura savas izpētes gaitā atklājusi gadījumu, kā īstam festivālam dubultnieks nozadzis identitāti. Industrijā pazīstamais festivāls nekad neiekasēja pieteikšanas maksu un nekad nebija izveidojis profilu FFW, bet pēkšņi sākuši birt e-pasti, taujājot pēc atlaižu kodiem (vaučeriem). Tā īstais festivāls atklājis savu krāpniecisko dvīni un uzsācis ilgstošu cīņu ar FFW.
Salīdzinot manus un Majoranas atklājumus, esam vienisprātis, ka tas nereti ir dziļš tīklojums. „Tā ir kā organizētā noziedzība,” viņš saka, stāstot, kā dzinis pēdas kādai vairāku Eiropā bāzētu festivālu direktorei Meksikā. „Cik zinu, viņa nekad nebija pat bijusi Amsterdamā, bet man izdevās atrast viņas saistību ar festivālu Amsterdamā un kaudzīti citu festivālu Eiropā. Brīdī, kad aizsūtīju viņai oficiālu preses pieprasījumu un personīgu ziņu sociālajos tīklos, viņa izdzēsa visus savus kontus un pazuda. Kas, diez, ar viņu noticis?”
Majorana dažreiz pieļāvis domu, ka kāds dīvains festivāls varbūt ir vienkārši mīlīgs un amatierisks nišas vai reģionālais festivāls; reizēm baidījies, ka ir pārlieku cinisks un „tvarsta spokus”. Tad viņš iedziļinājies tajā pašā festivālā WSXA, kura „mātes uzņēmumam” uzrakstīja Sergejs. Arī Majorana šaubījies par šo veidojumu. Pazinis konkrētā Amsterdamas kinoteātra darbinieku un apjautājies par gaidāmo WSXA seansu. Majoranas kontakts, sākotnēji sašutis par viņa bezkaunīgajām aizdomām par maksājošu klientu, pēc pāris nedēļām pastāstīja, ka skepsei bijis pamats. Redz, festivāls jau trīs gadus īrē telpas, bet tad atceļ pasākumu pēdējā brīdī, aizbildinoties ar plānošanas problēmām. „Bijusi draņķīga pieredze. Atnākuši daži svinīgās drānās tērpti cilvēki, gaidot savas filmas pirmizrādi, kas tā arī nenotika. Izdzirdot šo atstāstu, man gara acīm rādījās sirdi plosoša bilde. Iedomājies – tu esi uzaicinājis savu ģimeni un draugus, atnāc un tur nekas nenotiek!” – tā Cēzars komentē kinoteātra darbinieka stāstu.
Viņš norāda, ka krāpnieciskie festivāli īpaši auglīgi sazēla pandēmijas laikā, kad par normu tika padarīta festivālu darbība tiešsaistē. Vēl joprojām Majorana atbild uz filmu veidotāju ziņām, pārbaudot, vai viņiem izsniegtais diploms ir leģitīms, un nosūdzot krāpnieciskos festivālus FFW.
Festivālu aizspogulija Latvijā
Vai esat Latvijā kaut ko dzirdējuši par Trīs jūru starptautisko kinofestivālu, Tumsas un gaismas neatkarīgo filmu festivālu vai Starptautisko aizliegto filmu festivālu Zelta būris? Papētīsim tuvāk.
Iesākumā jocīgas šķiet Trīs jūru festivāla FFW profilā ievietotās bildes ar uzvalkos tērptiem kungiem no visas pasaules; tur ir arī Latvijas eksprezidents Egils Levits un Igaunijas bijusī prezidente Kersti Kaljulaida. Par Trīs jūru kinofestivālu internetā ziņu maz, bet pastāv Trīs jūru iniciatīvas samits – 2016. gadā dibināta ekonomiskās sadarbības platforma starp valstīm Adrijas, Baltijas un Melno jūru krastos. Ārlietu ministrijas mājaslapā publicētā pasākuma bilde saskan ar festivāla FFW vietnē publicētajām bildēm. Nu labi, ekonomisti un ārpolitikas eksperti arī ir pelnījuši kādā konferenču telpā noskatīties kādu filmu. Tomēr kaut kas neiet kopā. Aizdomīgi lielas šķiet piesolītās balvas, piemēram, 10 000 eiro par Grand Prix. Festivāla mājaslapā it kā publicēti iepriekšējo četru gadu uzvarētāji, bet saraksts skopi min tikai filmu nosaukumus angliski. Mulsinoši ir rezultāti, tīmeklī meklējot pērnā gada laureātus, kuriem pārsvarā ir ļoti vispārīgi nosaukumi (The Project, Interpretation u. c.). Festivāla lapā nav nekādas informācijas par filmu veidotājiem, gadiem, valstīm vai žanriem – tātad bez papildus informācijas filmas internetā nesaganīt. Piemēram, kategorijā Labākā dokumentālā īsfilma uzvarējusi filma Reefer Madness. Eksistē 1936. gada filma ar tādu pašu nosaukumu, kas vēsta par marihuānas lietošanu, bet vienīgā dokumentālā īsfilma ar līdzīgu nosaukumu ir Reefer Madness: Grass Roots (2005) – making-off aizkulises no oriģinālās filmas.
Starptautiskais tūrisma filmu festivāls Tourfilm Riga iztur faktu pārbaudi, par spīti tam, ka dažas festivāla bildes izskatās kā no Stock Image ņemtas. Festivāls noticis ar Rīgas Domes atbalstu, pēdējās ziņas par tā norisi ir no 2019. gada. Izturēt faktu pārbaudi gan nenozīmē izturēt kvalitātes pārbaudi; uz manu īso Facebook ziņu festivāls neatbildēja.
Tālāk. FFW saka – Rīgā jau četrus gadus notiekot Tumsas un gaismas (Dark and Light) festivāls, kurš izrādot īsfilmas par sociālām tēmām. Varbūt vienkārši pašiniciatīvas festivāls, kuru nevajadzētu pāragri norakt. Tikai maz informācijas. Mājaslapas sadaļa „About” vēsta, ka organizētāji Mēs W Kanoє ir saistīti ar teātri.
Visi minētie pasākumi ir jancīgi un noslēpumaini, varbūt tikai pārāk pārdroši un nevajadzīgi piekabinājuši nosaukumiem vārdu „festivāls”, bet
bīstamībā nesamērojamāks ir mistiskais Starptautiskais aizliegto filmu festivāls Zelta būris.
Profila bildē – Edgara Aivara ūsas (viņš pazīstams no Edart TV ziedu laikiem). Nav īstas skaidrības, kad, kur un ar kādu filmu atlasi festivāls ir noticis, bet festivāla Facebook lapā pēdējais ieraksts ir no šāgada 18. februāra – saite uz Rūdolfa Brēmaņa un Andra Kiviča sarunu par Krievijas aģentiem, vakcīnu afēru, KPV un alkohola detoksu. Ritinot uz leju, visa 2022. gada publikāciju laika līnija sastāv no Brēmaņa politiskajiem video.
Vai festivāls savā Facebook slejā publicē arī kaut ko, kas saistīts ar kino? Jā. Aicinājumu uz filmas Baltijas ceļš 2021 YouTube pirmizrādi (video izņemts), ekrānšāviņu no videokonferences ar kolēģiem no Busanas Starptautiskā īsfilmu festivāla un uzsaukumu pieteikt savu filmu Zelta būrim. Visi atgādinājumi pieteikties datēti ar 2021. gada jūniju. Laika posmā no 2020. gada līdz 2017. gadam ir publikāciju pārrāvums. 2017. un 2016. gadā pa vienam ierakstam saistībā ar kādu mākslas pasākumu, liekot noprast, ka Zelta būris savu platformu „dalīsimies ar Brēmaņa video” uzbūvējis uz cita satura profila. Tā arī ir – iepriekš šī ir bijusi nu jau slēgtās mākslas galerijas Sukubs Facebook lapa (pārbaudīts, ieskatoties lapas pārredzamības datos).
Par Brēmaņa afērām, minot arī saistību ar Šleseru un pārkvalificēšanos uz mākslām, 2021. gadā rakstīja Re:Baltica. Kāds ir pats festivāls? Nozudis. Vēl pavasarī pētītā mājaslapa nu ir nepieejama, un, sūtot ziņu uz norādīto info e-pastu, rādās kļūda adresātā. Varbūt uzpeldēja tikai priekšvēlēšanu laikā, solot bez cenzūras akceptēt jebkuru izaicinošu filmu, „sākot no dokumentālajām filmām un beidzot ar pornogrāfiju” (citēju festivāla profilu FFW).
Apskatītajos Latvijā reģistrētajos festivālos ir daudz informatīvo caurumu par organizatoriem, mērķiem, žūriju, festivāla arhīviem un norises laiku. Ir darbības pārrāvumi. Fakts, ka nu jau arī dezinformatori aptvēruši izmantot kinofestivāla dibināšanu kā efektīvu politisko ieroci, raisa bažas – pat tad, ja festivāls bijis viendienītis.
Neviens no augstākminētajiem festivāliem nav nonācis Nacionālā Kino centra vadītājas vietnieces Ingas Bleses redzeslokā. „Protams, tas, ka es šos festivālus nezinu, nenozīmē, ka tie ir fake, jo nevaru pretendēt uz to, ka zinu visu, bet šie noteikti nav nozarei būtiski festivāli.” Iepazīstoties tuvāk ar konkrētajiem festivāliem, Inga Blese domā – šajās saitēs izlasītais ļauj izteikt minējumu, ka „tās ir tikai izkārtnes kaut kam citam. Noteikti varu apgalvot, ka Trīs jūru festivāls nav īsts. Trīs jūru iniciatīvas mērķi ir pavisam citi, filmas tur nekādi neierakstās. Kāds ir paņēmis foruma bildes un piekabinājis cita satura tekstus.”
Arī Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla 2ANNAS direktors Viesturs Graždanovičs neatpazina nevienu no četriem minētajiem festivāliem. „Nav gadījies tiešā veidā sadurties ar krāpnieciskiem festivāliem, taču, apskatot atlasītos piemērus, rodas pārliecība, ka par šādiem gadījumiem ir jārunā. Iespējams, ka fake un pseido festivāli aizpilda kādu ķeksi Eiropas vai kādā citā projektā,” pieļauj Graždanovičs.
Regulatora pasivitāte un industrijas pretspēks
„Šie viltus festivāli ir ne tikai kaitnieciski filmu veidotājiem, bet arī piesārņo industriju un ļauj plaukt uz peļņu orientētai mafijai. FFW ir jārīkojas, lai novērstu šo ekspluatāciju,” teikts vietnes Change.org petīcijā, kas iestājas par to, lai viltus festivāli pārtrauktu pelnīties uz neatkarīgo kinoveidotāju rēķina. Izveidota 2021. gadā, petīcija vēl nav savākusi nepieciešamo parakstu skaitu, bet ir regulāri atjauninājumi par gauso progresu.
Neīsto festivālu viltību dēļ ir grūti atšķirt jaunu, mazu nišas vai reģionālo festivālu no klaji blēdīga, un mazo uzticības kredīts rūk, ja filmu autoram bijusi pieredze ar krāpnieku mafiju. FFW sakās cīnāmies[2], bet viltnieki izdomā arvien jaunus manevrus, lai nostabilizētu savu īstuma fasādi. Festivālu paziņas reizēm runā par šo un liek galvas kopā, lai domātu par kādu regulējumu (piemēram, Short Film Conference izstrādātais festivālu ētikas kodekss ŠEIT), bet krāpniekiem uzrodas arvien vairāk triku, lai festivālu platformās savu „ikmēneša tiešsaistes balvu pasniegšanu” (monthly online awards) padarītu īstāku, noīrējot telpas tizlam seansam vai viltojot bildes.
Majorana norāda, ka FFW vajadzētu būt proaktīvākiem, apkarojot šo praksi: „Es nevaru iedomāties, ka cilvēki, kas tur strādā, šo problēmu nebūtu pamanījuši.” Viņa sarakste ar FFW pārstāvjiem arī bijusi neauglīga – nosūtot ziņu ar diskvalificējamo festivālu uzskaitījumu un jautājumu sarakstu, FFW esot reaģējis tikai uz pirmo. Un arī visai sausi un formāli.
„Mums kā kino komūnai šie cilvēki ir vislielākais ienaidnieks, jo viņi demotivē māksliniekus un spiež uz dopamīna izlādes principu (proti, balvu dalīšanu) tā vietā, lai patiešām veicinātu filmu redzamību un vērtētu šos darbus kvalitatīvi.
Samaksā naudu un iegūsti balvu – tas ir cinisks modelis, kas ciniskus padara arī kinoveidotājus.
Manuprāt, ir jārīkojas un jātur savas ielas tīras, ne tā?”
Majorana domā - lielā pilsētā, piemēram, Parīzē, šie festivāli ir tikai neveselīgs fona troksnis, bet mazām industrijām kā Latvijā tas ir draudīgs kaitēklis, kas var iedragāt visas kinoindustrijas tēlu starptautiskā mērogā.
Sazinos ar Latvijas Kinematogrāfistu savienību (LKS), un LKS valdes priekšsēdētāja Marta Bite stāsta: „Līdz šim no filmu veidotājiem neesam saņēmuši ziņas par viltus festivāliem, bet būtu vērts izglītot cilvēkus par pasākumiem, kas veicami, lai no tiem izvairītos. Pirms filmas pieteikšanas festivālam ir jāizpēta tā tīmekļa vietne, sociālie tīkli, atsauksmes, jāpievērš uzmanība sarkanajiem karogiem – piemēram, ja festivāls sola nereālas balvas vai arī prasa nesamērīgi lielu pieteikšanas maksu. Tas palīdzēs izvairīties no riskiem, kas saistīti ar filmu iesniegšanu viltus festivāliem un nodrošinās to, ka jūsu darbs tiks demonstrēts leģitīmos apstākļos.”
Protams, daudzi par savu pieredzi neziņo tāpēc, ka ir kauns. Piemēram, šajā rakstā ir četras anonīmas liecības – gan pragmatisku iemeslu dēļ, gan bažījoties par savu profesionālo kredibilitāti. Es jau arī nelepojos ar savu toreizējo naivumu un stažēšanos pie Prezidenta. Tomēr, ziņojot un daloties pieredzē, varam aiztaupīt vilšanos kādam citam.
Varbūt vārds „tizli” ir novecojis, bet šajā rakstā tas izmantots vairākkārt kā trāpīgākais raksturojums viltvāržu festivāliem. Ja manāt kaut ko tizlu un bezgaumīgu, nepiesakiet tur savu filmu!
